HIRUDOTERAPIJA. Par Zā­la­ma­na zvaig­zni, as­tro­lo­ģi­ju un dē­lēm

Kāds no bērnības varbūt atminēsies grāmatu par Buratīno piedzīvojumiem un vīru, kurš bieži piedāvāja uzlikt dēles pret to vai citu vainu. Rakstnieka interpretācijā tas bija kā komisks moments, taču patiesībā ārstniecība ar dēlēm pasaulē alternatīvajā medicīnā ieņem nopietnu vietu. To kopš senseniem laikiem izmanto dažādu slimību ārstēšanā.

Dau­dzi An­dri Sku­ju jau kopš 80. ga­du bei­gām pa­zīst kā dzie­dā­tā­ju, ta­ču vi­ņa in­te­re­ses un no­dar­bo­ša­nās ir kriet­ni pla­šā­kas, jo dzī­ves ceļš ik pa lai­kam li­cis ap­gūt ko jaun­u. Arī as­tro­lo­ģi­ju un hi­ru­do­te­ra­pi­ju jeb dē­ļu te­ra­pi­ju, kas pa­sau­lē pa­zīs­ta­ma jau ga­du tūk­sto­šiem. Šos pa­lī­gus da­žā­du kai­šu - arī ne­aug­lī­bas - ārst­nie­cī­bā nu jau te­ju des­mit ga­dus iz­man­to arī An­dris Sku­ja.

In­te­re­se par as­tro­lo­ģi­ju ra­du­sies jau pa­sen - la­sot žur­nā­lus un grā­ma­tas, skats aiz­ķē­ries pie šīm to­laik vēl pa­sve­ša­jām lie­tām. «Tā kā mū­su dzī­ve sa­stāv no pos­miem, tad man, vie­nam no­slē­dzo­ties, jauns pa­kā­piens sā­kās ar past­ip­ri­nā­tu in­te­re­si par as­tro­lo­ģi­ju. Ne­jau­ši vēl ie­rau­dzī­ju uz rek­lā­mas sten­da aici­nā­ju­mu stā­ties As­tro­lo­ģi­jas aka­dē­mi­jā. Tā arī viss sā­kās. Lai­kam in­tu­īci­ja tei­ca priekš­ā, ka tas man ir va­ja­dzīgs,» sa­ka An­dris Sku­ja.

Daudz­pu­sī­ba un īs­tie cil­vē­ki

Uz­ru­nā­jis arī tas, ka mā­cī­bu ie­stā­de pie­dā­vā­ju­si pla­šā­ku in­for­mā­ci­ju - nu­me­ro­lo­ģi­ju, fi­zi­og­no­mi­ju, eidē­ti­ku, fi­lo­zo­fi­ju. Kaut ko no tā maz­liet zi­nā­jis, ta­ču tās nav bi­ju­šas sis­tē­mis­kas zi­nā­ša­nas. Ne­būt ne­no­žē­lo­jot, ka nav sā­cis to ap­gūt jau­nī­bā, jo uz­ska­ta, ka, lai mā­cī­tos vi­sas šīs lie­tas, va­ja­dzī­ga pie­re­dze, kas sa­snie­dza­ma, ti­kai ga­diem ejot. Tad arī nāk ap­jē­ga par augst­ākiem spē­kiem, kas no­sa­ka mū­su dzī­vi, kon­krē­tos brī­žos ie­vie­šot kā­das ko­rek­ci­jas. «Sa­vā zi­ņā bi­ja la­bi, ka stu­di­jas sā­ku bez no­piet­niem pa­ma­tiem, jo ne­re­ti - ja esi jau iz­vei­do­jis kā­du sis­tē­mu, pat ja tā ir mal­dī­ga, no tās ir grū­ti at­teik­ties. Lai gan glu­di jau ne­gā­ja. Pir­ma­jā se­mes­trī, klau­so­ties pa­snie­dzē­ju stās­tī­ta­jā, bi­ju ap­ju­cis - viss šķi­ta kā puz­le bez jeb­kā­diem frag­men­tiem, līdz ar to man ne­vei­do­jās ne­kā­da bil­de. Pat sā­kās pa­ni­ka - ko nu? Bet tad se­vi no­mie­ri­nā­ju un no­lē­mu ne­mest plin­ti krū­mos. Kad bei­dzot spē­ju de­fi­nēt, kā man īs­ti trūkst, lai vei­do­tu kop­ai­nu, tad aiz­gā­ja. Sa­pra­tu, ka ne viss jā­gai­da no pa­snie­dzē­jiem, bet jā­mek­lē pa­šam, jā­la­sa, jā­do­mā. Es bi­ju pie­ra­dis, ka sko­lā dod ga­ta­vu, bet šeit de­va ie­vir­zi,» par mā­cī­bās gū­to pa­tei­cīgs ir nu jau pie­re­dzē­ju­šais as­tro­logs.

