Ko vēl bez futbola apskatīt Brazīlijā
Mūsdienās pārliecinošam vairākumam ceļotāju ierasts savus braucienus plānot laikus, jo īpaši tad, ja to mērķis ir tik grandiozs starptautisks pasākums kā Pasaules kausa izcīņas finālturnīrs futbolā, kas vakar sākās Brazīlijā.
Taču apceļot šo milzīgo valsti, piekto lielāko pasaulē gan pēc platības (8 515 767 kvadrātkilometri), gan iedzīvotāju skaita (201 miljons cilvēku), ir vērts arī pēc čempionāta, kad cenas viesnīcām un iekšējiem pārlidojumiem varētu mazliet kristies. Atlantijas okeāna pludmales, Amazones džungļi, unikāla augu un dzīvnieku valsts, savdabīga virtuve un, protams, Riodežaneiro, pa kuru jāpastaigājas baltās biksēs tērptam – tā visa ir Brazīlija.
Bezrūpīgā Rio
Riodežaneiro droši vien ir tā Brazīlijas pilsēta, kas pirmā nāk prātā, izdzirdot šīs valsts nosaukumu. Tiesa, tā nav pati lielākā pilsēta Brazīlijā (Sanpaulu ar saviem 11,3 miljoniem iedzīvotāju Rio, kurā dzīvo 6,5 miljoni, pārliecinoši apsteidz), bet 1960. gadā zaudēja arī galvaspilsētas titulu. Taču vai tādēļ Rio iedzīvotāji, kuri paši sevi dēvē par kariokām, par to bēdā? Nu nē taču, šajā pilsētā ir pieņemts izbaudīt dzīvi, un tās iedzīvotāji lepojas, ka neviens labāk par viņiem neprot garšīgi paēst un iedzert. Gluži tāpat kā lielākā daļa brazīliešu, Rio iedzīvotāji dievina feižoadu (ēdienu gatavo no gaļas, pupiņām un krietnas garšvielu devas) un kaipirinju – kokteili, kura pamatā ir vietējais cukurniedru rums
Savukārt tūristiem ir sava obligātā programma. Viena no tās sastāvdaļām ir viesošanās pie milzīgās Kristus Pestītāja statujas, kas kļuvusi par vienu no pilsētas simboliem. Rio ieskauj neskaitāmi pakalni, un uz viena no tiem – Korkovadu –- laikā no 1922. līdz 1931. gadam inženieris Heitors da Silva Košta uz astoņus metrus augsta pjedestāla uzstādīja 30 metru augsto statuju, kuras roku vēziens ir 28 metri. Agrāk tūristiem, kuri bija tikuši kalna virsotnē, galvenais uzdevums bija nofotografēt majestātisko statuju un pie tās kājām esošo pilsētu, taču beidzamajos gados mode mainījusies – noteikti jāuzņem pašbilde, kurā bez autora sejas būtu redzama arī Kristus seja. Uz 710 metrus augstā kalna virsotni ved dzelzceļa sliedes, turklāt šī līnija tikusi izbūvēta jau 1884. gadā, kad nekāda Kristus Pestītāja tur vēl ne tuvu nebija. Vilciena vagoniņi gan ir maķenīt jaunāki, tomēr par moderniem tos grūti nosaukt, un braucēji (gadā to ap 600 000) jūtas kā iekāpuši laika mašīnā. Starp citu, apgalvojums, ka statuja redzama no ikvienas vietas Rio, gan ir krietni pārspīlēts – pilsēta ir liela, un daļa pakalnu aizsedz skatu uz citiem. Toties 2007. gadā statuja tika iebalsota Septiņu jauno pasaules brīnumu sarakstā.
