«Laikam jau māksliniekam ir vajadzīga vai nu liela mīlestība, vai emocionāls satricinājums, kas izraisa tās emocijas, ko viņš grib izlikt savās gleznās. Vismaz man tā ir,» saka gleznotāja Zane Balode.
Pusotru gadu viņai nebija ko teikt un viņa arī klusēja. Tagad māksliniecei atkal ir ko teikt, un rīt galerijā Asūna (Kalēju 9/11) tiks atklāta viņas jaunāko darbu personālizstāde Nekā lieka. Tā būs apskatāma līdz 14. februārim.
Zanes Balodes jaunāko darbu izstādi Asūnas galerija atklāj, domājot par Latvijas mākslas nākotni, un savu Eiropas kultūras galvaspilsētas gadu galerija vēlas veidot, akcentējot spēcīgākos no mūsdienas Latvijas mākslinieku darbiem.
Ilūziju sabrukums
Jaunajā kolekcijā ir 20 gleznu, kuru vienojošais motīvs ir sajūtas, kas raksturojamas kā smeldze, ilūziju sabrukums un vēlme pēc emocionālās brīvības. Mākslinieces iepriekšējo gleznu krāsas un miglas vālus ir nomainījis piesātināts sūnu tonis – mežs ziemā. Nav pazuduši pelēkie un gaišie toņi, tikai tie atgriežas daudz siltākās krāsu gammās. Arī sižets ir saglabājies iepriekšējais – ūdens, koki, kas atspoguļojas, taču koki nu izskatās kā aizslaucīti, attīrīdami horizontu. Un sajūta, kas caurvij jauno gleznu sēriju, ir skaidrība. «Kad ilūzijas ir sabrukušas, migla ir izklīdusi un nav nekā lieka... Nekādu nevajadzīgu objektu – ne gleznās, ne dzīvē,» māksliniece paskaidro, sakot, ka dzīvē reiz pienāk brīdis, kad viss kļūst skaidrs – kad migla izgaist, paliek viegla dūmaka un fons ir tīrs.
Zane atklāj: jaunās gleznas tapušas pēc emocionāla satricinājuma, kad emocijas burtiski lauzās uz āru. «Es negribu šais tēmās pārāk iedziļināties, tās izskaidrot, jo manās gleznās viss ir tik ļoti acīm redzams – ja vien skatītājs vēlēsies, viņš visu par mani varēs izlasīt kā grāmatā. Man jau liekas, ka māksliniekam intervijā neko pat nevajag teikt, jo viss, kas notiek vai –gluži otrādi – nenotiek viņa dzīvē, ir izlasāms viņa darbos,» domā gleznotāja. Lielajā emociju uzplūdā Zane radījusi arī savā radošajā mūžā pirmās abstraktās gleznas, un arī tajās krāsu gamma un sižets pasaka visu.
Visa iekšējā pasaule
Skatoties uz savu pirmo šīs personālizstādes bildi un pēdējām trim, kas tapušas vien divu mēnešu garumā, gleznotāja secina: tur izlikta visa viņas iekšējā pasaule. Var redzēt, ka viņa izgājusi cauri veselam ciklam – no noslēgtas un nedaudz pat baisas tumsas līdz gaišai brīvībai, līdz kaut kam pavisam maigam un trauslam. «Skatītājiem nebūs man jājautā, ko es ar to esmu domājusi, jo to varēs redzēt – ko esmu izdzīvojusi, kā esmu gājusi no punkta A uz punktu B. No rāmīša, kurā pati sevi biju ielikusi, līdz apjausmai, ka gribu no tā tikt ārā. To varētu nosaukt arī par pamošanos un izkļūšanu no miglas.»