Gods kam gods - pa­snie­dzē­ji bi­ju­ši sa­va aro­da meis­ta­ri. Vis­pār viņš ne­va­rot žē­lo­ties, jo bie­ži nā­cies sa­stap­ties ar gud­riem un iz­ci­liem sa­vas lie­tas spe­ci­ālis­tiem, kas ie­rā­dī­ju­ši jaun­u ce­ļu. To ap­lie­ci­na arī vi­ņa as­tro­lo­ģis­kā kar­te: ne­va­jag pie­ķer­ties ti­kai vie­nam, va­jag būt daudz­pu­sī­gam. Kla­sis­ka­jā as­tro­lo­ģi­jā ir tāds jē­dziens Zā­la­ma­na zvaig­zne, un tā vi­ņam kar­tē esot. «Tas, ar ko no­dar­bo­jos, it kā ne­jau­ši ie­nāk ma­nā dzī­vē. Es tā īpa­ši to ne­mek­lē­ju. Laiks un ap­stāk­ļi sa­plu­sē­jas tā, ka es no­nā­ku tur, kur man va­jag būt. Kā pa­ras­ti sa­ka: īs­ta­jā vie­tā un īs­ta­jā brī­dī. Lie­lā­ko­ties gan tas no­tiek tad, kad es­mu iz­gā­jis sa­rež­ģī­tu dzī­ves pos­mu. Ir bi­jis pat tā, ka šķi­tis - ne­kas labs ne­būs ne­kad un cik šaus­mī­gi es­mu pie­mek­lēts! Tad pa­iet ap­tu­ve­ni gads vai di­vi, viss vien­kār­ši pa­lē­nām sa­lie­kas pa plauk­tiem, un nā­kas kon­sta­tēt, ka tas bi­ja va­ja­dzīgs ma­nai tā­lā­kai iz­aug­smei, pār­mai­ņām. Ti­kai no at­tā­lu­ma va­ri ie­rau­dzīt kop­ai­nu,» se­ci­na An­dris Sku­ja.

