Aktrise no Dieva žēlastības

«Ziemassvētku izjūta ik pa laikam pavīd, bet tā pa īstam man tā vēl nav atnākusi. Vēl jau ir laiks, un es esmu priecīga, ka šo izjūtu varu tvert gaisā un ļaut tai atnāk pašai. Jo man Ziemassvētki ir ļoti īpaši svētki, un tieši šogad es tos ļoti gaidu,» saka Nacionālā teātra prīma Dita Lūriņa-Egliena.

Reizē ar svētku brīnumu viņa gaida arī jaunas dzīvībiņas nākšanu pasaulē, tāpēc skatītāji savu iemīļoto aktrisi šosezon uz skatuves varēs sastapt vēl tikai Rīgas Ziemassvētku koncertos Ķīpsalas hallē un Gadumijas koncertos Nacionālajā teātrī.

Pēc nepilnas nedēļas, 25. un 26. decembrī pulksten 15, Rīgas Ziemassvētku koncertos Ķīpsalā satiksies kādreizējie skatuves partneri – Nacionālā teātra aktrise Dita Lūriņa-Egliena un klasiskās un latviešu populārās mūzikas leģenda Ingus Pētersons, lai kopīgi izdzīvotu Ziemassvētku sapņus un stāstus. Kopā ar viņiem uz gaišu un sirsnīgu Ziemassvētku mūzikas programmu aicina arī Kristīne Gailīte, Daumants Kalniņš, Ieva Sutugova, Rīgas Doma zēnu koris un diriģents Mārtiņš Klišāns, orķestris MOTO (Mazais operas un teātra orķestris), Profesionālais pūtēju orķestris Rīga un diriģents Mārtiņš Ozoliņš. Koncertā skanēs visskaistākie klasiskās mūzikas skaņdarbi un mūsdienīga Ziemassvētku laika mūzika un fragmenti no pasaulē populāriem mūzikliem.

– Ar kādām domām šajos Ziemassvētkos aizdegsi svecītes eglē?

– Man vispār šajā rudenī un ziemā prasās dedzināt sveces. Un tieši baltas. Tik daudz baltu svecīšu kā šajā periodā es nekad neesmu dedzinājusi. Nē, tā nav izmisīga vēlēšanās kaut ko izlīdzsvarot, bet... kaut kā prasās uguntiņu, prasās gaismiņu...

– Kādi bija tavas bērnības Ziemassvētki?

– Es atceros, ka mēs tos vienmēr svinējām, tāpēc 1988. gadā, kad tie oficiāli tika atļauti, man bija liels pārsteigums, ka daudzi mani klasesbiedri Ziemassvētkus līdz tam nebija svinējuši. Tad sapratu, ka esmu dzīvojusi kādā citā pasaulē, un, lai arī tā nebija tēma, kas mājās tika apspriesta, mums Ziemassvētki bija vienmēr. Vienmēr bija pīrāgi un egle. Arī dāvanas. Un es vienmēr zināju, ka tā ir Kristus dzimšanas diena. Skolas laikā diezgan ātri noorientējos politiskajā situācijā, taču līdz pat 1988. gadam nezināju, ka šie svētki bija aizliegti.

– Kāda biji tajā vecumā, kādā tagad ir tavs Ernests? Vēl ticēji Ziemassvētku vecītim?

– Es atceros maisu pie durvīm. Atceros ķekatniekus no blakus mājām, kas ievēlās pie mums nakts vidū. Es jau diezgan agri piedalījos dažādās eglēs, pati biju rūķis, līdz ar to tādus eksistenciālus jautājumus, vai Ziemassvētku vecītis ir vai nav, neuzdevu. Bet pie mums uz māju Ziemassvētku vecītis nāca ļoti ilgi un nāk joprojām. Man ar brāli ir 14 gadu starpība, un Ziemassvētku vecītis pie viņa sāka nākt no divu trīs gadu vecuma un nāca, līdz piedzima Ernests. Tāpēc viņš atvaļinājumā nav ticis, nāk joprojām – jau padsmit gadus viņš ar savu dāvanu maisu neiztrūkstoši atrod arī mūs.

Pirms diviem gadiem kaut kā tā bija sanācis, ka Ernestam tika visvairāk dāvanu, un, kad vecītis jau bija aizgājis un no darba ļoti vēlu mājās pārnāca manas mammas vīrs, Ernests viņam teica: «Man bija tik daudz dāvanu, bet es nemaz tik daudz nebiju pelnījis. Kāda Ziemassvētku vecītim tā metodika, nevar saprast...» Tieši tādiem vārdiem. Protams, viņam bija prieks, bet tāds ļoti kluss –, jo bija noticis brīnums. Jo tajā vakarā Ziemassvētku vecītis dāvanas atnesa arī divām meitenītēm, kuras noteikti ir bijušas rātnākas, bet Ernestam to bija vairāk. Paldies Dievam, ka citi bērni to nepamanīja.

