Piektdien, 10. janvārī, Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvos lietuviešu režisora Oskara Koršunova leģendārais darbs "Izraidītie".
Pirmizrādi tajā piedzīvos arī Mārcis Judzis – mūždien smaidīgais grupas Dzelzs vilks bundzinieks pirmoreiz būs mūzikas un teksta autora lomā, turklāt spēlēs kopā ar pats savu grupu.
Lai gan joprojām vēl šur tur Dailes teātra afišās par izrādi Izraidītie lasāms, ka tajā mūziku nodrošinās pazīstamā grupa Dzelzs vilks, tā gluži taisnība vis nebūs: pats galvenais šeit tiešām ir vilku bundzinieks Mārcis Judzis, viņam piepalīdz arī šīs grupas basģitārists Kārlis Alviķis, taču abi pārējie – ģitārists Rihards Lībietis un taustiņnieks Matīss Repsis – diez vai būs pazīstami plašākai publikai. Visi kopā viņi saucas grupa Ryga. «Braucām mājās no Lietuvas, kur bijām apskatījušies šo izrādi, nāca miegs, un te es pēkšņi ieraudzīju zīmi –
Ryga! Un man tas tā iepatikās!» grupas nosaukumu skaidro Mārcis un smejoties pievienojas Neatkarīgās apskatnieka viedoklim: labi, ka puiši nebrauca no Igaunijas, nosaukumu Riia būtu vēl grūtāk izskaidrot...
Protams, dzelzs vilki nav nekādi jauniņie uz teātra skatuves – kādus desmit gadus Dailes teātrī spēlēta izrāde Man arī būtu bail, tāpat bijuši neskaitāmi projekti ar Olgu Žitluhinu, savukārt muzikālā jomā – ar Andri Vilcānu. «Pat neatceros, cik tieši gadus spēlējām izrādi Man arī būtu bail, taču zinu, ka man tolaik vēl neauga ne ūsas, ne bārda!» smejas Mārcis. «Gribēju stāties aktieros, bet tad pienāca šīs izrādes laiks un es iedomājos – bet priekš kam man stāties aktieros, ja jau es te, teātrī, esmu?! Pēc kāda laika gan nožēloju, ka neiestājos, bet nu... Man laikam jau arī nemaz nebūtu tik daudz laika, lai varētu tur mācīties.»
Ja ieklausās Mārča stāstītajā, šķiet, ka iesaistīšanās šajā jaunajā teātra projektā bijusi ārkārtīgi vienkārša, taču tā šeit nebūt nenotiek. Un tomēr – viņam izdevies! «Iesākumā radīt mūziku izrādei tika piedāvāts Dzelzs vilkam. Aizbraucām uz Lietuvu un to noskatījāmies – man izrāde ļoti, ļoti patika!» joprojām sajūsminās Mārcis. Vilku taustiņnieks Kaspars tobrīd rakstījis savu elektronisko soloprojektu, turklāt vēl viņiem kopā ar Juri Kaukuli bijis jāstrādā pie Olgas Žitluhinas kārtējās izrādes – laika maz vai praktiski nemaz. Mārcis Judzis nav samulsis, devies pie Dailes teātra direktora Andra Vītola un mākslinieciskā vadītāja Dž. Dž. Džilindžera ar vēlmi uzņemties šo darbiņu. «Mārcis uzreiz gāja ar savām dziesmām, kas varētu tikt izmantotas izrādē – laikam viņiem tās patika, tāpēc arī varēja sarunāt,» atminas Kārlis Alviķis.
Grupai Ryga nav vēl pat gadiņa. «Kaut kad pagājušā gada pavasarī uznāca iedvesma, ka gribas pašam taisīt mūziku. Ar vilkiem tas ir viens stāsts, bet gribējās tomēr kaut ko savu. Kur nav ne ar vienu jāpastrīdas par to, kā ir labāk un pareizāk. Kopš tā pārdomu laika tika daudz un pamatīgi strādāts, vasarā pat ierakstītas trīs dziesmas. Iesākumā vispār domāju strādāt viens pats, taču, laikam ejot, kaut kā pievienojās Matīss, pievienojās Kārlis, tad arī Rihards,» atceras Mārcis. «Kad uzzināju, ka varu taisīt šai izrādei mūziku, pirmā foršā atklāsme bija tāda – tas, kas darīts jau no pavasara, nav darīts veltīgi. Esam kā grupa ļoti daudz savu dziesmu ielikuši šajā izrādē, taču ir jāspēlē arī Queen, Led Zeppelin, The Rolling Stones un Depeche Mode gabali.»
Jāpiebilst, ka Lietuvā šai izrādei ir kulta statuss – biļetes uz to Viļņas Nacionālajā teātrī esot izpirktas jau divus gadus (!) iepriekš. «Emocijas tur ir tādas, ka...» sajūsmināts atceras mūziķis. «Sēdi, skaties, lietuviešu valodu nesaprotam – tikai sižeta jēgu, bet tie trīs cēlieni piecu stundu garumā pagāja nemanot. Nevienā brīdī nav atslābuma, tās stundas paskrēja nemanot! Domāju, arī mūsu skatītājiem būs pārsteigums, cik dinamiski var aizritēt piecas stundas.»
Līdz šim gan Mārcis Judzis nebija dzirdēts dziedam, arī komponista un dzejdara dotības viņam nebija novērotas. «Nācās stingri saņemties, lai to darītu, bet tagad jau esmu apņēmības pilns to turpināt,» par dziedāšanu smejoties stāsta Mārcis. «Kādreiz gan pie vilkiem arī iedziedājos, bet tad Juris parasti teica – eu, Mārča, varbūt labāk nevajag?! Taču tagad tik traki nav, jācīnās! Kaut kā gribas pašam izteikties – esi sacerējis mūziku, tekstus un pats it kā vislabāk jūti, kā tam vajadzētu vislabāk skanēt.» Ar tekstiem bijis ļoti viegli. «Nav jau tā, ka nekas šajā dzīvē nav pieredzēts. Kādu padsmit uz skatuves pavadīto gadu laikā kaut kāda pieredze tomēr ir radusies, turklāt es jau nekad neesmu bijis bundzinieks bez sajūtām, kas tikai klapē pa kastroļiem. Šis vienkārši bija kā klikšķis – viss, vajag, jāsāk darīt!»