LEĢENDĀRA PERSONĪBA. «Zvērs 666». Kas bija Alisters Kroulijs?

Par to, ka Alisters Kroulijs bija īsta leģenda, nešaubās neviens. Taču par viņa paveikto domas dalās – vieni sauc Krouliju par XX gadsimta pirmās puses lielāko magu un vienu no dižākajiem domātājiem, bet citi viņu uzskata par narkomānu un neiedomājami perversu izvirtuli.

Vieni norāda uz viņa izcilajām zināšanām ezoterikas un astroloģijas jomā, bet citi - uz sātanisma kultivēšanu. Vieni saka, ka viņš flirtējis ar nacistiem, citi - ka strādājis britu izlūkdienesta labā.

Lai kā arī būtu, no Kroulija, kurš sevi lepni dēvēja par «Zvēru 666», iespaidojušies gan scientoloģijas pamatlicējs Rons Habards, gan Džeralds Gārdners, kurš izstrādājis neopagānisko Vikkas («Wicca») reliģiju jeb raganu maģiju. Kroulija formulētās Telemas filozofijas pamatlikums «Dari, ko vien vēlies» kļuva par vienu no hipiju lozungiem, par viņu esot jūsmojuši gan pazīstami popkultūras pārstāvji, gan bēdīgi slavenais slepkavnieks Čārlzs Mensons un viņa «ģimene».

Dievbijīgā audzināšana nedod rezultātu

Edvards Aleksandrs Kroulijs (tāds ir viņa īstais vārds) piedzima 1875. gada 12. oktobrī Limingtonspā pilsētiņā Vorikšīras grāfistē. Viņa tēvs pārvaldīja ģimenes alus darītavu «Crowley's Alton Ales», taču lielāko daļu laika, gluži tāpat kā māte, pavadīja radikālās protestantu sektantu grupas «Plimutas brālība» sanāksmēs. Uz tām no bērnības tika ņemts līdzi arī mazais Aleksandrs. Lasīt viņš iemācījās jau četru gadu vecumā, taču ilgāku laiku vienīgā grāmata, ko vecāki atļāva studēt, bija Bībele, jo bija bažas, ka cita literatūra zēnu varētu samaitāt. Gadiem ritot, šim aizliegumam pievienojās aizvien jauni un jauni - zēnu centās pasargāt no alkohola, tabakas, teātra un daudzu citu interesantu nodarbju kaitīgās ietekmes.

Kā jau tas bieži šādos gadījumos mēdz notikt, rezultāts bija diametrāli pretējs. Kroulijs pēc dabas bija dumpinieks, un viņā izveidojās spēcīga nepatika un skepse pret Bībeli un visu, kas ar to saistīts. Kamēr dzīvs bija tēvs (viņš nomira, kad zēnam bija 12 gadu), šo dumpīgumu kaut kā izdevās apvaldīt, jo pret tēvu puika izjuta cieņu, taču vēlāk viņa nepaklausībai jau vairs nebija robežu. Droši vien dievbijīgā māte nekļūdījās, uzskatot, ka zēns daudz ko dara, spītējot viņai, un iesauca savu dēlu par «Zvēru 666» jeb pašu nelabo - vēlāk Kroulijs ar lepnumu pieņēma šo pseidonīmu.

Ģimene pat pēc tēva nāves bija pietiekami turīga, lai varētu atļauties zēnu sūtīt labākajās skolās, bet tālaika Anglijā par labākajām tika uzskatītas privātskolas, kuras parasti darbojās pēc internātu principa. Šādos apstākļos pusaudzis varēja atsvaidzināt zināšanas par visiem jau zināmajiem netikumiem un apgūt jaunas. Tiek uzskatīts, ka tieši internātā Kroulijs guva pirmo seksuālo (un arī homoseksuālo) pieredzi, būtībā ieliekot pamatus vēlākajām mežonīgajām seksuālajām orģijām, kas vienlaikus pildīja arī maģisku rituālu lomu. Pats Kroulijs apgalvojis, ka viņam sekss ir organiska nepieciešamība vismaz reizi 48 stundās.

Okultisma dēmoni

1895. gadā Kroulijs uzsāka studijas Kembridžas universitātes Svētās Trīsvienības koledžā. Sākotnēji viņš mācījās filozofiju, psiholoģiju un ekonomiku, plānojot kaut kad nākotnē kļūt par diplomātu, bet vēlāk pievērsās angļu literatūrai un 1898. gadā izdeva diezgan labi vērtētu dzejas grāmatu. Runā, ka tieši studiju gados viņu savervējis britu izlūkdienests, ar ko Kroulijs esot sadarbojies līdz pat Otrā pasaules kara beigām.

