HOLISTISKĀ MEDICĪNA. Starp Rietumu un Austrumu medicīnu: homeopātija un Folla metode

 
©Pixabay

Ho­lis­tis­kā me­di­cī­na ne­ska­ta pa­cien­tu šau­ri – dak­te­rē­jot ti­kai sa­sir­gu­šo or­gā­nu, bet gan rau­ga to kā ve­se­lu­mu. Jau no­sau­ku­mā «ho­lis­tisks» ie­tverts vārds «ve­se­lums» (an­gļu va­lo­dā whole – ko­pums), uz­sver ārsts Jū­lijs Vol­gins, kurš jau ap­tu­ve­ni 20 ga­dus sa­vā prak­sē iz­man­to gan Rie­tu­mos dzi­mu­šo ho­me­opā­ti­ju, gan Aus­tru­mu me­di­cī­nā bal­stī­to Fol­la me­to­di. Viņš at­zīst – cil­vēks jo­pro­jām ir lie­la mīk­la, un at­mi­nē­ju­mu ne vien­mēr iz­do­das rast pat ļo­ti pie­re­dzē­ju­šam spe­ci­ālis­tam.

Jū­lijs Vol­gins, stu­dē­jot gi­ne­ko­lo­ģi­ju to­laik vēl Lat­vi­jas Me­di­cī­nas aka­dē­mi­jā, ie­in­te­re­sē­jies par aku­pun­ktū­ru, ko prak­sē to­laik jau iz­man­to­ja da­ži ār­sti. Uz­ma­nī­bu sais­tī­ju­si arī ho­me­opā­ti­ja, ku­rai Lat­vi­jā ir se­nas sak­nes - te­ju 200 ga­du (kad to ie­vie­sa vā­cu ārsts Sā­mu­els Hē­ne­ma­nis). «Tās bū­tī­bu iz­sa­ka šāds tei­ciens: līdz­īgu ār­stē ar līdz­īgu, pro­ti, tā bal­stās uz prin­ci­pu, ka ārst­nie­cī­bas lī­dzek­lis lie­lā de­vā iz­rai­sa tos pa­šus sli­mī­bas sim­pto­mus, ku­rus ma­zā de­vā ār­stē. Ho­me­opā­ti­jai nav sa­ka­ra ar tau­tas dzied­nie­cī­bu un mis­ti­cis­mu, tā ir skaid­ra un pre­cī­za me­di­cī­nas no­za­re, kas pie­rā­dī­ju­si sa­vu efek­ti­vi­tā­ti,» uz­sver ārsts. Ja tā bū­tu vil­tus zi­nāt­ne, vai tā bū­tu gu­vu­si tā­du at­zi­nī­bu? Pat Liel­bri­tā­ni­jas ka­ra­lie­ne dod priekš­ro­ku šai ārst­nie­cī­bas me­to­dei. Arī Mā­te Te­rē­ze lie­to­ja ho­me­opā­tis­kās zā­les. Un par spī­ti vi­sam - pat pa­dom­ju ga­dos Lat­vi­jā bi­ja prak­ti­zē­jo­ši ār­sti ho­me­opā­ti, ti­kai vi­ņiem ne­bi­ja ofi­ci­āla sta­tu­sa. Šo­brīd gan tas viss no­tie­kot ju­ri­dis­ki pa­ma­to­ti kā ofi­ci­ālai ārst­nie­cis­kai spe­ci­ali­tā­tei. Ār­stu bied­rī­ba iz­sniedz ser­ti­fi­kā­tus: ir ek­sā­mens, ir re­ser­ti­fi­kā­ci­ja. Lai arī pa­lē­nām, to­mēr ko­pu­mā in­for­mā­ci­ja no­nāk līdz cil­vē­kiem, ar­vien lie­lāks spe­ci­ālis­tu loks daudz elas­tī­gāk iz­tu­ras pret jaun­ām me­to­dēm un ir ga­ta­vi pie­ņemt to, uz ko sa­vu­laik rau­dzī­jās ar lie­lu pie­sar­dzī­bu. «Daudz ko va­jag vien­kār­ši iz­skaid­rot, tad cil­vēks sa­prot, ka ne­kā­da šar­la­tā­nis­ma nav - ir dzi­ļi pa­ma­to­tas zi­nā­ša­nas,» ir pār­lie­ci­nāts Jū­lijs Vol­gins.

