Rītvakar Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē pirmizrāde – režisors Mihails Kublinskis iestudējis Henrika Ibsena ģimenes drāmu Spoki ar skatītāju iemīļoto aktrisi Lāsmu Kugrēnu galvenajā lomā.
Viņa saka: lai arī šis darbs sarakstīts tālajā 1881. gadā, viņas varonei ir teksts, kas ļoti sasaucas ar mums visiem šodienas Latvijā: «Man šķiet, ka mēs visi esam spoki. Liekas, ka tādi spoki dzīvo visā mūsu zemē. Es atveru avīzi un starp rindiņām jau redzu rēgojamies spokus. Un kāpēc mums visiem ir tik šausmīgi bail no gaismas?»
Slavenā norvēģu dramaturga H. Ibsena darbs sagādās prieku labas dramaturģijas cienītājiem. Osvalds (Jānis Āmanis vai Kaspars Dumburs), jauns Parīzē studējis mākslinieks, atgriežas dzimtenē – drūmajā un lietainajā Norvēģijas kalnu pilsētiņā, lai uzdotu mātei (Lāsma Kugrēna) dažus svarīgus jautājumus par to, kāpēc viņa liktenis izvērsies tāds, nevis citāds. Izrādās, pagātnes rēgi jeb, kā pieņemts latviskot slavenās Ibsena lugas nosaukumu, spoki atrodami tieši mājās. Par spīti visam, Osvalds meklē glābiņu pie mātes, jo ne kaislība, ne mīlestība to nespēj sniegt. Izrādē, kas risina cilvēka dzīves lielos jautājumus par ikviena atbildību, brīvību un dzīves jēgu, uzdodot tos ar izmisīgu nopietnību un dziļumu, spēlē arī Voldemārs Šoriņš, Uldis Norenbergs un Liene Gāliņa.
Paļauties liktenim
«Tas ir klasikas fenomens, ka katrs šajā darbā var atrast savu versiju. Es nevaru viennozīmīgi pateikt, par ko ir šis stāsts, jo tajā aizskartas ļoti daudzas tēmas, un arī man par to ir sava versija,» saka Helēnas Alvingas lomas atveidotāja, piebilstot, ka pamatā, protams, ir cilvēku savstarpējās attiecības.
«Mēs esam nākuši šai pasaulē, lai mācītos, arī – lai kļūdītos. Un, ja tu pieļauj kļūdu un gribi to labot, bet tevi pierunā to nedarīt, tu arī padodies un šo kļūdu turpini. Dzīve it kā nokārtojas, tu turpini iet uz mērķi, un tev pat ir sajūta, ka, izejot cauri dzīves dzirnavām, esi kļuvis vēl stiprāks, bet... sākums bija nodevība. Un tad pienāk brīdis, kad izrādās: tai mirklī, kad tev licies, ka tu kāp kalnā un jau esi tuvu virsotnei, patiesībā esi ripojis no kalna lejā un esi visdziļākajā aizā. Tāds ir tas stāsts līdzībās,» savu versiju atklāj Lāsma Kugrēna. Viņa turpina: «Ja cilvēkam kādā dzīves brīdī ir sajūta, ka viņš ir ļoti stiprs un var visu, tad bieži nākas saskarties ar atziņu, ka viņš tomēr ir no kaut kā atkarīgs. Varbūt no Dieva. Un tad izrādās, ka ir jāatrod spēks nevis būt vienam un stipram, bet paļauties liktenim un dzīves pārbaudījumiem. Tāda ir manas varones dzīve, pārējiem ir savādāk,» stāsta lieliskā aktrise, neslēpjot, ka šis darbs ir ļoti smags.
Liela nacionāliste
Lāsma Kugrēna atzīstas: arī viņa pati savā dzīvē regulāri tiek nolikta aci pret aci ar šo sajūtu, ka ne viņa viena, lai cik stipra gribētu būt, veido savu likteni. Un tad viņa iejūtīgāk sāk skatīties uz citiem – ne tikai mums, latviešiem, lai gan savā sirdī ir liela nacionāliste un mīl savu zemi, savu tautu. «Man tā tiešām ir īpaša,» aktrise uzsver, piebilstot, ka ne latvju dainas, ne dievturību nav kā īpaši studējusi, viņa vienkārši tā jūtas – kā latviete. «Lai gan kas tik tur nav tais rados – gan poļi, gan zviedri, es pieņemu, ka varbūt arī ebreji. Tas gan nekur nav teikts, bet brīžam man tā šķiet,» viņa sirsnīgi smej un saka, ka jūtas pietiekami tuva arī citām tautām. «Tas, ka mēs turamies pie sava tautiskuma, ir normāli – jo mēs esam tik maz, ka mums pie tā ir jāturas! Turklāt, ja vēl iedomājamies visas tās šausmas, kas notiek citur pasaulē, mēs varam būt pateicīgi, ka mums nav cunami, zemestrīces un galu galā – pie mums nav karš!»
Nenoliedzot labo, kas mums ir, Lāsma Kugrēna gribētu, lai pie mums būtu vēl labāk, lai cilvēki te varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. «Augšējie slāņi taču vispār nesaprot, kā cilvēki dzīvo! Viņi jau varbūt nemaz nav ļauni, viņi vienkārši to nezina. Andai Līcei ir tāds teksts: «Es klausos tās tribīņu runas un redzu, ka runātāji dzīvo pavisam citā zemē, ka viņiem ir sava paralēlā pasaule, un tā ir tik droši iekārtota, ka es viņus redzu, bet viņi mani – nē!» Tas ir ārkārtīgi precīzi,» uzskata skatuves māksliniece.
