«Gadi iet, laiki mainās, veciem vilkiem jāpaiet malā, lai jaunie var spēlēt,» saka aktieris Ivars Brakovskis, kurš šodien pārkāpj savas dzīves 60 gadu slieksni.
Kopā ar dzīvesbiedri aktrisi Aldu Krastiņu viņi šovakar būs uz Daugavpils teātra skatuves, kur spēlēs izrādē Vosorys saulgrīžu burvesteibys.
«Tā nebūs jubilejas izrāde. Un nav jau arī nekā, ko svinēt,» saka šodienas gaviļnieks, atklājot, ka jau gadu abi ar dzīvesbiedri Aldu Krastiņu ir prom no Daugavpils teātra – vairs nav štatā, ar šo teātri abus saista vien atsevišķi projekti. Ivaram Brakovskim tās ir lomas vairs tikai divās izrādēs: Šekspīra lugā Vosorys saulgrīžu burvesteibys un Emīla Zolā un Raimonda Paula mūziklā Dāmu paradīze, kur spēlē arī Alda Krastiņa, plus viņai ir lomas vēl arī Edvarda Vulfa mīlas komēdijā Līnis murdā un poļu autora Vojceha Tomčika darbā Nirnberga 2013.
«Paldies kolēģiem, ka viņi mūs vēl pacieš. Katrā ziņā, kad braucam tur spēlēt izrādes, nejūtamies sveši un izstumti,» saka Ivars Brakovskis. «Mūs neviens nedzina projām, tā bija mūsu izvēle iet prom no Daugavpils,» dzīvesbiedra iesākto turpina Alda Krastiņa. «Mēs ilgi un dikti par to domājām, baidījāmies iegāzt teātri – jo abi bijām smagi iesaistīti repertuārā. Bet diemžēl mūsu sadzīvē sāka veidoties tāds haoss, ka vairs netikām galā ar milzīgo attālumu starp Rīgu un Daugavpili, un par kaut ko vajadzēja izšķirties. Mēs izšķīrāmies par labu Rīgai,» stāsta aktrise, atgādinot, ka Daugavpils teātrī abi nostrādājuši 14 gadu. «Mēs nekad nebijām tur pārcēlušies, mēs braucām tur strādāt, bet mājas bija Rīgā,» viņa turpina, piebilstot, ka Daugavpils miers un klusums viņus brīžam pat tracināja – pietrūka galvaspilsētas burzmas un trokšņa. «Mēs tomēr esam rīdzinieki – tā esam auguši, tā dzīvojuši, tāpēc gribas, lai apkārt notiek dzīve.»
Ivaru Brakovski ar Daugavpili vēl saista darbs šā novada Kultūras pārvaldes bērnu teātra studijā Berķeneles kamolītis, kuru viņš vada jau vairākus gadus, kā arī aktiermeistarības pasniedzēja darbs Daugavpils universitātē, kur jau trešo mācību gadu pēc kārtas viņš aicināts strādāt ar vokālistiem. Arī Alda Krastiņa daudzus gadus pasniegusi skatuves runu Daugavpils Mūzikas vidusskolā.
«Nu domājam, ka varētu izveidot kaut ko savu – paši savu teātra studiju. Tas ir diezgan sarežģīts process, bet idejas ir kā mājas, viss arī palēnām notiek, un mēs plānojam, ka jau martā vai aprīlī studija varētu sākt darbu,» atklāj Ivars Brakovskis, piebilstot, ka tik nu būtu veselība un izturība, tad jau visu ko vēl varēs izdarīt.
Aktieris stāsta, ka, esot Rīgā, laba sadarbība jau izveidojusies ar Pēteri Vilkasti – kopīgi izveidots teātra projektsizrāde Leļļinieks no Lodzas (režisors Valdis Pavlovskis), kas ir Žila Segala traģikomisks stāsts par leļļu aktiera Samuēla Finkelbauma dzīvi un sapņiem un kas pērnruden tika un arī šajā pavasarī tiks rādīts Jūrmalas teātrī (Muižas ielā 7 Bulduros) un Jaunatnes teātrī Brīvo aktieru sabiedrība (A. Čaka ielā 67).
«Drīz pēc Imanta Ziedoņa aiziešanas mūžībā kopā ar vecajiem kursabiedriem atjaunojām viņa Kurzemīti – pagājušajā pavasarī to izrādījām Eduarda Smiļģa mājā. Savā laikā – 1973. gadā – to taisījām kā kursa darbu, bet tas izdevās tik labs, ka to iekļāva teātra repertuārā, un vēlāk mēs ar šo izrādi izbraukājām visu Latviju, un visur ieguvām negaidītu skatītāju atsaucību,» 39 gadus senus notikumus atminas Ivars Brakovskis, piebilstot, ka arī dzejniekam šis darbs savulaik ļoti patika. «Viņam patika viss mūsu kurss, reiz viņš mūs uzaicināja arī pie sevis Murjāņos,» stāsta aktieris un uzskaita tos kursabiedrus, kuri atsaucās piedalīties atjaunot Kurzemīti: tā bija Alda Krastiņa, Inta Bankoviča, Dina Bitēna, Dace Priede, Lenvija Sīle, Maija Eglīte, Ārija Stūrniece, Enriko Avots, Rūdolfs Plēpis, Aldis Kusiņš un Egils Valčs.
«Ir doma, ka šo uzvedumu mēs varētu spēlēt vēl, jo šī dzeja joprojām ir aktuāla, ne vārds nav novecojis,» saka Alda Krastiņa, paužot cerību, ka gan jau vēl izdosies visiem savākties kopā.
«Es skatos uz mums abiem un domāju: vai liktenis tā lemj, vai mēs paši to nosakām, bet dzīve ik pa laikam mūs piespiež būt avantūristiem,» aktrise secina. «Kad nolikvidēja Jaunatnes teātri, mums bija SIA Jaunatnes teātris, ko vadīja Valentīns Maculēvičs. Tad arī tas beidzās, un mēs pārvācāmies uz Daugavpili. Nu atkal atgriežamies Rīgā, un mūsu dzīvē sākas atkal jauns periods...
