PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Sportistiem palīdz šamaņi, raganas un ekstrasensi

 
©Pixabay

Mēdz sacīt, ka sportisti esot starp māņticīgākajiem ļaudīm pasaulē. Teju katram no viņiem ir savi rituāli, kas kalpo kā veiksmes garants, taču atsevišķos sporta veidos pieņemts piesaistīt arī īpašus speciālistus, sauciet viņus, kā gribat – burvji, šamaņi, parapsihologi, ekstrasensi.

Sportistus sagatavo kā karavīrus

Vēl pavisam nesen ikviena sevi cienoša Āfrikas futbola kluba vai izlases štatā varēja nebūt masiera, fiziskās sagatavošanās trenera vai fizioterapeita, taču pavisam noteikti bija savs burvis jeb šamanis. Viņa uzdevums ir likt lietā maģiju (daudzviet kontinentā to sauc par «juju»), lai veicinātu savas komandas uzvaru. Pēc vairākiem skaļiem skandāliem Āfrikas Futbola konfederācija kopš 1994. gada šādus «speciālistus» vairs neakreditē kā komandas oficiālos pārstāvjus, taču tas vienalga netraucē viņiem iefiltrēties starptautiskos turnīros.

Lai gan liela daļa Āfrikas iedzīvotāju sevi uzskata par kristiešiem, viņu izpratne par kristietību ir samērā savdabīga, jo paredz, ka līdztekus Jēzum Kristum iespējams pielūgt un izpelnīties labvēlību no desmitiem citu dievību - kā nu kurā ciltī pieņemts. Beninas sociālantropologs Armāns Fidēmatēns sarunā ar «Der Spiegel» skaidrojis, ka, piemēram, Beninā vietējā vudū kulta praktizētāji jeb «gris-gris» pielūdz 17 dievus, vairāki no kuriem spējot palīdzēt cilvēkam labāk sagatavoties sacensībām - gan fiziskā, gan psiholoģiskā ziņā. Savukārt kamerūniešu vēsturnieks Alēns Hunho sarunā ar BBC norādījis, ka maģija ir garīgu rituālu komplekss, kura uzdevums sendienās bijis padarīt karavīrus fiziski un morāli spēcīgākus, lai viņi ienaidnieku spētu pieveikt, neraugoties ne uz kādiem apstākļiem. Tagad šis pats paņēmiens tiek izmantots sportā.

Dzīvnieku vai putnu upurēšana pirms spēles, amuletu aprakšana futbola laukumā vai iekāršana vārtu tīklā, laukuma un tā līniju apslacīšana ar «burvju dziru», kas gatavota no dažādām saknēm, augiem un upurēto dzīvnieku asinīm, spēles kreklu un bumbu (ja izdevies tās sadabūt) apvārdošana, tiesnešu noburšana, kā arī īpaši rituāli, kas futbolistiem jāievēro pirms spēles - tāds ir ierastais Āfrikas futbola burvju arsenāls un principā arī šī kontinenta futbolistu ikdiena. «Vācieši izmanto psihoterapeitu pakalpojumus, bet afrikāņi paļaujas uz burvjiem,» ironizē «Der Spiegel».

Par «augstāko pilotāžu» tiek uzskatīta dažādu putnu vai dzīvnieku piejaucēšana un to sūtīšana laukumā īstajā brīdī. 1975. gadā Kamerūnas kausa izcīņas finālspēles laikā komandas «Aigle Royal» (tulkojumā - «Karaliskie ērgļi») vārtsarga pieradinātais ērglis visu spēli nosēdēja uz viņa vārtu pārliktņa, burtiski noburot vārtus, kuros pretinieki no «Canon Yaounde» tā arī nespēja iedabūt bumbu. Spēlētāju protesti un tiesneša mēģinājumi putnu padzīt neko nedeva, un nav pārsteigums, ka izcēlās nekārtības skatītāju tribīnēs, kad «Canon Yaounde» piekritēji šādu netaisnību vairs nespēja paciest.

Kas atļauts Jupiteram...

