Eirovīzijas dalībnieks Niko asi kritizē konkursa norisi

Pilnā sparā rit gatavošanās Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālajai atlasei, teju ik dienu prezentējot kādus jaunumus.

Šonedēļ noskaidrojās, ka 1. un 2. februārī pasākumus koncertzālē „Palladium” (tie notiks ar saukli „Made In Latvia”) vadīs Ēriks Loks un Nauris Brikmanis, kuriem finālā Ventspilī 22. februārī pievienosies arī kāds trešais tēva dēls.

Februāra sākumā televīzijā un internetā sāksies Eirovīzijas dziesmu konkursa pusfināliem kvalificējušos 24 dziesmu cīņa par ceļazīmi uz Ventspili, no kurienes paveras tālākais ceļš uz konkursa finālu Kopenhāgenā. Kā zināms, pērn Latvijas pārstāvji finālā bija grupa „PeR”, savukārt lielāko ažiotāžu pusfinālos un arī finālā radīja Niko (Vladimirs Koževņikovs) – tikai 18 (tagad jau 19) gadus vecs puisis, kuru joprojām labāk zina Ukrainā, nevis pie mums. Arī šogad Niko ir konkursantu skaitā. Pērn Niko ieguva „NRA”lasītāju simpātiju balvu, tāpēc saruna tieši ar viņu. Niko atklāsmes ir diezgan asas, precīzasun negaidīti skarbas, taču – vērtējiet paši.

– Kaut arī tu esi uzvarējis ļoti populārā Ukrainas TV šovā un esi tur diezgan pazīstams, Latvijas publika tevi iepazina tikai pagājušajā gadā, kad piedalījies Eirovīzijas dziesmu atlasē ar dziesmu „One”. Šogad tava dziesma atkal ir tikusi nacionālajā atlasē.

– Esmu ļoti priecīgs, ka mana dziesma atkal nokļuvusi atlasē, un, protams, būšu laimīgs šogad prezentēt publikai savu šovu. Diemžēl Latvijā nacionālā Eirovīzijas atlase ir gandrīz vienīgā platforma, kur vietējie izpildītāji kaut kādā veidā var sevi parādīt publikai. Liekas, ka lielākā daļa dziesmu un izpildītāju tieši tāpēc mēģina iekļūt Eirovīzijas nacionālajā atlasē, lai iegūtu atpazīstamību, un viņiem pat nav mērķa uzvarēt. Kas attiecas uz mani – es gribu uzvarēt!

– Sakarā ar tavu priekšnesumu daudziem atmiņā ir palikušas arī dažādas skandalozas publikācijas. Vai tas kādā veidā ir mainījis tavu dzīves uztveri un attieksmi pret konkursu?

– Jā, dažas publikācijas man lika vilties, konkrētāk – tie bija tie cilvēki, kuri tās publikācijas realizēja. Šajā sakarā es jau esmu izteicies un esmu nofilmējis atbildes video, manu viedokli dzirdēt un noskatīties var vietnē youtube.com (skatīt: Niko

par Eirovīziju). Konkurenti nobijās un lika lietā nelikumīgas metodes, mēģināja kompromitēt manu uzstāšanos. Izbrīnīja tas, ka ar Latvijas publiku ir viegli manipulēt, var publicēt jebkuru nepārbaudītu informāciju kādā dzeltenās preses portālā, un visi tam noticēs. Mani mēģināja izspiest [no konkursa] – par to nav šaubu, tikai rezultātā tas nomelnoja nevis mani, bet pašu Latvijas Eirovīzijas organizāciju, jo, ja es izmantoju fona vokālistus aiz skatuves, kā to dara visur Eiropā, vai tad tiešām es to darīju nelikumīgi? Kurš gan man to atļautu?! Šogad konkursa noteikumi Latvijā šajā sakarā tika mainīti. Tā ka mēs nevis ejam Eiropas virzienā, bet gan kaut kur atpakaļ. Diemžēl.

– Pastāsti par savu dziesmu un to, ko skatītāji redzēs uz skatuves šogad!

– Dziesmas „Here I Am Again” nosaukumā, manuprāt, ielikts galvenais, ko es vēlējos pateikt. Arī visas dziesmas jēga – tas ir tas, ko es šobrīd izjūtu, tas, par ko es varu domāt. Es tajā nemeloju pats sev, izrunājot šos vārdus – es jūtu, ka esmu es pats un nekas cits! Tas ir svarīgi! Ja runājam par to, ko redzēs skatītāji, tad šeit es nebūšu īpaši oriģināls – es vienkārši pagaidām neko neteikšu! Lai tas paliek noslēpumā. Vienu gan varu apsolīt – tas būs tā, kā nevienam citam!

