RECENZIJA: Kasabian - „48:13”

Britu grupas Kasabian skanējums ir tik īpatnējs, ka tam grūti atrast kādu definējumu – Rietumu interneta vietnēs sastopami tādi apzīmējumi kā „indie rock”, „psychedelic rock”, „neo-psychedelia”, „space rock” un „electronic rock”, savukārt mūsējie pat izdomājuši tādu interesantu stila definīciju kā „psihedēliskais deju roks”.

Ja par līdzībām, tad Kasabian esot kaut kas „starp The Stone Roses un Primal Scream ar Oasis piemaisījumu”. Lai kā tur arī būtu, šie lesterieši laiduši klajā savu piekto studijas albumu, kurš, tāpat kā iepriekšējie trīs („Empire” – 2006., „West Ryder Pauper Lunatic Asylum” – 2009. un „Velociraptor!” – 2011. gads), pabija britu topa pirmajā ailē – tiesa, ārpus dzimtenes viņi ne tuvu nav tik mīlēti. Galvenais četrinieka dzinējspēks ir ģitārists Seržs Picorno, kura pārziņā ir arī taustiņi un elektronika, tāpēc nav brīnums, ka viņš var atļauties grupas vārdā paust arī dažādus skaļus paziņojumus. „Mēs, mūzikas industrija, izgudrojām Mailiju Sairusu. Tā ir mūsu vaina. Viņa ir interneta pornogrāfijas, hiphopa un Disnejlendas apvienojums. Viņa ir 21. gadsimta murgs,» portāls „TVNet” atreferē Picorno teikto. Jādomā, ka ar šo paziņojumu Kasabian pārdoto albumu skaits pieauga vēl par kādiem pārdesmit tūkstošiem...

PAR. Savdabīgais skanējums ir pietiekami interesants, lai Kasabian garadarbi nepaspruktu garām nepamanīti. Ja paklausās tādu dziesmu kā „Bumblebeee”, tad tā ir rokmūzika, ja „Treat”, tad tas jau ir kaut kāds „rock’n’drum’n’bass”, „Glass” ir psihedēlija, bet „Eez-eh” - deju mūzika utt., bet, kas pats galvenais, nevienā no šiem gadījumiem lesterieši nav „aizšāvuši pēc piena”. Labākais gabals tomēr ir „Bow”, ar uzrunājošu melodiju un pretenzijām uz hitu.

PRET. Pēc pirmajiem priekiem par novatorisko pieeju un otrreizējas (vai „trešreizējas”) diska klausīšanās seko atslābums – un kur te kāds pamatīgi pavelkošs hits? Nav.