Žurka – dzīvnieku pasaules intelekta spīdekle

 
©Pixabay

Zinājāt, ka Indonēzijā dzīvo nosauļotā žurka? Tā ir viena no pasaulē sastopamiem daudziem desmitiem žurku sugu. Latvieši žurkas nav mīļojuši. Dainās žurkas minētas maz, ticējumos – negatīvā kontekstā. Savukārt Austrumos žurkas ir pielūgsmes objekts.

Kornēlija, Lariska, Koko un Riko - ir arī jauki grauzēji

Latvijā par pielūgsmes objektu bija kļuvusi Nacionālā teātra Žurka Kornēlija, kas kopā ar Circeni Drisku parodēja un ironizēja par iepriekšējā gada nejēdzībām. Bet arī šīs Žurkas laiks uz šī teātra skatuves ir pagājis. Par žurkulēniem Koko un Riko ir rakstījusi Evija Gulbe, mūsu Leļļu teātrī iestudēta luga par viņu piedzīvojumiem. Žurcēna tēlu spodrina arī multfilma «Gardēdis», ko labprāt skatījās un turpina skatīties Latvijas bērni - žurkulēns Remī sapņo kļūt par restorāna šefpavāru, un jauniņais žurks bērnu filmas versijā izskatās itin pievilcīgs.

Par jaukiem, mīļiem, simpātiskiem veciem žurkiem un padzīvojušām žurku dāmām tik aizkustinošas filmas nav radītas. Ak, ja nu senajos padomju laikos tapusī multiplikācijas filma par krokodilu Genu un viņa mūžīgo pretinieci, veco, kašķīgo kundzi Šapokļaku un viņas rokassomiņā ietūcīto žurku Larisku.

Nākotnes pareģošana

Žurkas lietderīga izmantošana (diemžēl - pēc nāves) minēta vienā latviešu tautas ticējumā, proti, Jāņu naktī vajag stāvēt pie papardes, tad pusnaktī var redzēt žurku uz pīlādža ziediņa papardes galā. Kas žurku var nosist, ziediņu noķert un palikt pagalvī, tas varot redzēt, kas uz priekšu notikšot. Ticējumos žurka ir piesaukta, bet tas saistīts ar žurku izskaušanu no mājas.

Neko labu nenozīmē redzēt žurku sapnī - tas ir uz kariem, uz ugunsnelaimēm. Žurkas klātbūtne mājā tika skaidrota ar drīzu nāvi. Ne jau žurkai, bet kādam no mājiniekiem.

Svētās garastes

Nav lasīts, redzēts vai dzirdēts, ka latvieši priecātos, ieraugot žurku. Ja nu vienīgi uz Nacionālā teātra skatuves. Un arī tad - tikai aktrises Svetlanas Bless veidolā. Šā gada vasaras nogalē parādījās informācija, ka vienā no Rīgas ēstuvēm sieviete ieraudzījusi pa galdu šiverējam žurku. Brr, kāda sašutuma vētra sacēlās.

Toties Karni Matas templī Indijā nav pieņemts šausmināties par žurkām, un tur cilvēki pat lieto ūdeni, kurā izplunčājušās žurkas. Karni Matas templī žurkas ne tikai danco pa galdu, viņas tur ir īstenas saimnieces. Templī mitinoties apmēram 20 000 žurku. Tās tiek uzskatītas par svētām, bet tempļa apmeklētājs var justies īpaši laimīgs, ja ierauga baltu žurku.

Svētvietas grauzēji tiek uzskatīti par hindu svētās Karni Matas pēctečiem uz laicīgās zemes. Viņa spējusi atdzīvināt mirušu bērnu, tikai viņš iemiesojies žurkas veidolā. Kad viņš nomirst kā žurka, cilvēks atkal atdzimst kā cilvēks.

Dienvidu un Austrumāzijas tautu kultūrās žurkas tiek pielūgtas un lolotas, un viens no iemesliem varētu būt seno tautu uzskats, ka žurka palīdz nomierināt slimību dēmonu.

Uz žurkas jāj Ganeša - gudrības un zinību dievs ar ziloņa galvu. Japānā žurka ir laimes un bagātības dieva pavadone. Tur un arī Ķīnā un Sibīrijā par satraucošu zīmi uzskatīja žurku trūkumu mājā un sētā. Austrumnieki tic - ja žurka skrubinās, tad tā skaita naudu. Dienvidķīnā uzskata, ka žurka cilvēkiem atnesusi rīsus kā kultūraugu. Āzijā žurka simbolizē veiksmi. Ķīniešu ieskatā žurkas prot krāt naudu, ir ambiciozs, centīgs, bet arī kautrīgs un atturīgs dzīvnieks.

Nepelnīti noniecināta

Eiropas tautām žurka ir galvenokārt negatīvā nozīmē izmantots simbols, tās simbolizē badu, nabadzību, nekārtības. Žurka izēda pārtikas krājumu, pārnēsāja sērgas, tāpēc cilvēki tai piedēvēja saikni ar velnu un citiem nešķīstiem spēkiem. Mēdzam nosodoši teikt: bēg kā žurkas no grimstoša kuģa. Vai kādu nicīgi dēvēt par kancelejas žurku.

Vai kāds ir atveidojis savā ģerbonī žurku? Gudras tās ir, tomēr mums nav pieņemts izvirzīt žurku kā pozitīvu simbolu. Pūci - jā. Tā šķiet piedienīgāka gudrības iemiesotāja.

