ĀJUR­VĒ­DA. Dziedināties, izmantojot iekšējās rezerves

 
©Gatis Gierts/F64 Photo Agency

Cil­vē­ki mūs­die­nās ir daudz at­vēr­tā­ki pa­sau­lei – arī mek­lē­jot vei­du, kā stip­ri­nāt sa­vu mie­su un ga­ru. Dau­dzi iz­mē­ģi­na ne­tra­di­ci­onā­lo me­di­cī­nu un pa­liek tai uz­ti­cī­gi uz mū­žu. Ār­sti Ilo­nu Ābe­li pirms daudziem ga­diem ceļš aiz­ve­da uz Šri­lan­ku, kur vi­ņa ap­gu­va ājur­vē­das pa­ma­tus. Šī tūk­stoš­ga­du se­nā me­di­cī­nas sis­tē­ma pār­lie­ci­nā­ja: arī tas var būt ceļš uz ve­se­lī­bu.

Ilo­na Ābe­le, lūg­ta īsi rak­stu­rot, kas tad ir ājur­vē­da (san­skri­tā tas no­zī­mē: mā­cī­ba par dzī­vi), at­bild: tā ir strā­dā­ša­na ar vi­su cil­vē­ku ko­pu­mā, iz­man­to­jot kat­ra iek­šē­jās re­zer­ves, kas bie­ži tiek at­stā­tas no­vār­tā. Pir­mais so­lis, at­nā­kot pie ājur­vē­das spe­ci­ālis­ta, pirms tiek uz­sāk­ta ār­stē­ša­na vai arī do­tas ti­kai uz­tu­ra re­ko­men­dā­ci­jas, ir cil­vē­ka kon­sti­tu­ci­onā­lā ti­pa no­teik­ša­na. Lai no­teik­tu to, ārsts iz­man­to vai­rā­ku me­to­žu ap­ko­po­ju­mu, pie­mē­ram, pul­sa di­ag­nos­ti­ka, ap­ska­te un sa­ru­na ar pa­cien­tu, pēc ku­ras pa­cients paš­ro­cī­gi iz­pil­da tes­tu.

Iz­do­sies čak­la­jiem

«Ār­stē­ša­nā tiek iz­man­tots viss, kas ir da­bīgs, ak­cen­tē­jot to, ko ēdam, dze­ram, kā el­po­jam. Nav va­ja­dzī­gas spe­ci­ālas zā­les, ļo­ti daudz va­ram iz­da­rīt ar to, kas mums ir. Kad man pa­cients pēc tam pa­tei­cas par pa­lī­dzī­bu, es vien­mēr sa­ku - to jūs pats iz­da­rī­jāt, es ti­kai uz­vir­zī­ju jūs uz ce­ļa. Es va­ru gud­ri pa­ru­nāt, dot pa­do­mu, kon­sul­tēt, ta­ču vie­nī­gi cil­vē­ka iz­vē­lē ir tas, kā un cik daudz viņš da­rīs. Lie­lā­kais iz­ai­ci­nā­jums - pa­ša slin­kums, jo ājur­vē­da pra­sa lie­lu paš­dis­cip­lī­nu un no­tei­ku­mu ie­vē­ro­ša­nu: cel­ties un iet gu­lēt vie­nā lai­kā, ēst tos pro­duk­tus, kas ta­vam or­ga­nis­mam ir lab­vē­lī­gi, vin­grot, ie­vē­rot vēl vir­kni ci­tu no­tei­ku­mu,» uz­skai­ta dak­te­re. «Jā, vieg­li tas nav. Bet, ja gri­bi sev pa­lī­dzēt, kā ta­gad mēdz teikt - uz­la­bot dzī­ves kva­li­tā­ti, būt ve­se­lāks, tad ar se­vi ir jā­strā­dā. Ir tā­di cil­vē­ki, kas ir ga­ta­vi uz­reiz da­rīt, jo vi­ņi ir jau sa­ga­ta­vo­ju­šies - la­sī­ju­ši, mek­lē­ju­ši, vi­ņiem va­jag ti­kai ma­zu ie­ros­mi, lai tas viss aizie­tu. Šā­diem cil­vē­kiem ne­sa­gā­dā ne­kā­das pro­blē­mas iet šo ce­ļu. Ci­tiem gan ma­nis ie­teik­tais ra­da sa­trau­ku­mu - vi­ņi ne­sa­prot, kā to va­rēs iz­da­rīt. Bet, kad sāk, dau­dzi at­zīst, ka nav ne­maz tik tra­ki,» saka Ilo­na Ābe­le, no­rā­dot, ka da­žiem ba­žas ra­da sli­mī­bas sa­asi­nā­ša­nās, kas bie­ži vien no­tiek ār­stē­ša­nās sā­ku­mā, ta­ču ir bū­tis­ki tur­pi­nāt ie­sāk­to, jo ti­kai pēc kā­da lai­ka sā­kas uz­la­bo­ša­nās. Jā­at­ce­ras gan vēl kas: pie­tu­rē­ša­nās pie vie­nas lis­tes un ne­at­kāp­ša­nās no tās ne so­li - arī tas ne pie kā la­ba ne­no­ve­dīs. Ja tas ne­tiek da­rīts ar la­bu prā­tu, bet no­ved pie stre­sa - tas no­teik­ti ne­būs pa­rei­zais ri­si­nā­jums. Jā­at­rod sev at­bil­sto­šais.

