Boriss Frumins debitē teātrī 66 gadu vecumā

Saruna ar Latvijā dzimušo Borisu Fruminu aizsākas latviešu valodā, bet drīz pārejam uz krievu valodu. Kinorežisors atzīst, ka latviešu valodu viņš ne pārāk labi zinājis arī tad, kad te audzis un skolojies, jo komunikācija lielākoties notikusi krievu valodā. Tagad esot mazliet žēl, ka tolaik tas nešķitis būtiski, esot pat domājis, ka vajadzētu «ņemt rokās mācību grāmatu un atjaunot latviešu valodas prasmes», bet kaut kā tam neatliek laika, lai gan «nožēla ir, ka valoda nav kopā ar mani». Turklāt dzīve viņu nolikusi angliski runājošā vidē. Kopš emigrācijas no PSRS 1978. gadā viņš dzīvo ASV. Šobrīd Jaunajā Rīgas teātrī skatāma viņa iestudētā Aleksandra Vampilova luga Provinces anekdotes.

– Vai tā ir liela drosme, uzdrīkstēšanās vai vieglprātība – debitēt teātrī 66 gadu vecumā?

– Vecums ir tad, kad cilvēks aiziet no profesionālās vides. Man ir interesanti turpināt strādāt un pēc iespējas darīt tos darbus, kas ir interesanti.

Protams, kino un teātris ir divas dažādas lietas. Darbs kino ir saistīts ar finansējumu, un ir ļoti sarežģīti saņemt producenta akceptu savai idejai un scenārijam. Patlaban kino dominē pavisam cita paaudze, bet es negribu nodot to, kas man ir interesanti. Protams, tas ne vienmēr sakrīt ar mūsdienu gaidām un konjunktūru, tāpēc nākamais kino projekts vienmēr ir atkarīgs no daudziem faktoriem. Savukārt darbs Jaunajā Rīgas teātrī bija atkarīgs tikai no divām sarunām – ar manu bijušo skolnieku režisoru Gati Šmitu un šā teātra māksliniecisko vadītāju Alvi Hermani.

– Šis ir piedāvājums, par kuru var sacīt – no tāda nemēdz atteikties.

– Šis, manuprāt, ir izcils teātris. Protams, arī te ir dažādas izrādes, tomēr sasniegumi šajā teātrī patiešām arī ir izcili. Piemēram, pēdējā izrāde, ko te noskatījos, bija Garā dzīve, – izrāde, kas veidota sen, tomēr bija, ir un paliek oriģināla, dzīva, neparedzama un lieliski izpildīta. Tāpēc ienākšana šajā teātrī man bija nopietns solis, arī profesionālais uzdevums un izaicinājums.

– Cik lielu lomu spēlēja iespēja strādāt dzimtajā pilsētā, varbūt profesionālajam lēmumam klāt bija arī sentiments?

– Profesionālim jābūt spējīgam strādāt jebkur. Protams, darbs Rīgā nozīmē arī iespēju strādāt ar skatītāju, kas līdzīgi man saprot lietas, atceras to, par ko man gribas runāt, un tas uzliek atbildību.

– Un kādi ir secinājumi pēc pirmizrādes – patīk, gribētu to darīt vēl?

– Man vienmēr bijis interesanti radīt kino, ilgus gadus interesanti bijis pasniegt studentiem, un arī šis bija interesants darbs. Protams, ja man būtu jāizvēlas – kino vai teātris, es izvēlētos pirmo. Jo kino man dod tās iespējas, ko teātris ierobežo. Filma ir iespēja izvēlēties vietu, gaismu, minimālu sejas kustību... Turklāt es ļoti cienu gaismu. Dabisku gaismu. Darbs ar labu operatoru un kopīga gaismas atmosfēras radīšana ir izcils uzdevums. Diemžēl kino esi ierobežots ar budžetu, un es lielākoties esmu strādājis ar vidēju padomju laika filmu budžetu vai ar nelielu budžetu postpadomju laikā, lai gan – ar labiem operatoriem. Ja ir pareizs budžets, pareiza grupa, pareizi aktieri, tad ir iespēja radīt citu kino. Lai gan kino viss jau ir radīts, joprojām ir iespēja veidot citu kino.

