PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Pa­ma­tu lik­ša­na lat­vie­šu as­tro­lo­ģi­jas va­lo­dai

 
©Depositphotos

Par astroloģiju un tās attīstību Latvijā ir maz ziņu, tomēr vēstures avotos un presē iespējams atrast interesantas liecības.

Pa­ti pirm­ā pre­sē pub­li­cē­tā «sa­ru­na ar Lat­vi­jas as­tro­lo­gu Ral­fu Be­to­ru» ir vel­tī­ta tam, lai žur­nā­la «Aiz­ku­li­ses» 1925. ga­da 25. de­cem­bra nu­mu­ra la­sī­tā­jiem tik­tu da­rīts zi­nāms «Kris­ti­nes Meierowiz tra­ģis­kais lik­tens as­tro­lo­ģi­jas ap­gais­mo­ju­mā». Nā­ka­mais raksts pie­teikts mak­si­mā­li la­ko­nis­ki «Sig­frids Meierowizs †»: tā vis­maz uz pa­pī­ra kungs pa­lai­da dā­mu pa priekš­u, kaut dzī­vē bi­ja no­ti­cis ot­rā­di. Kā zi­nāms, Lat­vi­jas ār­lie­tu mi­nistrs, ie­priekš arī Mi­nis­tru pre­zi­dents Zig­frīds An­na Mei­ero­vics (1887-1925) gā­ja bo­jā au­to­ka­tas­tro­fā 22. augus­tā, bet vi­ņa sie­va Kris­tī­ne (dzi­mu­si Bak­ma­ne, 1897-1925) se­ko­ja vi­ņam paš­nā­vī­bā 3. de­cem­brī. Kristīne Mei­ero­vi­ca ir kļu­vu­si par pir­mo lat­vie­ti, par ku­ru pub­li­kā­ci­ja lie­ci­na, ka vi­ņai sa­stā­dīts ar 1897. ga­da 22. no­vem­bra plkst. pus­sep­ti­ņiem va­ka­rā no­teik­ta dzim­ša­nas brī­ža ho­ro­skops, t.i., zvaig­znā­ju un pla­nē­tu iz­kār­to­jums zī­mē­ju­mā un tā­lāk tā vār­dis­ka­jā at­šif­rē­ju­mā. Īs­te­nī­bā pub­li­kā­ci­ja ap­rak­stī­ja ne tik daudz Kris­tī­nes lik­te­ni, jo šo ap­rak­stu «Aiz­ku­li­šu» la­sī­tā­ji to­brīd pa­ši la­bi zi­nā­ja (1), bet gan ho­ro­sko­pa uz­bū­vi, kas vis­maz ša­jā ga­dī­ju­mā esot se­viš­ķi vieg­li uz­tve­ra­ma: «Ik­katrs as­tro­lo­ģi­jas in­te­re­sents var no­teikt to, ka mū­su priekš­ā ir viens ide­āls paš­nāv­nieks» (3. lpp.), kam «Sa­turns - nā­ves zī­me ar Mar­su - ugu­ni sa­vie­no­jas sir­dī. Paš­nā­vī­bai bi­ja jā­no­tiek, kad de­be­sīs pa­rā­dī­jās mē­ne­sis» (4. lpp.).

