VĒSTURES NOSLĒPUMI. Vēsture. Un astroloģija: viss ir mainīgs

Astroloģija ir radusies, pateicoties cilvēka vēlmei izzināt pasauli. Ne tikai praktisku mērķu (kuģošana, ciklisku debess parādību noteikšana, zvaigžņu stāvoklis, planētu kustība) dēļ, bet arī meklējot atbildes uz metafiziskiem jautājumiem, tajā skaitā tā vai citādi formulēto «kas es esmu?» vai reizēm apnicīgo «kāda ir dzīves jēga?».

Tūkstošiem gadu senas zināšanas

Astroloģija ir gan bijusi vadošās pozīcijās, gan tās zaudējusi, bet tās joprojām ir tūkstošiem gadu senas zināšanas. Savulaik, VII gadsimtā, astroloģija bija mācību priekšmets. Tā sekmēja medicīnas attīstību un studijas. Pēc nieka dažiem gadsimtiem astroloģija vairs netiek uzskatīta par zinātni, jo trūkst pētījumos nostiprināta pamatojuma, skaidrojuma tiem pieņēmumiem vai secinājumiem, kas ir pastāvējuši līdz tam. Mūsdienās vairākās valstīs astroloģija netiek noliegta kā pseidomācība, bet tās iespējas izmanto sinerģijā ar zinātnēm.

«XIX gadsimta beigās notika astroloģijas zinātnes trešais uzplaukums. Angļu astrologs Alans Leo (1860-1917) sāka izdot savu daudzsējumu darbu astroloģijā, kas tika pārtulkots vairākās valodās un kļuva par mācību līdzekli visas pasaules jaunajai astrologu paaudzei. 30.-60. gados Henrijs Selva, Pauls Flembarta, doktors Ernests Krafts un doktors Valters Kohs izstrādāja statistikas datu apstrādes metodes, pamatojoties uz pašu novērojumiem un pētījumiem, kā arī analizējot pasaules mantojuma pieredzi, zinātnieki izstrādāja jaunas apzīmējumu sistēmas un prognozēšanu. Tā pašlaik zinātniskās astroloģijas rīcībā ir visprecīzākie astronomiskie aprēķini un metodiskā pieeja, bet no senās astroloģijas palikuši vienīgi nosaukumi, simbolika un daži pasaules uzskatu elementi,» 2004. gadā raksta Aira Bille savā maģistra darbā psiholoģijā «Personības iezīmju pašnovērtējuma un subjektīvā citvērtējuma atšķirības pieaugušajiem R. Ketela 16 PF testā».

Atskats prognozē: salīdzinām!

Atskats uz notikumiem mēdz būt objektīvs vai vismaz objektīvāks vairākus gadus pēc notikumiem, kad ir iespējams tos analizēt un meklēt kopsakarības. Tad arī var konstatēt, cik astroloģija ir bijusi noderīga, cik - kļūdaina un kāpēc.

Neliela atkāpe par šo tēmu. Astrologs Aleksandrs Sokolovs žurnālā «Astroloģijas Pasaule» (2005.-2006. gada ziemas numurā) sacīja: «Mēs dzīvojam pastāvīgi mainīgā pasaulē. (..) Kas ir loģiski gaidāms tuvākajā perspektīvā? Astrologi arvien skaidrāk saprot, ka ar cilvēkiem var daudz efektīvāk strādāt, ja tiek liktas lietā zināšanas par cilvēka dvēseli, proti, psiholoģija. (..) Kopumā es neparedzu tik nopietnas pārmaiņas astroloģiskās izglītības sistēmā, kādas notika Urāna (astroloģija) un Neptūna (ideāli, ticība) savienojuma periodā Mežāzī (struktūras) 1989., 1995. gadā. Tieši šaā periodā izveidojās lielākā daļa astroloģijas skolu. (..) Interesanti, ka Urāns Ūdensvīrā (1995-2003) nedeva jaunas astroloģiskas mācību iestādes, taču šie gadi ir zīmīgi ar to, ka ļoti daudzi cilvēki, noklausījušies īsu astroloģijas kursu, izdomāja «paši savu astroloģiju» - rūgšanas process astrologu smadzenēs norisinājās visai aktīvi. (..) Interesants ir Urāna - Jupitera cikls. Šo planētu savienojuma periodā 1997. gadā pašā astroloģijā radās daudz jaunu ideju un daudzos cilvēkos modās interese par astroloģiju.»

