Ar svinīgu koncertu šodien un rīt tiks atzīmēta Latvijas Nacionālās operas ēkas 150 gadu jubileja, kas vienlaikus būs arī jaunās sezonas atklāšana.
Koncerta programma būs veltīta gan Baltā nama, gan Latvijas mūzikas vēsturei, tiks atskaņoti darbi no latviešu mūzikas zelta fonda un mūsdienu klasikas (Alfrēds Kalniņš, Romualds Kalsons, Jānis Mediņš, Arvīds Žilinskis, Imants Kalniņš), kā arī pasaules opermūzikas šedevri (Dž. Verdi, Dž. Pučīni, G. Doniceti, Dž. Rosīni, V. A. Mocarts, A. Borodins), kā arī būs fragmenti no pēdējo gadu labākajiem baleta iestudējumiem. «Abās dienās ir identiskas programmas, koncertam ir trīs daļas, no kurām pirmā un trešā ir atdota operas mākslai, otrā – baletam,» Neatkarīgo informē LNO direktora padomnieks muzikālajos jautājumos Arturs Maskats. «Koncerta pirmajā daļā mēs atskatīsimies uz paveikto pēdējos gados un arī to, ko Rīgai un šim namam nozīmē Rihards Vāgners, kuram šogad tiek atzīmēta 200 gadu jubileja. Kā zināms, Vāgnera dzīve ir bijusi saistīta ar Rīgu, ne precīzi šo namu, bet Vāgnera operu uzvedumiem vienmēr bijusi milzīga nozīme šī nama vēsturē. Tieši tāpēc koncerta pirmajā daļā iekļauti gan simfoniski fragmenti, gan Egila Siliņa – latviešu visredzamākā Vāgnera mūzikas interpreta pasaulē – uzstāšanās. Pirmās daļas otro bloku veido latviešu klasiskā mūzika. Koncerta otrā daļa atvēlēta baletam, bet trešajā daļā uzstāsies starptautiski pazīstamie Latvijas operdziedātāji, kuri pašlaik ir lielas zvaigznes pasaules operteātru apritē – Inga Kalna, Inese Galante, Aleksandrs Antoņenko, Egils Siliņš, kā arī mūsu pašu solisti, un koncerta šajā daļā ir stilistiski visdažādākā mūzika,» programmu raksturo Arturs Maskats. Viņš uzskata, ka šī ēka vienmēr bijusi kā simbols pilsētas vēsturē – tā «simbolizējusi ne tikai oficiālo, bet arī aristokrātiskāko Rīgas kultūras daļu. Sākumā tas bija vācu teātris, un vēlāk – dažādu politisko juku laikos – ēka gājusi no rokas rokā, bet tā vienmēr bijusi mūzikas un teātra vislielākā skatuve Rīgā. Tā jau saka – mums esot visskaistākais opernams visā Ziemeļeiropā. Turklāt pilnīgi visi latviešu nacionālās operas un baleta pirmuzvedumi ir notikuši tieši uz šīs skatuves. Visi slavenie latviešu dziedātāji, kas izgājuši pasaulē, savas gaitas ir sākuši šajā namā.»
Arturs Maskats arī uzsver, ka šis nams visos laikos ir bijis saistīts arī ar Vāgnera vārdu, un to nevar skaidrot tikai kā sagadīšanos, redz, slavenajam komponistam nejauši gadījies dažus gadus nodzīvot Rīgā vēl tajā laikā, kad šī ēka vēl pat nebija uzcelta. «Pirms simt gadiem te, šajā namā, uzvests apjomīgais cikls Nībelunga gredzens; kad pēc 1. pasaules kara sanāca kopā pirmā latviešu operas trupa, tā kā pirmo iestudējumu izraudzījās Vāgnera Klīstošo holandieti, arī brīvvalsts laikā bija daudz Vāgnera operu uzvedumu. Pēc 2. pasaules kara padomju ideoloģijā Vāgners bija aizliegtais jeb nevēlamais komponists, bet tieši Rīgā 1956. gadā tika iestudēts Tanheizers – te bija pirmā vieta visā Padomju Savienībā, kur lauza Vāgnera aizlieguma tradīciju, un uz Rīgu brauca visi tie, kas vēlējās dzirdēt Vāgneru un nekur citur Padomju Savienībā to nevarēja dzirdēt. Atzīmējot Vāgnera 200 gadu jubileju, Rīgā atkal iestudēja Vāgnera milzīgo ciklu Nībelunga gredzens. Starp citu, tieši Rīgā Vāgners rakstījis savus pirmos mēģinājumus operas žanrā vispār, un zināms, ka uvertīra operai Rienci ir patiešām sarakstīta Rīgā, un tāpēc ar to arī atklāsim koncertus.»
