RECENZIJA - „Blues Pills” „Blues Pills”
Šā brīža Eiropas rokmūzikas sensācija – zviedru blūzroka grupa „Blues Pills”, kas jau ar savu debijas albumu ielauzusies elitē un tikusi pat vācu albumu topa ceturtajā vietā, bet izdevums „Rock Hard” tam piešķīris par mēneša albuma titulu.
Šī grupa tika izveidota tikai pirms trīs gadiem, tās galvenais spēks ir enerģiskā vokāliste Elīna Larsone. Pārējie trīs ir īstiem hipijiem līdzīgie Zaks Andersons (bass), Dorians Soro (ģitāra) un Korijs Berijs (bungas), kuru gan, cita starpā, pēc albuma ieraksta jau nomainījis Andrē Kvarnstrēms. Panākumi pie viņiem patiesībā atnākuši pārsteidzošā ātrumā: divu dziesmu ieraksts kādā garāžā, demo sagatavošana, izlikšana Youtube, neskaitāmi koncerti (arī kopā ar „Kadavar”), divi EP, vēl čupa ar koncertiem, beigu galā līgums ar vareno „Nuclear Blast” un debijas ripulis rokā! Tas, protams, ir krietns pārspīlējums, jo visam pa vidu bija pamatīgs darbs, taču citiem tikt līdz virsotnēm ir bijis krietni sarežģītāk. Noklausoties šīs grupas albumu, gan uzreiz top skaidrs, kāpēc viņiem tik labi veicas...
PAR. Gluži kā 60./70. gadu rokmūzika, tikai mūsdienu kvalitātē. Noklausoties šo albumu uzreiz nāk prātā lasītais par hipiju laikmetu, par Dženisu Džoplinu un „The Doors”. Liels nopelns te ir Larsonei (starp citu, tembrāli viņai līdzinās mūsu pašu Agnese Rakovska), taču arī vīri ar savu individuālo meistarību stiprina „Blues Pills” panākumus. Dziesma „High Class Woman” vispār ir augstākā klase, tālu neatpaliek arī „Ain’t No Change”, „Jupiter” un „Black Smoke”, interesanta ir Čabija Čekera „Gypsy” kaverversija un citi gabali. Piecas zvaigznes no piecām, par šo grupu mēs vēl dzirdēsim!
PRET. Uz albuma beigām daži gabali („Devil Man”, „Astralplane”) jau aizvirzās pavisam psihedēliskās noskaņās. Ja domāts, ka klausītājiem uz to laiku „zālītes” iedarbība jau būs sasniegusi apogeju, tad skaidrs...
* Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu „Randoms”.