VĒSTURES NOSLĒPUMI. Jau­tā­jums – at­bil­de: ko Ve­cais Sten­ders tei­ca par kosmosu?

Lu­te­rā­ņu te­olo­ga, ap­gais­mo­tā­ja un lat­vie­šu laik­me­tī­gās li­te­ra­tū­ras pa­mat­li­cē­ja Got­har­da Frīd­ri­ha Sten­de­ra jeb Ve­cā Sten­de­ra vārds daudziem pirmām kārtām droši vien asociējas ar to, ka viņš sarakstījis en­cik­lo­pē­di­ju zem­nie­kiem – dzim­tcil­vē­kiem «Augst­as gud­rī­bas grā­ma­ta no pa­sau­les un da­bas». Bet vai ir zi­nāms, ka ta­jā lat­vie­šiem tiek stās­tīts arī par pla­nē­tu kār­tī­bu un zo­di­aka ra­ša­nos?

Sēl­pils un Su­nāk­stes mā­cī­tājs Ve­cais Sten­ders dzī­vo­ja un dar­bo­jās ap­gais­mī­bas lai­kā, kad ti­ka uz­ska­tīts - ik­vie­nam cil­vē­kam ir tie­sī­bas uz lai­mi tū­līt un ša­jā vie­tā. Ve­cais Sten­ders zem­nie­kiem ne ti­kai mē­ģi­nā­ja dot, bet arī de­va zi­nā­ša­nas, sa­rak­stot gan «Bil­žu ābe­ci», gan «Augst­as gud­rī­bas grā­ma­tu no pa­sau­les un da­bas» un vēl ci­tas grā­ma­tas. «Augst­as gud­rī­bas grā­ma­ta» pir­mo­reiz iz­do­ta 1774. ga­dā, un ta­jā pir­mo­reiz lat­vis­ki klās­tī­tas fi­lo­zo­fi­jas, fi­zi­kas, as­tro­no­mi­jas, da­bas­zi­nāt­ņu un ģeo­grā­fi­jas at­zi­ņas. Ap­gais­mo­tājs te pir­mo­reiz mē­ģi­nā­jis «mī­ļa­jiem lat­vie­šiem» dot kaut drus­kas no ba­gā­tā Eiro­pas zi­nāt­nes gal­da, rak­sta aka­dē­mi­ķis Jā­nis Stra­diņš. Šī Ve­cā Sten­de­ra en­cik­lo­pē­di­ja no­dē­vē­ta par lat­vis­ku kos­mo­grā­fi­ju, kas mā­cī­ja do­māt. Jā­nis Stra­diņš uz­sver, ka Ve­cais Sten­ders ir pau­dis he­lio­cen­tris­ma ide­ju ne ti­kai pir­mo­reiz lat­vie­šu va­lo­dā, bet pir­mo­reiz Lat­vi­jas grā­mat­nie­cī­bā vis­pār.

Pro­tams, ar ta­ga­dē­jām zi­nā­ša­nām as­tro­no­mi­jā un as­tro­lo­ģi­jā Ve­cā Sten­de­ra rak­stī­tais pār­stei­gu­mus ne­sa­gā­dās, to­mēr jā­at­ce­ras, ka tā rak­stī­ta 18. gad­sim­tā. Mā­cī­tājs lat­vie­šus iz­glī­to par da­žā­diem jau­tā­ju­miem.

Pie­mē­ram, kas ir Sau­le? Skaid­ro­jums mūs­lai­kiem šķiet naivs, un to­mēr: «Bet kas ta sau­le iraid? Ta ir pa­sau­les sve­ce un pa­sau­les krāsns ar sa­viem dzī­viem spē­kiem vi­su apakš­aju spē­ku us­mun­dri­na­ta­ja un ap­dzī­vo­ta­ja. Pa­ti sau­le vo­i ar bries­mī­gām lies­mām de­go­ša uguns-jū­ra jeb vo­i ti­kai ar spo­žiem sta­riem spī­da­ma ze­mes-lo­de iraid, to mēs vēl ta­gad ne­va­ram is­šķirt.»* Viņš iz­klās­ta arī to, cik lie­la pa­tie­sī­bā ir Sau­le un kā­pēc tā no Ze­mes iz­ska­tās tik nie­cī­ga, kā šķī­vis jeb te­lē­ķis. Viņš rak­sta arī par Mē­ne­si un par Mē­ness fā­zēm, mā­ca, kā tās no­teikt un kā ap­rē­ķi­nāt ga­ro un īso ga­du, kā arī in­for­mē par Sau­les un Mē­ness ap­tum­su­miem. Sten­ders rak­sta, lūk, ko - ka ap­tum­su­mus «ne­jē­gi un tie ne­ma­ci­ti starp Lat­vie­šiem ap­lam sau­les- un mē­ness-mai­tā­ša­nu sauc»*. Nedz Sau­le, nedz Mē­ness ap­tum­su­mu lai­kā ne­top sa­plēs­ti jeb mai­tā­ti, kā cil­vē­ki uz­ska­tī­ju­ši. Vēl viņš pie­bilst: «Ko mēs par sau­les ap­tum­šo­ša­nu sau­cam, tas no­tiek al­la­žiņ tuk­šā mē­ne­sī.»