Viņš pats ho­lis­tis­ka­jai jeb ne­tra­di­ci­onā­la­jai me­di­cī­nai tu­vo­jies so­li pa so­lim, jo sa­pra­tis, ka tra­di­ci­onā­lā me­di­cī­na ne­dod vi­sas at­bil­des. «Lai gan arī ta­gad tās ne­esa­mu sa­ņē­mis, jo cil­vē­ka or­ga­nisms ir ļo­ti sa­rež­ģī­ta sis­tē­ma, kas uz­dod daudz mīk­lu. Fak­tis­ki mēs zi­nām la­bi ja di­vus pro­cen­tus no tā vi­sa. It kā šķiet - ir ta­ču ta­gad tik daudz ie­kār­tu - gan to­mo­grā­fi, gan elek­tro­mag­nē­tis­kā re­zo­nan­se, bet tie ir ti­kai pa­lī­gi, ne­vis skaid­ru at­bil­žu snie­dzē­ji,» teic ārsts.

Ne­kā mis­tis­ka

Fol­la me­to­dei ir ap­tu­ve­ni 70 ga­du, un Lat­vi­jā tā ie­nā­ca vien 80. ga­du bei­gās. Ko tas īs­ti no­zī­mē? Vien­kār­ši skaid­ro­jot, sli­mī­bas no­teik­ša­nā tiek iz­man­to­ta ser­ti­fi­cē­ta apa­ra­tū­ra (tā, starp ci­tu, ir ra­žo­ta Lat­vi­jā), ar ku­ras pa­lī­dzī­bu tiek mē­rī­ta elek­tris­kā pre­tes­tī­ba aku­pun­ktū­ras pun­ktos. Ko­pu­mā to ir tūk­sto­ši, bet re­ālā prak­sē tiek pār­bau­dī­ti ap­tu­ve­ni simt, jo ar tiem pie­tiek di­ag­nos­ti­kai. Šie pun­kti ir sais­tī­ti ar or­gā­niem, tā­dē­jā­di ir ie­spē­jams ie­gūt in­for­mā­ci­ju par or­gā­nu stā­vok­li, no­sa­kot or­gā­na ak­ti­vi­tā­ti un ķer­me­ņa vā­jās vie­tas. Elek­tris­kā strā­va, kas nāk no or­gā­niem, iet caur šiem pun­ktiem, un im­pul­sa stip­rums rā­da kon­krē­tā or­gā­na stā­vok­li - jo pre­tes­tī­ba lie­lā­ka, jo vā­jāk tas fun­kci­onē. Un ot­rā­di - ja pre­tes­tī­ba ma­za, tad or­ga­nis­ma fun­kci­ja ir pa­aug­sti­nā­ta. Me­hā­nis­kā pun­ktu sti­mu­lā­ci­ja liek or­gā­nam strā­dāt slo­dzes ap­stāk­ļos - tā­dē­jā­di var no­teikt ne ti­kai tā paš­rei­zē­jo stā­vok­li, bet arī fun­kci­onā­lās re­zer­ves. Re­zul­tā­tu no­sa­ka Fol­la vie­nī­bās - no nul­les līdz sim­tam. Nor­ma ir pa vi­du. Skait­ļi virs tā rā­da ie­kai­su­ma pa­kā­pi, bet zem tā - de­ģe­ne­rā­ci­ju. Ko­pu­mā jeb­ku­rai sli­mī­bai ir se­šas pa­kā­pes, un tās ie­tek­mi sā­kam sa­just vien ap piekt­o vai ses­to sta­di­ju, pa­cie­tī­gi skaid­ro Jū­lijs Vol­gins. Ja paš­reiz var­būt iz­ska­tās, ka ķer­me­ņa vai or­gā­na fun­kci­jas strā­dā la­bi, tad tas ir ti­kai mie­ra stā­vok­lī. Pie­mē­ram, sirds dar­bo­jas nor­mā­li, un arī kar­dio­gram­ma ne­kā­das pa­to­lo­ģi­jas ne­uz­rā­da, bet sim­pto­mā­ti­ka to­mēr ir aiz­do­mī­ga. «Ko tad da­rām? Past­ip­ri­nām fi­zis­ko slo­dzi, un uz­reiz kļūst skaidrs, kad uz­rā­dās pa­to­lo­ģis­kas at­kā­pes no nor­mas. Mēs to pa­šu slo­dzi do­dam, sti­mu­lē­jot kon­krē­tus pun­ktus.» Tas pats var būt ar ak­nām - ana­lī­zes (tās pa­ras­ti no­dod mie­ra stā­vok­lī) var būt te­ju ide­ālas, ta­ču slo­dzes ap­stāk­ļos iz­rā­dās, ka ener­ģi­jas re­zer­ves ir zem­as, un tas var būt par ie­mes­lu sli­mī­bas prog­re­sē­ša­nai, jo ak­nas ir or­gāns - ener­ģi­jas ra­žo­tājs, kas at­bild par daudz ko - par viel­mai­ņu, par ho­les­te­rī­nu, par lo­cī­ta­vām, par de­tok­si­kā­ci­ju, par ve­no­zās sis­tē­mas dar­bī­bu, arī par gre­mo­ša­nas fun­kci­jām. Lai pre­ci­zē­tu, kas īs­ti kaiš, pa­pil­dus tiek iz­man­to­ti arī tes­ta pre­pa­rā­ti.

