PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Indra Melbārde. Uzdrīkstēsimies mainīties

- Gan ekonomisti, gan dažs labs astrologs mūs biedē ar nākamo krīzi. Daudzi cilvēki baidās no pārmaiņām, ja tās ietekmē viņus. Piemēram, no darba zaudējuma, no darba maiņas. Baidās, ka nebūs naudas.

- Tas saistīts ar nezināmo. Pārmaiņas vienmēr sevī ietver ko jaunu, nezināmu.

- Jums ir skaidrojums, kāpēc cilvēkus biedē nezināmais? Ne visus, tomēr lielu daļu - satrauc.

- Es domāju, ka cilvēki baidās, ka viņi zaudēs pamatu, drošību. Līdz šim ir bijis kaut kas zināms, drošs, varbūt ne pārāk labs, bet pierodam arī pie tā, kas nav izcils. Izveidojas komforta zona ar plusiem un mīnusiem, un iemācāmies to menedžēt. Bet ārpus komforta zonas ir cita, jauna dzīve, ko mēs nezinām, un nezinām, vai tur būs ērti. Mēs nezinām jaunās spēles noteikumus. Es teiktu, ka vairumā gadījumu tur būs labāk, jaudīgāk. Ja stāvam tikai šajā pusē žogam un turpinām baidīties, tad nezinām, kas būs. Ir jāsper solis tālāk.

Ekonomikas attīstībā ir kāpumi un kritumi, tas ir loģiski. Uz to jāskatās kā uz pārmaiņām, iespējām. Ja astrologi jau pirms gada par to runāja un ekonomikas dati liecina, ka krīze tuvojas, tad vienīgais veids ir to pieņemt, ļauties un menedžēt savu dzīvi tā, lai esam ieguvēji.

- Vai bailes, nedrošība varētu būt saistīta ar cilvēka psihotipu, varbūt arī padomju laika mantojums ir atstājis baiļu nospiedumu?

- Varbūt. Bet jau ir izaugusi jaunā paaudze, kam ar padomju mantojumu ir pastarpināta saikne. Domāju, ka jauni cilvēki pārmaiņas pieņem vieglāk, un es domāju, ka to var iemācīties ikviens. Ikviena cilvēka varā ir iemācīties, kā rīkoties veiksmīgāk, labāk.

Atgādināšu latviešu tautas pasaku par vardēm krējumpodā. Viena saprata, ka ir krīze, gals klāt un nav jēgas ķepuroties. Viņa laidās dibenā un noslīka krējumā. Otra nezināja, kā tiks ārā, bet kūla krējumu, kamēr sakūla sviestā un tika laukā. Tagad ir tāds laiks, kad jānoskaņojas uz otrās vardes filozofiju: jā, būs jāiespringst, jā, būs jāmeklē jauni ceļi, jā, nezinām, kā lietas notiks, bet ir lietderīgi attīstīt sevī azartu noskaidrot, kas notiks aiz tā krīzes līkumiņa. Ar mašīnu braucot, garie, taisnie ceļi ir garlaicīgi. Dzīvē ir tāpat.

- Tad tiešām var teikt, ka katras beigas ir jauns sākums.

- Es domāju, jā. Pārstāvu mācību, kas pēta veiksmīgu, panākumiem bagātu cilvēku stratēģiju, un tas ir viens no pieņēmumiem, ka katrām beigām seko jauns turpinājums. Svarīgi, kā mēs organizējam un pieņemam šo pāreju dzīvē. Tas ir stāsts par mērķiem un savas dzīves dzīvošanu, un to, kāda varētu būt manas dzīves labākā versija. Ikvienam noderīgi izdomāt, kāds varētu būt viņa dzīves labākais variants. Cilvēks ir tā iekārtots - ja viņš zina, ko grib, tad lielumlielā daļa piepildās. Bieži tiek citēts teiciens: kad cilvēks zina, ko viņš grib, tad visa pasaule sadodas

rokās, lai palīdzētu. Vai arī - lūdziet, un jums taps dots. Jā, tādā gadījumā laurus var pierakstīt augstākiem spēkiem, bet tos drīkst pierakstīt arī sev, jo pats biju tik gudrs, atvēlēju laiku, lai padomātu, ko es vēlos, kā es vēlos justies šajā situācijā, šajā krīzē, ko es vēlos pēc tam un kādu dzīvi es gribu. To skolā nemāca. To apgūst kaut kā citādi - arī caur savu pieredzi.