Vēl viens punkts, no kura paveras skaista panorāma uz Rio, ir Cukurgalvas kalns (Pão de Açúcar), kas atrodas pilsētas austrumu daļā. 396 metrus augstā kalna virsotnē iespējams nokļūt pa gaisa trošu ceļu, kas ierīkots jau 1912. gadā. Tas prasa tieši sešas minūtes, bet tiem, kuri kalna virsotni iecerējuši iekarot kājām, jārēķinās ar vismaz trīs stundu nesteidzīgu gājienu. Pilsētas centrā apskatāmi portugāļu koloniālās arhitektūras pieminekļi, bet cilvēkiem, kuri jūsmo par mūsu priekšteču sasniegumiem tehnikas jomā, noteikti interesants šķitīs Kariokas akvedukts. Tas tika uzbūvēts XVIII gadsimtā, lai no netālās Kariokas upes apgādātu Rio ar dzeramo ūdeni, bet nu jau aptuveni 120 gadu kalpo kā tilts, kas pilsētas centru savieno ar bohēmisko Santa Terēzas rajonu.
Pašlaik notiekošo futbola svētku kontekstā nedrīkst nepieminēt stadionu Maracana, kas 13. jūlijā uzņems arī finālspēles dalībniekus. Pirms 1950. gada čempionāta (arī tas notika Brazīlijā) būvētajā stadionā sasniegts rekords, kas nez vai kādreiz tiks pārsteigs – finālmaču klātienē noraudzījās 199 854 skatītāji. Protams, ka pārliecinošam vairākumam nācās stāvēt kājās, arī ar laukuma pārskatāmību bija tā kā bija, toties šie ļaudis vēl tagad lepojas, ka bijuši klāt vienreizējā notikumā. Pat neraugoties uz to, ka Brazīlija toreiz zaudēja Urugvajai. Pēc vairākām rekonstrukcijām un modernizācijām stadions spēj uzņemt vien nepilnus 79 000 fanu, un līdzjutēji ar stāžu vien nopūšas – tas vairs nav tas...
Par brazīliešu futbola (tāpat kā volejbola) kalvi ne bez pamata tiek uzskatītas pilsētas pludmales, kur augām dienām tiek dzenāta bumba. Daudzi droši vien būs dzirdējuši par Kopakabanu, taču jāņem vērā, ka vietējie atsevišķām pludmales daļām devuši atšķirīgus nosaukumus – piemēram, Ipanemas pludmale ir tā Kopakabanas daļa, kur pulcējas nosacīti respektablākā atpūtnieku daļa. Pludmales ir sadalītas sektoros, kur savas vietas atvēlētas ģimenēm ar bērniem, savas jauniešiem, savas nūdistiem un homoseksuāļiem. Tiesa, zagļi šo sadalījumu neievēro un siro pa visām pludmalēm, tāpēc Rio viesiem allaž tiek atgādināts – dodoties peldēties, visu vērtīgo atstājiet viesnīcas seifā.
Vērienīgā Brazilja un Sanpaulu kafija
Riodežaneiro gan ir tikai viena no 12 pilsētām, kurās notiek Pasaules kausa izcīņas mači futbolā, un arī pārējām ir ar ko palepoties. Šajā ziņā ārpus konkursa droši vien ir valsts galvaspilsēta Brazilja. Tā tika uzbūvēta tikai 41 mēneša laikā (celtniecība sākās 1956. gadā un beidzās 1960. gadā) un uzskatāma par leģendārā arhitekta Oskara Nīmeijera mūža darbu. Līdz tam 197 gadus galvaspilsētas funkcijas bija pildījusi Riodežaneiro, taču jaunievēlētais prezidents Žuselins Kubičeks secināja, ka valsts attīstās ļoti nevienmērīgi – kamēr austrumos okeāna piekrastē esošās pilsētas zeļ un plaukst, Brazīlijas centrālajā daļā vērojams panīkums. Ž. Kubičeka ideja bija pārvietot šo attīstības asi, tuksnesīgā plakankalnē uzbūvējot jaunu pilsētu.