Apa­ra­tū­ra gan pa­rā­da ti­kai elek­tris­kās pre­tes­tī­bas lie­lu­mu, ta­ču ne­at­šif­rē sli­mī­bu. «Tā­lā­kais jau ir ār­sta darbs: ma­nas zi­nā­ša­nas un pie­re­dze,» uz­sver Jū­lijs Vol­gins, pie­bil­stot, ka tie­ši pie­re­dze ir sva­rī­gā­kā kom­po­nen­te.

«Var būt tā, ka cil­vē­kam ir it kā vai­rā­kas sli­mī­bas, bet cē­lo­nis tām var būt viens - ti­kai ar des­mit sim­pto­miem. Tas uz­reiz ob­li­gā­ti nav jā­no­vērš ar ho­me­opā­ti­ju vai aku­pun­ktū­ru, vis­pirms jā­sap­rot, kas no­tiek ar pa­cien­ta or­ga­nis­mu. Ja mēs at­ro­dam tā vā­jā­kās vie­tas, tad mums ir ce­rī­ba pa­lī­dzēt,» sa­ka ho­me­opāts, pie­bil­stot, ka Fol­la me­to­de ir uni­kā­la ar to, ka tā sa­vie­no Aus­tru­mu un Rie­tu­mu me­di­cī­nu. Ta­ču to var sa­vie­not arī ar Eiro­pas tra­di­ci­onā­lo me­di­cī­nu - ār­stē­ša­nā iz­man­to­jot ne­vis ho­me­opā­tis­kās, bet far­ma­ko­lo­ģis­kās zā­les. «Gri­bu uz­svērt, ka ho­me­opā­ti­jā pa­cien­tiem ar vie­nu un to pa­šu di­ag­no­zi būs at­šķi­rī­gas zā­les, jo tai var būt da­žā­di ie­mes­li,» no­rā­da ārsts. Gas­trī­ta cē­lo­nis var būt ne­pa­rei­za pār­ti­kas pro­duk­tu lie­to­ša­na, ner­vu sis­tē­mas pro­blē­mas vai žults ce­ļu pa­to­lo­ģi­jas. Tā var būt arī in­fek­ci­ja. Tā­tad zā­les kat­ram pa­cien­tam būs at­šķi­rī­gas un arī de­va būs ci­ta. Di­ag­nos­ti­kas lai­kā tiek at­rasts la­bā­kais va­ri­ants un in­di­vi­du­āli iz­strā­dā­ta re­cep­tū­ra (ne­pie­cie­ša­mie pre­pa­rā­ti). Vien­kār­šā­kos ga­dī­ju­mos tiek ie­teik­ti vi­ta­mī­ni vai ho­me­opā­tis­kie lī­dzek­ļi, sa­rež­ģī­tā­kās rei­zēs - arī re­cep­šu me­di­ka­men­ti. «Teh­no­lo­ģi­ja ļauj pie­dā­vāt ne ti­kai pie­mē­ro­tā­kos pre­pa­rā­tus, bet arī ņemt vē­rā da­žā­das ie­tek­mes, pie­mē­ram, kā uz cil­vē­ku ie­dar­bo­jas da­tors, mo­bi­lais tele­fons, ra­dio­viļ­ņi vai arī pār­ti­kas pro­duk­ti,» teic Jū­lijs Vol­gins.