– Filmindustrijā daudz tiek runāts, ka filmai jāatpelna sevi. Vai jūs arī par to domājat?

– Uzskatu, ka kino tiek veidots skatītājam, bet vienalga – režisoram jātaisa savs kino. Kinorežisoram ir jābūt atbildīgam un jādomā par to, ka uzņemšanai iztērētajai naudai ir jāatgriežas pie producenta.

– Teātrī arī ir jādomā par rentabilitāti?

– Neesmu pārliecināts. Pat ja teātrim nav pilnas zāles, tomēr tas strādā ar noteiktu skatītāju, vienalga, tas valstij ir jāatbalsta, pat ejot uz finansiāliem zaudējumiem.

– Vai šobrīd ir svarīgi, par ko un kā publiskajā telpā runā māksla?

– Teātris ir dzīva māksla, tas ir atkarīgs no skatītāja; tas ir daļa no sabiedriskās dzīves, tāpēc tas vienmēr ir dialogs. Kino nesarunājas, bet – rāda. Uz teātri skatītājam ir jānāk, atsaucoties uz cilvēcisku materiālu, uz tēmu, un no tā ir jāaiziet ar iespaidiem, ar domām. Tāpēc teātrim tik būtisks ir savs skatītājs. Es neiešu uz jebkuru teātri, bet uz to, kas mani nav piemānījis, kas mani turpina interesēt.

Šobrīd ir īpaši svarīgi mākslā likt uzsvaru uz pozitīvo, uz apliecinošo. Vajag uzturēt cilvēciskas vērtības un, runājot skaļiem vārdiem, atbalstīt labo. Atbalstīt skatītāju. Jo dzīve ir sarežģīta, orientieri ir zaudēti. Reliģija praktiski ir aizgājusi no dzīves, bet ideoloģija, kurai ļaudis ticēja, arī ir zudusi. Cilvēki palikuši vienatnē ar sevi. Šobrīd teātrī un kino ir īpaši būtiska režisora atbildība. Patlaban visi ceļi ir vaļā, var darīt visu, tāpēc galvenais ir virziena izvēle. Divi absolūti dažādi virzieni – izklaidēt un palīdzēt. Man šķiet, ka palīdzēt ir nopietnāks uzdevums.

– Ar ko palīdzēt?

– Ar atbalstu izpratnē, kas ir labi un kas slikti. Mūsdienās režija par to nerūpējas, izklaide un pašizpausme ir augstāk par atbildību. Zinu, ka man ļoti daudz palīdzējusi literatūra un kino, jo tā vienmēr bijusi kā personiska saruna ar to cilvēku, kurš to ir radījis. Un es cienu, ka ar mani sarunājas nopietni domājošs cilvēks. Protams, šajā sarunā profesionalitāte ir obligāts vārds.

– Ko ieguvāt no tā laika, kad strādājāt Rīgas kinostudijā?

– Kino mācies no tā, ko skaties. Atceros, uzfilmētā materiāla noskatīšanās telpā gāja visi, kas gribēja, un arī komentēja, tumsā skatoties... Tur esot, bija nepieciešama nopietna humora izjūta, jo pavisam normāli bija uzklausīt pat pretējus viedokļus.

Kad skaties tā saukto melno materiālu, kas ir bez skaņas, ļoti labi uztrenējas redze. Sejas, apgaismojums, kopīgi plāni ar ainavu... Kinohronikā strādāja mans tēvs, un tolaik tā atradās Skolas ielā, kur es gāju uzreiz pēc skolas, kas atradās Suvorova ielā. No tēva kabineta varēja ieiet uzreiz šajā noskatīšanās telpā, un es tur sēdēju caurām dienām. Skatījos visu pēc kārtas, kaut kas bija garlaicīgi, kaut kas interesanti, bet pats galvenais – tā acs iemācās pazīt kvalitatīvo, tā veidojas vizuālā pieredze un gaume. Pats galvenais kino izglītībā – daudz skatīties citu paveikto un pašam darīt.