Zane atzīstas: viņa savas gleznas nekad īpaši neanalizē, tikai intervijās sanāk par tām domāt: paga, ko es ar to visu domāju... «Parasti ir tā: es paņemu baltu audeklu un vienkārši mālēju. Un, ieraugot galarezultātu, pēkšņi secinu: o, krāsu gamma mainījusies... o, sižets mainās... Viss notiek autopilotā. Vai varbūt tas ir transs?» Zane pasmaida un saka: lai analizē skatītājs. Lai skatītājs pasaka, vai viņš nolasa viņas emocijas, vai viņu tās uzrunā. Tas vienmēr esot pats interesantākais.
Tētis lepojas
Māksliniece nevar palielīties ar to, ka jau trīs gadu vecumā zinājusi, ka būs gleznotāja. «Viss sākās ar to, ka, mācoties trešajā klasē, tēvs mani aizveda uz mākslas pulciņu Rīgas Skolēnu pilī. Kad pabeidzu piekto klasi, tēvs izdomāja, ka man jāstājas Jana Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, kur arī izturēju iestājeksāmenus un nomācījos no sestās līdz tolaik trīspadsmitajai klasei. Un tālāk jau sapratu, ka neko citu nemāku, tikai gleznot, jo viss mans brīvais laiks vienmēr bija saistīts ar mākslu. Un mācības turpināt akadēmijā – tā jau bija mana izvēle. Tas arī ir mans īstais ceļš, diez vai par kaut ko citu būtu kļuvusi,» Zane nosmej un saka, ka tētis pēc profesijas ir elektriķis, tāpēc visai pārsteidzoša viņai tagad šķiet tēta savulaik tik precīzā vīzija par viņas nākotnes profesiju. Protams, arī mamma viņu atbalstīja, bet tieši tētis bija šā procesa galvenais virzītājspēks, kurš nekad nespieda mācīties literatūru, fiziku un matemātiku, bet no sirds priecājās, ja meitai bija labas atzīmes speciālajos priekšmetos.
Kad taujāju, vai tētis joprojām ir viņas galvenais atbalstītājs un pirmais apmeklētājs izstādēs, Zane pasmaida un mīļi teic, ka tētis ar viņu ļoti lepojas un krāj visus avīžu izgriezumus par viņas sasniegumiem. «Mēs neesam par to runājuši, bet man liekas, ka tēvs tā īsti nesaprot, ko es tagad gleznoju. Agrāk gleznoju saprotamas lietas – pilsētas, cilvēkus, krāsainas dabas ainavas, bet tagad... Jā, viņš skatās, bet man ir sajūta, ka tā līdz galam viņš to neizprot. Varbūt tāpēc, ka mums ir dažādas iekšējās pasaules,» domā gleznotāja.
Klavieres un balets
Par to, vai arī Zanes meita Beatrise, kurai ir četri gadi, būs māksliniece, protams, vēl pāragri spriest, bet gleznot viņai patīk. «Es viņai uzlieku papīru, nolieku normālas otas, uzspiežu krāsas, ieleju ūdeni, iedodu salvetītes, noklāju lupatiņu un saku: kad beigsi, atnāc pie manis, kopā novāksim. Es neiejaucos radošajā procesā, tikai palīdzu sagatavot materiālus.» Māksliniece stāsta, ka viņai patīk, kā meita pieiet šim procesam – ļoti viegli un droši. «Es viņai dodu gleznot uz liela A1 papīra – lai bērns var izpausties. Es viņai ļauju gleznot arī uz audekliem – lai izjūt kārtīgu materiālu, lai zina, kā tam jāizskatās un kā tam jābūt,» stāsta Beatrises mamma, piebilstot, ka uz mākslas pulciņu gan meitu neved. «Viņa mācās spēlēt klavieres, ko es diemžēl neprotu, un dejo baletu. Ne tāpēc, ka es gribu, lai viņa kļūtu par balerīnu, bet es uzskatu, ka meitenei jau no mazotnes ir jāizkopj stāja. Bet mākslā viņa var izpausties mājās,» Zane pasmaida un izstāsta, ka ik gadu Mākslas akadēmijas Jarmarkā iegādājas meitai mazas jauno mākslinieku bildītes, lai līdz apzinātam vecumam viņai būtu sava kolekcija. «Iespējams, viņa to novērtēs ap gadiem trīsdesmit, bet mans mērķis ir viņu pieradināt pie mākslas – ka tas ir normāli, ka tā tam ir jābūt, ka māksla ir mājās pie sienas. Un to jau tikai no mazotnes var iemācīt,» domā māksliniece. Viņa atzīstas, ka nav no tām mammām, kura var sēdēt ar bērnu pie galda un darboties no mācību grāmatiņām. «Man nav talanta mācīt,» domā Beatrises mamma, tāpēc viņa ar meitu darbojas caur mākslas skatuvi – rāda, kas ir leļļu teātris, kas ir zīmējumu teātris. «Man pašai tas ir saistoši, un, manuprāt, šī vide paplašina viņas redzesloku. Vēlāk jau viņa pati izdarīs savas izvēles, un arī matemātika nekur nepaliks – tā skolā būs jāmācās divpadsmit garus gadus.»
