Sociālo tīklu tīklos
Acis pievērstas šķidro kristālu ekrāniem – uz ielas un parkā, mājās un draugu kompānijā, kafejnīcā un autobusā. Mēs dzīvojam attīstītu tehnoloģiju pasaulē, kas piedāvā iespējas, kuras izvēlamies aizvien biežāk, pamazām pāris mirkļus pārvēršot par dienas režīmu un vedinot sevi uz atkarības rašanos. Kāpēc mēs kļūstam par pārmērīgiem sociālo tīklu lietotājiem?
Kamēr citviet pasaulē piesaiste sociālajiem tīkliem sasniegusi teju virsotni, Latvijā pamazām aizvien vairāk un vairāk var manīt tendenci, kad cilvēki laiku pavada nevis sarunās, bet sērfojot viedtālruņos un planšetdatoros. Sēžot viens otram līdzās.
Tiekšanās pēc komforta
Jājautā, kas šodien trūkst mūsu – cilvēku – savstarpējās attiecībās, kas liek pievērsties sociālajiem tīkliem tik lielā mērā, ka, pat esot viens otram līdzās, laiku pavadām nevis sarunās, bet pievērsušies telefoniem un to piedāvātajām iespējām? Psiholoģe Ieva Kimonte domā: «Mūsdienu cilvēki pierod pie komforta, ātruma un stimulu daudzuma. Mēs kļūstam nepacietīgāki, mums vajag vairāk ērtību un gribam visu aizvien vairāk.» Viņa to saista ar aizvien pieaugošajām tehniskajām iespējām un pārdošanas aktivitātēm. Tā kā cilvēks tiecas pēc komforta, ir tādi, kas tirgū piedāvā neskaitāmus produktus, kas šo vēlēšanos cenšas apmierināt un noturēt visās iespējamās jomās, tajā skaitā komunikācijās. «Lietas, kas skar cilvēka pamatvajadzības, pārdot ir visizdevīgāk; saziņa un komunikācija cilvēkam kā sociālai būtnei ir viena no tām,» viņa piebilst, paskaidrojot vispārējās tehnoloģiju nepieciešamības iemeslu.
Foto uzņēmumi bilžu platformā Instagram (tagad pieejama arī video opcija) vizuāli ziņo par notiekošo – kādas izstādes un koncerti apmeklēti, kas brokastīs, pusdienās un vakariņās ēsts, kāds ir atvaļinājuma galamērķis un iespaidi, kāda kleita papildina garderobi un tā tālāk, un tā joprojām – lietas, ar ko cilvēki dalās, aptver visplašāko iespēju gammu. Sociālajā tīklā Twitter informācija sniedzama 140 zīmju ietvaros, bet gigantā Facebook ir liela daļa no katra. Šie trīs sociālie tīkli šobrīd ir populārākie, tomēr – nebūt ne vienīgie, jo izmantojamo saziņas veidu saraksts ir plašs – katra gaumei. Ir lieliski apzināties, ka mums ir bezrobežu iespēja dalīties, tomēr – vai tā tiešām ir jāizmanto ar pilnu krūti? Vai šāds saziņas veids (caur fotogrāfijām Instagram, īsiem vēstījumiem Twitter un čatiem Skype) nenotrulina cilvēcīgās attiecības un cilvēcību kā tādu? Ieva Kimonte atbild: «Komforts rada atkarību līdz brīdim, kad tiekšanās pēc komforta un tā uzlabojumiem sāk radīt diskomfortu. Līdzīgi kā ar visām atkarībām – ar kaut ko aizraujoties par daudz, tas rada būtisku harmonijas zudumu dzīvē. Pirmkārt, to ir grūti pamanīt, līdz kādas sekas jau nav iestājušās, piemēram, kamēr tiešām nezaudē tuvas attiecības, kas notiek sociālo tīklu vai pārprastas komforta un brīvības iespaidā.» Respektīvi, tie, kas ar komunikāciju caur tehnoloģijām nav aizrāvušies, nesapratīs tos, kuri ir, tāpēc nesaskaņu risks ir reāls. Piemēram, puisis vakaru pavada nevis sarunās ar savu meiteni, bet skatoties kaķu video YouTube. Vai otrādi. Kamēr viens pavada laiku pie ekrāna, otrs grimst grūtsirdībā, aizvainojumā un galu galā – neizpratnē.
Vai tīklu vergi?
Ikviens dzīves patīkamais (un ne tik patīkamais) sīkums ievietots kādā (vai visās) saziņas platformā, sagaidot atsaucību vai līdzjūtību. Piemēram, zem izlaiduma bildes lasāmi desmitiem apsveikuma komentāru, taču neviens no virtuālajiem apsveicējiem nav sagādājis puķes un veltījis laiku, lai izdarītu to klātienē. Virtuālās sveiciena bučas un stīvās, nesataustāmās tulpes veido realitāti, kas nav līdz galam patiesa. Ko tas nozīmē? Vai mēs kļūstam par sociālo tīklu vergiem, kuru dzīve atrodas tikai sociālajos tīklos, un mēs dzīvojam, lai to izskaistinātu ar iespaidiem, kuros bieži piedalāmies vieni, lai no draugiem atsauksmes saņemtu rakstisku komentāru veidā? Ieva Kimonte iebilst, uzsverot, ka mēs esam savu vēlmju, iegribu un vajadzību vergi, bet tehnoloģijas ir mainīgs posms šajā sistēmā. Līdz brīdim, kad būs radīts kas jauns.