Sā­kot­nē­ji pie dak­te­res vai­rāk nā­ku­ši tie pa­cien­ti, kas ājur­vē­du uz­ska­tī­ju­ši par pē­dē­jo pos­mu sa­vā at­lab­ša­nā. Viss cits bi­jis iz­mē­ģi­nāts, bet ne­bi­ja pa­lī­dzē­jis, tā­pēc cil­vēks pie­ķē­ries šai ārst­nie­cī­bai kā glāb­ša­nas riņ­ķim. Da­ļai to bi­ja ie­tei­ku­ši ģi­me­nes ār­sti, bet ne ma­zums bi­jis to, kam pie Ilonas Ābe­les at­nākt bi­ja ie­tei­ku­ši pa­zi­ņas, ku­ri pa­ši bi­ja pār­lie­ci­nā­ju­šies par šīs me­to­des po­zi­tī­vo ie­dar­bī­bu.

«Vai­rāk vai ma­zāk pie ma­nis nāk kā pie me­di­ķa, jo es­mu ģi­me­nes ār­ste - gan ar dip­lo­mu tra­di­ci­onā­lās, gan ne­tra­di­ci­onā­lās me­di­cī­nas zi­nī­bās. To­mēr ir at­šķi­rī­ba, kā­dā sta­di­jā cil­vēks at­nāk: vai esot jau slims vai mek­lē­jot vei­du, kā jus­ties la­bāk,» teic ājur­vē­das spe­ci­ālis­te. Ga­rī­gie mek­lē­ju­mi lie­lā­ko­ties no­tie­kot pa­ra­lē­li: ir cil­vē­ki, kas se­vi at­tīs­ta, lū­ko­jot jaun­us ce­ļus, jo tie pa­līdz ko uz­zi­nāt par se­vi, un pie rei­zes sa­kār­to­jot fi­zis­ko ķer­me­ni.

At­zi­ņas Šri­lan­kas tvei­cē

Kas vi­ņu pa­šu, dip­lo­mē­tu me­di­ķi, «pa­vil­cis» uz ne­tra­di­ci­onā­lo me­di­cī­nu - esot pat grū­ti at­bil­dēt. «Bi­ja man pirms vairākiem ga­diem tā­da ie­spē­ja braukt uz Šri­lan­ku uz pus­ga­du mā­cī­ties ājur­vē­du, un es to iz­man­to­ju. Ļā­vos si­tu­āci­jai ne­ie­dzi­ļi­no­ties,» teic Ilo­na Ābe­le. «Kad lid­ma­šī­nā at­vē­ra dur­vis, es ie­ni­ru tro­pis­ka­jā tvei­cē, tik tik­ko spē­da­ma el­pu ie­vilkt un vē­lē­da­mās te­ju vai sprukt at­pa­kaļ.» Ta­gad, at­ska­to­ties uz vi­su šo si­tu­āci­ju, vi­ņa sa­pro­t, ka vi­si ap­stāk­ļi bi­ja sa­slē­gu­šies un tam vien­kār­ši bi­ja jā­no­tiek. At­ra­dās gan ie­spē­ja, gan fi­nan­ses, gan ri­si­nā­ju­mi. Ilo­nai Ābe­lei to­reiz bi­jis de­vi­ņus mē­ne­šus vecs bērns, ko vi­ņa pa­ņē­mu­si līdz­i tā­la­jā ce­ļā. Vie­nu­brīd gan - do­mā­jot, kā tiks ar vi­su ga­lā, dū­ša sa­skrē­ju­si pa­pē­žos.