Kroulijs apgalvo, ka būtisks pavērsiens viņa dzīvē noticis 1896. gada 31. decembrī Stokholmā. Ap pusnakti viņš pēkšņi sapratis sev piemītošo mistisko spēku, atklājis savu jauno, dzīvniecisko dabu un izjutis pašu augstāko garīgo ekstāzi. «Man nav vajadzīgs jūsu melīgais atbalsts un liekulīgās uzslavas. Lai kristietība, racionālisms un budisms iet pie velna! Es vēlos zaimošanu, slepkavības, vardarbību, un man uzspļaut, vai tas ir labi vai slikti - es vēlos spēku!» viņš vēlāk rakstījis savā autobiogrāfijā.

Tāpat kā daudzi citi talantīgi jaunieši, Kroulijs nebija pats uzcītīgākais students un jau drīz vien pameta mācības novārtā, jo vairāk laika aizņēma alķīmijas, mistikas un maģijas grāmatu studēšana. 1898. gadā viņš iestājās ordenī «Zelta rītausma», kas bija viena no daudzajām Londonas mistiķu un okultistu apvienībām. Savā Londonas dzīvoklī Kroulijs ierīkoja divas telpas maģiskajiem rituāliem, kuras nosauca par melno un balto templi. Melnajā templī atradās burvja altāris, kas bija novietots uz asinīm nošķiesta skeleta, jo Kroulijs tur mēdzis upurēt dzīvniekus. Savukārt baltā tempļa sienas bija klātas spoguļiem, visā telpā bija izvietoti maģiski simboli. Tieši šajā dzīvoklī 1899. gadā Kroulijs pirmo reizi mēģinājis (un samērā veiksmīgi) izsaukt dēmonus.

Tikmēr dalība ordenī likusi Kroulijam (tolaik viņš jau oficiāli bija pieņēmis seno gēlu vārdu Alisters) vilties - pēc viņa domām, vadošie ordeņa brāļi pārāk lielu uzmanību veltījuši ārišķīgiem efektiem, necenšoties pietiekami iedziļināties maģijas būtībā. Tika vērptas dažādas intrigas, Kroulijs sastrīdējās ar bijušajiem domubiedriem, un, sākoties XX gadsimtam, ordenis bija faktiski izjucis. 1900. gadā Kroulijs devās ceļojumā uz Meksiku, no kurienes atgriezās ļoti pacilātā noskaņojumā. Līdzgaitniekiem viņš stāstīja par veiktajiem maģiskajiem eksperimentiem, taču patiesībā, visticamāk, bija atklājis sev halucinogēno alkaloīdu meskalīnu, ko satur Meksikas kaktusi. Vēlāk meskalīns kļuva par neatņemamu Kroulija rīkoto maģisko rituālu sastāvdaļu, aizvedot «paralēlajās pasaulēs» ne tikai pašu šamani, bet arī viņa sekotājus.

Hora izredzētais

No paša sarakstītajām grāmatām un laikabiedru atmiņām izriet, ka Kroulijs bijis savdabīgs XX gadsimta sākuma ekstremālis, vēloties izmēģināt visu iespējamo, ko dzīve var sniegt. Tomēr vienlaikus viņš mērķtiecīgi analizējis šīs prakses, pārbaudot, kā tās iespējams izmantot maģiskajiem mērķiem. Gadsimta sākumā Kroulijs aizrāvās ar jogu un meditāciju, secinot, ka meditēšana ir labs līdzeklis, lai trenētu gribasspēku un nepārtraukti koncentrētu savas domas uz vēlamo objektu - šī atklāsme aprakstīta vienā no viņa daudzajām publikācijām.

Kārtējais pavērsiena punkts bija 1904. gads, kad Kroulijs kopā ar savu jauno sievu (tikpat nelabojamu misticisma piekritēju) Rouzu apmeklēja Kairu. Kārtējā seansa laikā, kad Rouza pildīja medija lomu, viņu esot uzrunājis seno ēģiptiešu uguns un spēka dieva Hora (Izīdas un Ozirīsa dēla) kalpotājs, kurš dažu dienu laikā nodiktējis Kroulijam «Likumu grāmatu» («Liber AL vel Legis»), kas uzskatāma par jaunas reliģijas telemas (grieķiski «Thelema» nozīmē «gribu») bībeli. Šajā rakstu darbā senēģiptiešu misticisms savijas ar jūdaistu praktizēto kabalu, un Kroulija kritiķi nekavējas norādīt, ka autors sakompilējis dažnedažādas drumslas no budisma, islāma un citām reliģijām un reliģiskiem novirzieniem. Taču galvenais vēstījums ir nepārprotams - jaunā reliģiskā novirziena adepti tiek mudināti «realizēt savu gribu», darot tieši to, ko viņi vēlas darīt, un neatskatoties uz tradīcijām, stereotipiem un citiem māņiem.