– Ernests vēl gaida Ziemassvētku vecīti?

– Jā, viņš gaida, bet viņam ir daži eksistenciāli jautājumi par šo tēmu, taču es tos mēģinu atvairīt un tajos neiedziļināties. Skaidrs taču, ka arī mans brālis līdz padsmit gadiem neticēja, ka dāvanas nes Ziemassvētku vecītis, bet viņš to neizrādīja. Jo tā ir tradīcija – tici vai netici, bet viņam ir jānāk! Tāpat kā svecītēm eglītē ir jābūt!

Kad pavisam nesen Ernests aptvēra, ka vēl nav uzrakstījis vēstuli Ziemassvētku vecītim, jautāju, kādēļ tad rakstīt, ja tāda vecīša nav, dēls nezināja ko atbildēt... Laikam jau saprot, ka to nevajag analizēt, bet ticēt, ka viņš ir, citādi svētkiem pazūd visa burvība...

– Ar ko aizejošais gads tev paliks atmiņā?

– Ir, protams, notikumi, ar ko šis gads man paliks atmiņā, bet man ļoti nepatīk taisīt kaut kādus kopsavilkumus. Jā, ir dažādas pārdomas, bet tās ir tikai manas. Nav tā, ka es kaut ko baigi slēpju, bet man nav vēlmes savas pārdomas verbalizēt. Protams, arī man kādreiz ir izjūta, kad gribas visu sakārtot pa plauktiņiem, jo viss nāk, iet, plūst, mainās, ir atziņas, kuras vajag vai pieņemt vai aizmirst, bet tas nenotiek ne Ziemassvētkos, ne Jaungadā. Tas atkarīgs tikai no iekšējiem gadalaikiem, kas manī mainās.

– Nākamais gads līdz ar bērniņa piedzimšanu ienesīs pārmaiņas tavā ikdienā. Vai, atgriežoties mājas ikdienā, izkāpjot no trakā radošā skrējiena, tev nepietrūks tā adrenalīna, ko dod darbs teātrī?

– Man jau tagad kolēģi saka: mēģinājumu nav, izrādes vakaros arī vairs nav, mājās noteikti viss spīd un laistās, vari gulēt, kājas gaisā sacēlusi... Mīļie, kādas kājas gaisā?! Es mācos pirmajā klasē! Bērnam ir liela slodze ar mācībām un treniņiem, un man viņam ir jāpalīdz. Es, protams, esmu ļoti priecīga, ka tieši šajā laikā varu būt viņam blakus. Tas ir nenovērtējami, un es to saprotu. Bet nekāda relaksētā perioda man tagad nav, ir ļoti aktīva dzīve.

– Cik ilgi biji mājās pēc Ernesta piedzimšanas?

– Ernestam bija divas nedēļas, kad braucu pie Vaičiem uz pirmo mēģinājumu Vestsaidas stāstam. [Normunds Vaicis bija mūzikla muzikālais vadītājs un diriģents.] Kad to sākām spēlēt, Ernestam bija divi mēneši. Un pat tad man bija izjūta, ka esmu ārpus aprites, kā būs tikt atpakaļ... Jā, bija tādas domas.

– Nu jau esi sevi tik spoži pierādījusi, ka par to galīgi nav jādomā...

– Nu, zini, kā ir – teātrī visu laiku sevi ir jāpierāda no jauna. Tas, ko tu darīji vakar, tur vienkārši neskaitās. Svarīgi ir tas, ko tu vari izdarīt šodien. Jā, ļoti jauki, ka vakar un aizvakar varēji, bet... tas palika vakar un aizvakar. Teātris nav kino, kuru var patīt atpakaļ. Teātrī tu nevari savus nopelnus sakrāt kaudzītē, pazust un tad atkal atgriezties – re, kur mana kaudzīte! Nē. Visu nosaka tas, ko tu spēj tagad.

– Tev jau nesanāks ilgi izkrist no aprites – ja bērniņam pasaulē jānāk pavasarī, tad jau rudenī noteikti būsi atpakaļ uz skatuves?

– Kad man kāds tā jautā, es saku: ja Dievs ļaus. Jo process, kuram es šobrīd eju un man būs jāiet cauri, ir tik ļoti Dieva rokās, ka nevaru uz šo jautājumu atbildēt. Es varu tikai pateikt, ka to vēlētos, un es ceru, ka viss būs labi un es būšu atpakaļ. Bet, kā Dievs ļaus, tā arī būs.

– Neesi no tām, kas varētu ar bērnu būt mājās divus gadus?

