SVĒTVIETAS. Meža un koku svētība un spēks

 
©Aisma Orupe

Baltu ciltīm mežs un Meža māte vienmēr tika turēti godā. Taču īpaša vieta bija atvēlēta svētbirzīm, kas bija saskarsmes vieta starp dievībām un cilvēkiem. Šādās vietās drīkstēja ieiet ar cieņu un godbijību, neko nepostot. Ne velti ir tautasdziesma: «Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu.» Arī atsevišķus kokus īpaši godināja, nesot tiem ziedojumus.

Patlaban gan no svētbirzīm nekas daudz pāri nav palicis. Ir gan šur tur minēts, ka Latvijas teritorijā, lielākoties Kurzemē un Ziemļvidzemē, bijis ap četrdesmit svētmežu un svētbiržu. Nosaukums Elku mežs ir norāde uz vienu no tādām.

Īpašs statuss

Kuršu ķoniņu pēcnācēji visilgāk saglabāja seno kultūrvidi un pagāniskās tradīcijas. Svētbirzīs tika rīkoti veļu mielasti, un tiek pieļauts, ka savulaik tās kalpojušas kā mirušo apbedīšanas vietas - sadedzinot aizgājēju, tika atvērti vārti uz Aizsauli. Reizi gadā tie atgriežas noteiktā laikā, un tad arī svētbirzī tika rīkoti rituāli - mielasti. Mežs varēja arī atriebties. Ja kāds ar necieņu un postoši izturējās pret šīm vietām, tas saņēma atmaksu - vai nu ciemā izcēlās ugunsgrēks, vai pats postītājs pēkšņi nomira. Ir saglabājušies nostāsti par to, ka Elku mežs, kad to padomju laikā sadalīja, izveidojot cauri tam Kuldīgas-Aizputes ceļu, atriebās - regulāri «laužot» tehniku.

Par īpaša statusa kokiem vēl arī liecina tiem dotie vārdi, piemēram, svētozols vai upurozols. Burtnieku pusē Gaujas krastā vēl pagājušā gadsimta sākumā auguši trīs lieli ozoli - saukti par Sīmanēnu (māju nosaukums) svētozoliem. Divi nopostīti, dobumā ielaižot uguni - viens šādi iznīcināts it kā skaudības dēļ, ka zeme piešķirta citam. Šogad negaisa laikā nolūzis pēdējais no tiem. Taču tie joprojām zaļo citās Latvijas, piemēram, Andumu un Mundigu upurozoli Lībagu pagastā, Atpiķu upurozols Trikātas pagastā. Svēti varēja būt ne tikai ozoli, bet arī liepas (Ikšķilu svētā liepa Limbažu novadā), mežābeles un citi koki. Arī kokiem ziedoja - sēja to zaros lentītes vai atstāja citas veltes.

Treji svēti kalni

Arī dabas parkā «Talsu pauguraine» ir daudz gandrīz nepārveidotu vecu ozolu, egļu un priežu audžu. Ļoti iespējams, ka tās ir atskaņas no svētmežiem. Arī ap Jāņkalnu mājām zaļo vareni ozoli. Te labi aug arī saldie ķirši, ko bijis vesels dārzs, putni tos sasējuši pa visu apkārtni. Māju saimniece Aiva Daukša pasmaida, ka māju varētu dēvēt par Ķirškalniem, taču tai ielikts nosaukums par godu vienam no trim kalniem, kas izvietojušies vienā svītrā un vienādos attālumos. Senlaikos tie kalpojuši kā īpašas vietas, kur zintnieku virsvadībā virsotnēs veikti savi rituāli. Kamparkalns bijis laika likšanai, Vanagkalns - ziedošanai un upurēšanai, Jāņkalns - lietu lemšanai. Uguns rituālu vieta, kur tas tiek darīts arī mūsdienās.

Par to, ka Latvija ir īpaša un ir bagāta ar spēka vietām, liecina arī tā saucamais Hartmaņa tīkls - mūsu zemes teritorijā ģeobioloģiskas vietas jeb Zemes informatīvā tīkla līnijas ir netālu cita no citas, kamēr pārējās pasaules daļās starp tām ir liels attālums, uzsver Jāņkalnu saimniece. Tas arī ļauj izskaidrot, kāpēc daudziem iekarotājiem tik svarīgi bija iegūt sev šo nelielo zemes pleķīti, kurā nav derīgo izrakteņu iegulu. Te iederīga ir teika par to, kā latvieši ieguvuši savu zemi. Saaicinājis Dievs dažādu tautu pārstāvjus pie sevis un dalījis katram savu teritoriju. Kad visiem jau ticis pa savai tiesai, ar novēlošanos ieradies latvietis. Kad Dievs vaicājis, kur kavējies, viņš atbildējis, ka visu dienu strādājis un ir nepamanījis, kā paiet laiks. Tad nu Dievs nopūties un teicis: še tev šis mazais gabaliņš, ko biju atstājis sev. «Un vai tā tiešām nav Dieva zeme, kuru netricina ne zemestrīces, ne orkāni?» teic Aiva Daukša, vedinot apraudzīt spēka taku.