- Vai no jūsu sacītā izriet secinājums, ka dzīvē jābūt vienam lielajam mērķim un mazie mērķi palīdz līdz tam nokļūt?

- Ideālā variantā katrs varētu atbildēt uz jautājumu: kāds ir manas dzīves lielais uzdevums, kāda ir mana misija? Kad mēs to zinām un tas sakrīt ar iekšējo sajūtu, tad ir viegli. Ievērojot dažas likumsakarības, piepildās astoņdesmit procenti no pareizi izvirzītiem un definētiem mērķiem. Viens no galvenajiem nosacījumiem ir patiesa vēlēšanās. Nevajag teikt: ko nu es, man nepietiks naudas. Ir jāzina, kādu dzīvi gribu pēc pieciem, pēc desmit gadiem. Jā, nezinām, kā pa to laiku mainīsies pasaules kārtība, un tā jau mainās, bet jautājiet sev: izejot no šīs situācijas un domājot par nākotni, kādu es gribētu savu dzīvi? Kamēr šis darbiņš nav izdarīts, cilvēks mīņājas uz vietas, viņam nav iedvesmas, trūkst virzības. Uzreiz var būt grūti formulēt lielo mērķi, bet katrs cilvēks piedzīvo atklāsmi par to, ko grib izdarīt - tie ir mazie mērķi.

Ir praktiski vingrinājumi, kā rīkoties. Lielāku, iedvesmojošu mērķu labā iesaku rīkoties septiņdesmit divu stundu laikā, tātad trīs diennakšu laikā, kopš ideja par mērķi radusies. Piemēram, cilvēks grib iegādāties auto, bet īsta rīcības plāna nav. Ko viņš var darīt? Aprunāties ar draugiem, aizbraukt uz auto salonu. Doma tāda: ja mērķim iedosi mazo pirkstiņu, tas paņems visu roku. Vispirms ir impulss, kam seko pirmie soļi, un tādā veidā mēs iegriežam enerģiju. Esmu to piedzīvojusi. Ir ideja - rīkojos. Kad cilvēks izdomā savus īstos, patiesos mērķus, resursi atrodas.

Maziem mērķiem, maziem darbiem noder piecu sekunžu likums. Ko es varu tūlīt, tepat izdarīt? Nomazgāt traukus, no gultas piecelties. Pirms kosmosa kuģa starta mēdz skaitīt: pieci, četri, trīs, divi, viens un starts! Pie vārda starts - jāceļas un jādara. Prātam piemīt vēlme saudzēt enerģiju, tāpēc vajag piespiest sevi fiziski darboties, būt kustībā.

Mana pieredze liecina, ka daudzi tomēr nezina savu virzību un mērķus.

- Dzīvot viņi dzīvo tik un tā.

- Dzīvo, jā. Viņi visbiežāk piedalās citu cilvēku mērķu īstenošanā. Manuprāt, tā ir pieaugušo cilvēku atbildība, lai bērns, pusaudzis jau līdz pamatskolas beigām zinātu, kas ir viņa aicinājums, kādi ir viņa talanti, kurā virzienā viņš gribētu iet, sevi attīstīt. Nevis kur prestižāk vai vairāk nopelnīt, bet kur attīstīt savu talantu, sirds aicinājumu.

Diemžēl pieaugušo pasaule iemāca cilvēkbērnam gribēt mazāk vai gribēt pareizāk.

- Ja tas, ko grib, ir pilnīgi šķērsām?