Aleksandrs Sokolovs prognozēja, ka jauns astroloģijas attīstības cikls sāksies nākamajā Urāna un Jupitera savienojumā - 2010. gadā. Un vēl kas: jaunu datorprogrammu parādīšanās turpmāko 10-20 gadu laikā, tātad ap 2015.-2026. gadu, dos iespēju darboties ar daudzām datu bāzēm un noskaidrot daudzu faktu astroloģisko nozīmi, pārbaudīt tradicionālos priekšstatus visdažādākajās jomās un sistematizēt iegūtās zināšanas. Lai to paveiktu, jācer uz 1964.-1968. gadā dzimušajiem. Tad Plūtons bija savienojumā ar Urānu.

Pateicoties viņiem

Vēl pēc tam, kad astroloģijas, astronomijas un dažu pašreizējo eksakto zinātņu ceļi šķīrās, no vēstures nevar izsvītrot tos mācītos vīrus, kuri bijuši ne tikai astronomi, ārsti, priesteri, alķīmiķi, fiziķi, bet arī astrologi. Ietekmīgas personas. Tāpēc nav iespējams nošķirt, kuri nopelni pieder personai X kā astrologam, kuri - viņam kā astronomam vai ārstam.

Sengrieķu zinātnieks Klaudijs Ptolemajs bija izglītots un vispusīgs sava laika (II gadsimta) cilvēks. Viņš vēsturē ierakstīts kā astronomisko zināšanu enciklopēdijas «Almagest» autors un 1022 zvaigžņu klasifikators. Jau minētās enciklopēdijas 13 grāmatās Ptolemajs aplūko Saules, Mēness, planētu un zvaigžņu kustības, apraksta iespējas prognozēt debess spīdekļu stāvokli. Viņš sarakstīja arī vienu no pirmajām astroloģijas mācību grāmatām «Tetrabiblos», kurā vēstīja par astronomisko ciklu ietekmi uz Zemes norisēm.

Ptolemajs mēģināja astroloģiju zinātniskot, izmantojot reālus faktus par Saules un Mēness ietekmi uz cilvēkiem, laika apstākļiem un augiem, un viņa grāmatas «Tetrabiblos» autoritāte ļāva aizstāvēt astroloģiju pret Baznīcas uzbrukumiem viduslaikos.

Sengrieķu filozofs Platons ir aprēķinājis precesiju - Zemes rotācijas ass virziena periodisku maiņu attiecībā pret ekliptikas asi, kas līdzinās 25 920 Zemes gadiem. Platons palīdzējis tapt Rietumu astroloģijai - viņš savā duālisma mācībā uzskatīja, ka Dievs ir radījis kosmosu, ka pastāv materiālais un garīgais, ķermenis un dvēsele, šī pasaule un viņpasaule, makrokosms (makropasaule) un mikrokosms (mikropasaule): viss, kas atrodas augšā, ir līdzīgs tam, kas lejā. Cilvēka jeb mikrokosma dzimšana sevī iemieso makrokosma stāvokli, ko var atspoguļot horoskops (debess ķermeņu stāvoklis dzimšanas laikā un vietā).

Sengrieķu matemātiķis, filozofs, zinātnieks, ārsts Pitagors tiek saistīts ar numeroloģiju. Skaitlis viņam bija noteikts simbols, kā izzināt pasauli. Lai izzinātu pasauli, ir jāzina skaitļi, kas šo procesu virza. Piemēram, kosmosa arhetipu (var saukt arī par Dievu) viņš apzīmēja ar skaitli 10. Viņš ticēja dvēseļu pārceļošanai un bija, iespējams, pirmais vai viens no pirmajiem dietologiem, jo ēšanas ierobežojumus uzskatīja par cilvēkam nepieciešamiem.