Žurka ir sociāls dzīvnieks, neticami attapīga un mācās no svešām kļūdām. Ja viena sugas māsa nonāk slazdā, tad citas tur vairs nenokļūs. Viņas zina, ka slazdam jāmet līkums. Arī indi žurka pagaršo, nevis aprij. Ja saprot, ka žurku paradīzes zvani drīz sāks skanēt, tad indi baudīt neturpina un brīdina par to citas. Esot bijis gadījums, kad pēc deratizācijas telpās atkal ieviesušās žurkas. Kad tās pamanījušas cilvēkus oranžos kostīmos, spiegdamas metušās prom, jo tādas krāsas apģērbā iepriekš strādājuši žurku indētāji.

Ar žurkām veikts eksperiments labirintā apliecina, ka miegā dzīvnieki vēlreiz izskrēja sarežģītās cilpas, turklāt ātrāk nekā nomodā. Jā, un žurkas sapņo, miegā tās vēlreiz pārskata dienas notikumus un tos sagrupē. Tāpat kā cilvēks, arī žurka sapnī pārdzīvo par to, ko redz. Līdzīgi kā skudras, arī žurkas mēdz strādāt komandā un sadarboties, lai sasniegtu rezultātu - kaut ko aizstieptu, kaut kur uzkāptu.

Labu apetīti!

Cilvēki ar vājiem nerviem lai turpmāko tekstu nelasa. Droši vien bada apstākļos žurkas ēstu ne tikai veģetārieši, bet arī rūdīti vegāni, toties mūsdienās, piemēram, Indijā žurkas astes un ķepiņas ir delikatese. Viena no Indijas ciltīm pavasara svētkos 7. martā galdā liek tradicionālo ēdienu. Jā, žurkas gaļas ēdienus. No kuņģīšiem, aknām, zarnām, ķepām un astēm tiek gatavots ragū, un garšai pievienots sāls, čili un ingvers. Goda viesis noteikti tiek pamielots ar žurkas gaļu. Arī Āfrikas tautām žurkas ir ikdienišķs ēdiens. Grauzēja gaļa ir daudz dārgāka nekā liellopa miesa vai zivis.

Veģetārietes un bezzobes

Žurkas uz citām dzīvesvietām pārceļoja ar kuģiem. Attīstoties tirdzniecībai, grauzēji izplatījās visā pasaulē, izņemot ļoti aukstus apgabalus. Arktikā tās nesastapt. Latvijā melnās žurkas esot parādījušās ap XI-XII gadsimtu, pelēkās žurkas ieviesušās ap XVIII gadsimtu. Melnās žurkas ir veģetārietes, bet pelēkās nesmādē neko.

Ja ir žurkas veģetārietes, tad kālab lai nebūtu bezzobainas žurkas? Skaidrs, ka tāda žurku suga ir. Pagaidām viena vienīga, atklāta Indonēzijas salā Sulavesi. Žurkai ir smails purniņš un mazi priekšzobi. Barību - sliekas - tā iesūc mutē, ar priekšzobiem sadala gabaliņos un norij. Sugas latīniskais nosaukums ir Paucidentomys vermidax, kura pirmais vārds (ģints nosaukums) tulkojumā nozīmē «pele ar maz zobiem», bet otrs vārds nozīmē «tārpu ēdājs».

Pirms dažiem gadiem Zviedrijā noķerta liela žurka. Tā grauzusies virtuvē, saimnieki mēģinājuši garasti noķert, bet kādu laiku tā izvairījusies no gūsta. Visbeidzot žurku ķēniņš notverts un izmērīts - tā garums, nerēķinot asti, bija 39,5 centimetri. Par vidusmēra ciltsbrāli tā bija garāka, bet neteiksim, ka starpība bija milzīga. Savukārt ne tik sen Londonā notvertā žurka gan bijusi gigants vai mutants, jo tās garums sasniedzis vairāk nekā metru un kustonis svēris 11 kilogramus.

***

CV

ŽURKAS

- Garums: līdz 30 cm, astes garums var sasniegt 80 procentus no ķermeņa garuma.

- Svars: līdz 500 g.

- Dzīves ilgums: 2-5 gadi.

- Ģimenes stāvoklis: metienā var piedzimt pat 15 žurkulēnu; gadā - vairāki metieni.

- Īpašas pazīmes: dzīvnieku pasaules intelekta spīdekle.

- Uzmanību: pārnēsā mēri, leptospirozi, trakumsērgu un citas nejaukas slimības.

***

In memoriam Melomys rubicola

Kaut arī vieglu mēli mēdzam teikt, ka pēc pasaules gala viss dzīvais ies bojā, izdzīvos vien žurkas un prusaki, īstenība ir skarbāka. Nevajag pasaules galu, viena no žurku sugām jau ir izmirusi - mozaīkastes žurcis (Melomys rubicola) Austrālijā vairs nav sastopams. Grauzēja izzušanā tiek vainotas klimata pārmaiņas. Iespējams, tas ir pirmais dzīvnieks, kura izzušana ir tieši saistīta ar klimata pārmaiņām.

Jau pirms dažiem gadiem zoologiem neizdevās atrast nevienu koraļļu rifos līdz tam dzīvojošo mozaīkastes žurku. Vienīgais rifs, kurā šie grauzēji mitinājās, desmit gadu laikā ir pilnībā applūdis. Zoologi uzstādījuši 900 lamatas, 60 novērošanas kameras un divas stundas intensīvi meklējuši grauzējus, bet nevienu neatraduši, neieraudzījuši un nesadzirdējuši.

Šī žurku suga pirmoreiz aprakstīta 1845. gadā. Pēdējo reizi mozaīkastes žurku Austrālijā redzējis kāds profesionāls zvejnieks 2009. gadā.