- Kāpēc? Nekas nevar būt šķērsām, ja ir patiesa vēlme. Var gribēt lidot kosmosā, un pastāv iespēja meklēt ceļu uz lidojumiem kosmosā. Cilvēks ir unikāls, mūsos katrā ir risinājumi, zemapziņa visu zina. Kad mēs ieklausāmies sevī, esam laimīgāki, izdarām vairāk sev un citiem tīkamu lietu. Kad esam laimīgi, esam citiem noderīgāki. Piemēram, bērniem. Jo tajā brīdī viņi no mums mācās laimīgu dzīvi.

Kādreiz mācījās profesionāli tehniskajā skolā, vidusskolā, augstskolā vai nemācījās nekur. Tagad akadēmiskā augstākā izglītība nav vienīgais veids, kā sevi izglītot. Piedāvājums ir ļoti liels. Mēs esam šajā dzīvē, lai pilnveidotu sevi. Man liekas ļoti vērtīgas tās mācības, kur, sekojot savam sirds aicinājumam, dabūju to, ko man vajag.

- Kā apzināties savu mērķu jēgu? Kas vienam ir nozīmīgs, tas citam šķiet muļķīgs.

- Katrs drīkst gribēt to, ko viņš grib. Pašlaik sabiedrība vairāk pieņem citādību, kaut gan tā vēl joprojām daudziem ir liela problēma. Bet bieži vien gribēt to, ko grib citi, ir vieglāk nekā sekot sev. Tomēr man šķiet, ka arvien vairāk cilvēku atļaujas aiziet no ienesīga darba un sāk nodarboties ar to, ko patiesi grib. Un atkal ir jautājums, kā vecāki palīdz bērnam atrast īsto ceļu. Dažkārt vecāki ir gatavi nodrošināt atvasei visdārgāko izglītību, piemēram, medicīnā, tāpēc vien, ka paši gribēja kļūt par ārstiem, bet varbūt bērnam ir interese un talants pavārmākslā. Viņš būtu laimīgs, ja drīkstētu cept pankūkas un būtu pankūku guru. Kas vecākiem ir vajadzīgs: lai bērns būtu prestižs vai laimīgs?

Pašlaik sabiedrībā priekšplānā izvirzās individualitāte - lai pašiem patīk tas, ko darām, un lai tas būtu interesants un noderīgs citiem cilvēkiem. Mana pieredze liecina, ka deviņdesmit deviņos, komats, deviņos procentos gadījumu, kad cilvēks apzinās savu misiju, tā ir saistīta ar vēlēšanos darīt pasauli labāku. Piemēram, kāds labums cilvēcei no manas naudas? Nevaru nepieminēt Borisu Teterevu - liela nauda un liels labums sabiedrībai. Tas ir cienījami. Man ir ļoti simpātiski tas, ko dara Rūta Dimante. Mani priecē apziņa, ka tādi cilvēki ir. Tā ir ļoti forša dzīvošana. Tas ir jaudīgi.

Man ir interesanta pieredze - pirms padsmit gadiem biju pie astroloģes Gunas Kārkliņas. Viņa mani nepazina. Viņa toreiz teica, ka man vajag nodarboties ar izglītošanu, mācīt cilvēkus. Otrs variants - nodarboties ar ieroču tirgošanu. Es tiešām daru to, kas rakstīts manā zvaigžņu kartē.

- Pag, pag, arī ar ieročiem?

- Arī. Mani studenti saka: pasniedzēj, tas, ko jūs mācāt, ir mūsu ieroči dzīvē, instrumenti labākai dzīvošanai. Es uz darbu eju ar prieku. Tad cilvēks var justies laimīgs un piepildīts.

- Iepriekš teicāt, ka daudziem cilvēkiem nav gribēšanas tiekties pēc mērķiem un viņi sevi pat nepazīst, neapzinās savas iespējas. Vai tas automātiski nozīmē, ka cilvēks baidās uzņemties atbildību par savu dzīvi?

- Lai savu dzīvi varētu komponēt, ir jābūt zināšanām par notiņām. Tad var sākt kaut ko darīt. Par to atbildību es piekrītu. Man šķiet, ka daudziem cilvēkiem nav mērķa un ir bail no pārmaiņām, atbildības un neizdošanās. Viņi, protams, dzīvo kaut kā, bet veiksmīgāki ir tie, kuri zina, ko grib.