Na­no­teh­no­lo­ģi­ju fab­ri­ka

Tā­pat dzī­vē ie­nā­ku­si hi­ru­do­te­ra­pi­ja jeb dē­ļu te­ra­pi­ja. Kad mā­cī­jies as­tro­lo­ģi­ju, ie­pa­zi­nies ar cil­vē­kiem, kas ar to no­dar­bo­jās. Kad kurss tu­vo­jās no­slē­gu­mam un va­ja­dzē­ja rak­stīt dip­lom­dar­bu, sā­cis ap­svērt - kam pie­vēr­sties un ko pē­tīt? Tad ie­nā­cis prā­tā: as­tro­lo­ģi­jā ir labs un slikts laiks, lai ko da­rī­tu. Kā­pēc gan ne­pa­rau­dzī­ties uz to kom­plek­si, ņe­mot par pa­ma­tu dē­ļu te­ra­pi­ju, no­sa­kot, kad to kon­krē­tam cil­vē­kam iz­man­tot, bet kad - la­bāk ne. Tā arī ta­pis dip­lom­darbs: hi­ru­do­te­ra­pi­ja un as­tro­lo­ģi­ja. Se­ci­nā­ju­mi? Iz­rā­dī­jies, ka, ide­ālā lai­kā uz­sā­kot te­ra­pi­ju, ārst­nie­cis­ko efek­tu var uz­la­bot līdz 12 rei­zēm. Par šo dar­bu sa­ņē­mis at­zi­nī­gus vār­dus, un tas pa­mu­di­nā­jis ie­sāk­to tur­pi­nāt. Tad šo pa­šu ārst­nie­cī­bas me­to­di sais­tī­jis ar ne­aug­lī­bas tē­mu. «Sa­viem jaun­ajiem klien­tiem, kam bi­ja šā­da pro­blē­ma, pie­pra­sī­ju ār­sta slē­dzie­nu - ar vi­siem skait­ļiem un di­ag­no­zēm. Bi­ja tā, ka vī­rie­tim skaid­ri un gai­ši no­teik­ta ne­aug­lī­ba, bet, iz­ejot hi­ru­do­te­ra­pi­jas kur­su, ana­lī­zes uz­rā­dī­ja daudz la­bā­ku ainu. Ār­sti bi­ja pār­steig­ti - kā tas ie­spē­jams? Jā, no­vir­zes no nor­mas jo­pro­jām bi­ja, bet cil­vēks var ra­dīt pēc­nā­cē­jus. Tā­tad tas ir ap­lie­ci­nā­jums, ka šā­da lie­ta strā­dā,» stās­ta An­dris Sku­ja. To iz­skaid­rot va­r glu­ži lo­ģis­ki: dē­les ie­dar­bo­jas uz asins­va­diem, uz­la­bo­jot to to­nu­su un caur­lai­dī­bu. Te­ra­pi­ja gan ir pēc lai­ka jā­at­kār­to, jo asins­va­diem ir at­mi­ņa un pēc pus­ga­da tie cen­šas at­kal ie­ņemt sa­vu ie­priek­šē­jo - sli­mī­go - stā­vok­li, bet pēc ot­ra cik­la tie vairs ne­at­grie­žas ve­ca­jās slie­dēs. Vis­lie­lā­kais prieks bi­jis ne ti­kai par pa­cien­tu ve­se­lī­bas uz­la­bo­ša­nos, bet zi­ņas par jaun­dzi­mu­ša­jiem.

Pie An­dra Sku­jas lie­lā­ko­ties nā­k pa­cien­ti ar mens­tru­ālā cik­la trau­cē­ju­miem un va­ri­ko­zām vē­nām. Nāk arī tie, kam ir pa­aug­sti­nāts in­far­ktu un in­sul­tu risks. Kat­rā zi­ņā cil­vē­ki, kas vē­las sa­kār­tot sa­vu ve­se­lī­bu bez ķī­mi­jas. «Nav jau no­slē­pums, ka dzī­ve ir stre­sa pil­na, kam pie­vie­no­jas arī eko­lo­ģis­kās lie­tas - pie­sār­ņots gaiss un ūdens. Re­zul­tā­tā smal­kie ka­pi­lā­ri sāk no­spros­to­ties. Kad or­gā­nam tiek trau­cē­ta asins­ap­gā­de, tam var pa­lī­dzēt dē­les, kas iz­strā­dā hi­ru­dī­nu, ku­ra ie­tek­mē pa­pla­ši­nās ka­pi­lā­ri, pa­vā­ji­nās asins re­cē­ša­na, un tas šķī­di­na trom­bus. Dē­les tiek lik­tas, ie­vē­ro­jot aku­pun­ktū­ras prin­ci­pus - ak­tī­va­jās vie­tās. Va­rē­tu teikt, ka dē­lē ir ve­se­la na­no­teh­no­lo­ģi­ju fab­ri­ka, ku­ra uz cil­vē­ku ie­dar­bo­jas kom­plek­si,» sa­ka as­tro­logs un hi­ru­do­te­ra­peits, no­rā­dot, ka dē­les ir arī ju­tī­gi or­ga­nis­mi, kam ne­tīk asas smar­žas, ko ra­da kos­mē­ti­ka un hi­gi­ēnas pro­duk­ti, un arī stre­sa ra­dī­tās vib­rā­ci­jas. Tā­pēc pa­cien­tam jā­no­mie­ri­nās, ti­kai tad iz­do­sies pie­likt dē­les.

