IZZINI SEVI! Dalailamas fenomens

 
©REUTERS/SCANPIX/LETA

Nebūs daudz pārspīlēts, apgalvojot, ka Tibetas budistu garīgais līderis, XIV dalailama mūsdienās ir ieguvis teju vai šovbiznesa zvaigznes statusu. Uz viņa lekcijām plūst cilvēki, kuriem par budismu ir tikai attāla nojausma, viņu par savējo uzskata gados jauni ļaudis, ar viņu tiekas tās amatpersonas, kas nebaidās no Ķīnas valdības dusmām, jo oficiālā Pekina turpina iztēlot trimdā padzīto dalailamu kā «bīstamu separātistu». Bet viņš pats savos gados saglabājis itin labu fizisko formu un laiku pa laikam pārsteidz žurnālistus ar izteikumiem, par kuriem nav skaidrs – tie domāti nopietni vai tomēr kā joks.

Dalailamas tituls tulkojumā no mongoļu valodas nozīmē «skolotājs, kura gudrība ir milzīga kā okeāns», taču viņa lekcijās ne brīdi nerodas sajūta, ka runātājs savu gudrību un taisnību mēģina kādam uztiept - ja gribat, tad klausieties un lieciet aiz auss, bet ja ne, tad ne. Viņš arī nevienu nemudina mainīt ticību, pārejot budismā, bet dalailamas domu graudi, kuru apkopojumi atrodami daudzās interneta vietnēs, lielākoties ir grūti apstrīdamas patiesības, kurām, mazliet padomājot par to, ko darām, pavisam vienkārši var sekot ikviens.

Vienlaikus četrpadsmitais un pirmais

Dalailama piedzima 1935. gada 6. jūlijā Takceras ciematā, kas atrodas tibetiešu apdzīvotajā Ķīnas Chjaņhai provinces daļā, taču toreiz viņš, protams, nebija nekāds dalailama, bet gan parasts zīdainis, kuram vecāki (viņi bija zemnieki) deva vārdu Lhamo Dhonduls.

Kolumbijas universitātes mūsdienu Tibetas vēstures programmas vadītājs Robijs Bārnets intervijā «The New York Daily News» atgādinājis, ka Tibetas budistu dalailamas institūcijai ir aptuveni 600 gadu ilga vēsture. Ja vienkāršoti, tad dalailama ir paša augstākā līmeņa mūks (lama) un visas šīs budistu grupas (viņus mēdz saukt arī par «dzelteno cepuru budistiem», un šis novirziens ir izplatīts arī Ķīnā, Mongolijā un vairākos Krievijas reģionos, piemēram, Burjatijā, Kalmikijā un Tivā) garīgais līderis. «Pretēji izplatītam mītam, budisti neuzskata nevienu cilvēku par nemirstīgu. Sasniedzot noteiktu vecumu, cilvēks mirst, taču spēj reinkarnēties jeb pārdzimt citā miesā un ķermenī. Pašreizējais dalailama ir paša, paša pirmā dalailamas 14. reinkarnācija,» skaidrojis profesors.

Pēc kārtējā dalailamas nāves viņa ķermenis tiek iebalzamēts un nosēdināts tronī. Ja dalailama nav devis kādas norādes par savu nākamo reinkarnāciju, augstākie budistu mūki un astrologi gaida kādu zīmi, kas varētu norādīt, kur šī reinkarnācija meklējama, dodas uz attiecīgo teritoriju, kur meklē jaunus zēnus, kas dzimuši ne agrāk kā 45 dienas un ne vēlāk kā divus gadus pēc iepriekšējā dalailamas nāves.

1933. gadā mirušā XIII dalailamas nākamo reinkarnāciju izdevās atrast vien 1937. gada sākumā, kad mūki ieradās Takceras ciematā un konstatēja, ka nepilnus divus gadus vecais Lhamo arī ir viņu meklētais nākamais budistu līderis. Vienā no savām autobiogrāfijām pašreizējais XIV dalailama raksta par miglainām atmiņām - piemēram, kā viņam dots uzdevums atpazīt iepriekšējam dalailamam piederējušas personīgās lietas un viņš, kādas intuīcijas vadīts, šo pārbaudījumu veiksmīgi izturējis. Nākamajā gadā zēns tika nogādāts Kumbumas klosterī, kur pārbaudījumi turpinājās, bet 1940. gada 22. februārī Tibetas galvaspilsētā Lhasā notika viņa kronēšanas ceremonija, un Lhamo Dhonduls tika pie jauna vārda - Džecuns Džampels Nhavangs Ješe Tenzins Gjatso. Rietumu pasaulē viņu ērtības labad parasti dēvē vai nu vienkārši par dalailamu, vai Viņa Svētību Tenzinu Gjatso, bet budisti sava garīgā līdera apzīmēšanai izmanto daudzus krāšņus epitetus. Starp citu, interesanti, ka XIV dalailamas dzimšanas diena ir vienīgie budistu oficiālie svētki, kurus atzīmē saskaņā ar Rietumos pieņemto kalendāru, nevis budistu izmantoto Mēness kalendāru.