Nu­pat ci­tē­tie vār­di no­slē­dza Kris­tī­nei vel­tī­to pub­li­kā­ci­jas sa­da­ļu. Tū­līt tā­lāk se­ko­jo­šā sa­da­ļa par Zig­frī­du vi­ņa ho­ro­sko­pa gra­fis­ko ver­si­ju gan ne­pa­rā­dī­ja, bet gan jau la­sī­tā­ji no­ti­cē­ja, ka pa­tie­šām «mū­su ne­aiz­mir­sta­mā ār­lie­tu mi­nis­tra S. M. ho­ro­sko­pā kā spo­gu­lī re­dza­mas tās as­tro­lo­ģis­kās zī­mes, ku­ras vi­ņam de­vu­šas ār­kār­tī­gas sek­mes dip­lo­mā­ti­jā». Ku­ri par šīm pa­šām un lī­dzī­gām lie­tām gri­bē­ja uz­zi­nāt vēl vai­rāk un pla­šāk, tie at­tie­cī­gā «Aiz­ku­li­šu» nu­mu­ra pē­dē­jā, 8. lpp. ti­ka in­for­mē­ti, ka lat­vie­šiem bei­dzot pa­rā­dī­jies spe­ci­āli as­tro­lo­ģisks iz­de­vums: «Tik­ko iz­nā­cis un ik­ku­ra in­te­re­si sais­tošs mē­neš­raksts «Lik­tens un Zvaig­znes», ku­rā starp ci­tu ie­spiests: K. un S. Mei­ero­vi­cu tra­ģis­kais lik­te­nis as­tro­lo­ģi­jas ap­gais­mo­ju­mā», t.i., ta­jā vār­dis­ka­jā no­for­mē­ju­mā, uz ku­ru autor­tie­sī­bas ar «Aiz­ku­li­šu» starp­nie­cī­bu bi­ja pie­tei­cis Ralfs Be­tors. Vieg­li sa­pro­tams, ka viņš no­slē­dzis da­rī­ju­mu ar «Aiz­ku­li­šu» iz­de­vē­ju Ar­tu­ru Tu­pi­ņu (1889-1952), kurš ap­mai­ņā pret to­brīd lat­vie­šiem uni­kā­lu in­for­mā­ci­ju ļā­vis sa­vā iz­de­vu­mā rek­la­mē­ties jaun­am un po­ten­ci­āli ar «Aiz­ku­li­sēm» ne ma­zā mē­rā kon­ku­rē­jo­šam iz­de­vu­mam. «Aiz­ku­li­ses» pa­cen­tās ne­ra­dīt ie­spai­du par R. Be­to­ra mo­no­pol­tie­sī­bām uz lat­vie­šu as­tro­lo­ģi­ju un ta­jā pa­šā pub­li­kā­ci­jā in­for­mē­ja par Kristīnes Mei­ero­vi­cas ho­ro­sko­pu, kā­du «Aiz­ku­li­sēm» stā­dī­jis priekš­ā «otrs Rī­gas as­tro­logs S. Sch.».

Ti­cē­sim, ka žur­nā­la «Lik­tens un Zvaig­znes» sa­tu­ra, ne­vis iz­de­vē­ju da­rī­ju­mu dēļ jaun­o žur­nā­lu sa­vā rub­ri­kā «Grā­ma­tu galds» iz­slu­di­nā­ja avī­ze «Rī­gas Zi­ņas». Avī­zes 1925. ga­da 14. no­vem­bra nu­mu­ra 6. lpp. pa­teik­ta pa­ti lie­tas bū­tī­ba, ka «Lik­tens un Zvaig­znes» ir «lat­vie­šu pir­mais as­trop­si­ho­lo­ģis­kais mē­neš­raksts as­tro­lo­ga Rol­fa Bet­ho­ra va­dī­bā»; žur­nā­la re­dak­to­ra vār­da un uz­vār­da pa­reiz­rak­stī­ba šo­reiz uz lie­tas bū­tī­bu ne­at­tie­cas.

Žur­nā­la «Lik­tens un Zvaig­znes» lik­te­nis at­gā­di­na kaut ko par kurp­nie­kiem un vi­ņu pa­šu kur­pēm, jo zvaig­znes ne­bi­ja žur­nā­la lik­te­nim lab­vē­lī­gas. 1925. ga­da bei­gās ir iz­do­ti di­vi žur­nā­la nu­mu­ri ko­pā uz 32 ma­zām lap­pu­sī­tēm ar ap­mē­ram des­mit tek­stiem, kas da­ļē­ji dub­lē­jas lat­vie­šu, vā­cu un krie­vu va­lo­dā. Par au­to­riem uz­rā­dī­ti jau zi­nā­mais Ralfs Bet­hors, žur­nā­la iz­de­vējs Kārlis Čun­čiņš un «Aiz­ku­li­sēs» re­dzē­ta­jiem ini­ci­āļiem at­bil­sto­šais krie­vu va­lo­dā pub­li­cē­to rak­stu au­tors C. . To­mēr bi­ja pie­nā­cis laiks arī lat­vie­šiem pa­da­rīt as­tro­lo­ģi­ju par pro­fe­si­onā­las dar­bī­bas no­za­ri, kas ne­var pa­stā­vēt bez sa­viem pre­ses iz­de­vu­miem. Pus­ga­du vē­lāk - ar 1926. ga­da 19. mai­ju - da­tēts žur­nā­la «Lu­ci­fers» pir­mais nu­murs, ku­ra pie­tei­ku­mā fi­gu­rē arī «as­tro­logs Ralfs Bet­hors». Cil­vēks ar šā­du pseido­nī­mu Lat­vi­jā dar­bo­sies vēl dau­dzus ga­dus, un vi­ņa vei­kums ir at­se­viš­ķa pē­tī­ju­ma vērts. Ralfs Bet­ho­ra sta­tuss šā­dā kom­bi­nā­ci­jā ti­ka maz­liet pa­ze­mi­nāts līdz žur­nā­la no­da­ļas va­dī­tā­jam. Re­dak­ci­jas tri­um­vi­rā­tā vēl ie­til­pu­ši «no­slē­pu­mai­ni zi­nāt­ņu no­da­ļas» va­dī­tājs, «okul­tists Fr. Gai­lis» un re­li­ģis­ki - fi­lo­zo­fis­kās no­da­ļas va­dī­tā­ja El­za Ban­ka­va, kas vien­lai­kus va­dī­ju­si vi­su šo pa­sā­ku­mu kā «re­dak­tri­se - iz­de­vē­ja».