Koncertos pie diriģenta pults būs Aleksandrs Viļumanis, Modests Pitrens, Farhads Stade, Mārtiņš Ozoliņš un Andris Veismanis. Ar Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstu 7. septembra vakarā šo koncertu varēs noskatīties LTV1.
***
Fakti
1829. gada maijā ēkā, kur atradās gan teātris, gan biedrības Musse sarīkojumu telpas, izrādes laikā ielūza griesti. Pēc šī notikuma tika pieņemts lēmums celt jaunu teātra ēku
1858. gadā bija sakrāti 170 000 sudraba rubļu un šķita, ka ar tiem būs pietiekami jauna teātra celtniecībai
Pilsētas galvenais arhitekts Johans Daniels Felsko sākotnēji jauna teātra ēkas celtniecībai paredzēja vietu pie tagadējās Brīvības ielas un Raiņa bulvāra krustojuma, taču tur grunts izrādījās nepiemērota būvniecībai
Teātra ēka celta bijušā Pankūku bastiona vietā, jo 1856. gadā Rīgā tika atļauts likvidēt cietoksni un varēja būvēt ārpus Vecpilsētas
Izsludinātajā projektu konkursā uzvarēja Sanktpēterburgas arhitekta Ludviga Bonšteta variants
Teātra celtniecība tika pabeigta 1863. gadā un izmaksāja gandrīz divas reizes vairāk – 354 tūkstošus rubļu
1863. gadā uz šo ēku pārnāca Rīgas pilsētas teātris
1870. gadā teātra aizmugurē tika uzcelta trīsstāvu piebūve (Reinholda Šmēlinga projekts)
1882. gada 14. jūnijā mēģinājuma laikā sākās ugunsgrēks, kas pilnībā izpostīja visu namu.
Nama rekonstrukciju sāka 1885. gadā. Atjaunoto ēku atklāja 1887. gada 1. septembrī
1913. gadā ierīkoja grozāmo skatuvi
1918. gadā Bermonta iebrukuma laikā teātrī izcēlās ugunsgrēks dekorāciju noliktavā, bet 1887. gadā ierīkotais skatuves dzelzs priekškars neļāva tam izplatīties pa visu ēku
1931. gadā, mēģinot uzlabot teātra finansiālo situāciju, operā sāka rādīt kino, un tas turpinājās līdz 1939. gadam
1957. gadā valdība ēkas remontam piešķīra turpat piecus miljonus rubļu, lai nomainītu skatuves apgaismošanas iekārtu, uzlabotu vēdināšanas sistēmu, izbūvētu bufetes telpu zem zāles u.c.