Heroīna atkarība un faraonu lāsts

Bija jāpaiet vēl 16 gadiem, līdz Kroulijs Sicīlijas pilsētiņā Čefalu nodibināja savu «Telemas abatiju», uz kuru jau drīzumā sāka plūst piekritēji no visām pasaules malām. Četras reizes dienā visa šī kopiena jeb sekta pēc seno ēģiptiešu parauga pielūdza Sauli, regulāri rīkoja maģiskas ceremonijas un rituālus, kuru mērķis, pēc Kroulija vārdiem, bija atklāt savu patieso būtību. Pats vadonis tobrīd izmisīgi mēģināja atbrīvoties no heroīna atkarības un par to pat sarakstīja kārtējo grāmatu, taču vieglākas narkotikas viņš kopā ar sekotājiem lietoja uz nebēdu. Vietējie iedzīvotāji ne reizi vien par sektantiem sūdzējās varas iestādēm, taču tikai 1923. gadā Benito Musolīni valdība beidzot patrieca Krouliju un viņa sekotājus no Sicīlijas. Saskaņā ar vienu no versijām, dievbijīgo itāliešu pacietībai pienācis gals pēc tam, kad viena no Kroulija kārtējām favorītēm publiski kopojusies ar āzi, tomēr ticamāk, ka Itālijas valdību ietekmēja ar jaunā aristokrāta Raula Lavdeja nāvi saistītais skandāls. 23 gadus vecais Lavdejs mira no infekcijas, ko izraisīja vai nu rituāla laikā izdzertās kaķa asinis, vai arī vienkārša higiēnas neievērošana. Viņa ietekmīgie radinieki atbalstīja pirmo hipotēzi un, izmantojot savus sakarus ar britu žurnālistiem, sacēla pamatīgu traci avīzēs - tieši tad Kroulijs arī tika nodēvēts par «XX gadsimta samaitātāko cilvēku».

Pirms pāris gadiem iznākušajā britu vēsturnieka Marka Beinona grāmatā izvirzīta vēl viena versija par Lavdeja nāvi - iespējams, viņš ticis upurēts. «Telemas abatijas» adepts gāja bojā 1923. gada 16. februārī, turklāt tieši tajā pašā stundā, kad arheologs Hovards Kārters savam patronam lordam Karnarvonam atvēra ieeju Tutanhamona kapenēs. Beinons to neuzskata par sakritību, domājot, ka Kroulijs, kurš sevi asociējis ar senajiem ēģiptiešiem, šādā veidā paudis neapmierinātību ar faraona miera traucēšanu. Vēl vairāk - vēsturnieks uzskata, ka daudzu ar Kārteru un Karnarvonu saistītu cilvēku nāve (pavisam vairāk vai mazāk noslēpumainos apstākļos mira 21 cilvēks), kurā mēdz vainot «faraonu lāstu», patiesībā bijusi Kroulija organizēta. Ir zināms, ka Kroulijs jūsmojis par Londonas sērijveida slepkavu Džeku Ķidātāju, un Beinons, kurš rūpīgi izpētījis Kārtera un Karnarvona līdzgaitnieku nāves apstākļus, tajos atradis daudz līdzību ar Ķidātāja lietu....

Slepenie ordeņi un spiegošana

1904. gadā Krouliju oficiāli izslēdza no jau pajukušā ordeņa «Zelta rītausma», un viņš nekavējoties nodibināja pats savu maģisko ordeni, kuram deva nosaukumu «Sudraba zvaigzne» («Argentum Astrum»). Līdz 1914. gadam Kroulijam izdevās piesaistīt tikai kādus 30 domubiedrus, un daudz plašāku popularitāti ieguva šīs biedrības izdotais žurnāls «Equinox», kurā lielākoties bija publicēti paša Kroulija sacerējumi.