Dažus mēnešus vēlāk Ralfs Bethors atgriezās pie tēmas par nāvi, kas vadās no zvaigznēm, bet nešķir ne bagātos no nabagiem, ne slavenos no praktiski nemanāmajiem, ne pieaugušos no bērniem. «Lucifera» trešajā jeb jūnija numurā 37.-38. lpp. izskaidroti horoskopi diviem nelaiķiem Jānim Melderim un Taubei Jakubovičai. Pirmais bija to laiku slavenība, skaistulis, žurnāla «Jaunā Nedēļa» izdevējs un redaktors, autosporta ieviesējs Latvijā. Vai tiešām vajadzēja gadīties tā, ka vairākas automašīnas veic ralliju Rīga-Liepāja-Rīga, praktiski vienlaikus sasniedz finiša līniju Rīgā un mēģinājumā apsteigt vienai otru aizķer pie finiša līnijas stāvošo tiesnesi? Jā, zvaigznes esot noteikušas, ka ar 1890. gadā dzimušo Jāni tā bija jānotiek 1926. gada 10. jūnijā. Trīs dienas pirms viņa nāves autobuss pie Nacionālās operas bija atņēmis dzīvību 1918. gadā dzimušai ebreju meitenītei.

Diemžēl ne zvaigznes, ne dievi, ne kādi citi noslēpumaini spēki nebija labvēlīgi arī «Luciferam», kas savu iznākšanu izbeidza ar septīto numuru tā paša gada 19. augustā. Lai nu tā būtu, ka izgaišana bez pēdām atbilst «Lucifera» dabai. Par to gan brīnījušies žurnāla lasītāji, t.i., abonenti, un ne tikai viņi. 1927. gada aprīlī savas gaitas sākušajā žurnālā «Sfinkss» Ralfam Bethoram nācās skaidrot «tā žurnāla abonentiem, kura iznākšana 1926. gadā (aiz man nezināmiem apstākļiem) apstājās, nosūtu šo paraugnumuru un apsolos savu morālisko pienākumu izpildīt», ievietojot «Sfinksā» rakstus, kas bija jau pieteikti «Luciferā». Nekādas materiālas saistības Ralfs Bethors neuzņēmās, jo viņš taču nebija «Lucifera» izdevējs. Par jaunā žurnāla izdevēju turpat, aprīļa pirmā numura pēdējā, 16. lpp. atkal uzrādīts K. Čunčiņš. Šeit atkārtosim solījumu vēlāk speciālā publikācijā paskaidrot sīki un smalki, kāpēc Ralfs Bethors ir viena un tā pati persona, kas Kārlis Čunčiņš un vēl citos gadījumos Kārlis Līcītis.

Izdevumu nomaiņas kaskāde nemainīja stilu, kādā latviešu astroloģija R. Bethora personā izspēlēja savu debiju vietējai publikai. Ar viņa roku «Sfinksa» pirmā numura 5. lpp. ierakstīts «Jānis Čakste †. Latvijas republikas 1. prezidenta likteņa spogulis». Jau virs virsraksta tika atklāts galvenais, kas šajā gadījumā bija svarīgāk par J. Čakstes neizsakāmi daudzajām labajām īpašībām, kuru uzskaitījums turpinājās vēl nākamajā «Sfinksa» numurā. Svarīgāk bija tas, ka Ralfs Bethors 1926. gada 24. novembrī lasījis lekciju Sieviešu Palīdzības korpusa biedrenēm un biedriem un 250 cilvēku tur esot dzirdējuši pareģojumu, ka «mēs zaudēsim nākamajā (1927.) gada ceturksnī ievērojamu juristu iz augstākām aprindām». Patiešām, Latvija nevarēja zaudēt par Jāni Čaksti augstāk stāvošu juristu, kura mūža beigas datētas ar 1927. gada 14. martu. Slidens ir Ralfa Bethora apgalvojums, ka lekcijas lasīšanas brīdī «tas tiešām nebūtu par nopietni domājošu uzskatīts», kurš būtu uzrādījis tieši Jāņa Čakstes nāvi. Prezidents tomēr bija krietni gados (1859-1927) un sirga ar vairākām kaitēm, kas nav slēptas 1927. gada 15. marta «Valdības Vēstneša» 2. lpp. publicētajā ārstu slēdzienā par viņa nāvi. Ticams šķiet to dienu presē manīts vērojums, ka cilvēki nav gribējuši ticēt ziņām par prezidenta slimību nopietnību. Prezidenta persona tika ļoti cieši saistīta ar ieguvumiem, uz kādiem Latvijas valsts pavēra ceļu šajā valstī dzīvojošajiem cilvēkiem - nu, vismaz vairākumam no viņiem. Valsts pirmā prezidenta nāve, toties, modināja nelāgas priekšnojautas, ka šie ieguvumi var izrādīties visai īslaicīgi.

