VAKARA ZIŅAS: Daņiļevičam nepatīk Rīgas kņada

© f64

Lēdurgas pagasta «Putni» ir miera osta gan deju grupas un skolas «Dzirnas» dibinātājam un mākslinieciskajam vadītājam Agrim Daņiļevičam, gan viņa sieviņai Singitai un abu bērniem Rūdim un Emīlijai. »VZ« viņš iepazīstina ar savu plašo saimi «Putnos», gan arī pastāsta, kādi jaunumi ir viņa izlolotajai skolai «Dzirnas».

Pie visa vainīgs ezers

Šogad Ziemassvētkos apritēs desmit gadu, kopš Daņiļeviči saimnieko «Putnos». Līdz Rīgai tikai nieka 75 kilometri, teic Agris Daņiļevičs un pēc nodarbībām «Dzirnās» ar nepacietību vienmēr atgriežas savās lauku mājās.Pie izvēles bijis «vainīgs» Auniškalna ezers. «Es kādreiz te braukāju makšķerēt, ievēroju to un atcerējos, kad bija doma ģimenei iegūt savā pārziņā lauku īpašumu. Protams, te bija cita ainava – džungļi. Šo vietu varēja nopirkt, mēs paņēmām bankā kredītu un uzcēlām māju. Māja nāk no Latgales, šeit tikai uzslējām to,» pastāsta horeogrāfs un atzīstas: «Te ir tā, ka negribas projām braukt, tā ir vieta zemes virsū, kur es jūtos vislabāk. Tā ir vieta, no kuras grūti aizbraukt un kurā vienmēr ir prieks atgriezties.»

Daņiļevičs sevi sauc par bagātu tēti un lepojas gan ar Rūdi un Emīliju, gan ar bērniem no pirmās laulības – Kristapu un Katrīnu. «Emīlijai ir pusotrs gadiņš. Marta bērns. Viņai arī patīk dejot. Pat protestē, ja mēs dziedot nevaram noturēt ritmu. Protestē pret tempa maiņām. Emīlija ir mana 50. mūža gada lielākais brīnums un dāvana. Es esmu ļoti priecīgs, ka mums tā sanāca un Dieviņš mūsu lūgšanas uzklausīja. Emīlijai tagad bērnība paiet Dieva ausī. Man liekas, ka tādam mazam bērniņam tiešām ir vislabāk būt šeit, šobrīd. Te ir viss, ko viņa var vēlēties.»

Nelaiž zemi postā

Daņiļevičiem ir arī zeme – 14 hektāru: ezers, mežs, māja. «Daļu zemes esam atdevuši kaimiņam, kurš iesēj tur labību. Mūsu interese ir tāda, ka tur vismaz neaug usnes un balandas. Tas tomēr ir pie aramzemes pieskaitāms lauks. Sakņu dārziņš arī mums ir – tur Singita saimniece, aug kartupeļi, burkāni, kāposti, dilles, salāti, bietes. Katrā ziņā vasarā dilles veikalā nepērkam. Bet nātru zupiņu arī var ēst un pieneņu lapiņas var izmantot salātos. Dabā ir visa kā ēdama.»

«Putnu» saimniecībā ir arī dažādi daudzgadīgie koki – tie ikdienā Agra pārziņā. Un vēl arī ūdensrozes, ko viņš ezerā sastādījis. Baltas, rozīgas, sarkanas, dzeltenas. «Pēdējās gan šovasar neuzziedēja. Mašīnā sasuta, un es nezināju, vai tās vispār izdzīvos. Izdzīvoja, bet šogad vēl neuzziedēja. Nākamgad redzēsim, kā dzeltenās zied,» saimnieks ir pārliecināts, ka lolojumi viņu atalgos.

Daņiļeviči arī piedalījušies konkursā par skaistāko lauku sētu. «Komisija bija atbraukusi, sētas gods tika piešķirts.» Bet sēta, protams, prasa ne tikai fizisku darbu, bet arī finansiālus ieguldījumus. «Košumkrūmi nāk kā nu kurais, daudzi ir dāvināti. Ilona Matvejeva, Nika Matvejeva sieva, ir šo to dāvinājusi. Juris Millers uzdāvinājis vienu egli. Lēdurgas Dendroloģiskā parka dvēsele Karolis Kreiss, kad mums piedzima Emīlija, uzdāvināja valriekstu koku. Ūdensrozes ir vestas no Vecpiebalgas, no Jaunmoku pils dīķa. Es sarunāju, ka man atļauj izrakt ārā kādu stādu. Pamatā stādi nākuši no «Latrozes» Siguldā. Man tas savā veidā hobijs: kad es kaut ko interesantu ieraugu, vienkārši ņemu un pērku,» vājībā atzīstas slavenais horeogrāfs. Dārzā Agris šogad nolēmis «pāriet uz akmeņiem», tādēļ dobju malas visas noliktas ar tiem.»

