PIEREDZES STĀSTI. Veselība un ārstēšana: domāt plašāk

 
©Pixabay

Kurā vietā prioritāšu skalā ir veselība? Vārdos daudziem tā būs pirmajā vietā, bet darbos – ne tik tuvu prioritāšu trijniekam. Kad saaukstējamies, kāds dzer pulverīti, cits – augu tēju. Kad gribam ne tikai ārstēties, bet būt cik vien iespējams veseli, meklējam, kā to panākt. Ne vienmēr tie ir tikai tradicionālās jeb Rietumu medicīnas līdzekļi – iedzersi tabletīti, un visas kaites metīs līkumu. Reizēm tieši tad, kad nonāc aci pret aci ar slimību, ir stimuls paskatīties plašāk, izmēģināt ko citu, jo nereti zaudēt vairs nav ko. Ir tikai cerība, ka varēs izķepuroties.

Kāds sacīs, ka homeopātija ir māņi, cits slavēs tās efektu. Vai pastāv tikai balts un melns, ja runājam par ārstēšanu un veselību? Savulaik Latvijas Universitātes Ģimenes veselības izglītības centrs un Klasiskās homeopātijas centrs piedāvāja klasiskās homeopātijas tālākizglītības kursu, izpelnoties nievājošas piezīmes un kritiku. Toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs publiski nosauca homeopātiju par labu un saņēma tik bargu kritiku, ka izdzēsa savus vārdus no «Twitter» konta. Viņu aizstāvēja Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis. Ir mediķi, kuri nosūta savus pacientus pie homeopātiem. Zināt, zirgus ārstē ar homeopātiju, un veiksmīgi. Rīgas Stradiņa universitātē māca par aromterapiju, homeopātiju, Baha ziediem. Arī tumsonība?

Sertificēta neiroloģe Maruta Solvita Naudiņa izmanto apiterapiju (ārstēšana ar bišu produktiem) kā papildu instrumentu ārstēšanā. Bišu produkti palīdz pret radiāciju, neiroloģijā, arī vēža slimniekiem.

Rakstniekiem Maijai Pohodņevai un Modrim Pelsim ir gan katram savs, gan kopīgs stāsts par vēzi. Modris saslima ar kuņģa vēzi, un mediķi viņam lielas cerības nedeva. Dzīvosi pusgadu, varbūt deviņus mēnešus. Maija bijusi spiesta apmeklēt tik daudz bēru, ka vēl uz Modra bērēm viņa negribēja iet. Abi ir skeptiķi, abiem nepieciešams racionāls pamatojums, kāpēc un kā. Tāpēc viņi pārbaudīja, vai sēnes un augi palīdz, kad saslimst ar vēzi. Viņiem izdevās. Par piedzīvoto abi pastāstīja nesen iznākušajā grāmatā «Aliansē pret vēzi».

Maija tūkstošos lapu internetā meklēja informāciju par fungoterapiju - organisma atveseļošanu, izmantojot sēņu preparātus. Ir pierādīts, ka sēņu preparāti efektīvi palīdz nesaslimt ar dažādām slimībām vai veicina drīzāku atlabšanu. Pētījumos atzīts, ka ir mērķtiecīgi lietot šos produktus arī vēža gadījumā, jo tiek stimulētas imūnsistēmas atbildes reakcijas uz vēža šūnām, kavēta to augšana un metastāžu veidošanās, pastiprināts operācijas, ķīmijterapijas un staru terapijas efekts, mazinot nevēlamo blakusiedarbību uz organismu.

Piedāvājam četru cilvēku pieredzes stāstus.

Sēnes palīdz atgriezties dzīvē

Maija Pohodņeva, rakstniece:

- Modrim pateica: ķīmijterapija tevi neizārstēs, bet par operāciju, uz ko sākumā tika cerēts, ka operēt diemžēl nevarot. Latvijā dakteri nodarbojas ar slimību, un nevar gaidīt, ka viņi nodarbosies ar cilvēku. Ar cilvēku nodarbosies tuvinieki, draugi. Vēža gadījumā tas nebūs viens gads. Ne visi to var izturēt. Es nevienu brīdi nedomāju, ka glābju Modri, vienkārši man negribējās iet uz viņa bērēm. Teiksim tā, tas bija mans tā brīža hobijs, pārbaudīt, vai sēnes un augi iedarbosies. Man sēnes vienmēr patikušas. Smejos, ka hobija līmenī vienmēr bija interese, kā var noindēt ar sēnēm. Izrādās, ka var arī cilvēku atgriezt dzīvē. Arī Latvijā ir zināma fungoterapija, bet pasaulē ir ļoti daudz zinātnieku, kam pieder kompānijas un ražotnes šajā nozarē. Šī industrija pastāv paralēli farmaceitiskajai industrijai.