Pat darbs ar šiem it kā vien­kār­ša­jiem dzīv­nie­kiem nav tik vien­kāršs. Ārst­nie­cī­bai der ti­kai pār­is to vei­di - mū­su dī­ķos un eze­ros dzī­vo­jo­šās tam nav pa­re­dzē­tas. «Krie­vi­jā, kur mēs tās ie­pēr­kam no audzē­ta­vām, ir tei­ku­ši, ka pa­tie­sī­bā dē­les at­la­sa dar­bi­nie­kus. Ja šis posm­tārps pie­ņe­mas sva­rā kon­krē­tā cil­vē­ka ap­kal­po­ša­nas zo­nā, ti­kai tad ar dar­bi­nie­ku tiek pa­rak­stīts dar­ba lī­gums. Dē­les la­bi jūt bi­olau­ku un ne­pa­nes ne­ga­tī­vas vib­rā­ci­jas, tā­pēc ša­jās audzē­ta­vās ir ļo­ti mie­rī­ga un har­mo­nis­ka vi­de un tur strā­dā­jo­šie - iz­teik­ti lab­da­bī­gi,» stās­ta An­dris Sku­ja. Vai­cāts par ce­nu, as­tro­logs at­zīst, ka ar kat­ru ga­du dē­les kļūst aiz­vien dār­gā­kas. Esot bi­jis arī no­doms audzēt šos posm­tār­pus Lat­vi­jā, ta­ču nā­cies no šā­da no­do­ma at­teik­ties, jo pat par «know how» (zi­nāt, kā) pa­pra­sī­ta apaļ­a sum­ma - to­laik 200 000 la­tu. Un kur tad vēl celt­nie­cī­ba un ie­kār­tas!

Vis­sli­mā­kie - ma­zi bēr­ni

An­dris Sku­ja ir pār­lie­ci­nāts, ka zā­les nav pa­na­ce­ja vi­sām kai­tēm. Daž­kārt to lie­to­ša­na var kļūt par at­ka­rī­bu. Sa­vu­laik Ame­ri­kā dau­dzi aiz­rā­vu­šies ar as­pi­rī­nu - un ar ko tas bei­dzās? Ar to, ka or­ga­nisms ne­iz­strā­dā­ja vie­las, kas šķī­di­na trom­bo­cī­tus. Asins­va­di kļuva šļau­ga­ni, un, at­sa­ko­ties no zā­ļu lie­to­ša­nas, pie­au­ga trom­bu risks gan gal­vas sma­dze­nēs, gan sir­dī, kas bie­ži vien no­ved pie le­tā­la iz­nā­ku­ma. «Va­ru teikt tā, ka zā­ļu rī­ša­na ne ti­kai ne­ko ne­dod, bet dar­bo­jas ar mī­nu­sa zī­mi. Dau­dzi gud­ri ār­sti at­zi­nu­ši, ka, vē­zi ār­stē­jot, lie­to­jot ap­sta­ro­ša­nu, pa­slik­ti­na stā­vok­li, jo no­kauj or­ga­nis­ma imu­ni­tā­ti. Šīs sli­mī­bas struk­tū­ra ir pa­vi­sam ci­ta, ne­kā to pie­ņemts uz­ska­tīt, tur­klāt cen­šas to ap­ka­rot ne ar tām zā­lēm, kas uz to ie­dar­bo­jas. Diem­žēl - ir bi­jis tā, ka, lie­to­jot īs­tos me­di­ka­men­tu, tie pēk­šņi slim­nī­cās pa­zūd un, pie­mē­ram, da­bis­kā C vi­ta­mī­na vie­tā pa­rā­dās sin­tē­tis­kais. Ja da­bī­gais ir sārms, tad māk­slī­gais ir skā­be. Jā, tā tiek ma­zi­nā­tas sā­pes, bet tiek bo­jā­ta kuņ­ģa gļot­āda, ak­nas, nie­res, plus vēl no­sē­du­mi asi­nīs. Kā­pēc tā? Jo tam vi­sam apakš­ā ir mil­jar­diem do­lā­ru vēr­tā zā­ļu in­dus­tri­ja,» no­rā­da as­tro­logs.