Īpašs lepnums Daņiļevičiem ir pirtiņa, ko uzcēluši vēl pirms mājas, lai gan sestdienās iet pirtiņā ģimenei nav ieviesies kā rituāls. Pirtī iešana notiekot pilnīgi stihiski – kad ir laiks. «Vislielākās problēmas vienmēr ir ar to, ka dzīves ritms nav kā normāliem cilvēkiem, kas astoņos, deviņos aiziet uz darbu un piecos, sešos nāk mājās, sestdienās un svētdienās ir brīvdienas un ir normāls atvaļinājums. Mums tā nav. Mums viss pakārtojas «Dzirnām» un tām lietām, kur es kaut ko horeografēju un daru. Kopš 30. augusta man nav bijusi neviena brīvdiena, šodien tikai esmu vienu dienu mājās.»

Pilna māja radību

Ģimenēm laukos parasti ir kāds dzīvnieks. Daņiļevičiem tie bijuši pat vairāki – gan četrkājaini, gan divkājaini. «Pirmais bija kaķis Bricis. Tagad tas jau aizgājis uz labākiem medību laukiem. Pēc tam bija sunene Leda. Leda bez mūsu ziņas aizgāja puišos pie kaimiņiem, un mīlestības vārdā piedzima viens bariņš mazu kucēnu, kuriem visiem mums izdevās atrast saimniekus. Viens palika «Putnos», un tagad mums ir divi suņi – Leda un Amis. Tie sunīši šobrīd ir ļoti labi sargi. Kad mēs esam mājās, viņi nevienam neko nedara; kad neesam mājās, sargā māju. Nekādās ķēdēs viņus neturam. Viņi dzīvojas tikai savā teritorijā un nekur projām neiet. Kaķi mums šobrīd arī divi – Bomzis un Princis. Princis kādreiz bija pieklīdis Singitas lauku mājās pie vecāsmammas, bet, kad vecāmamma nomira, kaķītim kaut kur bija jāpaliek – viņš atnāca pie mums. Bomzīša stāsts ir, lūk, kāds. Kad Rūdim bija vārdadiena, aizbraucām uz Inciema veikalu iepirkties vārdadienas cienastam, vazājās tur viens netīrs kaķis. Rūdis saka: nevari, tēt, uzdāvināt viņu uz vārdadienu? Es pavaicāju, vai kādam pieder, izrādījās, ka nevienam, un mēs paņēmām tādu smirdīgu, netīru, savēlušos kaķi ar salauztu asti,» pasmaida «Putnu» saimnieks.

Vēl Daņiļevičiem ir zosu pāris – Kings un Klāra. «Kingam ir seši gadi. Klāru par pieticīgām naudiņām nopirkām pagājušajā gadā no cilvēkiem, kas vairāk zosis negribēja turēt un kam bija žēl to zosu mammu kaut. Viņi zināja, ka man ir tāda zosu mīlestība, piedāvāja, un mēs paņēmām,» atminas Agris un stāsta, ka zosis ir mājas draugi un ziņotāji, kad kāds iebrauc sētā. Agrāk bijušas arī pīles: viena balta, viena melna. «Bet katru rudeni ir saķeršanās ar vietējiem spēkiem. Kādas divas pīles, divas zosis ir aiznesušas lapsas rudenī. Blakus te ir Lēdurgas purvs, te ir milzīgi hektāri, kur cilvēki vispār savu kāju nesper. Meitenes tikai aiziet rudenī dzērvenes lasīt. Meža dzīvnieki arī gar mūsu māju nostaigā, pat tuvāk nekā 100 metru attālumā pie mājas pienāk. Nupat Amis padraudzējās ar ūdeli, man ir iefilmēts, kā Amis to sagūsta. Izdevās aprāt, lai viņš to ūdeli nenomušī – Amis palaida vaļā. Ja jau tika prom, gan jau izdzīvoja,» cer saimnieks.

Pavisam jauni iemītnieki «Putnos» esot trīs truši. «Gribu saukt par Maksi un Moricu, bet gan jau ģimenes konsilijs lems kā citādāk,» smejas Agris un ir gandarīts, ka dzīvnieki viņa mājās tiek ļoti mīlēti. «Mazajai Emīlijai tiek ieaudzināta dzīvnieku mīlestība, jo viņi visi te kopā dzīvojas. Nekas speciāli audzināts netiek, bet cilvēciņš saprot, ka vajag samīļot, nevajag spert vai sist. Emīlijai patīk viss dienas režīms, sākot ar barošanas reizēm, kad ēst tiek dots kaķiem, suņiem, zosīm un ezera karūsām. Bija agrāk karpas, bet pēc desmit gadiem man ir sapuvusi laipa, un šī vasara sakarā ar Rīgas 2014. gada svētkiem bija ļoti strauja, tāpēc nesanāca laipu salabot. Es ceru, ka nākamajā vasarā man atkal izdosies karpas audzēt. Es gāju pie karpām agrāk no rītiem, nopeldējos un pēc tam viņas baroju. No rokas! Lielas, sešus septiņus kilogramus smagas karpas! Kad mēs sākām tās barot, pārtraucām vispār ķert. Viņas bija pie mums pieradušas.»