– Visu bērnību pavadījis dokumentālā kino vidē, kāpēc tomēr izvēlējāties aktierkino?

– Pēc skolas beigšanas strādāju par tehnisko palīgstrādnieku Rīgas kinostudijā, līdz kinooperators Māris Rudzītis mani paņēma par savu asistentu filmā Tobago maina kursu, pēc tam es aizgāju dienēt armijā. Kad stājos Vissavienības kinematogrāfijas institūtā, man šķita būtiskāk pašam atbildēt par lēmumu. Dokumentālajā kino esi pakļauts materiālam, bet spēles kino pats esi materiāla iniciators, daudz mazākā mērā esi atkarīgs no dzīves.

Šodien dokumentālais kino man ir kā interesantu uzdevumu piedāvājums. Ņujorkas universitātē, kur es pasniedzu, uzstāju, ka otrais semestris režisoriem jāvelta dokumentālajam kino. Tas ir līdzīgi kā pateikt – jaunieši, nodarbojieties ar neorganizētu dzīvi un saprotiet, ka pat neorganizētajā realitātē ir jāizvēlas, jāpieņem lēmumi, jāiemācās līdzāspastāvēt un vienlaikus netraucēt dzīvei. Dokumentālais kino ir īpašs izaicinājums darbam montāžā, jo tieši tajā notiek filmas organizēšana. Dokumentālais kino ir ļoti labs profesionālais trenažieris. Mūsdienās, kad ir sarežģīti iegūt finansējumu mākslas kino, ja vien iespējams, būtu labi piekrist piedāvājumam veidot dokumentālo kino, jo profesionālim visu laiku ir jāstrādā. Arī pasniegšana kinoskolā ir režisora darba turpinājums, tikai citi uzdevumi.

– Uzskatāt, ka jums paveicās ar to, ka 1978. gadā jums ļāva emigrēt no PSRS, pēc tam, kad jūsu trešajai pilnmetrāžas mākslas filmai Jaunības kļūdas cenzūra lēma plaukta likteni?

– Uzskatu, ka dzīvē viss notiek tā, kā jānotiek, man nav nekādu jautājumu par to, kas notiek. Vai man bijusi nožēla par to, kas notika? Nekad. Jo palikšana Padomju Savienībā man nešķita pareiza. Jo tolaik cenzūra pastiprinājās, turklāt es uzskatīju par nepiedienīgu sevi pierādīt pusizglītotiem cenzoriem vai cilvēkiem, kas baidās un vienlaikus nosaka, kā man būtu jāstrādā.

– Jums bija apmēram 30 gadu, tikko beigta augstskola, uzņemtas pirmās filmas, un tas ir īstais vecums, kad strādāt uz pilnu klapi. Jūs nebijāt ne pirmais, ne pēdējais, kura filma ar cenzūras svētību iegūla plauktā.

– Jā, man pat bija piedāvājumi, studija sūtīja scenārijus, aicinot mani domāt par nākamajiem inscenējumiem. Tomēr emigrācija bija principiāls lēmums.

– To nenožēlojat?

– Nē. Pēdējās interesantās izpausmes padomju kino tajā bija apmēram ap tā saukto atkušņa laiku, proti, kad Staļina laiki, kas būtībā bendēja kultūru, bija beigušies, un kad sākās jaunais jauns periods, kas saistīts ar Kiras Muratovas, Otara Joseliani, Vasilija Šukšina vārdu... Jauno režisoru grupai, ko es pārstāvēju, nācās strādāt laikā, kad perestroika vēl nebija sākusies, un tajā laikā nekas interesants kino nenotika. Cenzūra kļuva arvien dzelžaināka, un izvēle bija – vai nu «stājies attiecībās ar cenzūru», vai arī pārtrauc filmēt. Es izlēmu, ka nevaru turpināt strādāt padomju kino. Protams, tobrīd nesapratu, ka būs grūti sākt strādāt ASV.