– Nē. To es laikam tiešām nevarētu. Tāda ir mana profesija, un tāda esmu es. Es ar to nelepojos un arī nesaku, ka mazu bērnu ātri iegrūst bērnudārzā ir pareizs lēmums. Ernests gan nesāka ļoti agri iet bērnudārzā, bet tik un tā bērnam viņa dzīves sākumā vecāki ir vajadzīgi, ir nepieciešams viņam iedot stabilitātes izjūtu. Jo, ja tās nav, to redz it visā, tā liek par sevi manīt. Tāpēc lai priecājas tās mammas, kurām ir iespēja harmoniski būt mājās. Man par sevi vienkārši nav tādu ilūziju, un tāpēc es to nesolu ne sev, ne kādam citam.

– Nu vismaz šobrīd tev ir vairāk laika būt ar savu pirmklasnieku.

– Tas paņem daudz mana spēka, bet man par to ir prieks. Domāju, ka mums būtu grūti, ja es šobrīd ļoti intensīvi strādātu – gan pati būtu nervu kamols, gan bērns tāds būtu. Paldies Dieviņam, ka ir tā, kā ir. Acīmredzot šobrīd daudz vajadzīgāka esmu tur, kur esmu. Un mājās biežāk ir arī siltas pusdienas...

– Tad jau vīrs arī priecīgs.

– Vai tad vīrs ir mājās pusdienās? Viņš nav dekrētā, viņš strādā. Bet bērns dažreiz pasaka, ka viņš nemaz negrib ēst... Taču man pašai tas ir tāds sievišķīgs prieciņš – kad mājās uz plīts ir pilns zupas katls un es varu piezvanīt brāļiem un uzaicināt ciemos. Jā, es ar prieku izbaudu šo laiku.

– Gaidot Ernestu, bija citādi?

– Jā, noteikti. Nenotiek jau nekas tāds, bet es pati esmu cita, jo pie manis nāk cita personība, cita dvēsele, kura jau ir klāt, pilnīga savā dievišķajā būtībā. Man ir grūti sevi atcerēties toreiz, kad gaidīju Ernestu. Es atceros notikumus, bet sevi... ne. Es to atceros kā lomu, kuru esmu spēlējusi, bet vai tā būtu es?... Nu jau esmu cits cilvēks. Daudz kas ir noticis, un tieši manā dvēselē daudz kas ir mainījies.

– Dvēsele, iespējams, uzsūc tās svešās dzīves, kurās tu rakājies un kuras izdzīvo uz skatuves. Vai jūti, ka teātris tevi maina?

– To ļoti jūt. Piemēram, kad mēģinājām Trubadūru [dzejnieka likteņspēle Trubadūrs uz ēzeļa], es izzināju un ļoti labi orientējos tajā laikā, tā laika sabiedrībā, un, lai arī man ļoti gribētos šo bagāžu sevī paturēt, tā aizplūst. Noturīgi paliek tikai aktieriskās lietas – ko es varēju, ko nevarēju, ko no tā iemācījos, ar ko barojos, ar ko pabaroju skatītāju... Un kādreiz, kad kādā lomā viss labi saslēdzas, es pēkšņi aptveru, ka tam kājas aug no pavisam cita darba, no pavisam cita režisora vai pat no kāda smaga dzīves perioda, vien tagad ir attīstījies un parādās redzams.

Arī vizuāli teātris maina, pat tik sievišķīgās izpausmēs kā apģērbu izvēle. Varbūt citi to nepamana, bet es skatos uz sevi un brīnos: nu, un no kurienes tad tas manī ir izlīdis? Jā, jo vairāk rokos citās dzīvēs, jo vairāk uzzinu, jo dziļāki nospiedumi paliek.

– Saka, ka bērns arī maina sievieti. Ko esi ieguvusi, iemācījusies no sava dēla?

– Protams, bērns maina. Nekādas zemsvītras vēl nevaru pavilkt, jo šis process ir dzīvs. Mēs abi augam, abi maināmies, kādreiz abi arī kļūdāmies, un tāpat arī abi mēģinām viens otru ietekmēt – gan emocionāli, gan visvisādi.

– Tev kā aktrisei ir dotas gan lielas skaistas lomas un balvas, gan kritiķu atzinība un skatītāju mīlestība. Tev ir noturīga ģimene. It kā viss ir. Liktenis tev bijis labvēlīgs. Vai tu pazīsti arī dzīves ēnas puses?

– Katrai medaļai ir otra puse. Vai man stāstīt otru pusi? Jā, es nevarētu teikt, ka no kritiķiem būtu ļoti sista, bet, ja uzmanīgi pārlasa visu, kas par mani rakstīts... Ne viss ir ļoti pozitīvi, tikai, paldies Dievam, man ir bijis spēks uz kritiku neuzsēsties. Es to nevelku līdzi, un tāpēc tā man nevelkas līdzi, bet tas nenozīmē, ka kritikas nav bijis.