Ēkas rekonstrukcijas projektēšanu uzsāka 1975. gadā. Tikai 1990. gada augustā Latvijas Republikas Ministru padome pieņēma lēmumu sākt nama rekonstrukcijas un restaurācijas darbus, kuriem tika piešķirti 270 tūkstoši rubļu Pirms nama rekonstrukcijas, operas izrādes tika atceltas, ja uz tām nebija ieradušies vismaz 12 skatītāju
Operas ēkas restaurācija un rekonstrukcija izmaksāja apmēram 9,5 miljonus latu
Biļete uz atklāšanas koncertu 1995. gada 14. decembrī maksāja no 75 līdz 300 latiem. Atklāšanas pasākumam bija izvēlēts Jāzepa Mediņa Uguns un nakts iestudējums (režisors Alvis Hermanis). Pirms izrādes sākuma pulksten 18.10 Iekšlietu ministrijas dežūrdaļā tika saņemts zvans, ka operā novietota mīna
1996. gada 5. augustā no operas direktora amata atbrīvots Mārtiņš Bauze-Krastiņš, jo «viņš bez attaisnojoša iemesla neizpilda pienākumus, ko viņam uzliek līgums vai iekšējās darba kārtības noteikumi», un par operas direktora pienākumu izpildītāju tiek iecelts aktieris un uzņēmējs Andrejs Žagars
***
VIEDOKĻI
Aleksandrs ANTOŅENKO, solists (LNO, 1997–2005):
– Teikšu no savas personiskās pieredzes – mūsu operas teātris ir viens no skaistākajiem Eiropā, arī diezgan liels – 1180 vietu ir diezgan daudz. Šis koncerts būs ļoti apjomīgs, jādzied būs daudz, turklāt es izpildīšu arī skaņdarbu, kuru Rīgas publika manā izpildījumā vēl nav dzirdējusi, tāpēc sajūtas pirms koncerta – liela atbildība. Jo jādzied būs kaprīzajai Latvijas publikai, kura nu daudz ko redzējusi, daudz ko zina, jo te uzstājušās daudzas izcilības. Šobrīd Latvijā kultūras kvalitāte ir ļoti augsta.
Kad atceros laiku, kad es tik tikko sāku savu darbu profesijā, varu teikt – visas skatuves pret mani ir bijušas labvēlīgas, tomēr cilvēki, kas strādāja opernamos, ne vienmēr bijuši labvēlīgi. Nevaru teikt, ka mans tramplīns uz pasaules skatuvēm sākās tikai Rīgā, jo es diezgan daudz arī dziedāju Igaunijas nacionālajā operā, tāpēc man bija divi tramplīni, bet Rīga ir mana pirmā skatuve.
Kad pirmo reizi ienācu mūsu operteātrī, biju kā eiforijā – man bija tikai 23 gadi, vēl biju tikai 5. kursa students mūzikas koledžā, un jau pieņemts štatā par stažieri. Man sagriezās galva! Nē, bail no skatuves man nebija, bet savs uztraukums bija gan, bet man ir diezgan stabila nervu sistēma, es arī zināju veidus, kā emocionāli un psiholoģiski tikt ar sevi galā.
Šī ēka ir piedzīvojusi daudz izcilu mākslinieku. Arī padomju laikos šurp brauca leģendārā Irina Arhipova, jo Latvijas operā varēja dziedāt oriģinālvalodā, respektīvi, itāļu valodā. Turklāt mums pašiem bija daudzi izcili, patiešām pasaules klases dziedātāji, un tāpēc šī māja pieprasa būt vislabākajiem, un mums tādu arī ir daudz.
*
Inga KALNA, soliste (LNO, 1995–1999):
– Tāpēc jau mūsu opernamu sauc par kuģi – viens pats kā liels laineris tas stāv pie ūdens. Jāsaka, daudzviet opernami ir vienpatņi. Protams, tam ir tehniski argumenti, jo jāpārvieto milzīgas dekorācijas. Tomēr, ja uz to skatās filozofiski, teātris kā organisms, ne tikai uz skatuves notiekošais, ir pasaules spogulis, kā sabiedrība sabiedrībā. Teātris ir kā noslēgts sociums, kas vārās savā sulā.
Šis koncerts ir kā lielas saimes, lielas dzimtas kopā sanākšanas svinības, kurā katrs cenšas arī sniegt savu devumu kopīgam notikumam. Mans laiks operā arī bija juku pilns – gāja Viļumanis, nāca Rinkēvičs. Tas nozīmē – viena milzīga laika posma beigas un jaunas ēras gaidas. Līdz ar Andreja Žagara atnākšanu operā ienāca nevis haoss, kā nākas dzirdēt pēdējās dienās, bet gan liela kārtība, brīvība un daudzveidība. Un tieši tas arī veido teātri – daudzveidība. Mans laiks mūsu operā sakrita ar pārmaiņām valsts dzīvē – viss bija sākuma sākums, viss bija kā balta lapa, uz kuras mēs rakstījām to, ko uzskatījām par nepieciešamu un svarīgu.
