RECENZIJA: Jack White - „Lazaretto”

Lai gan „garāžroka” apvienība „The White Stripes” oficiāli likvidēta pirms trīs gadiem (aktīvu rosību tā bija pārtraukusi vēl krietni senāk), tā joprojām dažādās publikācijās tiek minēta kā viens no šā gadsimta lielākajiem brīnumiem pasaules rokmūzikā.

Multiinstrumentālists un komponists Džeks Vaits gan nekur nav pazudis, joprojām aktīvi spēlē un rada mūziku. Lūk, mūsu priekšā viņa jaunākais veikums „Lazaretto”, pēc skaita otrais soloalbums, kas seko 2012. gadā izdotajam „Blunderbuss”. Jaunais albums veidots uz 38 gadus vecā ģitārista jau padsmitnieka gados sarakstītajiem stāstiem, kas netīšām atrasti kādā noputējušā lādē mājas bēniņos – arī pats Vaits atzīst, ka brīžiem tie ir visnotaļ smieklīgi, taču vienalga interesanti. Vaita pavadošās brigādes sastāvā ir plašākai auditorijai varbūt arī neko neizsakoši vārdi, taču, parakņājoties internetā, var uziet informāciju, ka šie mūziķi savās aprindās kotējas ļoti augstu, piemēram, vijolniece Lilija Mei Riše, dažādu īpatnēju instrumentu pārvaldītājs Fets Keplins, basģitārists Dominiks Deiviss, bundzinieks Daru Džounss un citi. Stilistiski – smagnējs blūzroks ar 60./70. gadu rokmūzikas elementiem, bagātināts ar pārsteidzošām improvizācijām. Lieki piebilst, ka Amerikā albums kļuva par Nr.1 (pirmajā nedēļā vien pārdotas 138 000 kopijas), bet mūzikas kritiķi nav taupījuši ne zvaigznītes, balles un punktus, ne cildinošus epitetus tā vērtēšanai. Turklāt ne tikai „aiz dīķa”, bet arī tepat, Latvijā („Ir acīmredzami, ka „Lazaretto” ir galvas tiesu pārāks par 99% rokmūzikas, kas šodien tiek saražota,” – Jānis Žilde, TVNet).

PAR. Albumu ievada blūzīgi ģitārīgā „Three Woman”, kas bāzēta uz pagājušā gadsimta pirmās puses mūziķa Blind Willie McTell sacerētās „Three Woman Blue” motīviem – super, uzreiz atsauc atmiņā 70. gadu rokmūzikas labākos paraugus! Ne mazāk teicama ir arī tituldziesma „Lazaretto”, tāpat arī stilīgās „That Black Bat Licorice” un „I Think I Found The Culprit”, tīkami ir mūziķu meistarības paraugdemonstrējumi instrumentālajā „High Ball Stepper”. Žēl, ka visas dziesmas nav šādā garā, taču vienalga nav ne mazākā iemesla apšaubīt interneta atsauksmēs un arī mūzikas kritiķu recenzijās lasītos apgalvojumus, ka Džeks Vaits ir ģēnijs. Ir gan.

PRET. Par tiem 99% - nu, nu... Ja Vaitam netipiski liriskās dziesmas „Alone In My Home” un „Entitlement” vēl ir daudzmaz saprotamas un pieciešamas, tad „Want And Able” jau ir gluži vai kaitinoša.

* Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu „Randoms”.