Es nevienu brīdi negribu gausties, cik man ir grūti... jo tā arī nav patiesība. Dzīve ir daudzšķautņaina un līdz ar to skaista, tikai tā nav sīrupaina pasaka, kurā birst konfekšu lietus. Manā dzīvē ir viskautkas, un tikai caur to viskautko es spēju neapstāties un iet uz priekšu.

– Vai teātrī tev bijušas vilšanās, lūzuma punkti?

– Teātrī ik pa brīdim ir bedres, no kurām jārāpjas ārā.

– Arī tev, Nacionālā teātra prīmai?

– Jā, arī man. Atceros vienu ļoti dziļu bedri, no kuras izrāpusies pavisam citām acīm sāku skatīties uz savām vecākajām kolēģēm – vai tā ir Dace Bonāte un Ilze Rudolfa, vai Lolita Cauka un Astrīda Kairiša. Ar lielām apbrīnas un cieņas pilnām acīm! Jo es saprotu, ka arī viņām tās bedres ir bijušas, varbūt pat dziļākas, bet viņas ir palikušas teātrī! Jo tajā bedres sajūtā liekas, ka no teātra ir jāiet tālu prom...

Katrā ziņā teātrī nav tā, ka tu strādā gadu no gada, līdz attopies, ka gadi paskrējuši nemanot. Aktieriem tā nav, tā ir tāda cīņa. Galvenokārt jau ar sevi, ar savu prātu, ar savām izjūtām un emocijām. Jo īpaši tad, kad palasi kādu smagu kritiku. Kritiķi saka, ka aktieri pārāk emocionāli uzņem kritiku, ka vajag tai pieiet racionālāk, to analizēt auksti un konstruktīvi. Principā – taisnība. Tajā pašā laikā no aktiera prasa, lai viņš ir ar absolūti kailiem nerviem un emocionāli viegli ierosināms un lai skatītājs, sēžot zālē, varētu no viņa emocijām baroties. Bet tās ir divas nesavienojamas lietas! Ja gleznotājs uzglezno bildi, tā ir viņa nospiedums – jā, viņa dvēsele ir tajās krāsās, bet tik un tā tas ir tikai audekls, uz kuru kāds kaut ko raida vai neraida. Aktiera audekls ir viņš pats – tā ir viņa dvēsele un miesa, un ikkatrs var to apspriest. Skaidrs, ka kādreiz kaut kas nojūk un tu visu paņem personiski –, jo atstāt sev to istabiņu, kur paglābties, kur racionāli izdomāt, kas ir kas, ne vienmēr var. Ja esi labā periodā, tad var, bet, ja esi ievainojamā periodā, tad nevar. Tā tas vienkārši ir.

– Pie kā tādos brīžos turies – norocies vienatnē ar sevi vai meklē palīdzību?

– Kā kuru reizi. Nav vienas receptes. Nekas jau neuzkrīt kā sniegs uz galvas – kaut kas pa pilienam sakrājas, un tad ir jāatrisina, kas ir tie apstākļi, kas ir likuši vai ļāvuši tam visam iekrāties. Jā, bet tās ir tādas lietas, par kurām nebūtu jārunā, jo tā ir kulišu dzīve, kas skatītājam nav jāredz. Cik viņš redz uz skatuves, cik var nolasīt no izrādes, tik viņam arī pieder. Un vairāk nevajag.

– Neko nezinot par aizkulišu dzīvi, veidojas nepareizi priekšstati.

– Varbūt. Jā. Bet varbūt arī priekšstatiem ir jāļauj būt, jo aktiera profesija ir tāda, ko pa īstam var saprast tikai aktieris. Un tagad es teikšu pavisam skarbi: ne visi tie, kas pēc profesijas ir aktieri, patiešām ir aktieri. Un arī viņi nesapratīs tos, kas ir aktieri no Dieva žēlastības. Līdz ar to ir ļoti maza sauja, kuri var runāt vienā valodā. Un varbūt tā ir mana iedomība. Bet tāds ir mans novērojums, strādājot teātrī: mēs varam gadiem strādāt kopā, būt šajā procesā, bet vienalga ir cilvēki, kuri līdz galam tā arī nesaprot un nekad nesapratīs, kas tas ir – aktieris. Jo tas, ar ko nodarbojas aktiera zemapziņa un dvēsele, ir ļoti neredzams, to nevar ne uzrādīt, ne dokumentēt. Ir, protams, ļoti jūtīgi cilvēki, kuri to intuitīvi jūt, bet to nevar prasīt no visiem.

– Dita, ko tev novēlēt jaunajā gadā?

– Lai man viss ir labi. Lai izdodas visi lielie uzdevumi, kas man nākamgad ir jāpaveic.