Mek­lē at­bil­des

Viņš gan ne­ap­gal­vo, ka var tikt ga­lā ar vi­sām sli­mī­bām. Viņš ne­ņem­tos ār­stēt da­žā­du at­ka­rī­bu pār­ņem­tos: «Strā­dā­jot ar šo me­to­di, ne­va­ru būt psiho­logs vai nar­ko­logs un no­vērst šā­da vei­da pro­blē­mas. Tur la­bāk pa­lī­dzēs pie­re­dzē­jis spe­ci­ālists.» Jā, daudz ko var ie­mā­cī­ties, to­mēr mē­ģi­nāt ap­tvert vi­su nav ie­spē­jams. Ta­ču jā­mā­cās tie­šām ir vi­su lai­ku, jo prak­sē nā­kas sa­stap­ties ar sa­rež­ģī­tām di­ag­no­zēm, un ir pa­cien­ti, ku­riem ārsts spēj ti­kai da­ļē­ji vai pat ne­spēj pa­lī­dzēt, tā­pēc slīgt paš­ap­mie­ri­nā­tī­bā nav lai­ka. «Ne­re­ti ar cil­vē­ku ir kā ar ma­šī­nu - tu re­dzi, ka kaut kas nav tā, bet ne­va­ri at­rast īs­to vie­tu. Ma­šī­na ir daudz pār­ska­tā­mā­ka ne­kā cil­vēks, jo tā ir iz­jau­ca­ma un sa­lie­ka­ma, de­ta­ļas no­mai­nā­mas, shē­mas vi­sas priekš­ā, ta­ču tas ne­ga­ran­tē, ka pēc re­mont­a tā ies bez ķer­ša­nās.»

Tas gan vien­lai­kus esot iz­ai­ci­nā­jums - at­rast lī­dzek­ļus, ar ku­riem tikt ga­lā ar sli­mī­bām, ku­ras ne­pa­do­das ār­stē­ša­nai. Tas dzen uz priekš­u - jo ne­esot iz­vē­les. «Es ne­drīk­stu no­laist ro­kas, tā­pēc mek­lē­ju at­bil­des li­te­ra­tū­rā. Tie­kos un ru­nā­jos arī ar Ho­lis­tis­kās me­di­cī­nas aso­ci­āci­jas bied­riem - un jo īpa­ši ar Fol­la sek­ci­jas da­līb­nie­kiem sē­dēs, kur ap­sprie­žam jau­nu­mus, jo kāds vien­mēr ir bi­jis kur­sos vai ti­cies ar ār­zem­ju ko­lē­ģiem.»

Vai­cāts, vai pie­krīt tam, ka dau­dzas kai­tes ro­das «no ner­viem», viņš at­bild, ka tie­sa gan: tie ir liels pro­vo­ka­tors sli­mī­bu cē­lo­ņiem. Stre­sa si­tu­āci­jās sa­asi­nās ve­se­lī­bas pro­blē­mas, no­rā­dot uz vā­ja­jām vie­tām or­ga­nis­mā. Pro­tams, viņš mē­ģi­not pa­cien­tam ie­teikt mai­nīt kā­dus pa­ra­du­mus, ne ti­kai iz­rak­stīt zā­les. To­mēr cil­vē­kam ir grū­ti ko­ri­ģēt sa­vus uz­ve­dī­bas mo­de­ļus. Tā­pēc tas, vai viņš ņems pa­do­mus vē­rā, ir at­ka­rīgs no kat­ra gri­bas­spē­ka. Pa­tie­sī­bā jau vi­si zi­not vien­kār­šās pa­tie­sī­bas, ar ko va­ja­dzē­tu sākt: ne­pār­ēs­ties, bau­dīt sa­ba­lan­sē­tu pār­ti­ku, ne­dzert sin­tē­tis­kos un pār­sal­di­nā­tos dzē­rie­nus un al­ko­ho­lu, ne­smē­ķēt, vai­rāk kus­tē­ties. Zi­nāt gan zi­na, ta­ču - cik to liks lie­tā? Jū­lijs Vol­gins ie­vē­ro­jis, ka ho­me­opā­ti­ja bie­ži vien pa­līdz mai­nī­ties. Kad or­ga­nis­mā sā­kas ārst­nie­cis­ki pro­ce­si, cil­vēks pats brī­nās, ka pēk­šņi no­me­tis smē­ķē­ša­nu, sā­cis no­dar­bo­ties ar spor­tu. Dau­dzi mek­lē vei­du, kā uz­la­bot, kā ta­gad mēdz teikt, sa­vu dzī­ves kva­li­tā­ti. Ce­ļi uz piln­vei­do­ša­nos un ār­stē­ša­nos ir da­žā­di, un pa­teikt vie­nu - pa­rei­zo - nav ie­spē­jams.