Garās mācības

Protams, ka nepilnus sešus gadus vecajam zēnam tolaik bija tikai simboliska loma, un jau drīz vien viņš uzsāka mācības, kuras saskaņā ar tibetiešu budistu tradīcijām vadīja divi skolotāji - vecākais un jaunākais. Mācību plāns paredzēja tibetiešu mākslas un kultūras, loģikas, sanskrita, tradicionālās medicīnas, budisma filozofijas, kā arī daudzu citu sarežģītu priekšmetu apguvi. Tikai 23 gadu vecumā pēc eksāmenu nokārtošanas trijos lielākajos Tibetas klosteros - universitātēs (beidzamais pārbaudījums Džokhangas klosterī tika kārtots 20 000 mācītu vīru priekšā) dalailama oficiāli kļuva par budisma filozofijas doktoru.

Atceroties bērnību, dalailama bieži stāstījis, ka ļoti interesējies par dažādiem mehānismiem un to darbības principiem. «Es mēdzu izjaukt un pēc tam mēģināt salikt kopā savas rotaļlietas, vēlāk ķēros pie pulksteņiem,» viņš sacījis. Vairākās grāmatās tiek apgalvots, ka šī aizraušanās nav zudusi un dalailama esot kaislīgs pulksteņu kolekcionārs, turklāt pats arī mēdz remontēt vairs nedarbojošos laikrāžus. Ja dzīve būtu iegrozījusies citādi, viņš, iespējams, būtu kļuvis par inženieri, raksta «The New York Daily News», tomēr, visticamāk, tas būtu palicis vien nepiepildīts sapnis, jo mazajam ne īpaši turīgā ģimenē dzimušajam tibetietim būtu bijis ļoti grūti, ja ne neiespējami iegūt pienācīgu izglītību. Taču tagad viņš kā gaidīts viesis tiek uzņemts pasaules vadošajās universitātēs un zinātniskās pētniecības institūtos, kur ar slaveniem zinātniekiem kā līdzīgs ar līdzīgu apspriež kvantu fiziku un līdzīgas problēmas. Intervijā izdevumam «National Geographic Kids» dalailama reiz stāstījis, ka bērnībā klosterī mēdzis rotaļāties ar divām baltām pelītēm, kas regulāri apciemojušas viņa celli un veiksmīgi atrāvušas no reizēm apnikušajām mācībām. Saikne ar dabu ir raksturīga budistiem («Esiet maigs pret Zemi. Mīliet to,» vēsta viens no dalailamas domugraudiem), un savās lekcijās budistu līderis nebeidz un nebeidz atkārtot, ka pret mūsu planētu un tās resursiem cilvēkiem vajadzētu izturēties ar lielāku cieņu.

1946. gadā zēnam palaimējās iepazīties ar austriešu alpīnistu Heinrihu Harreru, kurš jaunajam mūkam spēja piedāvāt daudz noderīgas un apdomāšanas vērtas informācijas par dzīvi aiz Tibetas robežām. Daži biogrāfi pat uzskata, ka piespiedu emigrēšana pēc Ķīnas armijas iebrukuma Tibetā ir ļāvusi dalailamam daudz labāk realizēt savu potenciālu, kas diez vai būtu bijis iespējams, paliekot no ārpasaules nošķirtajā Tibetā.

Ķīnas ienaidnieks Nr. 1

Ķīna gadsimtiem ilgi bija uzskatījusi Tibetu par sev piederošu teritoriju, taču cīņas ar ārējiem ienaidniekiem noveda pie tā, ka kopš 1913. gada Tibeta faktiski bija kļuvusi neatkarīga. Piemērotākais brīdis tās sagrābšanai radās pēc Otrā pasaules kara, kas beidzās ar Ķīnas galvenā reģionālā ienaidnieka Japānas sagrāvi un Mao Dzeduna vadīto komunistu nākšanu pie varas Ķīnā. Daži avoti apgalvo, ka dalailamam agrā jaunībā Mao mācība likusies diezgan saistoša, taču pat ja tas tā ir bijis, tad tikai līdz brīdim, kamēr budistu līderis saprata, ka pat nosacīti neatkarīga, tibetiešu budistu apdzīvota Tibeta nekādi neiederas Ķīnas komunistu valdības nākotnes vīzijās.