Taka ar jumja kokiem

Viņa iztēlojas, kā savulaik notika gājiens uz Jāņkalnu: cauri ozolu vārtiem viedie pa priekšu, pārējie pēc tam. Tas ir gluži kā Jāņos - jāņamāte un tēvs pa priekšu, aiz viņiem - jāņabērni. Visa dzīve šajās mājās ir pakārtota gada ciklam, ievērojot senās tradīcijas, dziedot un dejojot, skandējot tautasdziesmas. Jāņu dienā pie ozoliem tiek skaitīti spēka vārdi, un pēc tam metoties dīķī nopeldēties vai pavārtoties rīta rasā. Daba jau ļoti sniedz savu spēku, vajag tikai zināt, kur to pasmelties. Piemēram, kā tikt vaļā no ceļgalu un gūžu sāpēm? Apse var palīdzēt. Ne velti sievas pie plīts sēdēja un mizoja tupeņus, sēžot uz apses bluķīša. Apse un uguns ārstēja, noņēma sāpes. Vai arī, ja viss apnika līdz kaklam un māca nogurums, ka vai traks, paņēma zirgskābenes lapu, sarīvēja ar to plaukstas un pēdas, un, skat, atkal parādās mundrums.

Arī dziesma ir ļoti svarīga rituāla daļa, jo dziedāt nozīmē dzied-ināt. Tāpat rotaļa ir ar dziļāku jēgu, jo patiesībā tas ir daiļi iziets rituāls. Ir tādas, kur skaisti raksti palikti apakšā, ir tādas, kur aplī tiek iets un tā centrā katrs nonāk, gūstot īpašu enerģiju. Folkloras taku papildina deviņas latvju zīmes. Tās pastiprina spēku, kas rodams šajā vietā. Un daudzi, kas te pabijuši un taku ar rotaļām un dejām izgājuši, to sajutuši. Lūk, Māras krusts, kas ir spēcīga un sargājoša zīme. Koku pasaulē tāds ir pīlādzis, jo tam katras ogas galiņā ir krustiņš. «To, ka šī ir īpaša vieta, norāda arī koki, kas te saauguši kopā, arī pīlādži,» norāda māju saimniece. Vienā takas malā ir arī ozols ar diviem stumbriem. Šādus kokus dēvē par jumja kokiem. Ozoli norāda uz āderēm, daļu no tiem šādi iestāda sīļi, kas izvēlas tieši šādas enerģētiski spēcīgas vietas. Lai iegūtu koka spēku un enerģētiku, jāpakāpjas pa kāpnēm līdz saauguma vietai, jāpaceļ rokas, jāpiespiež plaukstas pret katru no stumbriem un no sirds jāvēlas kaut kas. Tad pa otru pusi jākāpj lejā. Teikt, ko vēlējies, nedrīkst, tad nepiepildīsies, brīdina Aiva Daukša. Ozols ir kā skurstenis uz Visumu, tāpēc dziļi apdomāta vēlme aiziet tieši kosmosā. Iešūpojot sevi trīsreiz, rodas vibrācija, kas domu pasit tālāk kā tādu bumbu, kad tai iesper. Pēc laika tā nāk atpakaļ kā piepildījums. Daudzi viņai pēc tam apliecinājuši, ka patiešām koks strādā. Arī vecākais dēls par to pārliecinājies. Jaunlaulātie te kāpjot abi kopā - lai nekad nešķirtos. Arī jaundzimušo šādi iešķeltam kokam savulaik izvilka trīsreiz cauri, lai attīrītu viņa karmu, lai atstātu visu nelabo «aiz tā». Par to, ka ozols dzird un jūt kāpēju noskaņojumu un domas un uzņem tās, liecina tas, ka pa šiem gadiem tas ir manāmi sakrities - apkaltis un apsūnojis.

Viss dzīvs

«Šamaņiem ir uzstādījums, ka jebkam, kam ir forma un saturs, ir dvēsele - tas attiecas uz kokiem un arī akmeņiem, kas te takas malā ir satupuši,» saka Aiva Daukša. Kad paskatās no augšas, var redzēt, ka no akmeņiem ir izveidots Ērgļu zvaigznājs. Lūk, viens ir auss formā - tātad kā Dieva auss, kas visu dzird. Otrs sēž 16 āderu krustpunktā, kur tiek veikti rituāli. Uz tā notiek arī līdzināšanas rituāls jaunlaulātajiem un krustabas - pādītes dīdīšana. Ne velti ir teiciens: kā akmenī cirsts, jo akmens ir kā cietais disks, kur visa informācija tiek saglabāta. Jo tautasdziesmā teikts: «Tautiešam(i) roku devu, uz akmeņa stāvēdama, Labo devu, ne kreiso, lai ir laba dzīvošana.»

Neparasts jumis izveidojies Spīganu pļaviņā, kur aug ozols kopā ar apsi. Turklāt ozola zars savulaik bija izvilcies caur apses dobumu - it kā sabučojušies. Tādu savienojumu mājas saimniece nekad neesot citur redzējusi, tas ir īsts dabas brīnums. Tagad gan apse ir nokaltusi, un pa šiem gadiem, ko Aiva te dzīvo, tā arvien vairāk sadrūp. Nu vēl vētra nolauzusi to dobuma vietā, kā viņai ir visvairāk žēl, jo tur dzīvojis ūpis.

Esot teika par šiem kokiem. Atnākuši Jāņu naktī uz šo vietu divi iemīlējušies jaunieši un trāpījušies uz raganu saietu. Tās viņus par sodu, ka iztraucētas, nobūra par diviem kokiem. Patiesībā jau raganas nav nekas slikts, katra sieviete savā ziņā tāda ir, piebilst Aiva. Krieviski «veģma» nozīmē - cilvēks, kas redz. Te esot vieta, kur Jāņos notiekot raganošanās - visa sliktā izmēšana. To dara, visu nelāgo sametot katlā, kas pēc buramvārdiem pārvēršas labajā. Tas tad, skaļi strebjot, jāizdzer. Tāpat ir smiekli un izkliegšanās. Te izbirdinot arī sīknaudas sauju, kas tad jāsameklē un jāieliek maciņā - naudas enerģijas piesaistei. Viss strādā, ja tiek darīts apzināti un ar nodomu, akcentē māju saimniece.

 

Abonē