Kopš aktieris Kristaps Rasims sevi atceras, viņam vienmēr līdzās bijuši kaķi. Augstijūs Kolnūs (sādža Bērzgales pagastā) vecamtēvam bijuši, kā aktieris stāstīdams smejas, divi ārštatnieki un divi štatnieki – nākuši ēst. Kad kaķu saime mājās, mazuļu arī papilnam. Vasaras beigās vienmēr kaķēniem bijis daudz gribētāju. Tagad Baibas Nejas un Kristapa Rasima ģimenē aug viens runcis Bodlērs. Interesants, iznesīgs un ar raksturiņu apveltīts kungs.
Kaķu kaķi
«Vienu no tiem daudzajiem vectēva kaķiem mēs paņēmām pie sevis uz Kārsavu,» stāstījumu sāk aktieris Kristaps Rasims. Kaķi sauca par Muri, viņam bijis melns, izrakstīts kažociņš. «Ļoti talantīgs kaķis. Iemācījās mājas durvis vērt vaļā. Uzkāpa uz krēsla, kas bija blakus, un tā mierīgi ar «rociņu» atvēra vaļā.» Kristaps atceras: kad mazajās klasītēs vietējā skolā mācījies, tur bijusi Kaķu diena. Un pasmej, ka tagad Eiropas Savienības ietvaros droši vien vairs tādas nevar būt, jo visi sanepidstacijas likumi jāievēro. Kristapa kaķis toreiz izcīnījis sportiskākā kaķa goda nosaukumu, un kaķim diploms mājās. Muris ilgu mūžu nodzīvojis, pieklājīgā vecumā aizgājis uz mūža mājām. «Nākamais kaķis pie mums vienkārši atnāca. Tāds melns bija. Viņam bija pilnais vārds Braiens Brintijs, mēs par Brinci viņu saucām. Ļoti draudzīgs un arī durvis mācēja vērt vaļā,» sava kaķa prasmes atceras saimnieks. Kristapa vecāmamma visus kaķus dresējusi. Klasiskais triks – lēkt no krēsla uz krēslu. «Tagad pie mammas Kārsavā dzīvo viena kaķenīte Pūka. Viņa ir ļoti gracioza, viņai nav vajadzīga lieka kompānija. Mēs jau parasti pie viņas ciemos braucām. Var teikt, mēs, lielie, braucām ciemos pie mammas, bet Ernests un Terēze pie Pūkas,» kaķu stāstu turpina Kristaps.
Bez kaķa garlaicīgi
Rasims tagad jau sešus gadus mīt Rīgā, viņa un aktrises Baibas Nejas ģimenē ir runcis Bodlērs, kuram ir akurāt seši gadi. «Viņš piedzima tieši mūsu aktieru eksāmenos Baibiņas draudzenes kaķim Valmierā. Stāsts par viņa vārdu ir saistībā ar manu Baibiņu. Zinājām, ka Baibas draudzenes kaķim būs mazie – ņemsim, kaut kā garlaicīgi bez kaķa. Es nevaru iedomāties savu dzīvi, kad nav kaķa tuvumā. Nolikām aktieru eksāmenu, un Baibu patiesībā Bodlērs izglāba. Viņa izvilka kaut ko pilnīgi «čau», ko viņa vispār nevarēja atbildēt. Sāka runāt par Šarlu Bodlēru, un skolotāja viņai ielika normālu atzīmi. Tajā dienā zvanīja draudzene un teica, ka mazie piedzimuši. Mēs kaut kā pasmējāmies par Bodlēru, un beigās viņš kaut kā arī aizgāja – Bodlērs. Tas ir karalisks vārds. Mēs viņu par Bodi saucam. Angliski tas vārds labi skan. Un viņš ir, uh, cik pūkains kaķis!» savu lolojumu paliela aktieris.
Bodlērs ir dzimis Dvīņu zvaigznājā, un viņam piemīt visas šai horoskopa zīmei raksturīgās labās un sliktās īpašības, novērojis aktieris. «To es vienmēr atcerēšos – atnāk ciemiņi mājās, pieiet pie rokas, nolaiza, iekož. Aiziet prom. Tad viņam apnīk, un viņš sāk rūkt. Emocionālā gradācija ir tik dažāda, ka viņu nevar saprast.» Kad ģimenē ienākusi pirmā atvasīte Ernests, kaķis kļuvis greizsirdīgs. Bet tagad gan pieņēmis to faktu, ka mazie nekur nebrauks prom un ir loloti ģimenē. «Vecmamma atbrauc ciemos, krusttēvs atbrauc ciemos, aizbrauc. Bodis droši vien domā, ka atved te kādu maziņo bļaujošu un drīz vedīs prom. Mēs runcim stāstām un mācām – mums kopā viņš jāaudzina.»