Modris ir bijušais kriminālpolicijas kapteinis, es - kriminālžurnāliste, un mēs bez pierādījumiem nevaram. Vienkāršoti var teikt, ka ir modernā medicīna un ir alternatīvā medicīna, kas bieži balstīta uz tradīcijām un arī lielā mērā ticību, un ir komplementārā medicīna, kas izmanto to, kas ir zinātniski pierādīts, lai arī, piemēram, uzskatāms par tradicionālu paaudžu mantojumu. Pirmā ar trešo iet kopā itin labi - papildina.

Kad Modrim noteica diagnozi, sāku meklēt kaut ko vēl, bet tādus līdzekļus, kuru iedarbība ir zinātniski pierādīta. Reiz, pirms daudziem gadiem, meklējot informāciju kādam rakstam, nejauši uzdūros Pentagona bibliotēkas atslepenotajiem dokumentiem. Un tur bija par to, kā izmantotas sēnes! Piemēram, parastās bērza piepes novārījums iedarbojas uz briesmīgas infekcijas slimības izraisītājiem. Toreiz tikai nobrīnījos, bet atmiņā tas palika, tāpēc arī Modra gadījumā vispirms meklēju informāciju par sēnēm.

Vēzim ir vairāk nekā simt veidu, alternatīvajām, sauksim tā, ārstēšanās metodēm - ap trim simtiem. Es neatradu nevienu, kura būtu izcelta starp citiem, vienīgi ir norādes, kuru pieeju ārstēšanai lieto biežāk. Katra no tām vismaz reizi kādam ir palīdzējusi izveseļoties pilnībā. Ja kāda metode ir palīdzējusi daudziem, tad tajā ir racionāls grauds.

Ārstējot vēzi, var redzēt, kā izkrīt mati, bet līdz galam nav izpētīts, kas notiek organismā. Kas notiek ķīmijterapijas laikā, kad to lieto, lai nogalinātu vēža šūnas? Arī veselie orgāni cieš. Gļotādas tiek bojātas, aknas, nieres, principā viss organisms. Es nesaku, ka ķīmijterapija ir slikta, piemēram, ķīmijterapija, bērniem ārstējot leikēmiju, ir vajadzīga, un rezultāti ir labi. Bet ir vēža veidi, kurus ķīmijterapija ietekmē visai maz. Un vēl - ne visi cilvēki spēj izturēt vēža ārstēšanu. Mana labākā draudzene pēc ķīmijterapijas nonāca reanimācijā. Viņa nomira vien dažus mēnešus pēc diagnozes noteikšanas.

Modris divus gadus lietoja vairāk nekā trīsdesmit dabas līdzekļu - sēņu un augu novārījumus, bet mēs nezinām, cik daudz palīdzēja augu līdzekļi un sēnes, cik tas viss komplektā ar «ķīmiju», bet varbūt «ķīmiju» nevajadzēja vispār. Tomēr mēs nekad neieteiksim atteikties no «ķīmijas». Ķīmijterapijas ārste brīnījās, ka Modrim ir tik labas analīzes, tas ir fakts. Sākumā ķirurgs teica, ka operēt nevarēs, vēlāk jau cerīgāk - varēs, bet kuņģis būs jāizgriež pilnībā, taču operācijas laikā izrādījās, ka viss nemaz nav tik slikti - daļu var atstāt. Un tādi rezultāti bija panākti, dažus mēnešus lietojot augus, sēnes un trīs reizes izturot ķīmijterapiju.

Mēs varam dalīties ar savu pieredzi, bet ieteikt nevaram. Mēs neārstējam. Tāpēc uzrakstījām grāmatu. Es negribēju rakstīt, gribēju visu aizmirst, jo bija sajūta, ka skatos kaut kur bezdibenī, bet man pretī raugās tumsa.

