Vasiļjeva tērpu kolekcijas izstāde "Dumpis buduārā"
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (DMDM) atklāta izstāde Dumpis buduārā. 70. gadu mode – modes vēsturnieka Aleksandra Vasiļjeva tērpu kolekcija. Šoreiz uz Rīgu tika atvesti ap 1000 tērpu, apskatei izlikti vien 100, bet šī būs pirmā reize, kad no Vasiļjeva kolekcijas būs redzami arī vīriešu modes eksemplāri.
Šoreiz skatāmi 20. gadsimta septiņdesmito gadu jeb dumpīgās un daudzkrāsainās desmitgades stilistiskie virzieni, kas liecina par laiku, kad jaunatnes mūzika un dejas visā pasaulē pārveidoja buržuāziskās sabiedrības manierīgo, stīvo stilu.
«Septiņdesmitie gadi mainīja gan pasaules vēsturi, gan modi. Šis laiks bija kā daudzskaldnis, var teikt, ka katru gadu radās jauna globāla tendence.
Tā laika modei raksturīgs daudzu stilu kaleidoskops – hipiji, folks, etno, safari, militārais stils, retro, orientālisms, disko, glam rock, panki... Viss sākās ar puķēm un hipijiem, bet beidzās ar agresīviem pankiem, šīs desmitgades mode bija kā pretrunu aplis. No vienas puses – puķes, mūzika, mīlestība un brīvā seksa uzplaukums, no otras puses – strikti rāmji,» saka Aleksandrs Vasiļjevs.
Šī laika modes politiskais fons bija karš Vjetnamā, ekonomiskais fons – pasaulē pirmā naftas krīze. Naftai kāpa cenas, un šī krīze smagi sita pa luksusa preču tirgu, kura sastāvdaļa, protams, ir mode. No modes izgāja zelts, dārgakmeņi, dabiskā āda, dabiskais zīds, izšuvumi. Kas ienāca modē? Plastmasa, mākslīgā āda, sintētiskie materiāli. «Šodien tas šķiet primitīvi, bet tajā laikā cilvēkiem bija šoks, jo viņi bija pieraduši valkāt apģērbu, kas šūts no dabiska materiāla un speciāli viņiem, bet nācās iet uz veikalu un iegādāties pēc šablona šūtus sintētiskus apģērbus,» atgādina modes vēsturnieks.
Savukārt dabisku aksesuāru trūkumu kompensēja ar saulesbrillēm. «Nekad vēl modē nebija tik daudz saulesbriļļu, jo tās aizstāja briljanta auskarus, izsmalcinātu kosmētiku, dārgas frizūras. Plastmasas brilles bija kā must have, un tā tas palicis līdz šai dienai, kad joprojām esam palikuši dažādu saulesbriļļu rāmju gūstā,» uzskata modes vēsturnieks. Ļoti svarīgi, ka uniseksa stils ļāva sievietēm mainīt attieksmi arī pret apakšveļu, dodot iespēju sievietēm nēsāt topless (tops bez augšdaļas) un nevalkāt zeķbikses. Un tas mainīja tērpu piegriezumus – tie kļuva brīvāki.
70. gadu mode bija ļoti atkarīga no mūzikas. Tas ir rokoperu dzimšanas laiks, jo īpaši populāra bija rokopera Jēzus Kristus superzvaigzne, kas propagandēja hipiju stilu vīriešu apģērbos – gari mati, ūsas un bārda, brīvas attiecības cilvēku brālībā. «Hipijiem patika dzīvot kopā trijatā vai četratā, kopā audzināt kopīgos bērnus, nestrādāt, dziedāt kaut ko let it be stilā... Hipiji bieži bija veģetārieši, nodarbojās ar jogu un garīgajām praksēm, un lielākā daļa hipiju dzīves beigās tomēr emigrēja no ASV un Eiropas, un liela daļa, kas nekļuva buržuāziski, dzīvo Katmandu Nepālā un Baironbejā Austrālijā,» saka Aleksandrs Vasiļjevs.
Modes vēsturnieks stāsta, ka šī izstāde Rīgā ir ļoti dārga ne tikai sentimentālā nozīmē, bet arī finansiālā ziņā. Šādu kolekciju savākt neesot viegli, jo modes muzejos pasaulē 20. gadsimta septiņdesmito gadu mode ir ļoti niecīgi pārstāvēta. Tajā laikā apģērbos dominēja unisekss, sieviešu modē dominējoši ienāca garās bikses, bet manekeni, kas tika izmantoti iepriekšējās izstādēs, vairs nebija izmantojami šajā kolekcijā, jo tiem bija tikai viena kāja... Šīs vienkāršais faktors bija šķērslis tam, lai agrāk izstādītu vīriešu kostīmus un sieviešu bikškostīmus. Speciāli šai izstādei nācās iegādāties 100 manekenus un pasūtīt parūkas, kas atbilst tā laika modei, un vēl ņemt vērā, ka manekeniem būs jāauj apavi... Šīs kolekcijas veidošanu ietekmējusi tā laika dominējošā filozofija. Jāņem vērā, ka septiņdesmito gadu mode nebija haute couture uzvaras gājiens, kā tas bija sešdesmitajos gados, bet gan pretaporter un džinsu uzvaras gājiens. Cilvēki sāka izvēlēties ne tik slavenus un dārgus modes zīmolus, un tas arī smagi ietekmēja modes industriju, toties ļāva uzplaukt jaunam virzienam pretaporter jeb gataviem apģērbiem. «Lēti pirktas drēbes un aksesuārus neviens negribēja uzglabāt, teiksim, džinsus novalkāja, pēc tam nogrieza izvalkātās staras, uztaisīja šortus un vēl pēc tam izmeta atkritumos. Tieši tas arī rada problēmas kolekcijai iegādāties lietas, kas būtu arī labā stāvoklī. Protams, modes nami pastāvēja, bet jo īpaši Īva Senlorāna modes nams, kas pretaporter pievērsa lielu uzmanību,» stāsta Aleksandrs Vasiļjevs. Hipiju modes raksturīgie tamborētie, adītie vai citā tehnikā ar rokām darinātie apģērbi, arī ir maz saglabājušies. Taču vistrakāk bijis ar panku modes eksemplāriem, kas praktiski nav saglabājušies.
Ekspozīciju papildina speciāli sagatavotie dokumentālā kino kadri no Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva, kuros atspoguļotas tā laika modes tendences Padomju Latvijā.