Šorīt atcerējos senu notikumu – ilgāku laiku, šķiet, gadus trīs, nebiju dziedājusi mūsu operā, jau dzīvoju ārzemēs un tad atgriezos, lai pēdējo reizi nodziedātu Alčīnu. Atceros, toreiz stāvēju uz skatuves, skatījos uz tukšo parteru un domāju: «Cik mūsu teātris ir maziņš, kompakts, saskatāms, pārredzams un mīļš! Intīms.» Publika un mākslinieki atrodas ļoti tuvu cits citam, starp abām pusēm kontakts veidojas ātrs un tiešs.
Tā kā es te neesmu ikdienā, atgriežoties savā pirmajā teātrī, es ļoti labi varu redzēt, kā tas ir audzis, kā augusi tā reputācija. Jebkuram teātrim, lai tas būtu labs un lai tas spētu pastāvēt, ir jābūt kosmopolītisma konglomerātam. Par to esmu pārliecināta. Jo vairāk dažādu cilvēku tajā strādā, jo ar dažādāku redzējumu viņi ir apveltīti, jo dažādākus iestudējumus veido, jo vairāk iespēju tajā augt māksliniekiem. Pasaule nav melnbalta, tā nav viendimensionāla, tā nav labi–slikti, der–neder. Starp melnu un baltu ir milzīga distance, un kas vispār ir labi–slikti? Dzīvē vienmēr ir bet, respektīvi, labi, bet vai arī – slikti, bet...
*
Aleksandrs VIĻUMANIS, diriģents (LNO, 1962–1993):
– Visa mūsu ģimene – es, mans tēvs un māte, sieva un dēls, kopā ņemot, operai ir nokalpojusi 130 gadus. Bez šaubām, piedalīšanās šajās svinībās man ir gan pienākums, gan lieli svētki. Šajā teātrī esmu izgājis cauri visiem pakāpieniem – sāku strādāt 1962. gadā kā orķestra mākslinieks, pēc tam – kormeistars, pirmo reizi pie diriģenta pults stāvēju 1968. gadā, no 1975. līdz 1986. gadam biju galvenais diriģents, pēc tam – neliela pauze, jo strādāju pie Valērija Gergijeva Marijas teātrī Krievijā, pēc tam atkal atgriezos kā galvenais diriģents.
Man ļoti veicās ar laiku, kad ienācu teātrī – tobrīd tur strādāja lielisku profesionāļu paaudze, bija milzīgs repertuārs. Teikšu tā – šis teātris man devis ļoti daudz, jo īpaši – milzīgu pieredzi, skolu un bagāžu, kas ne tikai man noderējusi profesionālajā karjerā, bet ar kuru es arī varēju lepoties citos teātros. Piemēram, kad Marijas teātrī biju pavisam jauns stažieris, man atdeva diriģēt pilnīgi visu itāļu repertuāru, un līdzīgi notika Lielajā teātrī Maskavā; un šajās trupās, kas ir slavenas kā ļoti kritiskas un nepiekāpīgas profesionālajā jomā, man ļoti noderēja mūsu teātrī gūtā pieredze. Tai laikā, kad strādāju mūsu operā, mums bija lieliski solisti, bet tas bija padomju laiks, uz ārzemēm visus nelaida, nosacītu starptautisko karjeru varēja veidot vien mākslinieki no Maskavas un Ļeņingradas, bet vienalga mūsu teātris bija slavens ar savu ļoti labo ansambli, repertuāru un skatuves kultūru. Uzskatu, ka šis «operas gars un gēns» nekur nav pazudis, tas pārmantojas.