Runājot par mērķiem. Ir jābūt patiesai vēlmei, un mērķim jābūt formulētam pozitīvā formā. Nevis - es negribu stresot, bet es gribu būt mierīgs, gribu iemācīties dzīvot harmoniski. Es gribu ļoti labi iemācīties vadīt sapulces, nevis - es nākamajā gadā negribētu uztraukties sapulcēs. Mazais vārdiņš ne līdz zemapziņai nenonāk, tāpēc, kad mēs kaut ko ļoti negribam, tieši to pieprogrammējam klāt. Tāpēc pozitīvā domāšana ir ārkārtīgi svarīga no valodas viedokļa. To var iemācīties.

Cilvēki, kuri par savu dzīvi domā pozitīvi, sasniedz vairāk, un viņiem dzīve ir vieglāka. Man kādreiz jautā: tu tici astroloģijai vai liktenim? Astroloģijai ticu, jo, kā jau teicu, astroloģija norāda uz virzieniem, talantiem cilvēka dzīvē, un tie ir saprotami. Liktenis mūs ietekmē tik daudz, ka notiek no mums neatkarīgas lietas. Piemēram, tagad būs krīze, bet mūsu ziņā ir, kā reaģēt, kā rīkoties. Būt vardei, kas slīkst, vai būt vardei, kas izkuļas un dzīvo labi.

- Bailes no zaudējuma ir spēcīgas un mēdz paralizēt.

- Jo vairāk par tām domājam, jo vairāk tās pieaug, un ar tām būtu jāstrādā. Vai nu jāiet pie psihoterapeita, vai jāiet bailēs iekšā un jāsaprot, ka velns nav tik melns, kā to mālē. Bailes bieži ir prāta izdomājums. Ja ir bijusi viena neveiksme un mēs turpmāk no tās baidāmies, tad esam vispārinājuši. Jāsaprot, ka tā viena reize bija ķibele, bet no tās varu mācīties un darīt citādi. Ja vienu neizdošanos vispārinu, tad man ir izdevīgi to tēmu nekustināt, palieku tajā jomā neveiksmīgs, iespējams, visas dzīves garumā. Tā ir cilvēka paša izvēle, visbiežāk - neapzināta. Bet visu var iemācīties, ja grib. Tā ir milzīga, interesanta mistērija, katra paša atbildība par savu dzīvi - sapņot un darīt pašam un nevainot citus.

- Jums ir zināms kāds piemērs sabiedrībai, kura sevi attīsta veiksmīgi? Vai vismaz tuvojas tādam ideālam, kad cilvēki lielākoties spēj izķepuroties no krējumpoda slīkšņas?

- Nezinu vienu tautu vai valsti, kur valda absolūtā laimība. Jā, ir laimes indeksi un pētījumi, un tajos Latvija tomēr virzās uz augšu. Es drīzāk teiktu, ka būtu vairāk jārunā par to, kā valsts vadītāji, līderi iedvesmo cilvēkus. Ar baudu klausījos visas pirmās Latvijas prezidenta runas - tajās sadzirdēju pašcieņu. Es ļoti ticu, ka Latvijā ir milzīgs, jaudīgs potenciāls. Ja mēs pievienotu pozitīvāku skatījumu uz dzīvi un lielāku ticību saviem spēkiem - o!

- Man ir ilggadējs piemērs no iepriekšējās krīzes. Islande. Vienā laikā ar Latviju nokļuva krīzē, bet Islandē cilvēki paši meklēja izeju, nevis lamāja valdību. Skatījos dokumentālus raidījumus par to laiku - banka bankrotējusi, bet tās darbinieks nebankrotēja līdz ar savu darbavietu. Viņš atrada citas iespējas, kā dzīvot. Laimīgi dzīvot.