«Tehnoloģiju atkarība palīdz visu darīt ātrāk, efektīvāk un mazāk mūs ierobežo fiziskajā telpā realitātē. Svarīgi būtu nepazaudēt saikni ar patiesām emocijām, reāliem cilvēkiem, attīstīt savas maņas un spējas (ne tikai paļaujoties uz tehno risinājumiem) un mīlēt lietas, kas ir vienkāršākas, lēnākas un dabiskākas. Ja spējam izmantot tehnoloģijas un vienlaikus nepazaudēt saikni ar sevi, citiem, dabu un vērtībām, tad redzu to kā mūsdienu cilvēka realitāti, nevis atkarību,» saka Ieva Kimonte.
Kad apstāties
Tomēr realitāte spēj pārvērsties par reālu atkarību, un saskatīt problēmu palīdz Ieva Kimonte – viņa norāda, kam jāpievērš uzmanība, lai saprastu – stop, man ir problēma. «Tad, kad rodas izjūta, ka bez tā nevaru, un kad veidoju izvēles, kuras man liek kļūt par cilvēku, kāds nevēlos būt. Kamēr pašam viss šķiet labi, ir grūti noteikt šo robežu. Apzināšanās nāk ar kādu diskomfortu, ko rada atkarība, – drauga zaudējums, partnera apnicīgie aizrādījumi par uzmanības trūkumu, jo esam visu laiku online sarakstē par kādām citām aktualitātēm, kam seko attālināšanās un attiecību problēmas.» Tas nozīmē, ja draudzene vairākkārt aizrāda, ka vairāk laika pavadi, klausoties tiešajā tīklā esošajos video, nevis viņas problēmās, aizdomājies, vai tikai neesi uz atkarības takas. Jo pat tiem, kas iebilst – man varētu būt arī sliktāka atkarība; es taču nedzeru un nepīpēju –, jāsaprot, ka atkarība ir atkarība un tā tur savos valgos.
Pārmērīga interese par kādu lietu bieži nozīmē vēlmi ar to kompensēt ko citu, tādēļ Ieva Kimonte iesaka uzsākt cīņu ar atkarību, cenšoties saprast, kādu caurumu savā dzīvē cenšamies aizlāpīt ar to. Kad tas izdarīts, iespējams rast veiksmīgāku risinājumu, tādējādi atšķetinot kā vienu, tā otru problēmu. Tāpat būtiski ir pieradināt sevi pie telefona neesamības kabatā. Ir vērts iziet ārā, to atstājot mājās, un ieraudzīt skaistumu dabā nevis caur objektīva aci, bet pašam savām.
«Personības iezīmes, bērnības pieredze un personīgās dzīves vērtības var noteikti palīdzēt vai arī – tieši otrādi – būt par apgrūtinājumu, sastopoties ar jebkura veida atkarībām. Parasti viens no to pamata stūrakmeņiem ir nespēja vadīt savas emocijas, tradicionālais stāsts: sakrājas un tad vienā brīdī vadzis ir pilns – tas lūst. Ja cilvēkam ir dabas dotas vai ģimenē iemācītas metodes, kā sevī vadīt dusmas, satraukumu, bēdas, tad tas ir liels atspaids dzīvē. Ja tā nav, tad krietni jāpiepūlas, lai noturētu līdzsvaru savā dzīvē un nekristu galējībās,» saka Ieva Kimonte un uzsver, ka netic sociālo tīklu atkarībai, bet uzskata to par mūsdienu aktivitāti, kas var šķist tik vilinoša, ka aizpilda daudz laika, īpaši cilvēkiem, kam apkārtējo viedoklis, sekotāju skaits, poga «Patīk» un nepārtraukta komunikācija ir būtiski, lai saglabātu par sevi pozitīvu paštēlu jeb patiku pašam pret sevi. «Ja ir grūtības vadīt savas emocijas, ir tendence krist galējībās un ir zems pašvērtējums, tad par atkarību/apsēstību var kļūt gandrīz jebkas.»
Tie, kas ir pret visaptverošo sociālo tīklu lietošanu, veido kampaņas ar aicinājumiem pārdomāt to lietošanas biežuma nepieciešamību, uzsverot lietas, ko zaudējam, nenoliekot telefonu ne mirkli malā. Un dara viņi to sociālajos tīklos, jo zina – tikai tā ir iespējams sasniegt nepieciešamo publiku un atrast dzirdīgas ausis un redzīgas acis. Kas zina – varbūt kāds no šiem video spēj iedvesmot!
Dažādas paaudzes
Tādu virtuālo pasauli, kādu mēs to pazīstam šodien, nezinājām pirms gadiem desmit un piecpadsmit, tāpēc ir uztveršanas atšķirība starp paaudzēm. Kamēr vairumam vecāku cilvēku tas ir sarežģīti un nepieņemami, bērniem bez tā nav iedomājam ikdiena. Arī psiholoģe apstiprina – jaunajiem tā ir realitāte, nevis jaunums. «Kas no tā visa sanāks, mēs vēl nezinām, jo neesam nodzīvojuši šajā vidē, lai izdarītu kādus ticamus un precīzus secinājumus – nākotnes pareģojumus. Domāju, ka jauniešiem, kas pie tā pieraduši, ir mazākas iespējas sevi tajā pazaudēt, jo viņu uztvere un vērtības ir citādas jau no pašas mazotnes. Konflikti vairāk rodas personībās, kas ir piedzīvojuši grandiozas pārmaiņas šajā jomā savas dzīve laikā.» Viņa uzsver – jaunieši ir citādi un viņu uztvere tāda ir. «Viņiem nepieciešams atbalsts, līdzīgi kā visiem jauniem cilvēkiem, kad jāsaprot sevi un sava vieta, tomēr viņiem noteikti nav vajadzīgas lekcijas par dzīves vērtībām no vecākiem. Jāļauj šīs vērtības izdzīvot un stabilizēt pašiem atbalstošā vidē, un varbūt mēs paši arī no tā kaut ko iemācīsimies,» domā Ieva Kimonte.