Kāda man izskatās šī teātra nākotne? Manuprāt, ir labi solisti, muzikāli lokans orķestris un labs koris. Jo augstāks līmenis ir teātrim, jo augstāki individuālie un kolektīvie mērķi, jo vairāk māksliniekiem gribas būt pirmajiem, tomēr šis nams, manuprāt, pieprasa kalpošanu mākslai. Dzīve jau ir ļoti interesanta, tajā viss kaut kas notiek un, kā jau katrā ģimenē, ir savas kaislības, kas savulaik skārušas daudzus, arī mani, bet, kad ir saistība ar mūziku, visas kaislības un negācijas parasti aiziet otrajā plānā, un tas ir arī mans kredo – ja nodarbojies ar skaistām lietām, pārējais aiziet nebūtībā. Jādzīvo optimistiski, jo – ja dzīvo negācijās, tad cieš arī darbs, ko dari – māksla, ko radi.
*
Aivars LEIMANIS, Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs:
– Man jau šķita, ka mēs visu labāko izšāvām pērnā gada nogalē, kad atzīmējām Latvijas baleta deviņdesmitgadi, bet mūsu repertuārs, izrādās, ir tik liels un bagāts, ka esam izveidojuši programmu, kurā šoreiz atkārtojas tikai viens numurs, un mūsu programma būs plaša un krāšņa, tajā piedalīsies gan visi solisti, gan baleta trupa. Būs numuri no pēdējo gadu baletiem, būs klasika, būs pavisam jauni darbi.
Uzskatu, ka šobrīd balets ir vislabākajā kondīcijā, kāds tas jebkad bijis Latvijā. Mums nekad nav bijuši tik daudz spēcīgu solistu, tik spēcīgs repertuārs, tāpēc varu apgalvot – balets Latvijā šobrīd atrodas savā visaugstākajā punktā. Turklāt gada griezumā uz baleta izrādēm ir simtprocentīga apmeklētība, braucam arī viesizrādēs, ja tā var teikt, no vienas valsts uz otru. Grieķija, Itālija, Somija, Spānija...
Laiks, kad es vēl dejoju, man bija laimīgs, par savu radošo likteni šajā namā nemaz nevaru sūdzēties. Man ir liels prieks, ka arī man izdevies dot savu ieguldījumu šī nama, ja tā var teikt, sienās – kad sākās jaunās piebūves celtniecība, tā sākotnēji bija paredzēta divas reizes lielāka, un baleta mēģinājumu zāles bija paredzētas tajā daļā, kuru diemžēl neuzcēla; un man izdevās panākt projekta maiņu, un nu ir brīnišķīga baleta zāle operas nama jaunajā daļā.
*
Raimonds PAULS, komponists; kultūras ministrs (1991–1993) laikā, kad LNO nams tika slēgts kapitālajam remontam:
– Pilnīgi pareizi – bija skaidrs, ka nams aizies postā, ja to nesāks remontēt. Laikā, kad es biju kultūras ministrs, es kopā ar vairākiem ministrijas ierēdņiem, viņu vidū arī lielu operas cienītāju Dzidru Strautiņu, izstaigājām šo ēku, jo īpaši zemākajos stāvos postaža bija pat vārdos neaprakstāma. Nams bija nolaists līdz pēdējam, tāpēc mēs arī sākām šo riskanto lietu. Vajadzētu atcerēties, ka tas bija patiešām grūts laiks, notika arī naudas maiņa... Operas mākslinieki pret mani izturējās ļoti negatīvi, ieceri par nama atjaunošanu pat pasniedza kā operas likvidāciju, un, kad pēc vairākiem gadiem notika restaurētā nama atklāšana, tie paši cilvēki runāja pavisam ko citu. Tolaik mūs mazliet atbalstīja arī premjers Ivars Godmanis, bet teikšu atklāti – kad sākām, nebija ekonomiskā pamatojuma, kā visu pabeigs, bet bija arī skaidrs – vajadzēja sākt, pakāpeniski un lēnā garā strādāt uz priekšu. Ja tajā laikā mēs būtu aizdomājušies sākt būvēt koncertzāli, arī tā būtu uzcelta, bet patiešām tolaik dibens bija pliks... Vienalga – kas dara, tam ir, kas tikai vaid un sten, atceras bijušos laikus un tikai cieš, nedomā par šodienu un nākotni, tam arī nekā nav. Tas man ir vairāk nekā skaidrs – ja nebūs cilvēku, kas metīsies iekšā lielās lietās, ja neuzņemsies darīt, nevis tikai gudri runāt, tad mums visiem arī nekas nebūs.