Brīvības saldā garša
Būt māksliniekam šodien ir viegli? «Es skaidri apzinos, kāda cena man jāmaksā par brīvību, ko dod būt māksliniekam, un es esmu gatava to maksāt, jo šī brīvība ir pārāk salda, lai no tās atteiktos,» saka gleznotāja, norādot, ka tas nav tāds komforts, ka tev katru mēnesi konkrētā datumā ieskaita algu un tu esi drošībā. «Man tā nekad nav bijis,» Zane secina un vienalga ir gatava maksāt par savu brīvību. «Es pati esmu sev boss un pati sev grāmatvede. Jā, tas nav vienkārši, bet tas nav neiespējami. Tiesa gan, Mākslas akadēmijā biznesa domāšanu nemāca, tā man bija jāapgūst pašai,» stāsta gleznotāja. Viņa domā, ka māksliniekam ir svarīgi saprast, ko viņš pats grib, ir jāizstrādā savs stratēģiskais plāns un jātic, ka tas, ko viņš dara, kādam ir arī vajadzīgs. «Kad cilvēks, nopircis manu gleznu, aiziet laimīgs, es saprotu, ka esmu pareizajā vietā. Ja vēl zinu, ka viņš to grib ielikt savā guļamistabā, tas ir vissaldākais balzams dvēselei...» atzīst māksliniece, kuras gleznas palēnām aiziet pasaulē – tās jau ir privātkolekcijās Vācijā, Krievijā, Anglijā.
Lai aizdomājas
«Ja agrāk gleznoju pilsētas, tad tagad tas ir kaut kas pavisam cits. Ir jūtama izaugsme,» saka gleznotāja, kura izstādēs piedalās jau no 2007. gada, bet tieši Nekā lieka ir pirmā viņas izstāde, kurā Zanei patiesi ir skatītājam ko teikt. «Protams, tas primāri ir svarīgi man pašai, taču es arī ļoti gribētu, lai skatītājs to pamana un par to aizdomājas. To jau mēs, gleznotāji, visi vēlamies. Kristaps Ģelzis reiz teicis, ka mākslinieka galvenais uzdevums ir likt skatītājam aizdomāties par cilvēka sarežģīto iekšējo pasauli. Bet tu nevari likt skatītājam par to aizdomāties, ja tev pašam nav nekādas pieredzes,» gleznotāja sapratusi.
Par ko viņa pati šajā laikā visbiežāk aizdomājas? «Ja iepriekšējais gads noslēdzās ar prāta apskaidrību, ka visas ilūzijas agrāk vai vēlāk tiek sagrautas, jo dzīve vienkārši piespēlē tādas situācijas un piespiež tevi dzīvot realitātē, tad šogad es aizdomājos: dod, Dievs, lai šī apskaidrība nepazustu, jo tā dzīvot ir vienkāršāk. Jā, manā iepriekšējā izstādē bija daudz miglas... Lai mums visiem tā reiz izgaist, lai viss kļūst skaidrs un lai nav nekā lieka! To arī visiem novēlu!»