– Kā tu domā, kāds ir iemesls tik ļoti ieilgušajai Latvijas neveiksmju virknei Eirovīzijas konkursos? Ko vajadzētu uzsākt, lai mēs tiktu vismaz Top 10?

– Joprojām pie mums Latvijā atlases procesā liela nozīme ir čomiskumam, ir ļoti svarīgi, lai publika un, galvenais, pati Eirovīzijas organizācija Latvijā būtu labi pazīstama ar potenciālajiem izpildītājiem. Jo Latvija ir pieradusi izvēlēties nevis labākos izpildītājus un pat ne labākās dziesmas, bet gan vienkārši uz to brīdi populārākos izpildītājus, uzskatot, ka viņi arī Eiropā tiks novērtēti. Tā ir kļūdaina pieeja. Tāpat nav arī objektīva pamata pašu žūrijas locekļu izvēlē. Rodas sajūta, ka tiek aicināti tie, ar kuriem draudzējas organizatori, lai gan būtu nepieciešami vairāk cilvēku no industrijas, un ne no vietējās, bet gan Eiropas. Nepieciešami objektīvi žūrijas locekļi, svaigas asinis! Piemēram, „PeR” ir diezgan spēcīgi izpildītāji, un viņu izpildījums Zviedrijā bija visnotaļ pārliecinošs, taču dziesma, manuprāt, tomēr nebija īstā. Un nevajag censties iztēloties, kā tā vai cita dziesma nesīs Latvijas vārdu Eiropā, citādi mēs vispār atgriezīsimies vairākus desmitus gadu atpakaļ. Vajag darīt to, ko prasa konkursa formāts, nevis nodarboties ar pašdarbību, kā tas ir pieņemts mūsu valstī.

– Varbūt Latvijai ir vērts paņemt pauzi un dažus gadus šajā konkursā nepiedalīties?

– Nē! Uzskatu, ka konkurss ir nepieciešams, un pat ļoti! Ja nepiedalīsimies vai iepauzēsim, tā būs oficiāla mūsu stagnācijas un latviešu mūzikas krīzes atzīšana. Turklāt – kā gan mēs varētu nepiedalīties Eirovīzijā šogad, kad Rīga atzīta par Eiropas kultūras galvaspilsētu?! Tāpat uzskatu, ka tas būtu nepiedodami – neiekļūt finālā atkal. Mūs ir jāredz un jāsadzird Eiropā, taču tas jādara ar dziesmām, kuras eiropiešiem būs saprotamas, nevis etnomūziku vai arī to, ko vispār nekādi nav iespējams saprast. Ir jārada maksimāli ērti noteikumi, lai piedalītos nacionālajā atlasē, ir jābūt demokrātiskākiem un jāatļauj piedalīties arī ārzemju autoriem. Ir nepieciešams kļūt mūsdienīgiem, apgūt visus jauninājumus noteikumos, kas saistīti ar uzstāšanos uz skatuves, saprast citu valstu pieredzi un vispār – kļūt par atvērti domājošiem. Un tad būs arī rezultāts.

– Kuras dziesmas mūsu vietējā atlasē šogad tev ir iepatikušās?

– Kopumā atlase ir diezgan skopa attiecībā uz selekciju un kvalitāti. Un tas nav tikai mans viedoklis, bet gan arī citu cilvēku, tajā skaitā arī ārzemnieku, daudzi no kuriem to uzskata, maigi izsakoties, par muzikāli neaktuālu. Es, protams, ātri noklausījos visas dziesmas un varu godīgi atzīt, ka pāris dziesmas es varētu izcelt. Es domāju, ka šīm pāris dziesmām – tās ir angļu valodā – arī vajadzētu sastādīt konkurenci, bet tas ir ideālajā gadījumā. Taču visdrīzāk būs tā, kā būs ērtāk organizētājiem un tiem, kas mēģina risināt šo jautājumu aizkulisēs, neskatoties uz to, ka tas it kā ir konkurss un cīņai jābūt objektīvai un maksimāli godīgai.

– Kas, pēc tavām domām, šogad ir tavs lielākais konkurents?

– Konkurenti ir visi, taču ir viena dziesma latviešu valodā, kuras izpildītāju, manuprāt, ļoti izteikti lobē. Izskatās, ka šim izpildītājam jau ir nopirkta biļete uz Dāniju. Es uzskatu, ka tā jau vairs nav konkurence, iespējams, es kļūdos, gribētos tā domāt, tomēr, ja mēs pārskatītu iepriekšējo gadu nacionālo atlašu uzvarētāju sarakstu, mēs viegli saskatītu likumsakarību un vienu un to pašu lobēšanas shēmu izpildītājiem, kuri ir izdevīgi Latvijas Televīzijai. Taču es esmu noskaņots cerēt, ka cīņa tomēr būs godīga, un no sirds vēlu veiksmi visiem konkursantiem.