O. Nīmeijeram faktiski nebija nekādu ierobežojumu attiecībā uz platību, kādu aizņems jaunā pilsēta, tāpēc viņš varēja atļauties majestātiskus risinājumus – brazīlieši atzīst, ka Brazilja ir tik plaša, ka bez savas automašīnas tajā fiziski neesot iespējams dzīvot. Pēc formas Brazilja atgādina pasažieru lidmašīnu – to apliecina satelītu veiktie fotouzņēmumi. Dzīvojamie kvartāli atrodas šīs iedomātās lidmašīnas spārnos, centrālā ass ir neskaitāmas valsts iestādes, bet vietā, kur būtu jāatrodas pilotu kabīnei, ir prezidenta pils un Trīs valdnieku laukums. Par vienu no iespaidīgākajām galvaspilsētas celtnēm tiek uzskatīta katedrāle, kuras 16 liektās kolonnas atgādina lūgšanā saliktas rokas.
Kā jau valsts (un arī visas rietumu puslodes) lielākajai pilsētai pienākas, Sanpaulu lepojas ar ekonomiskās galvaspilsētas statusu. 1554. gadā dibinātā pilsēta atrodas 70 kilometru no Atlantijas okeāna piekrastes un okeāna pludmaļu trūkumu kompensē ar aizrautīgu naktsdzīvi. Pilsētā ir vairāk nekā 13 000 restorānu un 15 000 bāru un naktsklubu, kuros sev piemērotu piedāvājumu spēs atrast ikviens gribētājs. Taču pavisam īpaša šī pilsēta ir kafijas cienītājiem. Vairāk nekā 150 gadu garumā Brazīlija bija pasaules lielākā kafijas eksportētāja, piemēram, pagājušā gadsimta 20. gados šajā valstī izaudzētā kafija nodrošināja 80% pieprasījuma. Lai gan pašlaik Brazīlijas daļa globālajā kafijas tirgū nepārsniedz trešdaļu, Sanpaulu iedzīvotāji nav aizmirsuši, ka par iepriekšējo paaudžu uzkrāto labklājību jāpateicas tonizējošajam dzērienam. Tūristiem ir iespējams apmeklēt kafijas biržu, paviesoties kafijas muzejā, bet, ja tam pietrūkst laika – vienkārši baudīt lielisku kafiju kādā no neskaitāmajām kafejnīcām. Netālu no Sanpaulu atrodas Sanvisentes pilsēta, kas ir slavena vismaz trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā ir pirmā portugāļu kolonistu apmetne Dienvidamerikā, kas dibināta 1532. gadā. Otrkārt, šajā pilsētā dzimis futbolists Robinju. Un treškārt – tajā bērnību pavadījusi pašreizējā Brazīlijas futbola izlases lielākā zvaigzne Neimars.
Ūdenskritumi, džungļi un pludmales
Brazīlijā ir 19 vietas, kuras UNESCO iekļāvusi savā Pasaules kultūras mantojumā sarakstā. Viena no tām ir Igvasu Nacionālais parks, pazīstams ar pasaulē lielāko un iespaidīgāko ūdenskritumu kaskādi – Igvasu ūdenskritumiem. Ūdenskritums atrodas tieši uz Argentīnas un Brazīlijas robežas, abu valstu iedzīvotāju starpā ik pa laikam uzvirmo diskusijas par to, kam tad īsti ir lielākas tiesības uz to, taču tūristiem gar šiem strīdiem nav nekādas daļas. 2,7 kilometrus plats, ar 275 atsevišķiem kritumiem, augstākajā no kuriem ūdens gāžas no 82 metru augstuma – tāda ir īsā Igvasu statistika. Nacionālais parks gan nav tikai ūdenskritums – viesiem tiek piedāvātas ekskursijas, kuru laikā iespējams apskatīt arī tādas retas dzīvnieku sugas kā milzu ūdrs un milzu skudrulācis. Starp citu, par dzīvniekiem. Kad pirms četriem gadiem Pasaules kausa izcīņas finālturnīrs notika DĀR, teju ikviens ceļotājs vēlējās redzēt Lielo piecnieku – dabā novērot lauvu, ziloni, bifeli, leopardu un degunradzi. Mazāk zināms ir fakts, kas arī Dienvidamerikā pastāv līdzīgs Lielais piecnieks. Kārtīgam dabas mīļotājam Brazīlijā būtu jāapskata tapirs, lielais skudrulācis, krēpjvilks, milzu ūdrs un jaguārs. Zinātāji stāsta, ka vislielākās izredzes to paveikt ir Parnaibas Nacionālajā parkā.