Ar mīluli runā latgaliski
«Bodis ir pa pusei latgalietis, pa pusei valmierietis, zemgalietis. Es viņam latgaliski mācīju. Viņam jau nav variantu, viņš no pirmās dienas saprot latgaliski,» savu runci uzliela Kristaps un pastāsta, ka Bodis lien iekšā visās kastēs, kas vien mājās ir. «Viņš ielīdīs jebkurā kastē. Un viņam nešķiet, ka viņš ir par lielu. «Lāču» piparkūku kastē bija iekārtojies. Nevar ielīst, bet lien, viss karājas pāri. Viņam ļoti patīk un šķiet, ka šī kaste tieši viņam piemērota. Tas bija ārprātīgais numurs!» smejas Kristaps un teic, ka Bodis arī mazā bļodiņā ielien un guļ.
Bodis esot solīds kungs un, kad mazā māsa vai brālis patraucē kaķa mieru, tad tikai ar ķepu tā miermīlīgi uzsit. Tā teikt, netraucē mani tagad! «Kad es kaut ko daru, viņš pasaka konkrēti: nē, netraucē mani! Bet, kad mana mazā meitiņa Terēze pie viņa lien, viņš ir ļoti pacietīgs. Kad jau galīgi nevar glābties, tad ar ķepu uzmet,» stāsta Kristaps un teic, ka Bodis ir ļoti gudrs kaķis. «Es jau mācu mazos, ka Bodi tikai «pai», bet Terēze visu laiku «paipai». Drusciņ par šerpu.»
Pret ciemiņiem Bodis izturoties dažādi. Vieni cilvēki patīk, citi – nepatīk. «Tā cilvēkmīlestība Bodim ir dažāda. Vai viņš jūt pozitīvo auru, nezinu. Varētu būt, ka tas kaut kur ar karmu saistīts. Ir tādi cilvēki, kuriem viņš desmit minūšu laikā pienāk klāt, ir draugs un murrā. Ir tādi, pie kuriem viņš nelaižas klāt un pilnīgi dusmīgs paliek. Vienā brīdī sāk šņākt, kaut kas nepatīk, un aizlaižas prom. Viņš ieslīgst galējībās, uzvedība ir duāla. Vienu reizi bija tā, ka Baibiņa ļoti saslima. Bija fiziski ļoti slikti. Gultā guļ, pieskrien Bodis klāt, paceļas un lielām acīm skatās virsū. Viss labi? Aptuveni tāds skatiens bija. Kā viņš redzēja, ka viņai nav labi? Tas bija pilnīgs «vāks»!» izbrīnīts ir Kristaps.
Kalpo kā pulkstenis
Runcis tagad pasācis celties deviņos no rīta. Agrāk cēlies četros piecos no rīta, un tad saimniekam bijis jābaro. «Bijām dusmīgi viens uz otru. Viņš pēc tam pabīdīja to laiku uz sešiem septiņiem, bet tagad ceļas precīzi katru rītu deviņos. Var pulksteni nelikt. Viņš pa naktīm virtuvē dzīvo, lai neskrāpētu, nelēktu. Tur viņam savs buduārs.» Agrāk Bodis pastaigāties gājis uz balkona, bet tagad aktieru pārim balkona nav. «Kad braucam uz laukiem, kaķi ņemam līdzi un pēc iespējas cenšamies vest laukā. Viņš ir pilnīgs pilsētas zēns, pilnīgs rīdzinieks – viņu vispār nevar dabūt nekur prom. Mēs viņu mēģinām arī sētā vest, mums tur ir koki, zālīte. Viņš tad pieplok pie zemes un nekustas.»
Bodis ir kā ģimenes loceklis. «Mēs reti lietojam apzīmējumu – mēs četri. Jo mēs esam pieci mājās. Kāpēc vajadzīgs dzīvnieks, lai būtu kā mēbele?» saka Rasims. Viņš ir sašutis par dažu cilvēku attieksmi pret dzīvniekiem. «Tiem cilvēkiem, kas savus kaķīšus izmet, vajadzētu «Mazo princi» palasīt. Es ticu, ka varbūt kāds no tiem gadījumiem ir pareizs, ka liktenis šim kaķim izrīkojis citādāk – viņš atrada citus saimniekus. Šī fakta dēļ vien viņš dzīvo laimīgi. Man nav kaut kāda faila galvā, ka var no kaķīša atbrīvoties, vienkārši izmetot ārā. Jā, es saprotu gadījumus, kad cilvēkiem ir alerģija pret kaķa spalvu. Es saprotu, ka kaut kas pēkšņi notiek, tad jāatdod labās rokās kādam citam. Ja izmet uz ielas, es uzskatu, ka tur būtu pat jāsauc pie kriminālatbildības. Ja slikti izturas pret dzīvnieku, pat ne naudas sods jāuzliek, vienkārši jāliek ķurķī, un viss! Vai vēl labāk – saimnieku, kurš kaķi izmet uz ielas, pašu izmet no mājas! Jā! Bet kā var slikti izturēties pret dzīvnieciņu? Atkal tas pats karmas jautājums – tas, ko es izdaru, loģiskā veidā nāk atpakaļ. Es, protams, to nevienam nenovēlu.»
Kristaps uzskata, ka arī bērnus labāk audzināt, kad dzīvnieki ir apkārt, jo tā bērni mācās atbildību. «Tāpēc es ļoti priecājos, ka mums ir kaķis, un jau šobrīd mani bērni mācās mīlestību pret dzīvniekiem. Zina, ka tā ir dzīva radība un to nevar sist vai mest ārā.».