RECENZIJA: Lana Del Rey - „Ultraviolence”

Pērn par vienu no mūzikas gardēžu Latvijā apjūsmotākajiem pasākumiem kļuva dziedātājas Lanas Del Rejas jūnijā vidū notikušais koncerts „Arēnā Rīga” – esot bijis satriecošs. Nu 28 gadus jaunajai mūziķei ir novitātes trešā studijas albuma izskatā.

Muzikāli noslēpumainā Lana Del Rey, īstajā vārdā Elizabete Grānta, ir viena no šī brīža aktuālākajām amerikāņu alternatīvās popmūzikas izpildītājām, kurai izdodas labi apvienot blūza, soula, indī un džeza mūzikas skanējumus ar pašas sacerētiem tekstiem, kas atspoguļo mūziķes apslēptākās emocijas un izjūtas. Jāatgādina, ka klausītāji un mūzikas kritiķi šo dziedātāju ievēroja jau pēc viņas 2010. gadā izdotā debijas albuma ar tā spilgtāko hitu „Video Games”. Šis CD tika pārdots vairāk kā četru miljonu kopiju tirāžā un aptuveni šādi pat pārdošanas dati bija arī Lanas otrajam albumam „Born To Die” (2012), kas mūzikas topu virsotnes iekaroja ar tādiem hitiem kā „Blue Jeans”, „Born To Die”, „Summertime Sadness” un „National Anthem”. Sausajai statistikai vēl atliek piebilst, ka Lana Del Rey ieguvusi vairākus prestižus apbalvojumus, tostarp 2012. gada „Brit Awards” par labāko starptautisko debiju, MTV mūzikas balvu par labāko alternatīvo performanci, kā arī gada labākās starptautiskās mākslinieces balvu 2013. gada „Brit Awards” ceremonijā. Izskatās, ka „Ultraviolence” pārspēs savus priekštečus: to ir godājami novērtējuši gan kritiķi (prestižais izdevums „Rolling Stone” gan devis tikai trīsarpus zvaigznes no piecām), gan klausītāji (pirmā vieta gan Amerikas, gan Lielbritānijas, gan citu valstu topos), tātad atliek vien gada beigās gaidīt kārtējās nominācijas uz dažnedažādām balvām. Šo albumu producējis „The Black Keys” mūziķis Dens Auerbahs.

PAR. Interesants indīpops (lasīts arī tāds trāpīgs apzīmējums kā „dream pop”) ar skaistām dziesmām, kuras akcentē Lanas rotaļīgi noslēpumainais vokāls. Labākās? Radiostacijās bieži vien dzirdētā „West Coast”, kā arī tituldziesma „Ultraviolence”. Ar humora izjūtu dziedātājai viss kārtībā – šo disku viņa pieteikusi kā „drūmu un gandrīz neklausāmu”, taču tajā pat laikā mierinājusi fanus, ka viņiem albums patiks, jo „tas ir tik nepareizs un izsmalcināts”. Raksturojums pareizs, rezumējums - arī.

PRET. Pērn uz koncertu arēnā aizdoties nesanāca un, noklausoties šo disku, diez kāda nožēla par to neuzmācas. Pārāk daudz sapņošanas, pārāk maz patiešām spēcīgu kompozīciju.

* Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu „Randoms”.