1950. gada 8. novembrī Ķīnas Tautas Republikas armija iebruka Tibetas austrumos, un tika nolemts, ka 15 gadus vecajam dalailamam nekavējoties jāuzņemas arī Tibetas politiskā līdera funkcijas - 17. novembrī viņš tika iecelts par valsts un valdības vadītāju, lai gan parasti dalailamas šos pienākumus uzņemas, sasniedzot 18 gadu vecumu. Nākamajā gadā dalailamas valdība bija spiesta noslēgt vienošanos, kas paredzēja Tibetas austrumu daļas kļūšanu par Ķīnas autonomo reģionu - pats dalailama gan apgalvo, ka viņa sūtītie delegāti, kuri piedalījās sarunās, vai nu pārkāpuši, vai piespiesti pārkāpt savas pilnvaras, jo viņiem nav bijis mandāta līguma slēgšanai. Tomēr pat šī vienošanās nemazināja Ķīnas apetīti. No 1954. līdz 1959. gadam arī pats dalailama ne reizi vien piedalījās sarunās ar Pekinas līderiem - ne tikai Mao, bet arī vēlāko Ķīnas ekonomiskās atdzimšanas plāna autoru Denu Sjaopinu. Taču šīs sarunas allaž nonāca strupceļā, un 1959. gada pavasarī Ķīnas bruņotie spēki apspieda kārtējo tibetiešu sacelšanos, pilnībā okupējot tās teritoriju, nogalinot aptuveni 87 000 cilvēku un liekot trimdā doties vēl 80 000. Starp viņiem bija arī dalailama, kurš uz Indiju devās pārģērbies par karavīru un vēlāk atzina, ka pāri kalnu grēdām nestā šautene šķitusi ļoti smaga. Pekinas režīms izplatīja ziņas, ka dalailamu nolaupījuši «reakcionāri», kas iemantojuši viņa uzticību, taču jau pēc pāris nedēļām kļuva skaidrs, ka tā nav taisnība. 1959. gada 21. aprīlī dalailama Musūri pilsētā Indijā pasludināja, ka turpina vadīt Tibetas trimdas valdību, bet nākamajā gadā viņa rezidence tika pārcelta uz Dharamsālu, kur atrodas vēl šobaltdien.

Kopš šī brīža dalailama arī tiek uzskatīts par komunistiskās Ķīnas galveno ienaidnieku, šai nostājai nemainīgai paliekot gan Mao un kultūras revolūcijas gados, gan Dena reformu laikā, gan pašlaik. Ķīnas oficiālā propaganda dēvē dalailamu par «bīstamu separātistu» un «vilku mūka drānās», viņam tiek pārmesta pat budisma filozofijas kropļošana. Pekinas attieksmi nav mainījis nedz tas, ka dalailama jau sen atteicies no prasības par Tibetas neatkarību, tā vietā paužot gatavību samierināties ar plašu autonomiju Ķīnas sastāvā, nedz tas, ka kopš 2011. gada viņš nepilda arī politiskā līdera pienākumus.

Pēdējā reinkarnācija?

No dažādiem pasaules nostūriem ik pa laikam pienāk ziņas par Ķīnas varas iestāžu nikno reakciju uz dalailamas vizītēm attiecīgajā valstī. Senā pagātnē palikuši pagājušā gadsimta sešdesmitie gadi, kad ANO pieņēma trīs rezolūcijas, nosodot Ķīnas veikto Tibetas okupāciju. Kopš 1971. gada, kad Ķīna kļuva par vienu no ANO Drošības padomes pastāvīgajām dalībvalstīm, nekas tāds vairs nav iedomājams. Brīžam rodas iespaids, ka arī citas starptautiskās organizācijas par dalailamu atceras vien tad, kad parādās lieliska iespēja izmantot viņa vārdu, lai raidītu signālu Ķīnai. Zīmīgi, ka savu Nobela miera prēmiju dalailama saņēma 1989. gadā, kad apjukusī pasaules sabiedrība nekā citādi nevarēja (vai negribēja) reaģēt uz Tjaņaņmeņas laukuma slaktiņu Pekinā, kur tika nežēlīgi apspiesta studentu protesta demonstrācija. Bija jāpaiet vēl vairāk nekā gadam, līdz 1991. gada aprīlī Džordžs Bušs vecākais kļuva par pirmo ASV prezidentu, kurš Baltajā namā ticies ar dalailamu.