Izdodot žurnālu, Kroulijs atkal bija pārkāpis visas tradīcijas. Līdz pat XX gadsimta sākumam okulto noslēpumu zināšana bija šauras ļaužu grupas, pārsvarā aristokrātu, privilēģija. Zināšanas tika nodotas no skolotāja māceklim un turētas slepenībā, bet nu pēkšņi tās nodrukāja žurnālā, ko varēja iegādāties ikviens. Piemēram, Kroulijs sniedza sīkas un smalkas instrukcijas par to, kā pareizi izsaukt dēmonus - kā zīmēt pentagrammu, kādus vārdus tajā ierakstīt, kā jāģērbjas rituāla dalībniekiem, kā jāuzstāda altāris, kādi signāli izmantojami rituāla laikā.

Bijušie kolēģi no «Zelta rītausmas» pat uzsāka tiesāšanos, vēloties, lai tiesa aizliedz Kroulijam izpaust šā ordeņa noslēpumus, taču procesā uzvarēja Kroulijs. Citādi reaģēja vācu okultists Teodors Roiss un viņa domubiedri no «Austrumu Tempļa ordeņa» («Ordo Tempth Orienti»). Konstatējot, ka Kroulijs izpaudis arī viņu noslēpumus, vācieši ievāca par viņu ziņas un pēc tam, kad pārliecinājās, ka brits savus secinājumus izdarījis pēc paša veiktajiem pētījumiem, piedāvāja viņam kļūt par ordeņa Britu salu nodaļas vadītāju.

Šis bija piedāvājums, no kura nemēdz atteikties. Virkne vēsturnieku gan norāda, ka līdz ar pievienošanos vācu ordenim mainījušies paša Kroulija uzskati. Sākoties Pirmajam pasaules karam, viņš devies pāri Atlantijas okeānam un faktiski nodarbojies ar Vācijas uzskatu propagandu. 1929. gadā ciešo sakaru dēļ ar vācu okultistiem Krouliju izraidīja no Francijas, bet neilgi pirms nacistu nākšanas pie varas viņš ļoti daudz uzturējās Vācijā un esot izaudzinājis to okultistu paaudzi, kas sniegusi maģisko atbalstu Trešajam reiham. Vēl vairāk - klīdušas leģendas, ka Kroulijs simpatizējis Ādolfam Hitleram, bet nacistiskās Vācijas fīrers bijis viens no viņa sekotājiem.

Tomēr vēsturnieks Mārtins Būts ir pārliecināts, ka nav nekāda pamata uzskatīt Krouliju par nacistu līdzskrējēju. Jā, savulaik viņš patiešām ieinteresējies par sadarbību ar Eiropas diktatoriem - ne tikai Hitleru, bet arī Josifu Staļinu, kurš Krouliju ieinteresējis ar to, ka virs Kremļa torņiem uzstādījis sarkanās zvaigznes jeb pentagrammas. Taču vēlāk Kroulijs šajā sadarbībā vīlies un reiz nosaucis Hitleru par «magu, kurš nespēja izprast noslēpumu jēgu». Daudz ticamāka Būtam liekas hipotēze, ka Kroulija rosīšanās Vācijā (gluži tāpat kā ceļojumi uz citām pasaules malām) bija saistīta ar britu izlūkdienesta dotajiem uzdevumiem. Interesanti, ka līdzīgi uzskatījuši arī nacisti, kuri jau trīsdesmito gadu vidū represēja daudzus ar Krouliju saistītos ezoteriķus.

Taro un ietekme uz hipiju paaudzi

Daudzi ezoterikas pētnieki par Kroulija galveno veikumu uzskata jau mūža nogalē izstrādāto Taro Tota kāršu kavu, kas tapa sadarbībā ar mākslinieci eģiptoloģi Frīdu Herisu. Interesanti, ka «Tota grāmata» tika izdota 1944. gadā, trīs gadus pirms Kroulija nāves, un tajā viņš smalki aprakstīja visas 78 nākotnes pareģošanai paredzētās kārtis, taču to komplekts pirmo reizi pārdošanā parādījās vien 1969. gadā, kad grāmata piedzīvoja atkārtotu izdevumu.