Pitagors izstrādāja metodi, kas ļāva pierakstīt mūziku matemātiski. Lūk, kā viņa skaitļu teorija noderēja! Plīnijs Vecākais rakstījis, ka Pitagors veidoja savu mūzikas teoriju, nozīmējot attālumu no Zemes uz Mēnesi kā pilnu toni, attālumu no Mēness uz Merkuru kā pustoni u.tml., savienojot matemātiku, toņus, planētas, Sauli, un Mēnesi universālā harmonijā. Pitagoram un viņa skolēniem bija liela nozīme matemātikas un astronomijas attīstībā. Viņa sekotāji vēlāk cilvēkus vērtēja, izmantojot skaitļus un to sakarības (numeroloģija!), teiksim, par laulībām piemērotākajiem atzina tos, kuru skaitļi vienādojās. Mūslaiku numeroloģijā arī ir iespējams noteikt savu tā dēvēto karmisko dvīni, bet nav teikts, ka tas būs ieteicamākais laulību partneris. Karmiskajiem dvīņiem ir citas attiecību peripetijas risināmas.

Ak, jā. Pret Pitagora teorēmu tradicionālajā izglītībā ir daudz lielāka pietāte nekā pret numeroloģiju…

Vācu astronoms, astrologs, matemātiķis Johanness Keplers - planētu kustības likumu atklājējs. Šie likumi, kuri tiek saukti par Keplera likumiem, ir aprakstīti vairākos viņa darbos. Viņš novēroja supernovu mūsu galaktikā, pierādīdams, ka kosmoss nav nemainīgs. Keplers tiek dēvēts arī par pirmo zinātnisko astrofiziķi un par pēdējo nopietno astrologu. Viņš uzskatīja, ka planētām un to aspektiem ir liela ietekme uz Zemes dzīvi, tomēr tās neietekmē cilvēku tiešā veidā un neveido viņa likteni. Planētas cilvēku ietekmē drīzāk mentāli. Vēl Keplera ieguldījums ir efemerīdu aprēķini.

Viņš ticēja, ka astroloģija var būt zinātne, ja viens no tās zinātniskuma kritērijiem būs droši aprēķini, ko izmantot precīzā prognozēšanā. Drošu aprēķinu izveidei un eksperimentiem (ar to saprotot horoskopu sastādīšanu un to analizēšanu) viņš veltīja daudz laika. Pats Keplers ir izteicis precīzas astroloģiskas prognozes XVI gadsimta beigās.

Starp citu, viņa māte bija astroloģe un par to gandrīz nokļuva uz sārta. Bet pašu Kepleru horoskopu sastādīšana glāba no bada nāves, kad eksaktās zinātnes nevarēja nodrošināt iztikšanu.

Vācu dominikāņu mūks un filozofs Alberts Lielais (Alberts Magnuss) interesējās par astroloģiju, kas tā laika - XIII gadsimta - zinātniekiem un intelektuāļiem bija «normāli». Viņš esot formulējis planētu ietekmi uz cilvēka attīstību - katra no tām iedarbojas pēc kārtas un «atbild» par noteiktu orgānu. Patoloģiju cilvēka organismā viņš izskaidroja kā konkrētas planētas vājumu. Zinot debess spīdekļu kustību, cikliskumu un nosakot to sakarību ar procesiem uz Zemes, astroloģiju varēja izmantot nākotnes prognozēšanā. Visaptverošākais viņa astroloģisko uzskatu apkopojums ir atrodams darbā «Speculumastronomiae».

Itāļu matemātikas, fizikas un astronomijas profesors Placidode Titis (arī de Titus) izveidoja horoskopu māju sistēmu, kas piesaistīta cilvēka dzimšanas brīdim, bet nav zodiaka zīme. Viņš šo metodi gan neizdomāja, tas gods piešķirams XII gadsimta astrologam Abrahamam ibn Ezram. Tā dēvētās mājas sniedz informāciju par cilvēka personību, viņa materiālajām, garīgajām un intelektuālajām dotībām un problēmām un ļauj prognozēt viņa uzvedību.