Ļoti neparastas ainas paveras Lenkua Maranjaunas Nacionālajā parkā valsts ziemeļaustrumos. Aptuveni 1500 kvadrātkilometru plašais dabas parks atrodas tuksnesī, taču Amazones baseina tuvuma dēļ šo reģionu regulāri piemeklē ļoti spēcīgas lietusgāzes. To rezultātā starp tuksneša kāpām veidojas nelieli ezeriņi jeb lagūnas. Sausajā sezonā gan tās pilnībā izzūd.
Un, protams, grēks būtu apmeklēt Brazīliju un neapskatīt Amazoni – pasaules varenāko upi, kas ik sekundi Atlantijas okeānā nogādā vairāk ūdens nekā septiņas nākamās lielākās upes kopā ņemtas. Zinātnieki aplēsuši, ka ar Amazones ūdeni četru gadu laikā varētu piepildīt pasaules lielāko ezeru Baikālu. Bez Amazones apmeklējuma neiztiks to komandu līdzjutēji, kas spēlēs Manausas pilsētā – tā viņiem būs savdabīga kompensācija par nežēlīgo karstumu un mitrumu, kas šajā pilsētā valda pat tagad, kad dienvidu puslodē ir ziema. Savulaik Manausa, kuras apkaimē ieguva kaučuku, bija bagātākā pilsēta Brazīlijā un kotējās arī pasaules mērogā – šķiet neticami, bet pagājušā gadsimta sākumā tajā cenu līmenis bija tikpat augsts kā Parīzē vai Berlīnē. Tagad gan par šiem zelta laikiem lielākoties palikušas atmiņas – ja atskaita savdabīgo arhitektūru, kuras pērle ir Amazon Theatre ēka, kas lieliski iederētos Vīnes vai Sanktpēterburgas ainavā. Tajā arī pašlaik ik gadus tiek rīkots operas festivāls, taču jau bez tā vēriena kā sendienās.
Bet Amazone nekur nav pazudusi, un Manausa tradicionāli kalpojusi kā bāzes vieta izbraukumiem pa upi. Vietējās tūrisma kompānijas tos lepni dēvē par kruīziem, taču lielākoties to piedāvātie kuģīši ir ar minimālām ērtībām, tāpēc pieredzējušāki ceļotāji mēdz uzticēties vietējiem pavadoņiem un pa upi pārvietoties tā, kā to dara indiāņi – kanoe laivās. Netālu no Manausas aplūkojams unikāls skats, ko mēdz dēvēt par Upju kāzām. Pēc tam, kad Rionegru tumšie ūdeņi ieplūst gaišajā Amazonē, tie vairāku kilometru garumā nesajaucas un upes straume ir divās krāsās.
Bet, ja nu ceļojums par Amazoni šķiet nogurdinošs un bīstams (par moskītiem, piraijām, čūskām un ūdenī sastopamajiem parazītiem būs dzirdējis ikviens), iespējams arī laiski dirnēt pludmalē. Interneta ziņu vietne TripAdvisor nesen atzinusi Baija do Sanču pludmali, kas atrodas Fernando de Noronjas salu arhipelāgā (stundas lidojums no Natalas), par labāko pasaulē. Taču lieliskas pludmales ir arī Resifi, Salvadorā, Portualegri un citur. Būtu tik laiks un līdzekļi tās apmeklēt...