– Kāpēc emigrējāt uz ASV, nevis, teiksim, Izraēlu vai kādu citu Eiropas valsti?

– Tāpēc, ka tā ir kino industrijas zeme, es domāju, ka man ir jāstrādā tur, kur tiek radīts nopietns kino, tātad – ASV. Aizbraucu uz Ameriku, neprotot angļu valodu, nezinot vietējās kino vides specifiku, uzvedību, raksturus... Protams, bija nepārdomāti braukt uz valsti, kuras kultūru nepārzini. Jā, bija vairāki scenāriji, kurus es nevarēju realizēt Padomju Savienībā, bet sarunās ar producentiem man tika skaidri pateikts, ka «mēs uzņemam amerikāņu kino, nedodam iespēju Amerikā veidot padomju kino».

– Filmas Jaunības kļūdas dēļ jūs gan aizbraucāt no PSRS, gan arī atgriezāties.

– Tā sanāk. Zinu, ka Jaunības kļūdas tika vestas uz partijas komitejām rādīt, kā tiek izkropļota padomju dzīve. Perestroikas pilnbriedā man piezvanīja no studijas un aicināja pabeigt Jaunības kļūdas, un, lai gan teorētiski tai bija jābūt iznīcinātai, nejaušības dēļ tā bija saglabājusies. Filma dienasgaismu ieraudzīja desmit gadus pēc tās filmēšanas. Uz ASV es aizvedu filmas kopiju, tā tika izrādīta vairākos festivālos, arī Kannās, sadaļā Īpašais skatiens. Manas filmas maz rāda, jāatzīst, ka tās nav «aizvadītas» līdz skatītājam.

– Vai ar filmām var būt kā, teiksim, ar gleznām, kas pēkšņi atrod savu skatītāju?

– Dzīvē viss notiek absolūti taisnīgi. Nezinu, kāds būs manu filmu liktenis nākotnē, bet es zinu, ka tās ir redzējuši tie, kam tās bija jāredz. Pēc savas pieredzes zinu, ka divos vai trijos naktī es nejaušas sakritības dēļ varu skatīties filmas, ko nekad neesmu redzējis, par kuru eksistenci nezinu. Interesants kino tāds ir un paliek ļoti ilgi, iespējams – mūžīgi.

– Tomēr savas profesionālās karjeras laikā esat uzņēmis tikai septiņas filmas. Nav žēl, ka tik maz?

– Tas nav mans lēmums. Nokļūšana Jaunajā Rīgas teātrī man ir kā apliecinājums, ka viss ir taisnīgi, jo man tika dota iespēja strādāt režijā.

– Vai taisnīgi, ka visu, ko zināt un protat profesijā, dzīve lēmusi atdot citiem – studentiem – un tādejādi liegusi iespēju izmantot zināšanas savas mākslas radīšanā?

– Tā veidojās dzīve, un tieši tā pret to arī jāattiecas. Pret pedagoģisko darbu attiecos nopietni, savās stundās es uzturu spēkā zināmas prasības un vērtības, aizstāvu noteiktu ētisku uzvedības modeli.

Man gribas cerēt, ka varēšu vēl kādu filmu uzņemt, varbūt vēl būšu interesants skatītājiem. Visgrūtākais ir redzēt to, ka režisors vairs neko interesantu nespēj piedāvāt, bet turpina uzņemt filmas. Kino vidē visu laiku jābūt dzīvam un domājošam cilvēkam, nedrīkst atkārtoties un atrauties no reālās dzīves. Līdzko režisors to pieļauj, zūd viss.

– Ja piedāvātu uzņemt dokumentālu, ne mākslas filmu, bet ar nosacījumu – Ukrainā, jūs piekristu, jums būtu interesanti tur šobrīd strādāt?