Ebreju filozofs Abrahams ibn Ezra uzrakstīja vairākas grāmatas par astroloģiju - par astroloģijas vispārējiem principiem, zodiaka zīmēm, dzimšanas laiku un vietu, astroloģijas principu izmantošanu medicīnā.

Vācu dzejnieks Johans Volfgangs Gēte ir labprāt nodarbojies ar astroloģisko praksi, sastādījis horoskopus. Daudzi viņa darbi uzrakstīti tieši tad, kad labvēlīgu iespaidu uz viņu atstāja debesu spīdekļi. Starp citu, Gēte autobiogrāfijā ir izklāstījis savu natālo karti. Astrologiem atliek tikai izlasīt un, ja vēlas, pārbaudīt.

Austriešu psihoanalītiķis Karls Gustavs Jungs interesējās par astroloģiju. Viņš astroloģiskajos simbolos un senajos mītos saskatīja arhetipus, kas noderēja viņa teorijās. K. G. Jungs plaši izmantoja astroloģiskās metodes savos praktiskās psihoanalīzes pētījumos un konsultācijās. Viņš rakstīja, ka «astroloģija kā kolektīvā bezapziņa, kurai pievēršas psiholoģija, sastāv no simboliskām konfigurācijām: «planētām» - tie ir dievi, bezapziņas varas simboli», un atzina, ka «astroloģija - tas ir augstākais sasniegums visu psiholoģisko zināšanu vēsturē», raksta A. Bille.

Par vai pret - nelietderīga nostādne

A. Bille atsaucas uz citiem pētniekiem, kuri aizrāvās ar idejām, kas bija saistītas ar astroloģiju un psiholoģiju: pazīstamo astroloģi un klīnisko psiholoģi Olgu fon Ungeru-Šternbergu, Herbertu fon Klokleru, daudzu astroloģijas darbu autoru, kuros bija demonstrēta psiholoģiskā pieeja, traktējot horoskopus, kā arī Deinu Radjaru, kurš uzskatīja, ka astroloģija ir spējīga atklāt galveno personības un dzīves struktūru. Viņš noformēja koncepciju «humānistiskā astroloģija», kuru turpina attīstīt mūsdienu astrologi. Nespītējoties principa pēc - tā nevar būt, jo tā nevar būt - par zinātni atzītā psiholoģija nevairās no «nezinātniskās» astroloģijas arī mūslaikos, jo astroloģija tiek izmantota kā diagnostikas instruments psihoterapijas darbā ar klientiem. Astroloģijas un psiholoģijas mijiedarbību apliecina gan Astropsiholoģiskā institūta, gan Psiholoģiskās astroloģijas centra, Astroloģiskās psiholoģijas asociācijas dibināšana un pastāvēšana.

Bet žurnālā «Zvaigžņotā Debess» ir publicēts radioastronoma Artura Balklava-Grīnhofa viedoklis: «Sevišķi uztraucoša ir ne tikai plašas publikas aizraušanās ar astroloģiju un pat politiķu, dažu atklātā, citu kautrīgā atzīšanās, ka arī viņi izmanto astrologu pakalpojumus (vai tāpēc būtu jābrīnās par šādu politiķu darbības jo daudziem labi un smagi izjūtamām sekām?), bet gan tas, ka pat tādā laikrakstā kā «Izglītība un Kultūra» 1997. gada 13. novembra numurā parādījās raksts, kurā bija uzvedināts uz domām par iespējamību skolu darbā iesaistīties arī astrologiem (Balklavs, 1998/99). Tā turpinoties, nav neiespējami nonākt līdz tam, ka skolās var tikt mācīta astroloģija astronomijas vietā vai maģija - dabas zinātņu vietā utt. Un ne kā izvēles, bet obligāts priekšmets.»

Jā, tas ir noticis. Vienā no Rīgas skolām astroloģija ir interešu izglītības izvēles priekšmets.

