RECENZIJA: „Accept” - „Blind Rage”

Šos vīrus smagās mūzikas pasaulē (un ne tikai tajā) pazīst ļoti labi - šie vācieši gan gluži nav „AC/DC” un „Metallica” līdzīgi smagsvari, taču kaut kas uz to pusi gan. Un kāds tur brīnums, jo „Accept” taču pastāv jau no 1970. gada!

Tiesa, grupas sastāvā jau kopš 1987. gada nav tās galvenā simbola – dzelzsrīkles Udo Dirkšneidera, no 1997. – 2005. gadam „Accept” darbībā pat tika ņemta pauze (iespēlējot vēl vienu albumu kopā ar Udo šī pauze ieilga vēl uz kādiem trim gadiem), taču tagad šie vīri atkal ir ierindā. „Blind Rage” kopumā ir grupas 14. studijas albums, bet jaunāko laiku „Accept” kontā – trešais. Jāatgādina, ka pēc iepriekšējā albuma „Stalingrad” (2012) izdošanas vācieši uzstājās arī koncertzālē „Palladium” un interesanti, ka koncerts iekrita tieši Lāčplēša dienā, 11. novembrī. Toreizējais sastāvs nav mainījies: Udo vietā ir amerikānis Marks Tornillo, ierindā ir abi paša pirmā „Accept” sastāva izveidotāji Volfs Hofmans (ģitāra) un Peters Baltess (bass), arī Hermans Franks (ģitāra) un Štefans Švarcmans (bungas) dažādos laikos ir bijuši šajā grupā. Producents – Endijs Snīps, viņš strādāja arī ar abiem iepriekšējiem „jauno laiku” albumiem. Protams, ka stilistiski te nekādi brīnumi nav gaidāmi – kā „Accept” mauc visus šos gadus, tāpat turpina to darīt. Ja kādam ir jautājumi par nikno lopiņu uz CD vāka, un ko tas simbolizē, „Accept” vīriem atbilde pudelē nav jāmeklē: „[Mākslinieks Dens Goldsvortijs] uzzīmēja zvēru, kas lūkojas uz mums ar aklu naidu un niknumu. Mēs ar to tiekamies visur -, kad ejam pa ielu, kad skatāmies televizoru. Akls naids valda visur – tās ir arī dabas katastrofas, arī tehnoloģiskais neprāts.” Tā, lūk!

PAR. Ar vokālistu „Accept” ir trāpījuši desmitniekā – Tornillo ir cienīgs Udo aizstājējs. Priecē arī tas, ka veterāni nav palikuši savā skanējumā ne par feniņu slābanāki, turklāt, piemēram, dziesmas „Stampede” gadījumā pat niknāki. Jebkurā instrumentālajā pozīcijā un varenajā balsu korī meistarība nevaid mirusi, arī ar dziesmām viss ir kārtībā. No albuma grūti pat izcelt kādu konkrētu dziesmu, jo disks ir pietiekami viengabalains – ne kāda krīt ārā, ne kāda būtu īpaši pārāka par citām.

PRET. Vai „Blind Rage” ir labāks vai sliktāks, piemēram, par „Stalingrad”? Tāds pat, taču šeit pietrūkst kāda patiešām spēcīga gabala, kāda iepriekšējā diskā, piemēram, bija tituldziesma. Protams, neviens vairs negaida atgriežamies „Breaker”, „Restless And Wild”, „Balls To The Wall” vai „Metal Heart” laikus – tā jau sen vairs ir tikai skaista pagātne un dažas spēcīgākās dziesmas koncertos.

* Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu „Randoms”.