Vija Zariņa: Nauda ir tikai materiāls

«Pirms gadiem desmit es pirmo reizi ieraudzīju sasmalcinātu naudu – to, kas tiek izņemta no aprites un iznīcināta. Manam vīram pasniedza asprātīgu dāvanu – katliņu ar uzrakstu Miljonu vārāmais, un tajā bija ielikta sasmalcināta nauda. Vīrs teica, ka tā jāmet ārā, jo tas jau tikai satelītmateriāls, bet es to saglabāju. Un pērn man piedāvāja sasmalcināto naudu izmantot kā izejmateriālu mākslas darbu radīšanai,» stāsta gleznotāja Vija Zariņa.

 Un šobrīd Māksla XO galerijā apskatāma viņas darbu izstāde Sniegs un nauda.

Māksliniece atzīst, ka viņai paveicies, jo izdevies iegūt naudu, kas sasmalcināta pa nomināliem, tātad – dažādu krāsu. «Piecīši bija zaļgani, desmitnieki – violetīgi, simtnieki – sārti, divdesmitnieki – dzeltenbrūni, vien piecdesmitnieku jeb zilās krāsas nebija,» stāsta Vija Zariņa, kura, toņus meklēdama, tos arī savstarpēji jaukusi. Materiāls – «kārtīgi saķīmiķota kokvilna» – izrādījies fascinējošs, arī grūti savaldāms, jo sasmalcināta nauda esot «ļoti vibrējoša». Māksliniecei ilgi nācies meklēt veidu, kā ar to strādāt, jo materiāls bija nepiekāpīgs, un brīdī, kad domās jau sliekusies mest mieru šim eksperimentam, beigu beigās atradusi īsto piegājienu, kā strādāt ar sasmalcināto naudu. «Tas tomēr man bija tikai materiāls, bet galvenais bija ideja – no tā es gribēju radīt sievietes sejas. Jo man liekas, ka nauda ir sieviešu dzimtē, naudai ir sievietes seja un naudai, tāpat kā sievietei, piemīt milzīgs, pat nenormāls spēks, lai arī ne uzreiz redzams,» saka Vija Zariņa un vaļsirdīgi atzīst, ka nevienam neatklāj tehniku, kādā tapuši darbi, jo ikviens mākslinieks, kurš strādājot ar šādu materiālu, atrodot savu izteiksmes veidu. «Ticiet vai ne, bet tas materiāls ir putekļains, smirdīgs un lipīgs. Man nebija domu par to, ka manās rokās ir, nosacīti sakot, miljoni, tomēr es daudz domāju par to, cik daudz cilvēku to turējuši savās rokās. Ticiet vai ne, bet šim materiālam ir kaut kāda enerģija,» secina Vija Zariņa. Nesen viņa lasījusi, ka uzņēmēji izteikuši vēlēšanos iegūt tos latus, kurus nu jau nomainījis eiro, lai tos izmantotu par kurināmo, un nodomājusi: «Katram sava izpratne par labu pielietojumu.» Nesen viņa atcerējusies, kā savulaik, pēc tam, kad padomju rubļus nomainījuši repšiki, viņa mājās atradusi «vairākus papīriņus – 25 rubļus». Māksliniecei esot bijusi žēluma izjūta, jo nauda zaudēta, tomēr rezultātā atradusi, kā izmantot bezvērtīgās banknotes – ielīmējusi tās eļļas gleznā. «Gleznu nopirka, tā atrodas Londonā. Ar naudu joki mazi, lai gan man tas ir tikai materiāls,» saka gleznotāja. Šis gads viņai sācies intensīvi un aktīvi, ar atgriešanos pie ierastā – pie eļļas glezniecības, jo gleznot ar eļļas krāsām uz audekla viņai esot «gluži kā elpot – viegli un dabiski».

Lai gan Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014 – Rīga gada atklāšanā Vija Zariņa ļoti gribējusi piedalīties grāmatu draugu ķēdē, tomēr izvēlējusies skatītājas lomu, lai varētu kolekcionēt unikālajā pasākumā valdošās emocijas. Tomēr dzīve ieviesusi korekcijas plānos – tā kā pie Brīvības pieminekļa ķēdē esot bijis neliels pārrāvums, kopā ar ģimeni viņa iestājusies grāmatu draugu ķēdē, rezultātā izbaudījusi procesu no abām pusēm. Māksliniecei gan žēl, ka šogad nav paredzēta izstāde, kas «atspoguļo Latvijas mākslas daudzpusīgo ainu». Vija Zariņa teic: «Ja mēs esam Eiropas kultūras galvaspilsēta, tad pie mums brauks, lai redzētu to, kas Latvijā notiek arī mākslā. Zinu, ka būs plaša grafikas izstāde, bet man būtu gribējies, lai tā mākslas bilde visās jomās būtu pilnīga. Man ir izjūta, ka kopējā bilde tiek sasmalcināta, pēc tam izceltas atsevišķas daļas, bet tas nerada visaptverošu priekšstatu.»

Tā kā māksliniecei nākamā izstāde ieplānota tikai nākamgad, viņa vienkārši gleznošot un strādāšot ar studentiem. «Kopā ar vīru un draugiem februārī brauksim uz ARCO – lielu mākslas mesi Madridē, rudenī – uz mākslas mesi FIAC Parīzē, jo tur koncentrētā veidā var redzēt, kas mākslā notiek ne tikai konkrētās valstīs. Protams, mani iedvesmo šādi ceļojumi. Lai gan es iedvesmojos nemitīgi – no mākslas, literatūras, mūzikas, no cilvēkiem un visvairāk no dzīves. Un es esmu laimīga, kad gleznoju,» atzīst Vija Zariņa. Gada sākumā pati sev novēlējusi šogad justies harmonijā ar sevi un saviem mīļajiem – «lai viss ir daudzmaz labi. Principā, ja ar galvu viss ir kārtībā, tad ar visu pārējo arī ir labi.