Pro­blē­mu sā­kums jau bēr­nī­bā

Dak­te­ris at­zīst, ka lie­lā­ko­ties pie vi­ņa nāk pa­cien­ti ar no­piet­nām sli­mī­bām - dau­dzi iz­gā­ju­ši ve­se­lu rin­du tra­di­ci­onā­lās me­di­cī­nas spe­ci­ālis­tu, mek­lē­jot, kas var pa­lī­dzēt iz­ār­stē­ties. Ta­ču ir tā­di, kas ir orien­tē­ti uz ho­lis­tis­ko me­di­cī­nu un iz­man­to tās me­to­des. Kād­reiz gal­ve­nais kon­tin­gents bi­jis vi­dē­ja ve­cu­ma sie­vie­tes un se­ni­ori, bet ta­gad sā­ku­ši nākt arī vī­rie­ši, kas gan ko­pu­mā ir diez­gan kūt­ri ār­sta ap­mek­lē­tā­ji. Ja to­mēr vi­ņi to da­rot, tad grib tū­lī­tē­ju efek­tu. Pē­dē­jā lai­kā uz pie­ņem­ša­nu nā­kot arī dau­dzi jaun­ie­ši, jo ir sa­pra­tu­ši, ka ve­se­lī­ba ir jā­stip­ri­na, jā­re­aģē uz pir­ma­jiem sim­pto­miem, ne­vis jā­gai­da, kad sli­mī­ba kļūst hro­nis­ka. Pa­tie­sī­bā jau dau­dzas pro­blē­mas ie­zī­mē­jas ag­rā bēr­nī­bā, ta­ču ne vien­mēr tās pro­tam at­šif­rēt. Ho­me­opāts skaid­ro: ja ma­zot­nē bi­ju­šas bie­žas an­gī­nas, tad tās ir pirm­ās pa­zī­mes, ka vē­lāk būs sa­rež­ģī­ju­mi ar ak­nām un to fun­kci­jām - žults­ak­me­ņi, lo­cī­ta­vu pro­blē­mas, va­ri­ko­zas vē­nas, ho­les­te­rīns, he­mo­ro­īdi. Ja sa­vu­kārt ir jā­mo­kās ar hai­mo­rī­tiem, tad būs li­ga ar kuņ­ģi un aiz­kuņ­ģa dzie­dze­ri. Tā­tad, ja 50 ga­dos ir ve­sels sli­mī­bu kom­plekss, tad tas sā­cis krā­ties ne­vis pirms pār­is ga­diem, bet vis­maz 40. Vai tā­dā ga­dī­ju­mā var tapt ve­sels mē­ne­ša lai­kā? Būs jā­vel­tī kriet­nas pū­les, lai iz­ār­stē­tos un uz­la­bo­tu or­gā­nu fun­kci­jas.