Kad uzzina diagnozi vēzis, arī tuvinieki ir izmisuši, un nevar prasīt, lai visi iedziļinās, meklē citus veidus, kā palīdzēt slimniekam. Angliski ir pieejams ļoti daudz informācijas, bet latviski - maz. Tāpēc grāmatā ir receptes. Lai nav jāmeklē. Esam tās pārbaudījuši. Arī Vija Kilbloka (grāmatu apgāda «Zvaigzne ABC» īpašniece - aut.) teica - ja esi uzzinājusi, ja esi apkopojusi tik daudz zināšanu, tad ir pienākums to izstāstīt, lai arī citi var izmantot. Vari nepalīdzēt, bet izstāsti.

Vēl kas - kad cilvēks ir slims, citiem ir jāuzņemas rūpes, jāpalīdz. Daudzi nespēs paši pēc operācijas vai «ķīmijas» rakt saknes, vākt piepes mežā un vārīt tējas. Modrim bija situācija, kad pēc ķīmijterapijas nebija spēka noturēt telefonu rokā. Viņš uzlika uz auss un klausījās. Es zvanu un saku: celies un ej, ir jāstaigā! Kaut pāri spēkiem. Cik viņš sākumā varēja soļus nostaigāt? Trīssimt? Bet cēlās un gāja. Svarīga ir slimnieka gribas komponente, attieksme, ko pats gribi darīt un ko darīsi. Tagad viņam ir pateikts, ka ir vesels. Viņš strādā savu spēju robežās, arī fizisku darbu.

Tagad viņš sēņu un augu tējas un izvilkumus lieto kursa veidā. Gribu uzsvērt, ka neviens no augiem, ko lieto Modris, nav indīgs, jo principā arī ārstiem vajadzētu paturēt prātā, ka ārstēšana nedrīkst kaitēt. Jābūt samērojamībai. Mēs to pieņēmām kā likumu!

Palīdzi sev pats!

Modris Pelsis, rakstnieks:

- Cilvēks ir piedzimis un noteikti nomirs. Neizbēgami. Bet situācijā, kad tev pasaka termiņu, kurā būsi zem zemes, jebkurš sāk aizdomāties. Man bija bail palikt nespēcīgam. Pat to, ka nomiršu, uztraucos mazāk nekā par to, ka palikšu par aprūpējamu dārzeni, kas pats neko nespēj. Pirmais, ko izdarīju, kad uzzināju diagnozi - atteicos no cigaretēm. Uzreiz izmetu pusizsmēķēto paciņu. Pie onkoloģijas centra gandrīz uz katra soliņa sēž cilvēki un pīpē. Ja pats neko nedari, tad nevar pieprasīt - nāciet un mani glābiet! Es uzskatu - vismaz mazumiņš jādara pašam.

Kad cilvēks ir izmisumā, viņš cer uz brīnumu. Vienlaikus cilvēks neaizdomājas, ka var sev palīdzēt arī ar citām metodēm. Kad ārstējos slimnīcā, prasīju palātas biedriem, vai viņi ārpus modernās medicīnas lieto, piemēram, augu tējas. Nē - nelietojot! Tas mani izbrīnīja.

Pēc operācijas man bija paredzētas vēl četras ķīmijterapijas, pirms operācijas bija trīs, kuras izturēt bija ļoti grūti. Aizgāju uz vienu pēc operācijām, kas man bija ceturtā. Pēc izjūtām sapratu, ka visas neizturēšu. Nolēmu - vairs ne, pietiks. Ja būs lemts, labāk nomirstu no slimības nekā no ārstēšanas.

Kopumā izgāju četras «ķīmijas» un paralēli dzēru augu un sēņu tējas. Man bija izrakstīti dažādi medikamenti, kas jālieto starplaikos starp «ķīmijām», godīgi pateikšu - es tos nelietoju. Kāpēc? Tobrīd man matu vairs nebija, nebija kam slieties gaisā, bet, izlasot par iespējamām blaknēm, jutos briesmīgi. Piemēram, vienām zālēm blaknes - pat līdz komai. Ja man pret siltu dūšu palīdzēja ingvera saknes pakošļāšana, kam man obligāti vajadzīgas zāles? Nerunājot par dzirdes un redzes zaudējumu, kas varēja gadīties «ķīmijas» dēļ, visas blaknes pat neatceros.

Pēc pēdējās «ķīmijas» man pateica, ka var sabrukt baltie asinsķermenīši. Tā starp citu pateica. Kad noskaidroju, ko tas nozīmē, biju panikā. Ko darīt? Kāda simptomātika? Kur meklēt palīdzību? Latvijā ārsti ar pacientiem runā par maz. Tā ir liela problēma.