To laiku man patīkami atcerēties. Es izdevu pavēli izvākt krēslus no skatītāju zāles, jo citādi remonts nebūtu sācies. Varu iedomāties, kas līdzīgā situācijā notiktu šodien. Zināt, kad man bija vislielākais prieks? Kad toreiz iegāju zālē, kurā viss bija jau nomontēts nost, un skatam pavērās plikā orķestra bedre un plikā skatuve, tad es sapratu, kāda apjoma telpa tā ir, kādu projektu mēs esam uzsākuši, un, godīgi sakot – nevarēju iedomāties, ka tur pēc pāris gadiem tiks uzvestas izrādes.
Padomājiet, Kongresu nama pārbūves pirmā tāme bija ap astoņiem miljoniem, bet pēc divām nedēļām – jau 20 miljoni. Nav grūti iedomāties, kas divu nedēļu laikā «aplipa» ap šo projektu! Es domāju, ka kultūras darbiniekiem šobrīd var vienkārši palīdzēt – viskautkur iecelt viņus par padomniekiem, tā atrisinātu viņu finansiālo situāciju... Paskatieties apkārt – padomnieku it visur ir ka biezs, saņem labas algas, bet ko viņi reāli dara?
Žēl, ka savulaik, pirms 150 gadiem, uzbūvēja vien tikai teātra ēku, varēja taču arī pieķert klāt koncertzāli...
*
Andris FREIBERGS, LNO galvenais scenogrāfs:
– Vai ēkai 150 gadi ir liels vecums? Domāju, ka tie ir brieduma gadi, tā nav ne vairs jaunība, ne vēl vecums, bet ir skaistais dzīves periods – briedums. Mani ik pa laikam mulsina apzīmējums «mans baltais nams», lai gan zināms, ka sākotnēji šī ēka nemaz nebija balta, savukārt baltā zāle bija sarkana...
Ja runājam par skatuves proporcijām pret skatītāju zāli, varu teikt – proporcija ir tuvu ideālam. Šī ir viena no labajām skatuvēm, kurā ir ērti un labi strādāt. Piemēram, Lielais teātris Maskavā ir tik milzīgs, ka scenogrāfam patiesībā ir jāizvēlas, kuram skatupunktam strādāt, jo visiem labi nevar uztaisīt. Savukārt Rīgā neviens skatītājs nopietni netiek apbižots, ieskaitot 2. balkonu, jo redzamība ir patiešām laba. Domāju, ka ar scenogrāfiem šim namam nav bijis jākaunas – mums bijuši izcili vecmeistari, arī šodien scenogrāfija ir labā līmenī, un to pierāda fakts – lai vai kur mēs arī braucam viesizrādēs, it visur tiek slavēta mūsu izrāžu vizuālā kultūra. Mums ir labas tradīcijas un labs to turpinājums.
Man personiski šī skatuve pāri nav darījusi, retās reizēs pats esmu nokļūdījies proporcijās. Kā nu kuru reizi esmu uzminējis izrādes kodu un atrisinājis to, ir cits jautājums, bet skatuve – ja to pieņemam kā bildei rāmi – man bijusi parocīga. Ir vēl kāds aspekts, ko var pieminēt – zelta klātbūtne interjerā nav tik liela, ka jau kļūst nomācoša, teiksim, scenogrāfa veidotu minimālismu uz skatuves pilnībā apēd, padara par neesošu. Mūsu nama interjers kalpo izrādei, zelta izmantojums ir proporcionāls, nav pārsātināts. Zāle ir grezna un rada svētku sajūtu, kas operas interjerā ir nepieciešama, un vienlaikus – viss ir ar mēra sajūtu.
Es piekrītu apgalvojumam, ka režisoram un scenogrāfam vislielākais profesionālais pārbaudījums ir tieši operā, bet, kā teica krievu režisors Jurijs Ļubimovs – galvenais ir nedarīt pāri mūzikai.