- Arī Latvijā tādi cilvēki ir. Jautājums, ko var vieglāk pārdot - labu vai sliktu ziņu. Diemžēl sliktas ziņas kotējas labāk. Mums ir daudz labu piemēru Latvijas laukos, un tos vajadzētu celt saulītē. Dažkārt šķiet - mums veidojas kolektīvā lūzerība - ak, kas tad te, brauksim šampinjonus lasīt, kur laimība lielāka.

Vai zināt, kur Latvijā ir koncentrēta laime?

- Jā, zinu. Indrā.

- Tur ir Laimes muzejs mazā ciematiņā, bet tajā ir liela jauda. Tur, kur ir enerģija, viss notiek, cilvēks kļūst labāks un stiprāks un iegūst ticību sev. Vajadzētu dabūt sevi sajūtu, ka mēs, latvieši, esam jaudīgi. Krīzē pirms desmit gadiem man sajūta bija dramatiskāka. Centram bija telpas citā vietā, nevarējām samaksāt īri. Domājām: vai šis ir gals? Nē, nav. Mēs gribam pacelties augstākā līmenī, tāpēc vizualizējām, kādas telpas gribam. Braucot garām mājai, kurā pašlaik atrodamies, ieraudzīju uzrakstu, ka saimnieks izīrē telpas. Dabūjām trīsreiz lielākas telpas par mazāku cenu, turklāt iekārtotas tieši mūsu vajadzībām. Šis centrs ir reāls iepriekšējās krīzes produkts. Mēs pacēlāmies augstāk tikai tāpēc, ka sapratām: jāsaglabā miers un jāzina, ko gribam. Krīzes laikā ir svarīgi, no vienas puses, iespringt, no otras puses, būt ļoti paļāvīgiem. Ja esam saspringuši un nobijušies, ir grūti saskatīt iespējas.

- Klausoties var rasties iespaids, ka atliek tikai nodomāt un viss būs. Bet jūs ieguldījāt darbu - domājāt.

- Domāšana neko nemaksā. Sēdiet, rakstiet, meklējiet savus mērķus, papīrs pacieš visu. Ai, bet tas cilvēkiem dažkārt ir tik grūti.

Jā, būs citādi, bet jebkurš mērķis mūsu dzīvē nes pārmaiņas, izjauc mieru mūsu pašreizējā pasaulē un ietekmē citus cilvēkus. Ļoti bieži cilvēki neizvirza mērķus, jo viņiem ir bail, ko teiks tuvinieki, kā tas ietekmēs viņus. Ietekmēs vienmēr, bet vai nu mēs izvirzīsim mērķus un dzīvosim savu dzīvi, un citi būs laimīgi ar mums, vai arī dzīvosim citu cilvēku dzīvi. Var pārmest, ka tas ir egoisms, bet pastāv drošības sistēmas, lai mani mērķi ir draudzīgi man tuviem cilvēkiem. Neirolingvistiskajā programmēšanā to sauc par ekoloģijas ievērošanu.

- Vai to jūs mācāt - kā dzīvot savu dzīvi?

- Mācu cilvēkiem uzņemties atbildību. Brīnumu lietas notiek, kad iemācāmies būt uzticīgi sev, iet savu ceļu. Mēs drīkstam uzņemties atbildību mērķa īstenošanu pārtraukt, ja saprotam - tas nav mans. Ja jauns cilvēks sāk mācīties augstskolā un saprot, ka tas nav viņa ceļš, un viņš ir tik stiprs, ka no augstskolas aiziet, manuprāt, tas ir normāli. Jo īsti laimīgi mēs esam, kad sasniedzam to, ko gribam patiesi.

Ja saprotam, ka tas nav īstais darbs vai īstais cilvēks, ar ko esam kopā, tad nevajag uzņemties stiept smagu nastu visu atlikušo mūžu. Jāuzņemas atbildība nevis mocīties, bet kaut ko mainīt.

- Varu izstāstīt savu pieredzi. Man ir bail kaut ko mainīt, bet, kad pienāk brīdis, kad pa vecam dzīvot vairs nevar, milzīgais stress ļauj ieraudzīt izeju.

