Ar grupas Aarzemnieki izpildītās dziesmas Cake To Bake sensacionālu uzvaru mājīgajā Ventspils teātra namā Jūras vārti agrā svētdienas rītā noslēdzās Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālā atlase jeb konkurss Dziesma 2014.
Lai gan sociālajos tīklos par šādu rezultātu tiek celta liela brēka, sašutumam nav pamata – tā lēma pie TV ekrāniem sēdošie.
Cepsim, cepsim, tikai – ko?
Pirms konkursa fināla bija izkristalizējušies divi favorīti – Dons ar savu visur un jebkur uzvarošo dziesmu Pēdējā vēstule un spriganā Olga ar vēl spriganāko Saule riet. Arī bukmeikeri izteica līdzīgas prognozes, tiesa, arī šauboties, vai lielākā daļa skatītāju sapratīs Olgas Rajeckas dziesmā ievītos tautiskos motīvus. Par potenciālajiem šo favorītu konkurentiem tika minētas grupas Aarzemnieki, Ralfa Eilanda un Valtera Pūces, kā arī zviedru latvietes Katrines Lukins dziesmas. Realitāte izrādījās citāda un, ko tur slēpt, krietni vien šokējošāka: pēc rezultātu paziņošanas gan Jūras vārtu zālē, gan žūrijas telpās bija vērojams totālākais «stomatologu sapnis» – neskaitāmi cilvēki ar bez pieprasījuma atvērtām mutēm... Kā? Kāpēc? Kā tas iespējams? Aarzemnieki gan pusfinālā, gan arī finālā pilnīgi noteikti savāca bonusa punktus par veiksmīgi izveidoto vizītkarti, tāpat arī par savu pozitīvismu un dabiskumu dziesmas izpildīšanas laikā. Tikai ir dažas nianses: Eiropā (Eirovīzijā) lielākā daļa izpildītāju būs pozitīvi un smaidoši, jo viņus taču nenomāc latvju sadzīves lietas, proti, kāpēc tiek paaugstināti elektroenerģijas tarifi, kāpēc par apkuri jāmaksā teju tikpat, cik bargākajā ziemā, kāpēc eiro ieviešana krietni palielinājusi cenas utt., u.tjpr. – viņi jau var dziedāt par to, ka galvenā problēma ir bez mammas palīdzības neprasme uzcept kūku. Starp citu, nav pārliecības, ka tieši šāda ir dziesmas Cake To Bake jēga, jo daudzi angļu valodas pratēji (šo rindu autoram minētā svešvaloda galīgi nav stiprākā puse) ir teikuši, ka neko vairāk par «cept, cept, cept kūku» viņi Aarzemnieku līdera Jorena Šteinhauera, pēc tautības vācieša, vēstījumā nav sapratuši... Un vēl – ir atšķirība starp dabiskumu un primitīvismu, bet ko padarīt, nu šis dīvainais veidojums 6. maijā pārstāvēs Latviju Eirovīzijas dziesmu konkursā Kopenhāgenā. Nē, nevis pārstāvēs, bet prezentēs, tātad droši vien būs spiests arī kaut ko stāstīt par Latviju. Nebūs problēmu, gan jau vikipēdijā kaut ko atradīs...
Pats Jorens pēc konkursa kļuva pikts par šāda veida jautājumiem. «Protams, es negaidīju šādu iznākumu, visu laiku medijos taču teica, ka citi ir favorīti. Piemēram, Dons – viņam taču ir tik fantastiska balss! Savukārt par Latvijas pārstāvēšanu: biju apmaiņas students, pēc tam gadu strādāju bērnu centrā maskačkā un vācu baznīcā Latvijā. Arī, kad dzīvoju Vācijā, katru gadu braucu uz šejieni ciemos. Un tagad dziesmas Paldies latiņam! dēļ atkal atbraucu, bet kāpēc vispār tāds jautājums?! Ārzemnieks pārstāvēs Latviju? Bet vai tad tas nav moderni, vai tas nav pēc Eirovīzijas būtības?! Es domāju, ka ir! Svarīgākā it pati dziesma! Mēs trenēsimies, lai nodziedātu to tā, ka to pamanīs visā pasaulē.»