Jū­lijs Vol­gins at­gā­di­na, ka bēr­nu jau ma­zot­nē va­ja­dzē­tu at­vest pie ho­me­opā­ta, lai sa­ves­tu kār­tī­bā or­ga­nis­mu. Tas ir tā­pat kā pie as­tro­lo­ga - lai no­skaid­ro­tu at­va­ses ga­ra do­tī­bas, ta­lan­tus. Ce­ļu va­jag sākt vei­dot un no­glu­di­nāt pēc ie­spē­jas ag­rāk, jo tas ļaus no­dzī­vot kva­li­ta­tī­vā­ku mū­žu. «Ja ma­zot­nē jau at­ra­dī­siet vā­jos pun­ktus, tad tos va­rēs lai­kus stip­ri­nāt. Pie­mē­ram, bēr­nī­bā va­jag ļo­ti pie­vērst uz­ma­nī­bu gre­mo­ša­nai. Jo var teikt, ka imu­ni­tā­te vei­do­jas vē­de­ra do­bu­mā. Dau­dziem bēr­niem bie­ži žults ce­ļi strā­dā ne īpa­ši la­bi - or­ga­nis­mā ne­uz­sū­cas at­bil­sto­šas vie­las un vei­do­jas ne­piln­vēr­tī­ga imu­ni­tā­te. No tā tā­lāk ro­das aler­ģi­jas, aug­šē­jo el­po­ša­nas ce­ļu sli­mī­bas. Ļo­ti rets ir sa­li­kums: bie­ži hai­mo­rī­ti un pil­nī­gi ve­sels vē­ders. Tā­pēc vien­mēr cen­šos no­skaid­rot, kā strā­dā gre­mo­ša­nas trakts, ku­rus pro­duk­tus bērns ēd un ku­rus - ne. Ne­re­ti bērns ir ļo­ti iz­vē­līgs - ne­ēd zi­vis un ga­ļu. Kā­pēc? Jo ne­var sa­gre­mot. Ma­za­jiem ir ļo­ti la­ba paš­re­gu­lā­ci­ja, un vi­ņi at­sa­kās ēst to, ar ko ne­tiek ga­lā. Tā kā viņš ne­uz­ņem piln­vēr­tī­gu ba­rī­bu, ir skaidrs, ka turp­māk būs pro­blē­mas ar imu­ni­tā­ti. Gri­bu teikt, ka dau­dziem trūkst vai ir pa­ze­mi­nāts D vi­ta­mī­na lī­me­nis - tas ir ļo­ti bīs­ta­mi, jo šīs kom­po­nents ir sva­rīgs kau­liem un ner­vu sis­tē­mai,» par sa­ka­rī­bām, kas vei­do­jas bēr­nī­bā, stās­ta ārsts.

Dak­te­ris ap­lie­ci­na: pil­nī­gi ve­se­lu pa­cien­tu nav nā­cies pār­bau­dīt, kat­ram ir sa­vas vā­jās vie­tas. Pat cil­vē­kam, kas var būt klī­nis­ki pil­nī­gi ve­sels un jus­ties la­bi. «Te bū­tu ru­na par pro­fi­lak­si - stip­ri­nāt vie­tas, kas ir po­ten­ci­āli vā­jā­kas. Tad var pa­lī­dzēt ar zā­lēm, vi­ta­mī­niem, lai, kļūs­tot ve­cā­kam, kad or­gā­ni sāk strā­dāt ar pār­slo­dzi, var vi­sas pro­blē­mas mi­ni­mi­zēt. Man bi­ja 92 ga­dus ve­ca pa­cien­te, ku­rai sū­dzī­bu prak­tis­ki ne­bi­ja - vien ne­daudz sā­pē­ja mu­gu­ra. Tas no­zī­mē, ka cil­vēks spē­jis or­ga­nis­mu no­tu­rēt līdz­sva­rā. Viņš jū­tas kom­for­tab­li - lūk, tā bū­tu jā­būt.»

Lai to pa­nāk­tu, va­jag pa­nākt līdz­sva­ru arī do­mā­ša­nā - pie kat­ra sī­ku­ma prast ne­ie­krist emo­ci­onā­lās bed­rēs. Ārsts pa­smīn, ka mēs esam vār­du «stress» pār­vēr­tu­ši par bu­bu­li. Pa­tie­sī­bā mūs­die­nās tas ir daudz ma­zāks ne­kā ie­priek­šē­jām pa­au­dzēm. Ko lai sa­kot tie, kas pār­cie­tu­ši ka­rus, iz­sū­tī­ša­nas, va­jā­ša­nas? «Īs­te­nī­bā mums ne­pie­tiek stre­sa, tā­pēc tas tiek māk­slī­gi uz­ku­ri­nāts. Ska­tie­ties, cik daudz tele­vī­zi­jā ir asa si­že­ta, šaus­mu un pie­dzī­vo­ju­mu fil­mu. Cil­vē­ki ska­tās tās, un tas no­zī­mē, ka stre­sa ne­pie­tiek. Pā­rāk la­bi dzī­vo­jam,» kon­sta­tē Jū­lijs Vol­gins.