Vai zi­not, kas ir vis­sli­mā­kie cil­vē­ki? Ma­zi bēr­ni. Pa­tie­sī­bā vi­ņu asi­nīs esot kap­sē­ta. Diem­žēl ofi­ci­ālā me­di­cī­na tikai skai­ta erit­ro­cī­tus un lei­ko­cī­tus, bet ne­ska­tās, kas sē­ž tajā šū­nā iek­šā. Da­žiem lik­sies, ka viņš dra­ma­ti­zē, bet jeb­kurš on­ko­logs ap­stip­ri­nā­šot, ka pie­aug ar šīm sli­mī­bām sirg­sto­šo bēr­nu skaits. Ar kai­tēm, kas rak­stu­rī­gas ve­ciem cil­vē­kiem. No kā tas ir? At­bil­de esot mek­lē­ja­ma asi­nīs.

Pro­tams, sau­ju zā­ļu ie­dzert ir vieg­lāk ne­kā ie­vē­rot re­žī­mu, mai­nīt sa­vus pa­ra­du­mus, iet uz pro­ce­dū­rām. Dē­ļu te­ra­pi­ja ir ne ti­kai pro­ce­dū­ra, tā arī mu­di­na pār­vēr­tēt sa­vu dzī­ves­vei­du un do­mā­ša­nu. Ja vēl tam klāt pie­slēdz as­tro­lo­ģi­ju, no­sa­kot, kad la­bāk veikt ār­stē­ša­nas kur­su, var sa­sniegt vē­rā ņe­ma­mu ve­se­lī­bas uz­la­bo­ša­nos. Jo lai­kam pa­tie­šām ir no­zī­me. Arī me­di­ķi at­zīs­t, ka daž­kārt at­nāk pa­cients ar sī­ku vai­nu, bet ār­stē­ša­na vai ope­rā­ci­ja ne­iz­do­das veik­smī­ga, ir no­piet­ni sa­rež­ģī­ju­mi. Bet ir arī pre­tē­jais va­ri­ants - cil­vēks pēc no­piet­nas ķi­rur­ģis­kas ie­jauk­ša­nās ātr­i vien at­labst. Esot pat dzir­dē­jis, ka Nī­der­lan­dē klī­ni­kās ir die­nas, kad plān­vei­da ope­rā­ci­jas vis­pār ne­veic, jo ir sa­pra­tu­ši, ka ir li­kum­sa­ka­rī­bas, ku­ras la­bāk ie­vē­rot, jo tas ie­tek­mēs pa­cien­tu un arī, ko no­liegt, slim­nī­cas bu­dže­tu. Cil­vē­kiem jā­kļūst ap­do­mī­gā­kiem un jā­sap­rot, ka tā ir vi­ņu ve­se­lī­ba. Jā­sap­rot, ka to no­pirkt ne­var - par to jā­rū­pē­jas un at­bil­dī­gi jā­iz­tu­ras, uz­ska­ta as­tro­logs.

Ne­ti­cī­gie un no­lie­dzē­ji

Andris Skuja teic, ka darbā ne­kad ne­uz­ņe­mas psiho­te­ra­pei­ta lo­mu, bet vis­grū­tāk ir tad, ja tie­k lūgts pa­teikt, kā rī­ko­ties - pie­ņemt lē­mu­mu klien­ta vie­tā. Bet viens no as­tro­lo­ga ēti­kas li­ku­miem to tie­ši aiz­liedz da­rīt. «Es drīk­stu pa­teikt kon­krē­tu fak­tu un ie­spē­ja­mo ri­si­nā­ju­mu, bet ne­drīk­stu teikt: rī­ko­jies tie­ši tā un ne ci­tā­di,» uz­sver as­tro­logs.