Afrikāņi temperamenta ziņā daudz neatpaliek no dienvidamerikāņiem, taču tajā pašā laikā mēdz būt krietni paštaisnāki un uzskatīt - viņiem pašiem piedien ietekmēt rezultātu ar burvestību palīdzību, taču, ja to dara pretinieks, tad ne par kādu «fair play» jeb godīgu spēli nevar runāt. 1999. gada 31. jūlijā pirms Ruandas un Ugandas izlašu spēles CECAFA kausa ceturtdaļfinālā, kas notika Ruandas galvaspilsētā Kigali, abu komandu līdzjutēji, kuri bija sapulcējušies stadionā, diezgan rāmi noraudzījās, kā abu komandu šamaņi veic savus ierastos pirmsspēles rituālus. Viss bija kā parasti - skraidelēšana pa laukumu, drudžaina roku vicināšana, pulverīšu bārstīšana un šķidrumu laistīšana uz zāliena. Taču otrajā puslaikā, kad ugandiešu futbolisti nebija izmantojuši vismaz piecas «simtprocentīgas izdevības» gūt vārtus, viņu līdzjutēji pamanīja ko dīvainu - Ruandas izlases vārtu tīklā iekārtu un pavisam noteikti noburtu vārtsarga rezerves cimdu pāri. «Burvestība! Krāpšana!» sāka skandēt Ugandas fanu tribīne, jau pēc neilga laika cimdiem uzmanību pievērsa komandu štābi un spēlētāji, un viss beidzās likumsakarīgi - futbolisti sakāvās, skatītāji izskrēja uz laukuma, un spēli izdevās pabeigt vien pēc piecām stundām, kad kaislības bija nomierinātas. Tieši šā iemesla dēļ daļa interneta vietņu vēsta, ka spēle notika 31. jūlijā, bet citas, ka 1. augustā. Savukārt Melnā kontinenta futbola bosus šis mačs pamudināja pieņemt jau pieminēto lēmumu par šamaņu «profesijas» aizliegumu un uzdot spēļu inspektoriem stingri pieskatīt, lai pirms mačiem pa laukumu nevazājas nepiederošas personas.

Lielas jēgas no šā aizlieguma gan nav bijis, jo šamaņi tagad uz spēlēm tiek akreditēti kā žurnālisti vai oficiāli futbola federāciju pārstāvji, citos gadījumos viņiem piešķir brīvbiļetes, bet gadās arī tā, ka burvju veiktos sagatavošanās darbus līdz galam noved klubu vai izlašu treneri. 2002. gadā Mali galvaspilsētā Bamoko Āfrikas Nāciju kausa izcīņas pusfinālā tikās Mali un Kamerūnas izlases. Pusotru stundu pirms spēles sākuma Kamerūnas izlases galvenā trenera asistentam, savulaik pazīstamajam vārtsargam Tomasu N'Kono, kurš izgāja uz laukuma, virsū metās kāds desmits policistu, nogāžot slavenību gar zemi. Viens no likuma sargiem triumfējoši demonstrēja trenerim atņemto amuletu (spriežot pēc visa, šamaņa «apstrādātu» vistas kaulu, ko N'Kono acīmredzot bija nolēmis ierakt zālienā). Toreizējam Kamerūnas izlases galvenajam trenerim Vinnijam Šāferam šajā spēlē nācās iztikt bez sava palīga, jo N'Kono bija spiests nakti pavadīt policijas iecirknī. Iespējams, ka bijušam vārtsargam tas arī bija drošākais patvērums Bamoko, jo Mali izlase zaudēja ar 0-3, bet tās līdzjutēji bija pārliecināti, ka savu «melno darbiņu» N'Kono paspējis paveikt.

Lai gan leģendārais kamerūniešu futbolists Rožē Milla intervijā «France Football» reiz izteicies, ka šajā valstī esot labi futbolisti, bet burvestībām neesot tādu tradīciju kā, piemēram, Beninā, Togo vai Nigērijā, tieši kamerūnieši ļoti bieži nonākuši skandālu epicentrā. Iespējams, tāpēc, ka šī izlase patiešām ir vieni no galvenajiem favorītiem vismaz Āfrikas mērogos, bet iespējams arī, ka ne. BBC vēsta, ka liela daļa kamerūniešu futbolistu joprojām uzticas vecajiem, pārbaudītajiem paņēmieniem, regulāri uzklausot burvju (šajā valstī tos sauc par «marabout») padomus. Viņi ierīvē kāju potītes ar palmu eļļu vai ar žileti iegriež tajās nelielas brūces, kurās iekaisa šamaņa pagatavoto «burvju pulveri», pirms spēles mielojas ar kolas riekstiem, lec pāri ugunskuram, uz laukuma dodas atmuguriski, bet pirms īpaši svarīgām spēlēm kopā ar komandas biedriem naktis pavada kapsētās, kur, piepalīdzot šamanim, kontaktējas ar savu senču gariem - tie piešķirot papildu spēku.