– Režisore Kira Muratova reiz sarunā izteicās: «Nav svarīgi, kur, bet svarīgi ir – pa savam.» Strādāt var jebkur, ir tikai jāpaliek tam, kas tu esi, nedrīkst pievilt sevi un pielāgoties citiem un apstākļiem. Interesantais rodas tikai pretstāvē, nevis saskaņā. Māksla vienmēr ir atjaunotne un izaicinājums jau zināmajam un ierastajam. Ja nav pretestības, nav kino.

Notikušais Ukrainā ir trauma, ļoti dziļa trauma, kas saistīta ar mūsdienu Krievijas uzvedību. Šī negatīvā attīstība, šī atgriešanās pie sliktā... Tas, kas šobrīd notiek Krievijā, un tas, kas kļuvis par pretrunu eiropeiskai dzīvei, ir vienkārši slikti.

– Likumsakarīgi vai nejauši?

– Tas ir tas, kas reāli notiek. Un tas, ka negatīvā attīstība guvusi atbalstu Krievijā, ir šīs valsts realitātes nosacīts. Šajā vietā es arī apstāšos, jo fakti un cilvēku uzvedība runā paši par sevi... Savulaik dzīvojot PSRS un saprotot staļinisma traģēdiju, šobrīd vērot, kā tie paši mehānismi atrod savu otro dzīvi, ir ļoti skumja atskārsme... Protams, nav lēģeru to apjomā un traģiskā izpildījumā, kas bija Staļina laikā, tomēr sabiedriskā dinamika un uzvedība atgādina Staļina laikus. Staļinisma atgriešanās jaunā formā ir traģēdija. Tā pat nav traģēdija, bet atgādinājums, cik viss ir ļoti tuvu, ka viss ir iespējams. Tāpēc nepieciešams humanitārs un ētisks darbs. Ētiska atmiņa. Tā nedrīkst izzust, citādi labklājība var aizvest līdz staļinismam, lai cik tas dīvaini arī izklausītos. Šobrīd ir neostaļinisms, kas balstīts uz naftu.

– Jūs uzdodat jautājumu – kas būs?

– Nē. Jāskatās un jāvērtē konkrēta situācija un jābūt gatavam jebkādai notikumu attīstībai. Neviens nevarēja iedomāties, ka krievi varētu nogalināt ukraiņus, ka krievi varētu nogalināt krievus, kas dienē Ukrainas armijā. To bija grūti iedomāties, tāpēc ir jābūt gatavam jebkam. Galvenā ir to cilvēku atbildība, kas nosaka politiku Eiropā. Skaitļot var un vajag, bet izskaitļot nevar.

Boriss FRUMINS

• Režisors, Baltijas Mediju skolas vadītājs (2006–2008) un pasniedzējs, Ņujorkas kino institūta profesors (kopš 1980. gada)

• Kopš 2013. gada vada meistardarbnīcas Latvijas Kultūras akadēmijā audiovizuālās mākslas apakšprogrammas studentiem

• Dzimis 1947. gada 24. oktobrī Rīgā

• Precējies. Meita Helēna, mazdēls Alekss

• Operatora asistents Rīgas kinostudijā (1962–1967), režisors studijā Ļenfilm un Rīgas kinostudijā

• Absolvējis Vissavienības valsts kinematogrāfijas institūtu (saīsinājumā – VGIK, režisora Sergeja Gerasimova meistardarbnīcu, 1972)

• Režijas prakse – G. Kozinceva filma Karalis Līrs; kursadarbs Trīs (1971) apbalvots Gorkija kinostudijas VGIK filmu festivālā

• 1978. gadā emigrējis uz ASV

• Filmogrāfija: Skolas direktora dienasgrāmata (1975., studija Ļenfilm), Ģimenes melodrāma (1976, Rīgas kinostudija), Jaunības kļūdas (1978, tad aizliegta, filma pilnībā pabeigta 1989. gadā, Ļenfilm), Angļu valodas stunda (1983), Melnais un Baltais (1991), Viva, Castro! (1993), Nelegālis (2006), Noziegums un laiks (2007)

• Sandensas filmu festivālā Melnais un Baltais izvirzīta balvai kategorijā Labākā dramatiskā filma