Izteiksmīgu piemēru valsts apdraudētības izjūtas radītiem pārdzīvojumiem rāda literatūrkritiķa Roberta Klaustiņa (1875-1962) sacerējums «Modernā estētisma gals un jaunā ētika». «Izglītības Ministrijas Mēnešraksts» deva viņam iespēju četros 1925. gada numuros (nr. 7-10) izpausties tā, it kā vienīgos draudus Latvijas valsts pastāvēšanai radītu tie mākslas darbi, kuros atpazīstama kāda no modernisma pazīmēm: «Modernisms ir antipatriotisks, antinacionāls un, protams, arī antisociāls» (nr. 10, 372. lpp. gada numerācijā). «Protams, ka šādā atmosfērā plaši uzplaukst visādas «zinātnes»: okultisms, spiritisms, maģija, mistika, astroloģija, kuru vilnis mums nāca vēl 20. gs. sākumā un visiem vēl labā atmiņā» (nr. 8, 159. lpp.), tāpēc Robertam Klaustiņam nācās krietni papūlēties, lai nebūtu jāatgādina sev un citiem, ka arī šis šļāciens, t.i., modernisms, ienesa Latvijas valsti Eiropas politiskajā kartē. Bet kā nodrošināties, lai nākamie viļņi vai pat tikai viegli vilnīši Latviju no šīs kartes atkal nenodzēstu? Roberts Klaustiņš uzskatīja par vajadzīgu celt dambi arī pret astroloģiju, kuras norāde uz debesu ķermeņu mūžīgo kustību un dažādu konstelāciju periodisko atkārtošanos nudien nesolīja Latvijas valstij neko labu.

Ļoti iespējams, ka Roberta Klaustiņa raksti 1925. gada rudenī bija jau tieša atbilde uz astroloģiski pamatotu globālās nākotnes paredzējumu latviskojumiem. 1925. gada pavasarī avīze «Latvija» 5. un 7. marta numuru 1. lpp. iepazīstināja ar ārzemju astrologu aprēķiniem par attiecīgo gadu pasaulē zem virsraksta «Drausmīgi pareģojumi». Gada beigās «Rīgas Ziņas» 6. novembra numura 4. lpp. pārnesa līdzīgus apgalvojumus uz nākamo, 1926. gadu. Vislielākā vērība starp šādiem paredzējumiem pelnīti pienācās vācu astrologa Alfrēda Maksa Grimma (1892-1962) grāmatai, kuras nosaukumu varētu latviskot kā «Astroloģija un politika - Eiropas nākotne. Turpmākie 50 gadi astroloģijas skatījumā» (2).

Pirmais Latvijā šo grāmatu pamanīja un 1925. gada 10. jūlija 2. lpp. salīdzinoši īsi pieminēja «Latvijas Sargs». Plašāku ieskatu grāmatā vēlāk deva «Rīgas Ziņas» 27. novembra 6. lpp. un «Latvija» 5. decembra 3. lpp. Abās publikācijās izmantots viens un tas pats pamatteksts, bet noformēts tas dažādi. «Latvija» bija tikai paplašinājusi savu pavasarī jau izmantoto frāzi, kas rudenī skanēja «Astrologu drausmīgie pareģojumi». «Rīgas Ziņas» izteicās niansētāk ar virsrakstu «Kādas briesmas pareģo zvaigžņu lasītāji» un apakšvirsrakstu «Latvija iešot bojā 1934. gadā». Jau nākamajā dienā pēc «Rīgas Ziņu» publikācijas šo apakšvirsrakstu savā 2. lpp. apspēlēja «Sociāldemokrāts» - no šīs avīzes skatpunkta, astroloģija deva pamatu jautrībai. «Latvijas Vēstneša» versijā 3. oktobra numura 3. lpp. Alfrēda Maksa Grimma paredzējumi reducēti līdz Padomju Savienības komunistu režīma sabrukumam 1929. gadā.