Kamerūnas burvji bija iedzinuši pamatīgu respektu pretiniekiem. Kad šīs valsts galvaspilsētā Jaundē notika izšķiroša 1990. gada Pasaules kausa kvalifikācijas spēle starp Kamerūnas un Nigērijas izlasēm, viesi atteicās no laukuma saimnieku piešķirtā autobusa un rezervētās viesnīcas, tā vietā ar vēstniecības transportu dodoties uz vēstniecību, kur pavadīja nakti. Stadiona ģērbtuvēs nigēriešu spēlētāji tā arī neuzvilka savus futbolzābakus, bažījoties, ka ģērbtuves pirms tam apciemojis kamerūniešu šamanis, un kājas apāva tikai īsi pirms iziešanas uz laukuma.

1992. gadā Kotdivuāras valstsvienība dramatiskā pēcspēles sitienu sērijā ar 11-10 pieveica Ganas izlasi, kļūstot par Āfrikas Nāciju kausa ieguvējiem. Šai uzvarai veltītās svinības vēl nebija beigušās, kad vietējās avīzes jau informēja - Sporta ministrijas nolīgtais šamanis, kuram par pakalpojumu bija apsolīta pamatīga summa, kas atbilst 45 000 dolāru, savu naudu tā arī neesot saņēmis un tagad... Nē, ne jau sūdzēs ministriju tiesā, bet gan uzliks izlasei lāstu. Ministrija paziņoja, ka šamanis darbojies pēc savas iniciatīvas un nekāda atlīdzība viņam nepienākas. Viss beidzās ar to, ka vairāk nekā desmit gadus teorētiski spēcīgo Kotdivuāras izlasi vajāja neveiksmes, līdz 2002. gadā aizsardzības ministrs atvainojās burvim, izmaksāja viņam 2000 dolāru lielu kompensāciju un mudināja turpināt strādāt «valsts un tās sporta prestiža vārdā».

Bet 2007. gada Āfrikas Nāciju kausa atlases turnīrā Beninas izlasei, kas bija laukuma saimnieki, neraugoties uz acīmredzamo pārsvaru, nekādi neizdevās iedabūt bumbu pretinieka - Togo izlases - vārtos. Otrā puslaika sākumā laukumā pēkšņi izskrēja skatītāju rindās sēdošais Beninas komandas šamanis, kurš par lielu prieku pārējai publikai no Togo vārtu tīkla izzaga koka amuletu, ko tur bija iekāris pretinieku vārtsargs. Īsā laikā Beninas izlase guva trīs vārtus un uzvarēja, kārtējo reizi apstiprinot, ka maģija tomēr darbojas.

Domādams neizdomāsi

Vācu futbola speciālists Holgers Obermans, kurš pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados strādāja par treneri Gambijā, savos memuāros raksta: «Es biju gatavs uz daudz ko, bet kaut ko tādu nespēju iedomāties.» Kad komanda devās uz kādu spēli, kas notika viesos, viņa vietējais asistents vērsis uzmanību uz to, ka celiņš, kas ved uz ģērbtuvēm, ir nokaisīts ar zaļganu pulveri. Jau pēc brīža satrauktie spēlētāji paziņoja, ka tālāk neiešot, jo negrasoties stāties pretim pārdabiskiem spēkiem. Tā kā nobijies bija arī komandas šoferis, Obermanam neesot atlicis nekas cits kā sadzīt spēlētājus autobusā, pašam sēsties pie tā stūres un pa šauro, noburto celiņu aizstūrēt autobusu līdz pat ģērbtuvju durvīm. Starp citu, to spēli viņa komanda uzvarējusi...

Rituāli mēdz būt daudzi un dažādi, starp tiem ir arī tādi, kas «civilizētiem eiropiešiem» spēj uzdzīt šermuļus. Piemēram, vācu dokumentālā kino režisors Olivers Bekers savām acīm esot redzējis, kā kāds tanzāniešu futbolists ar upurēta cāļa asinīm apslaka autokatastrofā bojā gājuša komandas biedra kapu, uzskatot, ka šādā veidā pārmantos nelaiķa bumbas driblēšanas tehniku.