«Mums ir bijusi doma vēl iegādāties aitas. Un arī doma, ka zirgs varētu kādreiz būt. Gan jau būs. Tas ir naudas jautājums. Nav tik traki, pats zirgs nemaksā tik dārgi kā viņa uzturēšana. Turklāt no kaķiem, suņiem, zosīm un karpām mēs mierīgi varam aizbraukt uz nedēļu projām, neviens badā nenomirs. Ja vajag, palūdzam kaimiņiem izpalīdzēt. (Kaimiņos dzīvo Agra mammas māsa Gaida, vai arī kaimiņš Uldis atnāk.) Zosīm vispār neko nevajag vasaras periodā, viņas barojas no zālītes. Gribi – iedod maizīti! Zālīte te ir, mauriņu viņas plucina. Man liekas, ka mūsu zosis neizskatās badā mērdētas. Viņas ir dūšīgas. Bet, ja tev ir zirgs mājās, un, kā zināms, zirgu nevar vienu turēt, ir jābūt vismaz diviem, jo viens no vientulības mirst nost. Ar cilvēku vien nepietiek. Par zirgiem esmu kaut ko pētījis, apvaicājies un runājis. Zirgs uzreiz piesien pie mājas. Mēs jau gan braucam katru vakaru mājās no Rīgas, nakšņojam šeit, «Putnos». Vien stundas brauciens. Ja tev jānokļūst no viena Rīgas gala līdz otram, tas paņem apmēram tikpat daudz laika.»

Jaunās telpās ar jaunām iespējām

Vai nepietrūkst pilsētas kņadas un dinamikas? «Es Rīgā nekad neesmu dzīvojis un arī negribu dzīvot. Rīga galīgi nav priekš manis,» dejotājs ir pārliecināts. «Protams, pēc Maskavas vai Ņujorkas Rīga liekas mazpilsēta. Klusuma iemiesojums. Bet tajā pašā laikā, ja salīdzina kontrastu starp Rīgu un Lēdurgu, to nevar salīdzināt.» Lauku romantika esot nenovērtējama. ««Putni» ir tā vieta, kur es sajūtu absolūtu harmoniju sevī, un to es novēlu katram cilvēkam atrast. Citam absolūta harmonija būs mazā dzīvoklītī Rīgā, citam kādā villā – bet lai cilvēks tajā vietā, ko viņš priekš sevis izveidojis, jūtas labi. Tas ir pats galvenais!»

Atgriežamies pie sarunas par darbu. Deju skolu «Dzirnas» gaida jaunums – tā drīz pārcelsies uz jaunām telpām Lāčplēša ielā 106/108. «Mums būs četrstāvu māja ar piecām deju zālēm, ar daudz labākiem darba apstākļiem nekā tur, kur bijām. Tik lielas, tik šikas varbūt tās zāles nebūs, kā bija, bet kopumā būs labāk,» priecīgs ir skolas īpašnieks un palepojas, ka komandai pievienojies jauns spēks – stepa dejotājs Māris Pūris. ««Dzirnās» esam kopā ar atraktīviem cilvēkiem. Mums iepriekšējās telpās bija pagrūti izveidot tādu kluba atmosfēru, kur dejotāji var atnākt agrāk un palikt ilgāk, bet tagad mums būs arī sava kafejnīca. Būs bērniem iespēja pamācīties. Tas viss būs daudz komfortablāk un ērtāk. Pagaidām gan ir problēmas ar transporta novietošanu, bet stāvlaukuma jautājums ir risināms. Mēs to atrisināsim, tas ir viennozīmīgi,» apņēmības pilns ir Agris.

Horeogrāfs atklāj, ka 12. februārī «Arēnā Rīga» gaidāms liels koncerts, ar ko gribot pateikt paldies visiem deju skolas atbalstītājiem. «Mums ir ļoti daudz palīgu – elektrība, sanitārtehnika. Krāsošanu un interjeru veidojam paši. Gribu pateikt paldies «Knaufam», kas mums piešķīra daudz materiālu, lai mēs vecās skolas interjeru varētu pārveidot mūsdienīgu, gaišu, ērtu, mājīgu. Gribam pateikt paldies instrumentu firmai «Bosh» par instrumentu piešķiršanu. Un paldies firmai «R&R», kura palīdz ar būvgružu izvešanu. Mums ir daudz palīgu!»

Izklaide

Džeza dziedātāja Rūta Dūduma izdevusi jaunu dziesmu “Šķiltin šķīla valodiņas” no rudenī gaidāmā albuma “Pajums”. Tās skanējumu veidojis komponists un albuma producents Jānis Ķirsis.

Svarīgākais