Uzmetot aci grāmatas pārstāstam, grāmata šķiet nejēdzību virtene: Austrijai jau sen vajadzēja būt Vācijas sastāvā, Čehoslovākijai vajadzēja paplašināties (īstenībā tā saruka - pēc Otrā pasaules kara bija spiesta vairāk atdot PSRS nekā ieguva no Vācijas, bet Čehoslovākijas sadalīšanās gan notika jau pēc astrologa paredzējumu termiņa beigām), Itālijai vajadzēja atkarot daļu Francijas teritorijas utt.; par komunistisko Krieviju jau minēts. Vācu astrologu tagadējais oficiālais viedoklis par grāmatu tomēr ir tāds, ka «pārsteidzoši daudzi paredzējumi piepildījušies» (3), ko kaut vai Latvijas dēļ nevar noraidīt kā tukšu lielību, ka viņi tikai uztur savas cunftes godu. Patiešām, 1934. gadā taču beidza pastāvēt un Alfrēda Maksa Grimma grāmatā aprakstītajā periodā netika atjaunota Latvijas Republika kā valsts, kas atbilstu tai Satversmei, kāda bija spēkā 1925. gadā. Būtisks atbalsta punkts grāmatai ir Eiropas Savienoto Valstu nodibināšanās starp 1965. un 1970. gadu, jo viens no nozīmīgākajiem tagadējās Eiropas Savienības izveidošanas dokumentiem patiešām tika pieņemts 1967. gadā. Daudzus šā astrologa un vispār astrologu paredzējumus iespējams reabilitēt, vairāk vai mazāk apstrīdamā veidā pārtulkojot to nozīmi vēlāk lietotā terminoloģijā un/vai fragmentējot solītos, bet nenotikušos notikumus tā, lai vismaz daļa no šiem fragmentiem atbilstu astrologa teiktajam.

Pāris turpmākos gadus attiecībā uz astroloģijas izmantošanu nākotnes paredzēšanā Latvijā nekas nemainījās - vietējie žurnālisti turpināja vākt un latviskot pasaules presē manītas prognozes tajā manierē, pēc kuras labas ziņas vispār nav ziņas. Pirmā plašākā uz vietas darinātā astroloģiskā prognoze presē parādījās 1927. gada vasarā, kad cilvēku uzmanību debesīm pievērsa Saules aptumsums. Laikraksta «Pēdējā Brīdī» lasītāji no šoreiz Čunčiņa veidolā (R. Bethora = Čunčiņa, kā tekstā paskaidrots) runājušā astrologa uzzināja visvairāk par sliktu laiku, gluži kā no tās 1791. gadā Berlīnē klajā laistās un Rīgā tirgotās grāmatas, ar kuru sākām stāstu par astroloģiju Latvijā (4). Sekoja visiem laikiem un vietām piemērots atzinums, ka «pie mūsu valsts politiskā apvāršņa redzu paceļamies tumšus mākoņus», un Latvijā gandrīz vienmēr aktuālais brīdinājums, ka «visbailīgākā aina redzama austrumos!». Šo dažādām nozīmēm bagāto frāzi Kārlis Čunčiņš pasniedza līdzīgi kā iepriekš Alfrēds Makss Grimms. Latvieši varēja atviegloti uzelpot, jo sava astroloģija viņiem nu bija tikpat pašsaprotama vai tomēr nesaprotama kā sava valsts un valoda.

_

1. Latviešu literāti pārstāsta šo stāstu atkal un atkal, lai tas nekādā gadījumā netiktu aizmirsts. Sk.: Ūdris J. «Zigfrīda Meierovica trīs Annas». - R., 2007.; Margēvics T. «Zigfrīda Annas Meierovica sadalītās mīlestības». - R., 2012.

2. Grimm Alfred Max. «Astrologie und Politik - Europas Zukunft. Die nächsten 50 Jahre im Lichte der Astrologie» - Uranus-Verlag Max Duphorn - Bad Oldesloe, 1925. Bādoldeslo ir pilsētiņa Vācijā starp Hamburgu un Lībeku. Grāmatas cena interneta piedāvājumos tagad ap 50 eiro.

3. Sk. http://wiki.astro.com/astrowiki/de/Alfred_Max_Grimm.

4. «Erklärung der Konstellationen oder Stellungen der Himmelskörper...» Sk.: Kluinis A. «Latviešu tauta zem blāvām zvaigznēm». - «Praktiskā Astroloģija», 2014., nr. 1., 22.-25. lpp.

 

Abonē