VAI VISS IR IZPĒTĪTS?

Nē taču. Vai viss ir tā, kā izskatās pašlaik? Vai mēs zinām visu? Zinātnē tiek izvirzītas teorēmas, lai cik neprātīgas tās šķistu cilvēkam no malas. Dažas no tām gadu desmitiem nevar ne atrisināt, ne arī pierādīt to nepatiesumu. Jāgaida. Atbilde būs. Viss, kas notiek, ir vēsture. Un tā nav sastingusi. Arī atklājumi kosmiskajā telpā. Kosmosa zinātnieks Stīvens Hokings nebaidījās atzīt, ka ir kļūdījies, apgalvojot, ka no melnā cauruma informācija izkļūt nevar.

Atbildes uz jautājumu, kā radusies dzīvība uz Zemes, tiek meklētas joprojām. Viena no teorijām izvirzīja hipotēzi, ka dzīvību uz Zemi atnesa meteorīti. Tagad zinātnieki izvirza citu hipotēzi. Dzīvība uz mūsu planētas radusies sadursmes rezultātā, bet saskrējās nevis Zeme un meteorīts, bet Zeme «aprija» citu planētu. Sadursmes rezultātā uz Zemes varētu būt nonācis ogleklis, slāpeklis un sērs - vielas, kas nepieciešamas, lai varētu veidoties dzīvība, žurnālā «Science Advances» rakstīto atstāsta «tvnet».

Pirms aptuveni 4,4 miljardiem gadu Zeme bija nedaudz līdzīga mūsdienu Marsam. Tai bija kodols un mantija, tomēr tās iekšienē bija ļoti maz tādu elementu kā slāpeklis, ogleklis un sērs. Zināms, ka tie elementi, kas atrodas ārpus kodola, var sajaukties viens ar otru, tomēr tie nekad nevar saskarties ar elementiem, kas atrodas kodolā. Lai arī daži no vitāli svarīgajiem elementiem jau atradās kodolā, tie nespēja nokļūt planētas ārējos slāņos, pirms notika sadursme. Ja šāda sadursme notika, tad, iespējams, savienojās divu dažādu planētu kodoli un mantijas.

Lai noskaidrotu, vai tā ir taisnība, zinātnieki laboratorijā veica eksperimentu un izveidoja dažādus scenārijus tam, kā šie elementi varēja no kodola nonākt hipotētiskās planētas virsējos slāņos. Pēc tam, kad bija veikts vairāk nekā viens miljards simulāciju, zinātnieki atklāja, ka viens scenārijs ir ļoti ticams. Tas, ka Zeme sadūrās ar Marsa izmēra planētu, kuras kodols saturēja 25 līdz 30 procentus sēra.

Pirms dažiem gadiem zinātnieki nāca klajā ar informāciju par Mēness izcelsmi - Zeme un Mēness esot izotopiskie dvīņi. Zinātnieki arī pavēstīja, ka tikai sešu gaismas gadu attālumā no Zemes ap Bārnarda zvaigzni riņķo Zemes tipa planēta. Un ka uz Marsa ir tekošs ūdens.

Šiem dažiem «zvaigznēm tuvajam» piemēriem ir jākalpo kā pierādījumam, cik ilgi dažkārt nākas meklēt apstiprinājumu kādai hipotēzei. Un tā pat nav vienīgā, tāpēc ir pāragri uzskatīt, ka viss ir atklāts un izzināts. Vismaz Visuma uzbūve joprojām ir «terra incognita» - nezināmā zeme. Tas vieš cerības, ka «Praktiskās Astroloģijas» lasītāji uzzinās ne vienu vien informāciju par jauniem atklājumiem, kas apvērsīs līdzšinējos pieņēmumus par pasauli.

__

Izmantotie resursi: «Vikipēdija», «simboli.lv», «atklajumi.lv», «tvnet», «astropolis.lv», «Zvaigžņotā Debess», «Personības iezīmju pašnovērtējuma un subjektīvā citvērtējuma atšķirības pieaugušajiem R. Ketela 16 PF testā»