Latvieši ir varen nadzīgi dažādu jaunu mūzikas stilu izdomāšanā – tieši pie mums dzimis gan mašīnbaļļu pops, gan mūzika veciem jauniešiem un iereibušiem cilvēkiem, gan Naukšēnu disko un citas jaukas lietas.
Nu pie dzimis mākoņ-ska – „mūzikas stils, kas radies Smiltenē, kas nav kantrī un kas sevī ietver dažādu citu mūzikas stilu elementus”. Tā to piesaka paši tā radītāji – grupa „Mākoņstūmēji”, kas šī mēneša sākumā prezentēja savu debijas albumu „Kurmis aizpeld garām”. Ja nedaudz (bet tikai nedaudz!) nopietnāk, tad – „Mākoņstūmēji” ir latviešu mūzikas grupa no Smiltenes, izveidota jau 2010. gadā un „muzicē ar nenopietnu mērķi, bet nopietniem nolūkiem”. Grupas sastāvā ir Māris Aizpurietis (balss), Guntis Āboliņš (bass, balss), Jānis Dreiškins (ģitāra, balss), Jānis Silakalns (saksofons), Artūrs Tūcis (bungas), Jānis Vilks (trompete, balss) un Armands Zviedris (taustiņi, balss). Plašāka auditorija šo daudzgalvaino brigādi droši vien atminēsies pēc dalības mūzikas un mākslas festivālā „Bildes”, stilistiski – kaut kas uz „Labvēlīgā tipa” un „Bet Bet” pusi. Jāpiebilst, ka albumā bez desmit grupas oriģināldziesmām ir arī „betbetiešu” hita „Nekad, nekad” kaverversija. Albumā iekļauto skaņu materiālu var lejupielādēt grupas mājas lapā www.makonstumeji.lv. Bez maksas!
PAR. No dizaina oriģinalitātes viedokļa šis ir visu laiku labākais albums Latvijas mūzikā. Proti, tas ir CD iepakojumā, taču tajā nav kompaktdisks, bet gan zibatmiņa. To laika gaitā būs iespējams papildināt ar citām grupas dziesmām (gan tādas radīsies) vai citiem datiem – pēc „fleškas” īpašnieka ieskatiem. Un vēl kas – zibatmiņas otrā galā ir pudeļu attaisāmais, pēc pašu „mākoņstūmēju” teiktā, „gadījumā, ja albumā iekļautās dziesmas tā īpašnieku nav uzrunājušas”. Taču, jādomā, ka nebūs tik traki, gan uzrunās – vienkāršas, dzīvespriecīgas dziesmiņas ar viegli uztveramiem, tomēr ne banāliem tekstiem. Noklausies un saproti, ka tiešām „šajā valstī vienmēr jūtos labi”, taču ne tikai tāpēc, ka „šeit var dabūt nelegālu šņabi” (tā tiek deklarēts dziesmā „PVN”)!
PRET. Dīvainā kārtā „mākoņstūmējus” iegāž pārāk „pareizais” vokāls – ja vēl tas būtu tik jaudīgs kā Normundam Jakušonokam, tad cita lieta, bet tā... Arī mūzikā drusku pietrūkst kādas „odziņas” vai „pipariņa”, līdz ar to sanācis kaut kā bezgaršīgi. Kā laba zupa, kurai pietrūkst garšvielu.