Nav nejaušība, ka tas notika hipiju jeb puķu bērnu kustības lielākā uzplaukuma laikā. Šai paaudzei Kroulija postulāts rīkoties saskaņā ar savu gribu bija ļoti pievilcīgs - jaunieši, kas neparko negribēja doties karot uz Vjetnamu, arī darīja visu iespējamo, lai izvairītos no dienesta. «Mīlestība ir likums, mīlestība saskaņā ar gribu,» vēstīja vēl viens Telemas postulāts, ko hipiji transformēja par slaveno saukli «Make love, not war». Kroulija piekritējs bija grupas «Led Zeppelin» mūziķis Džimijs Peidžs, kurš iegādājās maga bijušo savrupmāju pie Lohnesa ezera. Viņa portrets atrodams kolāžā, kas rotā «The Beatles» diska «Sgt. Pepper's Lonely Hearts Club Band» vāku, atsauces uz Krouliju un viņa filozofiju atrodamas arī «bītlu» dziesmā «Helter Skelter». Par viņa mācību interesējās arī nesen aizsaulē aizgājušais Deivids Bovijs un vesela gūzma smagā roka piekritēju, kuri apdziedājuši «Zvēru 666» un «Kungu Terionu» (vēl viens Kroulija pseidonīms). Interesanti, ka pavisam nesen mūziķa Boba Geldofa meita, pazīstamā žurnāliste un modele Pīčesa, sacēla īstu vētru britu presē, pavēstot, ka ir Kroulija sekotāja.

Kopš viņa nāves 1947. gada 1. decembrī ir apritējuši gadu desmiti, taču Kroulijs joprojām uzskatāms par ļoti pretrunīgi vērtētu personību. Ir ļaudis, kuriem viņš instinktīvi šķiet ļoti biedējošs (kaut vai lielīšanās dēļ, ka ik gadus esot upurējis 150 zīdaiņu), bet netrūkst arī tādu, kas viņu vērtē ļoti augstu. Piemēram, Ekseteras universitātes pasniedzējs, ezoterikas speciālists Tobiass Čērtons uzskata Krouliju par vienu no radikālākajiem XX gadsimta domātājiem, kuru iespējams salīdzināt ar tādiem dižgariem kā Zīgmunds Freids un Karls Gustavs Jungs. «Viņa diženums slēpjas tajā apstāklī, ka viņš ierosināja racionālu pamatojumu, lai atjaunotu maģiju kā visaptverošu teoriju, kas izskaidro gara un matērijas mijiedarbību. Viņš spēja apvienot Rietumu ezoteriskās tradīcijas mistiskās koncepcijas ar Austrumu reliģiozajām idejām un praksi,» ir pārliecināts Čērtons.

Alisters Kroulijs

Astroloģiskajā kartē, kas veidota pēc «astro.com» datu bāzē pieejamiem dzimšanas datiem, redzams, ka Alisters Kroulijs ir spēcīga personība, kas spēj iedarboties uz masām.

Pirmām kārtām par to liecina spēcīgi aspektēts Plūtons (kaut arī retrogrāds) astroloģiskās kartes 10. mājā. Turklāt kartē ir gan Saules, gan Mēness aptumsumu ietekme, kas norāda uz iekšējo spēku un dažādiem pārbaudījumiem piesātinātu dzīves ceļu.

Ņemot vērā, ka prāta planēta Merkurs atrodas Skorpiona zīmē, bet Mēness Zivīs, nav brīnums, ka Kroulijs dzīves gaitā interesējies un aizrāvies ar dažādām ezoteriskām tēmām. Mēness Zivīs + sekstils ar Plūtonu piešķir labu intuīciju, spēju orientēties cilvēkos un uztvert viņu domas. Turklāt šīs kombinācijas rosina interesi par parapsiholoģiju. Vēlmi iedziļināties un «rakt» dziļi pastiprina Merkurs Skorpionā. Savukārt interešu daudzveidību un mainību sekmē gan Saule Svaru zīmē, gan Urāns kā dzimšanas valdnieks. Tādējādi varam izskaidrot, ka Kroulijs interesējies par dažādām tēmām un aizrāvies ar dažādām idejām.

Karte liecina, ka ārzemju tēma ir ar plusa zīmi un viņam kā personībai uzturēšanās citās valstīs nāk par labu. Var ceļot, var izpausties profesionālā jomā.

Sarežģītākās kombinācijas Kroulija kartē skar privāto jomu un attiecību veidošanu. Slikts, retrogrāds Saturns 7. mājā - opozīcijā ar dzimšanas valdnieku Urānu var izraisīt disharmoniju attiecībās, gan ar otro pusīti, gan līdzcilvēkiem. Veneras un Marsa kvadrāts un Veneras opozīcija ar retrogrādu Neptūnu - nespēja izprast gan sievietes, gan vīriešus, vilšanās sirdslietās.

Gunas Kārkliņas interpretācija, īsā versija