- Varbūt gudrāk būtu menedžēt situāciju kādu laiku iepriekš, meklēt veidus, kā uzlabot situāciju, uzņemties atbildību iet mierīgu ceļu, jo, ja to nedara, tad dzīve parasti piedāvā bedri. Jā, ir cilvēki, kuri sajūt milzu motivāciju, kad viņiem ir nepatikšanas.

- Vismaz man ir sajūta, ka tad viss notiek jaudīgāk, ātrāk - žvikts, un viss.

- Jautājums ir, vai vienmēr bedre ir veselīga. Tā ir sāpīga. Gudrs cilvēks pēc krīzes atzīst, ka bija sāpīgi, bet var arī pateikt paldies cilvēkam vai situācijai, jo nu viņš ir ticis jaunā līmenī. Izejot no katras krīzes, cilvēks saņem mācībstundu un kļūst gudrāks, paceļas augstāk. Ja cilvēks neko nemācās no krīzes, viņš no tās izkļūst gan, bet dzīve piedāvā nākamo krīzi - dziļāku.

- Vai cilvēka dzīvē ir kāds vidējais statistiskais krīžu skaits, kas jāpiedzīvo?

- To gan nevajadzētu ieprogrammēt, jo ir cilvēki, kuriem krīze ir katru dienu. Nolauza nagu - krīze. Kāds var pateikt, ka viņam vakar bija trīs krīzes. Drīzāk tā ir attieksme - ko uzskatām par krīzi. Tad ir vērts runāt par džentlmeņa komplektu ikdienas krīzēs.

- Kas tas ir?

- Cilvēks parastais nepatikšanās jautā: kāpēc ar mani tā notika, kurš ir vainīgs? Viņš var pieņemt lēmumu, ka turpmāk tā nerīkosies, izvairīsies no kāda cilvēka vai situācijas.

Cilvēks, kurš grib pārvaldīt savu dzīvi pats, pirmkārt, jautā: ko es no šīs situācijas varu mācīties? Ja uzdodu šo jautājumu, es iegūstu mācību un no krīzes izeju vienmēr augstākā pakāpē. Cilvēku dzīvē ir kritumi un kāpumi, tas ir normāli. Kāpumi un kritumi nav beigas. Otrs jautājums: kā es varētu rīkoties citādi līdzīgā situācijā? Krīzes situācijās jāpaskatās no malas. Tādu prasmi var uztrenēt - labās situācijās atrasties iekšā un priecāties, sliktas situācijas vērot no malas un vēsi menedžēt notikumus. Tajā brīdī mēs programmējam savu zemapziņu, jo zemapziņa izvēlas labāko variantu.

Ir trešais jautājums, man mīļš: kā es šo situāciju varu izmantot savā labā? Pirms desmit gadiem šis jautājums ļāva man atrast labākas telpas.

Veiksmīgs cilvēks nevis uzdod jautājumu - kāpēc, bet gan - kā? Ko es gribētu tā vietā, kas ir pašlaik, un kā man rīkoties, lai šo mērķi sasniegtu? Par to ir kuočings, izaugsmes mācības.

- Kāpēc tas ir vajadzīgs?

- Kā jutās padomju laika sabiedrība, dzīvojot savās bedrēs, savās krīzēs? Traģiska situācija. Es negribētu atgriezties savos divdesmit vai trīsdesmit gados, kad nezināju, ko ar savu dzīvi iesākt, ko ar emocijām darīt. Koučings noder, lai saprastu savas vēlmes, atrastu savu ceļu dzīvē.

- Ar ko koučs atšķiras no psihologa?

- Koučs jeb izaugsmes treneris neanalizē pagātni. Ja koučs saskata, ka cilvēkam vajadzīga psihologa palīdzība, viņš korekti uz to norāda. Koučings ir par to, ko tu gribi un kā to sasniegt. Piemēram, nepatīk darbs. Koučs pieņem šo situāciju un jautā, ko tu vēlies tā vietā, kas tev nepatīk, nevis kāpēc ar tevi tā notika. Nevis domāt, kāpēc man nepieliek algu, bet cik daudz naudas man vajag, ko es pats varu darīt, lai būtu lielāki ienākumi. Cilvēki par savām krīzēm uzņemas atbildību paši. Neviens cits nav jāvaino.