Bet par ļau­dīm, kas pub­lis­ki gā­nās par as­tro­lo­giem, sau­cot tos par šar­la­tā­niem, viņš va­r teikt vien­kār­ši: cil­vē­ka da­bā ir no­liegt to, ko viņš ne­zi­na. Kā var strī­dē­ties un ru­nāt par lie­tu, ku­ru cil­vēks nav mā­cī­jies ne­vie­nu die­nu?! «Es šā­diem opo­nen­tiem vien­mēr vai­cā­ju - kā­da ir vi­ņa iz­glī­tī­ba as­tro­lo­ģi­jā? Ja ne­kā­da, tad - par ko mēs strī­dē­si­mies? Es ta­ču tad, ja ne­sa­pra­tī­šu kā­du augst­ākās ma­te­mā­ti­kas for­mu­lu, ne­teik­šu, ka tās ir muļ­ķī­bas.»

Fak­ti

• Par dē­ļu ārst­nie­cis­ka­jām spē­jām pa­sau­le zi­nā­ju­si jau sen. Ēģip­tes pi­ra­mī­dās at­ras­ti at­tē­li, kur re­dzams, ka fa­ra­oniem pirms ga­du tūk­sto­šiem lik­tas dē­les. Arī ro­mie­ši ve­se­lī­bu stip­ri­nā­ju­ši, tam iz­man­to­jot ne ti­kai pir­tis un zie­des, bet arī dē­ļu te­ra­pi­ju.
• Pa­sau­lē ir ap­mē­ram 400 dē­ļu su­gu, Lat­vi­jā - aptuveni 15, bet ārst­nie­cī­bā drīkst iz­man­tot ti­kai me­di­cī­nis­kās dē­les (Hi­ru­do me­di­ci­na­lis), kā­das brī­vā da­bā nav sa­sto­pa­mas. Tās audzē īpa­šās audzē­ta­vās, kur ir stin­gra kon­tro­le un ser­ti­fi­kā­ci­ja. Arī at­kār­to­ti iz­man­tot dē­les ir aiz­liegts - tās pa­re­dzē­tas vien­rei­zē­jai lie­to­ša­nai un pēc iz­man­to­ša­nas ne­pie­cie­šams uti­li­zēt.
• Dē­ļu sek­rē­tā ir vai­rāk ne­kā 100 da­žā­du fer­men­tu, kas pa­līdz ma­zi­nāt sā­pes un sa­šķid­ri­nāt asi­nis. At­klāts, ka tie spēj šķī­di­nāt pat mē­ne­si ve­cus trom­bus, tur­pre­tī me­di­ka­men­tu ie­tek­mei la­bāk pa­do­das ti­kai svai­gie sa­re­cē­ju­mi.
• Ār­stē­ša­nu ar dē­lēm iz­man­to ķi­rur­ģi­jā, pe­di­at­ri­jā, gi­ne­ko­lo­ģi­jā, acu, ausu, kak­la un de­gu­na sli­mī­bu ga­dī­ju­mos, nei­ro­lo­ģi­jā, uro­lo­ģi­jā, kos­me­to­lo­ģi­jā, en­do­kri­no­lo­ģi­jā, kar­di­olo­ģi­jā, sa­rež­ģī­tu trau­mu un ci­tos ga­dī­ju­mos. Vis­bie­žāk hi­ru­do­te­ra­pi­ju iz­man­to imu­ni­tā­tes sti­mu­lē­ša­nai, sāp­ju, ie­kai­su­ma un spaz­mu ma­zi­nā­ša­nai, asins­spie­die­na nor­ma­li­zē­ša­nai, trom­bu šķī­di­nā­ša­nai, ve­no­zās maz­spē­jas ra­dī­tas tūs­kas no­vēr­ša­nai un paš­sa­jū­tas uz­la­bo­ša­nai he­mo­ro­īdu ga­dī­ju­mā.