Brīvdabas muzejs svin jubileju
Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs nupat aizvadīja ikgadējo Latvijas amatnieku gadatirgu, kurā apmeklētāju skaits apogeju sasniedza pirmajā tirgus dienā – sestdien. Savukārt šīs nedēļas nogalē, 15. jūnijā, muzejs svinēs 90. dzimšanas dienu.
Daži amatnieki un cilvēki, kuriem Neatkarīgā ieminējās par faktu, ka vienam no Eiropā vecākajiem un lielākajiem brīvdabas muzejiem svinams tik ievērojams gadskaitlis, uzskatīja, ka informācijas par jubileju un pasākumiem ir pārāk maz. Proti, 15. jūnijā no pulksten 11 līdz 16 notiks Novadu dienas pasākumi un Jāņu ielīgošana, bet pulksten 18 sāksies Brīvdabas muzeja 90 gadu jubilejas koncerts ar grupu Skyforger, Auļi, Folkvakars un Zari piedalīšanos.
«Nedomāju, ka to vajag,» pretēju viedokli par pastiprinātas reklāmas nepieciešamību pārstāv muzeja direktores vietnieks Mārtiņš Kuplais. «Bieži vien dažādas jubilejas pievelk aiz matiem. Vai tad uz visiem stūriem vajag informāciju, ka muzejam 90 gadu jubileja?» Pa kādam amatniekam, kas strādā muzeja teritorijās izvietotajās latviešu zemnieku, amatnieku un zvejnieku sētās, gan noteic, ka vairāk informācijas nenāktu par ļaunu. Ja sēta ir nostāk no galvenā ceļa, daudzi apmeklētāji pat nepamana kokos ieslēpušos pelēcīgu namiņu un paiet garām. Bet amatniekiem, vēl jo vairāk ja viņi pārtiek tikai no sava amata vien, ir svarīgi, lai viņu darbu nopirktu vai vismaz ievērotu.
Cilvēkiem, kuri apmeklē tikai gadatirgu, bet ikdienā Brīvdabas muzejā neiegriežas, šķiet, ka arī ieejas biļetes cena uz pasākumu ir sālīta. Četri eiro. Taču ieejas biļete pieaugušajam vasaras sezonā bez atlaidēm maksā pat vairāk nekā četrus eiro. Lēšot, ka gadatirgu ikreiz apmeklē vairāk nekā 20 000 apmeklētāju, bet gadā kopumā 135 000 cilvēku, ieņēmumi par biļetēm nav mazi. Vecajā Muzeju likumā bija noteikts, ka muzejiem ir tiesības saņemt valsts budžetā speciāli paredzētos līdzekļus īpašu kultūrvēsturisku, tēlotājas mākslas un citu nacionāli nozīmīgu projektu un programmu realizēšanai. Tagadējā likumā teikts, ka tiesības ir «saņemt valsts budžeta līdzekļus kultūrvēs¬turisku, tēlotājas mākslas un citu nacionāli nozīmīgu projektu un programmu īstenošanai».
«Vairs nav tā – ja mēs nopelnām vairāk, tad nauda paliek muzejam. Piemēram, muzejā jāstrādā arī sliktos laikapstākļos. Bet mums nav iespēju stimulēt savus darbiniekus,» situāciju raksturo M. Kuplais. Naudas plūsmai ir grūti izsekot – it kā jau valsts piešķir līdzekļus, bet liela daļa līdzekļu tomēr tiek izlietota nevis attīstībai, bet funkciju nodrošināšanai, kas jau tāpat ir muzeja īpašnieka, proti, valsts, pašvaldības vai privāta īpašnieka pienākums. «Ja muzejam ir liels budžets, tad tie pašu ieņēmumi neko neizsaka, bet tiem, kam mazāks štats un lielāki pašu ieņēmumi, tiem ir sāpīgi,» piebilst direktores vietnieks.
Pinējs Juris Milčs lēš, ka vairāk apmeklētāju, iespējams, būtu tad, ja velotūrisma buma laikā atļautu muzeja teritorijā iebraukt ar velosipēdiem. M. Kuplais saka striktu nē. Kur tad likšot tos velosipēdus? «Es neļaušu piestutēt pie mājas, piemēram, Kurzemes sētā, jo tas sabojā emocionālo iespaidu. Šī ir pastaigām brīnišķīga vieta. Bet ir divdesmitgadīgi spicie zēni, kas velosipēdus nēsā visur sev līdzi. Agri vai vēlu kāds gribēs to atstāt šaurajā priekšnamiņā. Es pat, ieraugot redzamā vietā pieslietu sintētisku slotu, lieku to nolikt aizdurvē. Te ir jāsaglabā autentiska vide,» saka direktores vietnieks. Viņš norāda, ka muzeja teritorijā nav ārējo briesmu, cilvēki ir pieraduši, ka var justies droši – neviens nebrauks ar velosipēdiem vai mašīnām, neskries garām, neapdraudēs. Tā tam būtu jāpaliek, jo «nezinu pasaulē brīvdabas muzeju, kur tas būtu atļauts», noteic M. Kuplais. «Mēs mēģinām piespiest cilvēku iet kājām un pēc iespējas lēnāk.»