Izvēlējās paši skatītāji
Atgriežoties pie jautājuma «kā tas iespējams?», jāsaka, ka šāds rezultāts, izskatās, ir vairāku muļķīgu sakritību rezultāts. Pirmo reizi skatītāji par dziesmām varēja balsot, ne tikai zvanot vai sūtot īsziņas pa telefonu, bet arī internetā www.eirovizija.lv. Lēmumu par dziesmām tāpat kā līdz šim veidoja 50% žūrijas viedoklis un otri 50% piederēja skatītājiem. Žūrijas sastāvā bija komponists un aranžētājs Kristaps Krievkalns, mūzikas videoklipu režisore un televīzijas producente Aija Strazdiņa, grupas Labvēlīgā tipa mūziķis un koncertu producents Ģirts Lūsis, Rīga Radio FM 94,5 dīdžejs Uldis Cīrulis jeb DJ Monsta, LTV Kultūras raidījumu redakcijas vadītāja Ieva Rozentāle, Latvijas Mūzikas industrijas attīstības fonda/Latvijas Mūzikas eksporta izpilddirektore Agnese Cimuška, igauņu grupas Tenfold Rabbit solists Andress Kepers, sitaminstrumentu virtuozs Rihards Zaļupe, kā arī šo rindu autors. Pēc konkursa mobilajā tālrunī nācās saņem entās īsziņas ar tekstu, kuru galvenā doma bija – vai jūs tur, žūrijā, esat galīgi izkūkojuši prātu?! Līdz redakcijas slēgšanai oficiālos rezultātus no LTA gan saņemt neizdevās, tomēr ar Eirovīzijas projekta vadītājas Zitas Kaminskas gādību kaut kāda skaidrība vērtējuma tapšanā radās. Lai gan fināla balsojumā Dons kūku cepējus vinnējis (tiesa, tikai par 28 balsīm), superfinālā šajā rādījumā ir vinnējuši Aarzemnieki. Savukārt žūrijas vērtējumā – pirmais Dons, bet otrie Aarzemnieki. Lai gan tās ir tikai aizdomas (žūrijas locekļi tik tiešām savā starpā vērtējumos nedalījās, to šo rindu autors var apzvērēt pie zibens saspertā ozola!), šķiet, gaisu samaisījusi Samanta – viņas dziesmas līdzība ar zviedrietes Lorīnas veikumu pirms pāris gadiem, iespējams, lika apzināti vai neapzināti vilkt uz augšu Aarzemniekus, sak, tie taču tāpat neko nedabūs. Bet dabūja – vienāda balsu skaita gadījumā prioritāte ir skatītāju viedoklim. Protams, nav notikusi nekāda traģēdija (dalību Eirovīzijā vispār nevajag uztvert nopietni), taču dažas pārdomas uzmācas gan. Piemēram, par to, ka katru gadu latvju bāleliņi raud, ka netiekam Eirovīzijas finālā, bet brīdī, kad pašiem jābalso, izvēlas dziesmu, ar kuru tur tikt ir praktiski nereāli!? Lai gan – var būt arī otrs variants: Eiropā arī dzīvo tikai cilvēki, un, kas zina, varbūt tur kūku cepēji iepatīkas tikpat ļoti, cik Latvijas klausītājiem? Lai Jorenam tiek, nav žēl, tikai... Ja viņu dziesma Kopenhāgenā pat uzvarētu, prieku par to gūt būtu pagrūti – ar šādu izpildījuma līmeni (un mūsu klausītāju nodemonstrēto izpratni par mūziku) nebūtu jālepojas. Kā ir, tā ir, bet – skumji...
Vai bija alternatīvas?
Paanalizējot rezultātus, vērojamas gan vairākas interesantas lietas. Piemēram, Olgas dziesma finālā skatītāju balsojumā gan saņēmusi trešo lielāko balsu skaitu, taču žūrija šo dziesmu nolaidusi līdz pat devītajai (!) pozīcijai. Nepelnīti zemu. Pārsteidzoši arī tas, ka žūrija finālā iebalsojusi pirmajā vietā dziesmu Revelation – teicama kompozīcija, bet Eirovīzijai gan te nav nekāda sakara. Un savu prātojumu dziesmas noslēgumā Ralfs vispār varēja atstāt pie sevis, tāpat kā tie daudzie izpildītāji (vai tikai tādi nebija teju puse?), kuriem šķita, ka no skatuves pilnīgi noteikti ir jāpauž kaut kāds atbalsts Ukrainai, – dariet taču to intervijās, nevis dziesmās! Absolūti izgāzās Katrine Lukins, kuras dziedājums bija šķībākais, kāds ir dzirdēts kopš pašas pirmās Talantu fabrikas laikiem pagājušajā gadsimtā, – nu, kāpēc meitenei jāmēģina cīnīties ar ausu monitoru, ar kuru viņa vēl nemaz nav iemācījusies apieties?! Aminata – pelnīta