- Izaugsmes treniņi ir kļuvuši pieprasītāki nekā, teiksim, pirms desmit gadiem?

- Jā, par to liecina plaši apmācību piedāvājumi Latvijā. Manuprāt, cilvēki ir sapratuši, ka viņi kaut ko nezina, un dažādos veidos sevi meklē - arī ar psiholoģijas, ezoterikas, astroloģijas palīdzību. Arī astroloģijā un psiholoģijā pastāv dažādas skolas, virzieni. Domāju, ir ļoti labi, ka nav tikai viens pareizais ceļš, jo tāda nemaz nav.

- Vai izaugsmes treneris pats ir nevainojams, viņam ir atbildes uz visiem jautājumiem, lai viņš spētu palīdzēt citiem, mācītu citus?

- Koučs nevienu nemāca. Arī labs psihologs, astrologs nevienu nemāca. Iesaku izvairīties no viediem guru, kuri dod padomu, bet klausīt tos, kas izceļ talantus, stiprās puses. Labs speciālists uzdod jautājumus, modina potenciālu cilvēkā, jo risinājumi katram ir savi. Labs koučs regulāri strādā ar sevi, jā, viņš prot risināt dažādus savas dzīves jautājumus efektīvāk nekā cilvēks bez zināšanām.

- Jūsu novērojums: vai pēc izaugsmes treniņiem cilvēks ir laimīgāks?

- Pat vizuāli izskatās laimīgāks, jo ir apmierinātāks. Kad deviņdesmitajos gados uz Latviju sāka braukt ārzemnieki, viņus uzreiz varēja pamanīt uz ielas pēc gaišāka skata, lielākas apmierinātības sejā.

Man šķiet, ka mums jāmācās vairāk ar pateicību ieraudzīt savā dzīvē labo, jāmācās izkopt sevī prasmi redzēt labo. Vajadzīgs treniņš. Ar saprašanu un vienu mēģinājumu nekas nenotiek. Katru dienu pajautājiet sev: kas manā dzīvē šodien bija labs, par ko es sevi varu paslavēt vai pateikt labu citiem? Par ko es esmu pateicīgs? Es ar smaidu un pateicību atceros jūsu fotogrāfu, jo man pirmo reizi bija šāda fotosesija, tik brīva, nepiespiesta.

Latvijā arī politikā ir daudz labu, darboties gribošu cilvēku, bet vai mēs viņiem mākam pateikt paldies? Man ir sajūta, ka cilvēki atgriezīsies pie sirds lietām, pie intuīcijas. Mēs dzīvosim tik labi, cik mācēsim ieraudzīt labo cilvēkos, kuri kaut ko dara, un mācēsim pateikt viņiem labus vārdus. Neko nemaksā staigāt pa pasauli un dalīt plusiņus citiem. Mūsu prezidents ir šādas domāšanas cilvēks.

Latvija attīstās labā virzienā, bet tas nenotiek ātri.

***

CV

Indras Melbārdes

- SIA «Personības pilnveidošanas centrs» dibinātāja un valdes priekšsēdētāja.

- Dzimšanas datums: 17. oktobris.

- Ar neirolingvistiskās programmēšanas izpēti un mācīšanu nodarbojas kopš 2002. gada.

- Pārzina Eriksona hipnozi un meditāciju.

- Pašlaik - arī koučs.

- Patīk būt skolotājai.

- Par sevi saka: «Dzīvoju mazliet izlaidīgu dzīvesveidu, jo katru dienu daru to, kas man ļoti patīk - eju uz darbu!»

- Katru gadu novembrī aicina visus līdzīgi domājošos uz Mīlestības meditāciju Latvijai, jo «man svarīga ir Latvijas ideja un esmu gandarīta, ka katru dienu ar savu darbu varu šo valsti pa kripatai pozitīvi ietekmēt».