Ar izdomas bagātību izceļas arī Burkinafaso komandas burvji. Pirms 1998. gadā notikušās izlases spēles ar Ēģipti viņi, lai garantētu uzvaru, ierosināja viesnīcā, kur uzturējās ēģiptiešu futbolisti, ielaist dzīvu cūku un panākt, ka tā hoteli pamet pa sētas durvīm. Šo plānu gan izjauca Ēģiptes fani, kuri mitinājās tajā pašā viesnīcā - viņi cūku izdzina pa parādes durvīm. Vēl viens fiasko vietējos šamaņus piemeklēja 2008. gada Āfrikas Nāciju kausa kvalifikācijas turnīra laikā, taču pie tā vainojamas arī skopās futbola federācijas amatpersonas. Šamaņi ierosināja mēnesi pirms spēles pret Mozambikas izlasi nopirkt melnu vērsi, kurš būtu jāupurē trīs dienas pirms mača. Federācija gan atvēlēja aptuveni 300 eiro lopiņa iegādei, taču nespēja sagrabināt vēl aptuveni 200 eiro, lai varētu to mēnesi pabarot, tāpēc viss plāns izjuka un Burkinafaso izlase atkal zaudēja.

Pirms 2014. gada Pasaules kausa izcīņas daudz runāja par Ganas šamani Nanu Kvaku Bonsamu, jo viņš jau pāris mēnešus pirms turnīra bija solījies saukt talkā tumsas spēkus, lai no ierindas izsistu Portugāles izlases līderi Krištianu Ronaldu. Pirms čempionāta portugāļu zvaigzne patiešām guva traumu, taču ātri atveseļojās, un futbola aprindās mēļoja, ka liels nopelns tajā esot ne tikai izlases ārstiem, bet arī spāņu šamanim Fernando Nogueiram, kurš spējis noņemt sava «kolēģa» uzlikto lāstu.

Bet pašu lielāko fiasko tajā pašā 2014. gada čempionātā piedzīvoja brazīliešu mags Helio Sillmans. Pirms pusfināla spēles ar Vāciju viņš izlielījās, ka veicis vudū rituālu, ar adatām durstot pretinieka komandas spēlētāju figūriņas, un tagad nešaubās par savas izlases uzvaru. Pēc tam, kad brazīlieši piedzīvoja sagrāvi ar 1-7, mags uzskatīja par pareizāku kādu laiku par savu eksistenci vairs neatgādināt.

Eiropieši neatpaliek

Ņemot vērā to, cik daudz afrikāņu futbolistu pašlaik spēlē Eiropas valstīs (atcerēsimies kaut vai neseno Eiropas čempionātu), nav pārsteigums, ka visi šie rituāli jau sen ievazāti arī Vecajā kontinentā. «Daily Mirror» pirms pāris gadiem rakstīja, ka Anglijas futbola premjerlīgas vadošie spēlētāji šamaņu pakalpojumiem tērējot tūkstošiem sterliņu mārciņu, bet dažas labi apmaksātas zvaigznes pat izmantojot retās brīvdienas, lai dotos uz Āfriku un personīgi tiktos ar burvjiem.

Taisnību sakot, šādu «speciālistu» tagad netrūkst arī Eiropā, kur viņus, tiesa, par burvjiem vai šamaņiem izvairās saukt, izdomājot citus, šķietami korektākus apzīmējumus. Piemēram, gatavojoties 1998. gada Pasaules kausa izcīņai, Anglijas futbola izlases galvenais treneris Glens Hodls savā štābā iekļāva Eilīnu Drūeriju, kuras oficiālais amats bija «pārliecības dziedniece» («faith healer»). Kā jau noprotams, viņai vajadzēja iedvest spēlētājos pārliecību par saviem spēkiem, taču no šā eksperimenta nekas labs nesanāca - angļi zaudēja jau astotdaļfinālā, turklāt piekāpās pēcspēles sitienu sērijā, kurā pārliecība patiešām ir ļoti nepieciešama. Bet vācu futbola klubā «Hamburger SV» kādu laiku strādāja un algu saņēma Jozefs Kūnerts, kurš sevi uzskatīja par «garīgo burvi». «Es spēju panākt harmoniju starp ķermeni, dvēseli, garu un visiem četriem elementiem. Esmu apmācīts darboties ar kalnu kristāliem, kas uzkrāj enerģiju,» viņš reiz sacījis. Nekādus izcilos rezultātus komanda gan viņa darbības laikā nesasniedza, taču vismaz spēja noturēties Bundeslīgā.