In­te­re­sants ir mā­cī­tā­ja zo­di­aka zīm­ju jeb to ēr­mī­go no­sau­ku­mu tap­ša­nas skaid­ro­jums. Kad zvaig­žņu pēt­nie­ki as­tro­lo­gi kā­du zvaig­žņu pul­ci­ņu pie de­be­sīm ie­rau­dzī­ju­ši, tad no ku­ra kā­du ģī­mi va­rē­ju­ši iz­vei­dot, tā­du vār­du zvaig­žņu sa­ko­po­ju­mam ie­li­ku­ši. Pa­va­sa­rī zī­mes ta­pu­šas «pēc mī­ļiem lo­pi­ņiem» - Auna, Vēr­ša un Kaz­lē­nu pār­a jeb Dvī­ņiem. Sau­les aug­stā­kā vie­ta pie de­bess ir Vē­zis, kas ač­gār­ni rā­po, un Sau­les kar­stu­mu pa­tīk iz­bau­dīt stip­ra­jam Lau­vam. Sa­vu­kārt pļau­ja­mā lai­kā pie de­be­sīm pa­rā­dās Jum­pra­va jeb Pļā­vē­ja ar vār­pām. Tās tad ir va­sa­ras lai­ka zo­di­aka zī­mes. Ru­de­nī die­nas un nakts lī­dzī­bu ie­tek­mē Svars (tā­du for­mu lie­to Ve­cais Sten­ders), kas uz abām ma­lām lī­dze­ni velk. Vē­sais laiks, pēc mā­cī­tā­ja uz­ska­ta, ra­dī­ja da­žu la­bu nā­vī­gu sli­mī­bu, tā­pēc ru­de­nim pie­dien Skor­pi­ons jeb Skār­pis. Pro­tams, me­dī­ša­nas lai­ku ie­zī­mē­ja Strēl­nieks. Arī ru­de­nī. Zie­mas zo­di­aka zī­me ir «tas me­ža-āzis, kas us augs­tiem kal­niem kā­pe­le»*. Me­žā­zis ie­zī­mē, kā Sau­le, zie­mā vis­zem­āko vie­tu (pun­ktu) snie­gu­si, at­kal sāk uz augš­u kāpt. Kad lie­tus laiks sā­kās, tad tei­ca, ka Sau­le ir pie Ūdens­vī­ra, un zve­jo­ša­nas lai­kā Sau­le ir iekš Zi­vīm. «Redz, kā tie ve­cie vār­di no tām 12 de­bes­zī­mēm jeb sau­les-vie­tām cē­lu­šies,» re­zu­mē Ve­cais Sten­ders.

Pla­nē­tas viņš dē­vē­ja par zvaig­znēm. Pie­mē­ram, ļo­ti tā­lu no Sau­les at­ro­das «Bā­la zvaig­zne, ko Za­tur­nus sauc»*. Mā­cī­tājs rak­sta, ka šī zvaig­zne sa­vu ce­ļu ap­kārt Sau­lei «iekš 29 ga­diem un 155 die­nām no­beidz». Kad tā sāk sa­vu gai­tu, cil­vēks ir, pie­mē­ram, 30 ga­du vecs, bet, kad beidz, viņš ir jau 60 ga­dus vecs sirm­gal­vis. Grā­ma­tā var uz­zi­nāt, ka Tā­lā zvaig­zne - Urāns - ir 80 rei­zes lie­lā­ka ne­kā mū­su ze­mes­lo­de, Zi­lās zvaig­znes no­sau­kums ir Ju­pi­ters, bet Sar­ka­nās zvaig­znes - Marss. Sa­vu­kārt Va­ka­ra zvaig­zne ir Ve­ne­ra.

__

*Sa­gla­bā­ta ori­ģi­nā­lā rak­stī­ba.