Ilo­na Ābe­le ne­no­liedz, ka sā­ku­mā pret vi­su tur no­tie­ko­šo bi­ju­si skep­tis­ka, ta­ču, kad re­dzē­ju­si, kā ājur­vē­das klī­ni­kā ve­ci cil­vē­ki pēc in­sul­ta sāk stai­gāt, kā ti­kai ar da­bas augiem var iz­ār­stēt gas­trī­tu, kur šķi­ta, ka pa­lī­dzēt var vie­nī­gi ķī­mi­ja, šī tau­tas me­di­cī­na ār­sti pār­lie­ci­nā­ju­si. Sa­pra­tu­si, ka tas tie­šām dar­bo­jas un ne­būt ne tik ļo­ti at­šķi­ras no Rie­tu­mu me­di­cī­nas - ti­kai pie­eja ir ci­tā­da. Pa­tie­sī­bā jau dau­dzi ār­stē­ša­nas prin­ci­pi da­žā­dām tau­tām ir līdz­īgi. Arī kon­sti­tu­ci­onā­lie ti­pi tiek kla­si­fi­cē­ti līdz­īgi kā čet­ri Rie­tu­mos lie­to­tie - me­lan­ho­lis­kais, ho­le­ris­kais, san­gvi­nis­kais un fleg­ma­tis­kais.

Li­kum­sa­ka­rī­bas un īs­tās iz­vē­les

Lai no­skaid­ro­tu, vai tas tie­šām ir vi­ņas ceļš, Ilo­na Ābe­le vēr­su­sies pie as­tro­lo­giem: «At­bil­des bi­ja di­vē­jā­das, ta­ču abas ska­nē­ja: tas rak­stīts ma­nā as­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē, ta­ču viens tei­ca, ka es­mu gā­ju­si vieg­lā­ko ce­ļu, otrs - ka es­mu iz­vē­lē­ju­sies sa­vu ce­ļu.» Tā kā ta­gad jau pa­gā­ju­ši ga­di, ne­kā­di ne­va­rot pie­krist ap­gal­vo­ju­mam, ka tas ir vieg­lā­kais ceļš. Jo tas, kā viss ir bi­jis un kā tur­pi­nās, ne­kā­dā zi­ņā tāds ne­esot.

To­mēr vi­ņa ir pār­lie­ci­nā­ta, ka viss no­tiek, kā tam jā­būt, un ne­kas nav ne­jau­ši - ne mū­su iz­vē­les, ne no­ti­ku­mi, ne cil­vē­ki, ko sa­tie­kam.

Ilo­na Ābe­le at­zīst, ka iz­lauzt ce­ļu ājur­vē­dai Lat­vi­jā ne­bi­ja vieg­li. To­mēr prieks, ka ga­lu ga­lā iz­de­vies to re­ģis­trēt kā teh­no­lo­ģi­ju, ie­kļaut Mi­nis­tru ka­bi­ne­ta no­tei­ku­mos kā ārst­nie­cis­ko un di­ag­nos­tis­ko me­to­di, līdz ar to pa­ce­ļot to augst­ākā lī­me­nī ne­kā dzied­nie­cī­bu. Sa­snie­gums ir arī tas, ka ār­sti var ie­gūt ājur­vē­dis­kās me­to­des ser­ti­fi­kā­tu, iz­snieg­tu Ār­stu bied­rī­bā.

Ājur­vē­das pa­mat­kon­sti­tū­ci­jas jeb cilvēku tipi

Ir trīs pa­ma­ta kon­sti­tu­ci­onā­lie ti­pi: Va­ta jeb vējš, Pit­ta jeb uguns, Kap­ha jeb ze­me, un se­ši di­vu do­šu kon­sti­tu­ci­onā­lie ti­pi: Va­ta/Pit­ta, Pit­ta/Va­ta, Va­ta/Kap­ha, Kap­ha/Va­ta, Pit­ta/Kap­ha, Kap­ha/Pit­ta. Past­āv arī ie­spē­ja, ka vi­sas trīs do­šas -Va­ta, Pit­ta, Kap­ha - ir vien­līdz iz­teik­tas or­ga­nis­mā, un tad kon­sti­tu­ci­onā­lais tips ir šāds: Va­ta/Pit­ta/Kap­ha. No kon­krē­tā ti­pa ir at­ka­rīgs ār­stē­ša­nas lī­dzek­ļu iz­man­to­jums, di­ēta un ie­tei­ca­mie fi­zis­ko no­dar­bī­bu vei­di.

Va­ta
Va­tas ir ne­sta­bi­las, kus­tī­gas, stei­dzas, vi­ņām ir straujš pulss. Vi­ņām ir daudz ide­ju, ko ne­re­ali­zē līdz ga­lam. Va­tām ir ne­mie­rīgs miegs, arī mie­gā vi­ņas ir aiz­ņem­tas. Ēd ne­re­gu­lā­ri un to, kas pa­ga­dās. Cī­nās ar aiz­cie­tē­ju­miem, vē­de­ra pū­ša­nos. Tra­di­ci­onā­lās va­tas ti­pa sli­mī­bas ir tās, ko mēs Eiro­pā sau­cam par ner­vu sis­tē­mas sli­mī­bām - pa­ra­lī­zes, ar­trī­ti, mie­ga trau­cē­ju­mi. Va­tas ir vē­sas, jo vi­ņām ir slik­ta asins­ri­te.