Brīžam šķiet, ka dalailama vairs nelolo nekādas ilūzijas, ka viņa dzīves laikā Tibeta varētu atgūt kaut daļu patstāvības. Tāpēc viņš pieļāvis iespēju, ka pati dalailamas institūcija varētu beigt savu pastāvēšanu līdz ar viņa nāvi - citiem vārdiem sakot, Tenzins Gjatso, kurš sevi pietiekami realizējis, varētu pieņemt lēmumu vairs nereinkarnēties, bet ieslīgt godam nopelnītajā mūžīgajā nirvānā. Nav šaubu, ka Ķīnas varas iestādes mēģinās kontrolēt XV dalailamu - kad pirms 20 gadiem, pamatojoties uz pašreizējā dalailamas norādēm, Tibetā tika atrasta pančenlamas (otrs augstākais mūks budistu hierarhijā) reinkarnācija, šis zēns vienkārši pazuda, un ir pamatotas aizdomas, ka viņu nolaupīja ķīniešu īpašo dienestu aģenti.

«Kādu dienu dalailamas institūts beigs pastāvēt... Nav garantiju, ka par nākamo dalailamu nekļūs kāds muļķis vai muļķe, kas sevi apkaunos, un tas būtu ļoti skumji. Tāpēc labāk, lai gadsimtiem ilgā tradīcija beidzas ar kādu gana populāru dalailamu,» viņš sacījis nesenā intervijā BBC. Citās intervijās dalailama gan pieļāvis ne tikai to, ka viņa reinkarnācija būtu jāmeklē ārpus Tibetas, bet arī to, ka tā, pretēji tradīcijām, varētu būt sieviete. «Sievietes parasti ir daudz līdzjūtīgākas,» viņš norādījis. Taču lēmumu par reinkarnēšanos dalailama solās pieņemt, kad sasniegs aptuveni 90 gadu vecumu, jo pašlaik jūtoties gana mundrs un negatavojoties «pārģērbties» - ar šo vārdu budisti apzīmē aiziešanu citā saulē.

*

ATROLOĢISKĀ REPLIKA

Dalailamas individuālajā astroloģiskajā kartē, kas veidota pēc «astro.com» datu bāzē pieejamās informācijas, redzams, ka cilvēkam piemīt personības spēks un ietekme uz lielām ļaužu masām.

Par spēju stāties lielas auditorijas priekšā un aizraut cilvēkus ar savu personības spēku liecina Plūtona un Saules atrašanās individuālās astroloģiskās kartes 1. mājā.

Cilvēkiem ar šādām planētu kombinācijām piemīt arī spēcīga griba, vēlme un spējas iedziļināties sevī, iespējama gaišredzība, kā arī interese par mūsdienīgo tehniku. Interesanti, ka dalailamas horoskopā smalku intuīciju, kas tiešām var robežoties ar gaišzinību, pastiprina Merkurs Zivju zodiaka zīmē un 12. mājā.

Atgriežoties pie horoskopa 1. mājas, jāteic, ka cilvēki ar šādām kombinācijām ir līderi, kurus nevar ietekmēt apkārtējo domas un vēlmes. Viņi vienmēr apzinās to, ko grib, ir spilgti izteiktas personības. Viņiem ir milzīga enerģija, reģenerēšanās spējas, kas palīdz ātri uzveikt slimības. Enerģiski tiecas uz savu mērķi un panākumiem. Lai sabiedrībā iegūtu cieņu un prestižu, ir spējīgi ilgi un smagi strādāt. Viņiem jājūtas nozīmīgiem un atzītiem. Tajā pašā laikā, neraugoties uz patīkamo ārējo tēlu, iekšā ir «krampis», un vajadzības gadījumā cilvēks var arī parādīt raksturiņu vai kļūt autoritārs. Saules un Marsa kvadrāts pastiprina «eksplozīvos» momentus. Taču, ja cilvēks ar sevi strādā, tad, protams, šie asumiņi neparādās vai jūtami ļoti minimāli. Kā pluss saskarsmē ar citiem ir Vēža zīmes ascendents - inteliģents, nosvērts, patīkams ārējais tēls.

Urāns 11. mājā normālos aspektos liecina, ka cilvēks ir atvērts pasaulei un pieturas pie patiesības un faktiem. Intuitīvi uztver likumus un Visumu. Interese par dabas zinībām un okultismu, nereti par abiem vienlaikus. Neparasti draugi, kas rada dvēselisku prieku, sirds siltumu. Nereti pievienojas grupējumiem, kas seko humāniem un zinātniskiem mērķiem. Turklāt Urāns caur trigonu ar Mēnesi interešu momentu savieno ar ārzemju tēmu.

Dalailamas astroloģiskajā kartē ir norādes par dzimtenes mīlestību un savu sakņu apziņu (spēcīgā Vēža zīmes ietekme un arīdzan retrogrādais Saturns). Kartē ārzemju tēma ir uzsvērta, taču ne viennozīmīgi pozitīva. Tomēr labāk tā, nekā ja 3. un 9. māja būtu tukšas. Ņemot vērā, ka dalailama savā dzimtenē nedzīvo un nevar tur atrasties.

Sertificētas astroloģes Gunas Kārkliņas interpretācija

 

Rīgas namu pārvaldnieks