Domāt par tautu
Aktrise gribētu, lai teātrī būtu vairāk tādu lugu, kas runātu par mūsdienu situāciju, par cilvēku sadalījumu, kas pret mūsu tautu ir neiejūtīgs un negodīgs. «Man vienmēr spilgts piemērs ir Anglijas karaliene Elizabete I, par kuru savulaik ar režisoru Mihailu Kublinski iestudējām izrādi [Fridriha Šillera Marija Stjuarte, 1989]: tas bija 1533. gads, kad viņa nāca pie varas, un pēkšņi ticību karu sašķelta nabagu valsts, kas bija noasiņojusi, tika padarīta par pasaules lielvalsti, un turpmākos 45 gadus tur valdīja miers. Ko viņa izdarīja? Domāja par tautu. Atļāva visas ticības un padarīja turīgu vidusslāni. Jo tas ir vissvarīgākais katrā valstī – vidusslānim ir jābūt stabilam un nodrošinātam,» uzskata Lāsma Kugrēna. Aktrise turpina: «Elizabete I sūtīja mūkus pa visu Angliju, lai uzzinātu, ko vēlas tauta. Tas ir tas, kas mums šobrīd būtu vajadzīgs – lai augšējie slāņi iet skatīties, kā dzīvo tauta. Tāpēc es gribētu, lai mums būtu arī tādas lugas, kurās mēs, aktieri, varētu runāt par mūsu sociālajām problēmām. Padomju laikā, kad varēja runāt tikai caur puķēm, tādas bija. Tagad varam runāt daudz atklātāk, bet tādu lugu praktiski nav.»
Aktrise stāsta, ka izrādē Spoki šī tēma tikai nedaudz aizskarta. «Mēs jau arī nedzīvojam pilnvērtīgu dzīvi – esam kā spoki, kuriem dota iespēja vien censties izdzīvot. Gaismas jeb patiesības nav. Mēs dzīvojam melos un caur meliem mēģinām izlobīt patiesību. Ar mums runā melīgi, uzskatot mūs par muļķiem. Nu, mēs arī ciešam, bet – cik ilgi?!» retoriski jautā Lāsma Kugrēna, sakot, ka lomas ir tās, kas aktierus vedina domāt par pasauli mums apkārt.
Ceļojums Visumā
Šīs sezonas lomas Lāsmai Kugrēnai ir, kā viņa pati saka, smagas. Sezona iesākās ar Neitas lomu Deivida LindsejaEbaira lugā Truša alā, kas runā par cerību un ticību labajam, kaut situācija ģimenē ir neapskaužama un tā ir uz sabrukuma robežas. «Man ir ļoti liels prieks par Kārli Krūmiņu [izrādes režisoru], ka viņam šo ārkārtīgi smago darbu ir izdevies iestudēt tā, ka skatītājs netiek iedzīts zemē un nepaliek nomākts.»
Aktrise stāsta: tikai viena diena pēc šī darba bijusi brīva, un sākās Spoku mēģinājumi. Pēc Spokiem gan mēģinājumu vairs nebūs, tikai izrādes. Kā aktrise aizpildīs brīvos rītus? «Man patīk lasīt. Grāmatas, kuras gribētu izlasīt, stāv čupām,» viņa saka un uzskaita, ka gribētu pārlasīt Jāņa Lejiņa vēsturisko triloģiju Zīmogs sarkanā vaskā, izlasīt Aleksandra Grīna vēsturisko romānu Zemes atjaunotāji, Jāņa Mauliņa romānu Aizvēstures traģēdija. «Par jauno eiro naudiņu esmu iegādājusies apziņas pasauļu pētnieka George Kavassilas grāmatu Mūsu ceļojums Visumā, kas ir jauns skatījums uz cilvēces vēsturi un ierastajām patiesībām, jo skatpunkts ir cits. Pēdējos gadu desmitus mani interesē jautājumi, kas mēs esam, no kurienes nākam, kas ir Dievs un kāda ir tā loma pasaules un cilvēces vēsturē? Mani piesaistīja šīs grāmatas anotācijā paustais, ka atbildes uz šiem jautājumiem mēs tik daudz meklējam visur riņķī, bet esam aizmirsuši, kur ir galvenais izejas punkts. Un tas ir sirdī... Tāpēc šo grāmatu nopirku,» stāsta Lāsma Kugrēna.
Jāmēģina neraudāt
Lai arī aiz muguras ir grūts Spoku mēģinājumu process, aktrise izskatās atpūtusies un burtiski staro. «Es mēģinu tvert prieku un priecāties. Un tas man reizēm izdodas,» viņa mīļi pasmaida un atzīstas, ka tas nenākas viegli, jo savā būtībā ir ļoti jutīga – varētu arī raudāt no rīta līdz vakaram. «Bet ir jāmēģina neraudāt, es mācos tik ļoti par visu nepārdzīvot. Arī mani bērni man to māca, jo viņiem ar mani ir grūti – es par viņiem uztraucos un tādā veidā viņus apgrūtinu. Tāpēc tagad arvien vairāk cenšos priecāties.»
Protams, tuvojoties pirmizrādei, aktrisi ik pa brīdim māc šaubas – liekas, ka viss darīts nepareizi, ka nekas nav atrasts, ir bezdibeņa mala un būs jālec. Un tad viņa mācās nekrist abstraktā panikā, ka nekā nav. Jo patiesībā kaut kas – nu kaut nedaudz – jau ir atrasts. Tikai ar katru jaunu lomu jāmācās atkal sev noticēt. Pat tik spožai un talantīgai aktrisei, kāda ir Lāsma Kugrēna.