Pit­ta
Grib būt ļo­ti pa­rei­za. Vi­sam ir jā­būt tā, kā pit­ta vē­las. Ja tā nav, tad kļūst dus­mī­ga, ne­ap­mie­ri­nā­ta, ag­re­sī­va. Pit­ta arī ne­sa­prot, ka kāds va­rē­tu kaut ko ne­sa­prast. Ja es, pit­ta bū­da­ma, sa­pro­tu, tad arī ci­tiem jā­sap­rot! Jo pit­tām vai­rāk trūkst līdz­sva­ra or­ga­nis­mā, jo ma­zāk vi­ņas sa­prot ap­kār­tē­jos cil­vē­kus un ir ag­re­sī­vā­kas. Vi­ņām nav pro­blē­mu ar aiz­cie­tē­ju­miem, vē­de­ra iz­eja ir div­reiz die­nā. Pit­tas ti­pa cil­vē­ki ir sil­ti, vi­ņi diez­gan stip­ri svīst. Ja pit­tas ti­pa cil­vēks ap­ēd ķip­lo­ku, viņš smar­žo ar vi­su ķer­me­ni. Pit­tām ir rak­stu­rī­gas pro­blē­mas ar gre­mo­ša­nas trak­tu. Ēdot ti­pam ne­pie­mē­ro­tu uz­tu­ru, vi­ņiem būs gas­trīts, čū­la. Miegs pit­tām pa­ras­ti ir labs. Pit­tas ir ļo­ti uz­ti­ca­mi drau­gi. La­bi pro­jek­tu me­ne­dže­ri.

Kap­ha
Omu­lī­gi, vi­ņiem ļo­ti bie­ži ir lie­kais svars. Vi­ņi var būt tie­vi, bet ar lie­ko sva­ru, jo vi­ņiem ir ie­dzim­ti lie­li, sma­gi kau­li, lie­las lo­cī­ta­vas un de­guns. Maz­liet ne­veik­li, bet vai­rums omu­lī­gi un apa­ļī­gi. Vi­ņi var ēst ak­me­ņus, un kuņ­ģis ne­cie­tīs. Ta­ču kap­hām rak­stu­rī­ga bron­hi­ālā as­tma, pro­blē­mas ar šķid­ru­mu aiz­tu­ri, gļo­tu uz­krā­ša­nos. Vi­ņiem ir sva­rīgs ģi­me­nes sil­tums. Uz­de­vu­mus iz­pil­da lē­ni, bet pa­ma­tī­gi. Vi­ņi lē­ni sa­prot un lē­ni mā­cās, bet, kad ir sa­pra­tu­ši un ie­mā­cī­ju­šies, vi­ņus ne­var pār­lie­ci­nāt par pre­tē­jo.

Avots: www.ap­ar­mi­ta.lv

*

UZ­ZI­ŅAI

Se­nat­nē vē­dis­kā as­tro­lo­ģi­ja bi­ja viens no ājur­vē­das jeb dzī­ves mā­cī­bas at­za­riem. Ājur­vē­das spe­ci­ālis­ti ne­re­ti iz­man­to­ja vē­dis­ko as­tro­lo­ģi­ju («jyotish»), lai no­teik­tu, vai pa­cients kā­dā kon­krē­tā pe­ri­odā nav īpa­ši uz­ņē­mīgs pret sli­mī­bām. Ājur­vē­das ār­sti ti­ka ap­mā­cī­ti iz­man­tot arī man­tras, mi­ne­rā­lus un dārg­ak­me­ņus. Mūs­die­nās lie­lā­kā da­ļa šo zi­nā­ša­nu ir gā­ju­si zu­du­mā. As­tro­lo­ģi­ja Rie­tu­mos nav ājur­vē­das sa­stāv­da­ļa, to­mēr ir ājur­vē­das spe­ci­ālis­ti, kas to iz­man­to.

Jo­pro­jām no­zī­mī­gu vie­tu ājur­vē­da ie­ņem sa­vā dzim­te­nē In­di­jā. Kopš 1970. ga­da In­di­jas cen­trā­lā val­dī­ba stan­dar­ti­zē ājur­vē­das iz­glī­tī­bu, un In­di­jā un Šri­lan­kā ir vai­rāk ne­kā 100 ak­re­di­tē­tu mā­cī­bu ie­stā­žu, ku­rās 5,5 ga­du lai­kā pēc valsts ek­sā­me­nu no­kār­to­ša­nas var ie­gūt ājur­vē­das me­di­cī­nas un ķi­rur­ģi­jas ba­ka­lau­ra grā­du. Stu­di­jas ie­tver 18 da­žā­dus priekš­me­tus.

Sa­ga­ta­vo­ju­si Gu­na Kār­kli­ņa

 

Abonē