Man radies iespaids, ka modernā un alternatīvā medicīna noliedz viena otru. Es lietoju augu tējas, piepju novārījumus, pēc ķīmijterapijas varēju pats aiziet līdz mašīnai. Citi no gultas nevar piecelties, arī man bija ļoti slikti, tomēr es gāju. Esmu ticis galā!

Cilvēki, kas uzvarējuši vēzi, daudz par to nestāsta laikam māņticības dēļ. Bet īpaši vajadzētu runāt tiem, kuri lūdz ziedojumus. Viņiem ir pienākums sīki un smalki izstāstīt, kā un kas notika, jo tā vairs nav privāta lieta - sabiedrība ir viņus atbalstījusi. Jā, var teikt, ka tad tas ir šovs. Nāves šovs kādam, bet citam varbūt vajadzīga tā pieredze. Tāpēc mēs uzrakstījām grāmatu. Mēs esam divi, slimnieku ir daudz. Mēs neārstējam un nekonsultējam. Izstāstījām savu pieredzi.

Baha ziedi der jebkurā situācijā

Ilze Deinate, Baha ziedu praktiķe, gatavojas kļūt par terapeiti:

- Biju pa ausu galam dzirdējusi par Baha ziediem. Kad sāku interesēties vairāk, atklāju veselu pasauli. Sāku mācīties sākumā sevis dēļ, lietoju pati un domāju - ja man palīdzēs, turpināšu. Tagad mans mērķis ir kļūt par Baha ziedu terapeiti. Jo vairāk mācos un nodarbojos ar Baha ziediem, jo jūtos par sevi pārliecinātāka, ka es to varu. Tā kā rakstīju dienasgrāmatu, varu salīdzināt, kāda bija situācija pirms Baha ziedu lietošanas un kāda tā ir pēc tam.

Kad gaidīju trešo bērniņu, lietoju Baha ziedu kombināciju - glābējlīdzekli «5 ziedi». Varēju salīdzināt emocijas. Iepriekš grūtniecības laikā emocijas lēkāja, tagad biju mierīga, neuztraucos par daudzām lietām, arī dzemdībās ļoti palīdzēja - nejutu trauksmi un ticēju saviem spēkiem. Tajā laikā nesalīdzināju sevi ar citām sievietēm, kā jaunās māmiņas mēdz darīt, zināju, ka visu daru, kā vajag. Trešais bērniņš piedzima novembrī, gada vistumšākajā mēnesī. Bet man viss likās ļoti jauki. Pēc dzemdībām lietoju olīvkoka ziedu līdzekli, tas palīdz pret nogurumu, kas tumšā laikā ir biežs sabiedrotais. Es nejutos nogurusi un saglabāju emocionālo līdzsvaru. Olīvkoka ziedu līdzeklis rada dzīvesprieku, bet dzīvespriecīgs cilvēks nesaslims.

Baha ziedi der jebkurā situācijā, piemēram, kad pusaudzim skolā slodzes dēļ emocijas svārstījās, kad mazajam bērnam šķīlās zobiņi, arī adaptācijas laikā bērnudārzā. Ziemā lietojām riekstkoka ziedu līdzekli, kas aizsargā pret ārējo ietekmi, un bērni neslimoja. Baha ziedu esenci var pievienot, vannojot bērnu, lai palīdzētu pret kolikām. Man ir vairāki piemēri, kad cilvēki atraduši darbu, lietojot Baha ziedu līdzekli, kas palīdz sadzirdēt sirdsbalsi, ieklausīties sevī un saprast, kāds ir mērķis dzīvē.

Varbūt kāds teiks, ka Baha ziediem piemīt placebo efekts. Taču tos izmanto arī veterinārārsti, un sakiet, kā dzīvniekam var palīdzēt placebo? Tā ir reāla iedarbība. Piemērs. Suns negribēja braukt mašīnā, baidījās, vēma. Kad divas nedēļas lietoja Baha ziedus, tagad brauc mašīnā, netrīc un nevemj.

Vēl kāda pozitīva īpašība - Baha ziedus nevar pārdozēt.