trešā vieta žūrijas vērtējumā, bet meitene uz skatuves izskatās tik bailīga, ka uz Dāniju viņu laist būtu neprāts, – sabītos no Nāriņas vai kādas citas skulptūras. Eirošmits nošokēja ar Ainara Virgas uzdabūšanu uz skatuves (perfektākā skatuves pamešana Eirovīzijas nacionālās atlases vēsturē – pamēģiniet to atrast youtube!), Niko – ar to, ka veiksmīgi atrādīja visu to, kas redzēts jau neskaitāmas reizes citos priekšnesumos, Markus Riva pārsteidza ar paglupu vizītkarti (tad nu gan izcils Latvijas sasniegums – Einara Repšes krustmeitas panākumi modeļu pasaulē!) un priekš sevis diezgan slābanu dziedājumu. Ventspilniece Katrīna Bindere darīja, ko varēja, un, ko varēja, to arī izdarīja, bet latiņa bija pārāk augsta. Grupas Hurts latviešu versija MyRadiantU – ideāli (tikai brīnums, ka žūrijas vērtējumā tik zemu), bet Eirovīzijas finālā, pie Rietumu mājsaimniecēm, gan viņiem nebūtu nekas meklējams. Par lorīnisko Samantu jau viss pateikts – šoreiz meitene gan bija tērpa ziņā atbrīvojusies no sava mūžīgās cietējas tēla, tikai jautājums, vai tas bija vajadzīgs. Rezumējums? No šīm dziesmām Kopenhāgenas ceļazīmi nebija pelnījis neviens, arī ne Dons ar savu neraudošo susuriņu. Nav izslēgts, ka angliskajā versijā šī dziesma izklausītos ļoti labi, bet tad vajadzēja to likt galdā jau tagad.
Latvieši – pasīvie kurnētāji
Labi, die’s ar uzvarētājiem un zaudētājiem, jo notika jau arī gana daudz citu interesantu lietu. Uzslavas ir pelnījusi Eirovīzijas projekta vadība ar Zitu Kaminsku priekšgalā – par veiksmīgo risinājumu pasākuma stūrētāju izvēlē. Tas ir, lūzeri Ēriks Loks un Nauris Brikmanis tika nobīdīti otrajā plānā, savukārt kā galvenie pie mikrofona tika likti aktrise Madara Botmane, kas sevi šajā ampluā sekmīgi pierādīja jau pērn, kā arī Lauris Busulis, grupas Headlines vokālists. Šī pēdējā izvēle vispār bija šāviens desmitniekā – izrādījās, ka Busulis ir Busulis, nav svarīgi, Intars vai Lauris, abi labi un atraktīvi! Jā, bet Eirovīzijas projekta vadība pelnījusi arī rīkstes – kaut kā padaudz bija tehnisko fēleru. Arī interneta balsojums finālā uzkārās (superfinālā gan viss bija kārtībā), tiesa, tas nav ietekmējis vietu sadali. Vai LTV apmierināta ar konkursa norisi? «Ārpus rezultātiem, manuprāt, viss izdevās,» Neatkarīgajai vakar pauda Zita Kaminska. «Kas attiecas uz rezultātiem... Šis ir tas punkts, ar kuru mēs tā arī neizdabāsim: kad lielākais uzsvars [vērtējumā] tiek likts uz žūriju, ir ļoti liels protests no klausītāju puses, ka viņi grib lemt paši; kad lielākais uzsvars ir tieši uz klausītāju vērtējumu, rezultāti ir tādi, kādi tie ir.» Jāpiebilst, ka kopējais balsojumu skaits finālā bija 14 745, superfinālā – 9758, kas vērtējams kā viens liels nekas, jo pat talantu fabrikās un tamlīdzīgos šovos atsaucība ir lielāka. Varbūt skatītājiem vairs nav intereses par Eirovīziju? Iespējams. Bet tad vienreiz jāizbeidz tas, ko Zita Kaminska ļoti precīzi nosauca par «pasīvo kurnēšanu», – paši nebalso, bet tad spļaudās par balsotāju (tas ir, darītāju) veikto izvēli. Beigu galā var taču paši pieteikt savu kandidatūru Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālajai atlasei. Kā mēs to redzam pēc šī gada notikumiem Ventspilī, uzvarēt tajā var pilnīgi un absolūti ikviens. Ņemot vērā to, ka pēc šī gada fiasko no dalības konkursā pilnīgi noteikti distancēsies ļoti daudzi mūziķi, piemēram, mūždien otrie Dons, Samanta Tīna u.c. (vēl viens neveiksmes putns Lauris Reiniks savu kandidatūru jau vairs nepiedāvā), vieta uz brieža būs brīva – kam gan gribēsies atzīt savu zaudējumu sacensībā ar absolūtiem amatieriem.