Ar maģiju saskārušies arī futbolisti mūsu kaimiņvalstī Krievijā. 2008. un 2009. gadā čempionu titulu tur ieguva Kazaņas komanda «Rubin», un toreizējais Sanktpēterburgas «Zeņit» treneris Vlastimils Petržela vēlāk stāstīja, ka neviena komanda nav bijusi sajūsmā par izbraukumu uz Kazaņu, jo tur kāds vietējais šamanis pirms spēles veicis rituālus viesu komandas ģērbtuvēs, turklāt mēdzis tajās paslēpt beigtas žurkas. Petržela lepojies, ka atradis simetrisku atbildi un pēc konsultācijām ar kādu pareģi dzimtenē, nākamajā reizē ierodoties Kazaņā, ģērbtuvē šļakstījis svētītu ūdeni un dedzinājis sveces, noņemot mājinieku šamaņa uzlikto lāstu. Pašā šā gadsimta sākumā pašpasludinātais mags Jurijs Longo lielījās, ka palīdzējis par valsts čempioniem kļūt Maskavas «Lokomotiv» futbolistiem, taču kategoriski atteicies atklāt sava amata noslēpumus.

Šahs un mākslas vingrošana

Dažnedažādus paņēmienus izmanto arī citu sporta veidu pārstāvji. Piemēram, bijušais hokeja kluba «Dinamo Rīga» galvenais treneris Jūliuss Šuplers neslēpa, ka konsultējoties ar numerologu, kurš palīdz viņam izveidot pašas efektīvākās spēlētāju saiknes. Vieglatlētikas pasaulē mēdz uzskatīt, ka ar maģiju nodarbojas slavenā krievu kārtslēcēja Jeļena Isinbajeva, par kuras firmas zīmi jau kļuvusi samērā pagara lūgšana pirms katra lēciena - tās tekstu nav izdevies atšifrēt, pat piesaistot speciālistus, kuri prot nolasīt vārdus no lūpām. Bet Pirmās formulas komandas «Ferrari» štatā esot vesela gūzma «padomnieku» un «psihologu», kuri ne tikai cenšas palīdzēt saviem sportistiem, bet arī ar dažādu rituālu palīdzību izraisīt tehniskas ķibeles pretinieku automašīnām.

Viens no pirmajiem lielajiem sporta skandāliem, kas bija saistīts ar burvestībām un ekstrasensiem, izcēlās 1978. gadā, turklāt tādā šķietami miermīlīgā sporta veidā kā šahs. Togad Bagio (Filipīnās) par pasaules šaha karaļa troni spēkojās PSRS lielmeistars Anatolijs Karpovs un no padomju valsts aizbēgušais, Šveici pārstāvošais Viktors Korčnojs. Jau mača sākumā Korčnojs pievērsa uzmanību, viņa vārdiem sakot, «apbrīnojamam subjektam», kurš katras partijas laikā sēdējis vienā no pirmajām rindām un burtiski caururbis viņu ar savu skatienu - vēlāk noskaidrojās, ka tas bija padomju puses piesaistītais psihologs un kosmiskās medicīnas speciālists Vladimirs Zuharjs. Korčnojs, kurš uzskatīja, ka viņu hipnotizē, sarīkoja milzīgu skandālu un brīdī, kad rezultāts bija 2-5, panāca, ka Zuharju pārsēdina uz balkona, turklāt pats vērsās pie palīdzības pie indiešu jogiem. Viņam izdevās izlīdzināt rezultātu spēlē, taču, kad pienāca laiks izšķirošajai partijai, Zuharjs nez kādā veidā atkal bija skatītāju zāles pirmajā rindā, un Korčnojs, protams, zaudēja.

2004. gada Eiropas čempionātā mākslas vingrošanā, kas notika Kijevā, visas zelta medaļas ieguva Krievijas izlase, un pēc šā zaudējuma Ukrainas mākslas vingrošanas federācijas vadītāja Albīna Derjugina paziņoja, ka viņas tautietes zaudējušas tikai pazīstamā krievu parapsihologa Alana Čumaka dēļ. «Viņš un vēl 15 ekstrasensi no Krievijas, kuri sēdēja tribīnēs, paralizēja mūsu vingrotājas. Sportistes sūdzējās par sliktu pašsajūtu, viņas pat nespēja noturēt rokās bumbas, vālītes un lentes,» vēlāk sūdzējās Derjugina. Tiesa, nekādi dokumentāli apliecinājumi Čumaka klātbūtnei tā arī netika demonstrēti, bet pats viņš apgalvoja, ka tolaik atradies Maskavā.