Man palīdz tikai adatu terapija

Anitra Tooma, vides žurnāliste, zaļā dzīvesveida praktiķe:

- Esmu pārliecinājusies, ka man teju pret visām vainām palīdz tikai adatu terapija un tās iedarbība ir ilgstoša. Pirms gadiem divdesmit pieciem atmuguriski nokritu no zirga. Tajā brīdī likās, ka nekas nav noticis, bet pēc mēneša muguru sarāva tā, ka biju kā paralizēta. Dzīvoju pie Cēsīm, Kvēpenē. Kāds man ieteica aizbraukt pie daktera Tereško sanatorijā «Cīrulīši». Pirmajās trīs adatu terapijas reizēs jutos slikti, bet pēc tam notika strauja atžirgšana, tāpēc iesaku - vajag izturēt un iziet visu desmit reižu kursu, jo pēc tam mugura mani ilgi lika mierā. To atkal sarāva pēc gadiem septiņiem, kad jau dzīvoju Rīgā. Izbraukāt pie Tereško nevarēju. Viņš man ieteica adatu terapeitu Raimondu Pukstu. Devos pie viņa. Palīdzēja. Viņš turklāt strādāja ne tikai ar muguru, bet kompleksi. Viņš ir kā snaiperis, viņam piemīt izcila intuīcija un zināšanas, kur durt katru no teju 30 adatām. Tolaik biju nostrādājusies, nogurusi līdz depresijai. Dakteris līdzsvaroja arī manas emocijas. Citreiz saku: uzdur man iedvesmu. Jā, adatas iedarbojas uz radošumu. Arī uz redzi. Pret bezmiegu, atkarībām.

Bet es jau esmu kā misters Bīns, kas pats sev tiecas zobus ārstēt. Domāju - ko nu es «uz adatām» staigāšu, pati tikšu galā. Mugura sāpēja, lietoju medikamentus. Cik es naudas izķērnāju, dzerdama pretsāpju zāles vai kad gulēju, neko nespēdama, pat ne domāt! Un, rijot tabletes, mēs piesārņojam dabu. Jūrā un iekšzemes ūdeņos visvairāk konstatētas pretsāpju un pretapaugļošanās zāļu paliekas. Pa šiem divdesmit pieciem gadiem esmu izmēģinājusi visādas smēres, kosmodiskus. Ar parasto medicīnu man bija slikta pieredze: aizved ātrie uz slimnīcu, uzņemšanā nomarinē, uztaisa tikai magnētisko rezonansi un naktī izliek uz ielas. Ne paiet varu, ne sabiedriskajā transportā vai taksī iekāpt. Es nesapratu, kur šajā sistēmā meklēt palīdzību. Ja ļoti sāp, cilvēks nespēj ne domāt, ne saprast, kā rīkoties. Esmu gājusi uz konsultāciju pie profesoriem, vienam samaksāju 70 eiro, bet viņš uz mani pat nepaskatījās, tikai uzrakstīja nosūtījumu uz magnētisko rezonansi, kas maksā 120 eiro. Mūsdienās ārsti neredz cilvēku, viņiem vajag uz dārgām aparatūrām konstatētu elektronisku slēdzienu.

Taču pirms divām ziemām Mazirbē muguru sarāva tā, ka no sāpēm gulēt nevarēju. Nedēļu cietos, tad zvanīju Pukstam. Viņš teica: brauc šurp. Vieglāk būtu nebraukt trīs stundas, bet vai tad mirsi te, Mazirbē, nost? Pirmās reizes it kā nekas nepalīdzēja, bet es jau zināju, kā mans organisms reaģēs vēlāk. Tā arī bija. Ja pirmdien mani kabinetā teju ienesa, tad piektdien es jau čāpoju pati. Jā, vilcienā vēl mēnesi iekāpt un izkāpt nevarēju, bet pa lēzeniem autobusa pakāpieniem varēju ierāpties, veselība pakāpeniski uzlabojās. Pēc gada spēju pat bišķi padancot ballē, man likās, ka nekad to vairs nevarēšu.

Aprīlī biju nopirkusi ceļojumu uz Pirenejiem. Mugura gan bija jancīga, šaubījos, vai varēšu. Puksts pēc adatu kursa pateica: tu mierīgi iziesi tos Pirenejus. Jā, izstaigāju, un mugura joprojām ir mierīga.

Cilvēki parasti vaicā, vai tas sāp? Jā - sāp. Tas mirklis, kad iedur adatu, dažreiz ir sāpīgs, es pat atļaujos iekaukties, bet visu pārējo pusstundu nekas nesāp. Un - ja tu nespēj izturēt tās nelielās sāpītes adatu seansā, tad, iespējams, tev nemaz nekas nekaiš.

 

Abonē