«Par lellēm ļoti daudz ko nezinu, mēģinājumu procesā esmu pieļāvis daudz kļūdu, tāpēc gribu teikt lielu paldies aktieriem, ka viņi mani ir skolojoši un šai darbā daudz palīdzējuši. Bez viņiem tas nebūtu iespējams,» atzīst jaunais dramaturgs un režisors Edgars Niklasons (26).
Viņš dramatizējis un Leļļu teātrī iestudējis Otfrīda Preislera stāstu Herbe ar lielo cepuri, kas adresēts bērniem no četru gadu vecuma. Pirmizrāde sestdien.
Lai pirmizrādes dienu bagātinātu un godam atklātu Leļļu teātra 70. jubilejas sezonu, 6. septembra pēcpusdienā plānoti arī pasākumi bērniem: no pulksten 16 visi aicināti pulcēties teātra pagalmā, lai 16.30 kļūtu par vēsturiska brīža dalībniekiem, veidojot teātra lielo foto logo; pēc tam teātra stāvlaukums tiks nodots bērnu rīcībā milzu apsveikuma kartītes zīmēšanai.
Herbe ar lielo cepuri ir jaunā režisora Edgara Niklasona diplomdarba izrāde, absolvējot Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra un mākslas (režijas) maģistrantūru. Pirms debijas Leļļu teātrī viņš kā studijas darbu iestudējis monoizrādi Valdis ar aktieri Artūru Putniņu, bet kā dramaturgs sevi pieteicis jau kopš 2011. gada, sadarbojoties ar Latvijas Nacionālo teātri un Dirty Deal Teatro.
«Nav tā, ka savam diplomdarbam biju mērķtiecīgi izvēlējies tieši Leļļu teātri. Iepazinies ar aktieri Artūru Putniņu, intereses pēc aizgāju uz Leļļu teātri paskatīties, kas tad tur īsti notiek. Jo nebiju tur bijis kopš bērnības. Noskatījos vienu izrādi, otru, trešo, līdz Snaudošā pūķa pasaka mani tik ļoti iedvesmoja, ka pēc tam jau mērķtiecīgi gāju vēl arī uz daudzām citām izrādēm, lai saprastu, kas tas ir – bērnu teātris,» stāsta Edgars Niklasons, piebilstot, ka pamazām arī sapratis, ka gribētu pamēģināt ko iestudēt tieši Leļļu teātrī. Herbe ar lielo cepuri ir viņa bērnības mīļākā pasaka, ko viņš klausījies «pasakaini brīnišķīgā audio ierakstā». Uz Leļļu teātra skatuves viņa versijā pasaku par Herbi kādas mājas bēniņos izspēlēs sešus gadus veci bērni – Agate (Dana Lāce), Robis (Edgars Kaufelds) un Niklāvs (Artūrs Putniņš).
Režisors atklāj, ka šķietami vienkāršais stāsts licis aizdomāties, kāpēc mēs tik ļoti baidāmies no nezināmā? Un vai viss nezināmais tiešām ir ļauns un briesmīgs? «Tas ir stāsts par bailēm, par baiļu pārvarēšanu, par stereotipiem, ko rada bailes,» stāsta Edgars Niklasons. Viņš neslēpj, ka bērnībā viņam patika sevi baidīt un viņa mīļākais seriāls bija XFiles. «Varbūt kādā posmā par daudz sevi sabaidīju, jo, godīgi sakot, tumsā man aizvien ir neomulīgi,» viņš pasmaida un paskaidro, ka šīs bailes rada tas, kas notiek viņa fantāzijā. Taujāts, vai mazajiem skatītājiem nebūs bailīgi šo izrādi skatīties, režisors atteic, ka ir ļoti domājis par «spēles noteikumiem», lai bērni nebaidītos. «Varbūt es pat gribētu, lai bērniem ir zināms satraukums, bet mēs esam radījuši maksimāli drošu vidi, lai viņi justu, ka ar viņiem nekas nenotiks. Nekādi mošķi pa zāli nestaigās, visi notikumi risināsies tikai uz skatuves.»
Edgars Niklasons atklāj, ka viņa nākamais režijas darbs plānots Turcijā, Stambulas neatkarīgajā teātrī Kara Kutu Tiyatro, kurp jau oktobra vidū viņš dosies kopā ar dramaturģi Sandiju Kalniņu un horeogrāfu Kārli Božu. Saknes sadarbībai ar turku aktieriem aizstiepjas piecu gadu pagātnē, kad, studējot dramaturģiju, viņš gadu bijis Čehijā, kur studējis ERASMUS apmaiņas programmā. «Tur bija mana pirmā saskare ar aktiermeistarību un režiju, un rakstīšana tika atstāta mazliet novārtā. Tur iepazinos ar vienu turku aktrisi, ar ko visus šos gadus uzturējām kontaktus, un – tagad dodamies uz Stambulu iestudēt izrādi!» jaunais režisors ir priecīgs par gaidāmo pieredzi Turcijā. Tur pirmizrāde plānota decembra vidū.
Ko tālāk? Edgars Niklasons atzīstas, ka labprāt gribētu strādāt Leļļu teātrī, bet lieliski apzinās, ka, lai strādātu ar lellēm, viņam vēl ļoti daudz ir jāmācās. «Režija vispār ir jāmācās visu mūžu. Ar katru jaunu izrādi daudzas lietas ir jāsāk no nulles,» viņš sapratis.
«No nulles» viņš jaunajā mācību gadā sāks darbu arī ar jauniešiem Rīgas Teikas vidusskolā, kur pusgadu pasniedzis kulturoloģiju. «Šajā mācību gadā man piešķīra arī teātra pulciņu, un es ar nepacietību gaidu satikšanos ar jauniešiem – jo skola vienmēr ir bijusi ekstrēma vide un tas, kas notiek skolā, dramaturģiski ir ļoti interesanti. Protams, ja es gribēšu palikt strādāt skolā, man būs jāmācās arī pedagoģija.».