Pirmssvētku nedēļā kinoteātrī Splendid Palace un pēc tam arī Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā notika dokumentālās filmas Pūt, vējiņi! Filmas arheoloģija pirmizrāde.
Šī ir trešā filma arheoloģisko izrakumu sērijā, ko veic kinokritiķe Daira Āboliņa un režisore Agita Cāne. Izrakumi sākās ar Vella kalpiem. Tiem sekoja Ceplis. Nu kārta režisora Gunāra Pieša 1973. gadā uzņemtajai Pūt, vējiņi!, kuru veidoja spoža autoru komanda – operators Mārtiņš Kleins, scenārija līdzautors Imants Ziedonis un komponists Imants Kalniņš.
Jaunā filmas sērija ir nenoliedzama veiksme. Lai gan šis darbs pieder pie tiem, ar kuriem diezin vai kāds plāno iekarot pasaules kino festivālus, Filmas arheoloģija pirmām kārtām vajadzīga pašiem latviešu skatītājiem, un uzdrošinos apgalvot, ka viņiem tā patiks. Tas ir labi izstāstīts nedaudz smeldzīgs un gudrs stāsts par to, kā tapa viena no Latvijas padomju laiku kino leģendām. Turklāt Pūt, vējiņi! šajā ziņā arheoloģiskajiem izrakumiem ir krietni pateicīgāks materiāls par iepriekšējiem, kaut vai tāpēc, ka rokamais slānis te ir krietni dziļāks un nopietnāks nekā, piemēram, dzīvespriecīgajos Vella kalpos, kas tomēr ir Trīs musketieru stilā veidota vēsturiska kostīmfilma. Pūt, vējiņi! ir vienīgais pēc Raiņa lugas veidotais kinodarbs Latvijas kinovēsturē, un, kā pirms pirmizrādes Neatkarīgajai teica režisore Agita Cāne, katrs zināja, kam šajā filmā jābūt, bet vēl vairāk – zināja, kam tur nav jābūt. Te gan vajadzīga maza piebilde. Vismaz sākotnēji Raiņa Mīla stiprāka par nāvi ir bijusi arī Imanta Krenberga filmas Zobena ēnā iedvesmas avots, tomēr sagatavošanās periodā atklājies daudz jaunu faktu un Imants Krenbergs kopā ar Jāni Lūsi šai spēlfil mai radīja oriģinālscenāriju (sk. Kristīne Matīsa. Vecās labās…, 223. lpp.), kam ar lugu maz kopīga.
Biezs kultūrslānis, kas veidojies ap kādas filmas tapšanu, tomēr nenozīmē obligātus panākumus. Latvieši nereti prot sabojāt neiedomājamas lietas, ieslīgstot lētā patētikā, īpaši jau –tad, kad runa ir par klasiku. Filmas arheoloģijas veiksme ir labi un atklāti izstāstītais stāsts, bez šīs tradicionālās latviskās paraudāšanas. Tās veidotājas nemudžina mežģīnes, bet gan uzdod pareizos jautājumus. Ļoti interesantas ir filmas aktieru atklāsmes, kurās iespējams uzzināt ne vien to, kas noticis filmēšanas laukumā, bet arī aiz tā. Pūt, vējiņi! ir kā iegansts, kas ļauj virpināt ļoti dažādus, bet arī ļoti garšīgus stāstus, būtībā līdzās filmas tapšanas vēsturei atklājas arī tās veidotāju likteņi.
Bija patīkami redzēt neizskaistinātu notikumu atspoguļojumu, kas atsedza filmas Pūt, vējiņi! tapšanas nezināmos slāņus. Arī Gunāra Pieša un Imanta Ziedoņa konfliktu, kas beidzās ar to, ka Ziedonis atteicās no scenārija autorības un kritizēja filmā īstenotās Pieša idejas laikrakstā Literatūra un Māksla. Tāpat ievērības vērts ir filmas Gatiņa tēla traktējums, kura pamatā, iespējams, bijusi Pieša netradicionālā seksuālā orientācija. Pagaidām ir maz gadījumu Latvijas kultūras pētniecībā, kad par seksualitātes dažādiem aspektiem mākslas darba tapšanā runāts nesamāksloti, godīgi un bez puritāniskām kaislībām.
Īpašas uzteikšanas vērta ir Dairas Āboliņas pievēršanās stāstam par filmas mūziku. Ne tikai tāpēc vien, ka Imants Kalniņš Pūt, vējiņi! vajadzībām radīja 50 minūtes ģeniālas oriģinālmūzikas, un šī ir viena no retajām filmām, kur filmēšanas laukumā attiecīgajās epizodēs tā arī tika atskaņota. Daira Āboliņa filmā runā arī par to, kā mūzika ietekmē un, iespējams, pat izglābj vienas vai otras ainas vizualitāti. Latvijas kino vidē nācies dzirdēt un pat lasīt diezgan īgnus režisoru izteikumus par filmas mūzikas nozīmi tās uztverē. Protams, varbūt kādreiz kādam ir aizskaroši uztvert to, ka viņa radītais vizuālais materiāls pats par sevi nemaz tik ļoti nevelk, ka mūzika reizēm ir glābšanas riņķis ekrāna stāstam, tomēr latviešu komponistu kino mūzika ir spēcinājusi ne vienu vien mūsu spēlfilmu.
Pēc pirmizrādes Splendid Palace skatītāji pirmajā mirklī šķita nedaudz apmulsuši, bija izjūta, ka viņi gribētu nevis celties kājās, lai dotos vakara gaitās, bet turpināt skatīties. Filmas mierīgais ritms, rosinošie atklājumi patiesi radīja izjūtu, ka varētu skatīties vēl un vēl. Un pie viena vēlreiz noskatīties arī pašu filmu Pūt, vējiņi!, lai pārliecinātos, vai viss bija tā, kā mums tagad stāsta Filmas arheoloģijā. Pieļauju, ka tas bija mirklis, kad filmas arheoloģēm sažņaudzās sirds – vai publika pieņems vai nepieņems? Tas nu ir pagājis, gribu apsveikt Dairu Āboliņu un Agitu Cāni ar radošu veiksmi. Un ne jau tāpēc, ka man būtu pienākums slavēt 100 g kultūras kolēģu veikumu, – mums nav pieņemts bārstīt tukšus komplimentus. Pūt, vējiņi! Filmas arheoloģija patiesi ir labs un ļoti vajadzīgs kinostāsts, kas 18. novembra priekšvakarā bez lieka sentimenta vai patosa pastāstīja skatītājiem, ka latvieši var, ka viņi ir talantīgi un spēj paveikt daudz.