IZZINI SEVI! Pē­te­ris Kļa­va. Par karmu, kvantu fiziku un esību

Vieg­li ne­bi­ja. Sa­ru­nā ar ār­stu Pē­te­ri KĻA­VU gri­bē­jās pa­strī­dē­ties un ie­bilst. Bet viņš at­bru­ņo­ja, sa­kot: «Nav vis­am jā­pie­krīt. Jeb­kurš ap­gal­vo­jums vien­mēr ir ie­ro­be­žots ap­gal­vo­jums. Arī tas, ko es stās­tu.» Šķiet, šī ne­būs ātr­i un ti­kai vien­reiz iz­la­sā­ma sa­ru­na.

- Kar­mas jē­dzie­nam dro­ši vien ir vai­rā­ki slā­ņi, vi­sā­das iek­ši­ņas, ār­iņas, virs­bū­ve un bā­ze, kā sa­vu­laik mā­cī­ja po­lit­eko­no­mi­jā. Pa­šu pa­ma­tu, ie­spē­jams, kar­mas vār­da lie­to­tā­ji ne­iz­prot, vis­bie­žāk iz­met ne­pa­do­mā­jot: ai, tā­da kar­ma!

- Kāds kvan­tu fi­zi­ķis tei­ca - ne­va­jag ap­vai­no­ties, bet ne­viens kvan­tu fi­zi­ķis ne­sa­prot, kas ir kvan­tu fi­zi­ka. Mēs ti­kai mā­cā­mies to. Tā arī mūs­die­nās, īpa­ši Rie­tu­mu pa­sau­lē, kar­mas jē­dzie­nu eks­plu­atē, ne­sa­praz­da­mi, ko tas īs­ti no­zī­mē. La­bā­ka­jā ga­dī­ju­mā lie­to prag­ma­tis­kā no­zī­mē, kā Bī­be­lē teikts - ko sē­si, to pļau­si. Tas vis­iem skaidrs. Bet tā va­rē­tu būt ti­kai kar­mas mo­di­fi­kā­ci­ja. Kar­mai tā­pat kā vul­kā­nam ir daudz lī­me­ņu. Vul­kāns ir sais­tīts ar ze­mes dzī­lēm, gā­zēm, bet virs­pu­sē tas ir ti­kai ne­liels punkts, kur tiek no­mests sa­sprin­gums. Pro­tams, arī es ne­pre­ten­dē­ju, ka zi­nu vi­su par kar­mu, bet, kā sa­ka, mēs va­ram par to pa­ru­nāt. (Sme­jas.) Nav slik­ti, ja cil­vēks zi­na kar­mas uz­de­vu­mus. Fi­lo­zo­fi­jā, ezo­te­ri­kā un re­li­ģis­ka­jā audzi­nā­ša­nā tie bi­ja pa­sau­les ap­zi­nā­tās un ne­ap­zi­nā­tās sa­bied­rī­bas da­ļas ap­lo­ki, ku­ros bū­tu jā­ga­nās šai ne­iz­glī­to­ta­jai sa­bied­rī­bai, kas bi­ja pirms mil­jo­niem ga­du un kas ir arī ta­gad. Īpa­ši mai­nī­ju­sies sa­bied­rī­ba nav.

- Jūs do­mā­jat rām­jus, ku­ros sa­bied­rī­ba jā­no­tur?

- Jā, rām­ji, kur [cil­vē­kus] kā ma­zus cā­lē­nus tur ie­ro­be­žo­ju­mā, lai vi­ņi zi­na sa­vu vie­tu. Tā­pēc uz kar­mu var ska­tī­ties no dau­dziem lī­me­ņiem. Pir­mais. No ab­so­lū­tā vie­dok­ļa kar­mas nav. Tā ir kon­cep­ci­ja, kā­dā vei­dā dzī­vās būt­nes in­ter­pre­tē sev du­ālā sis­tē­mā se­vi un Die­vu vai li­ku­mus, vai sau­ļu sis­tē­mas, vai as­tro­fi­zi­ku. Kvan­tu fi­zi­kā mē­ģi­na ru­nāt par cē­lo­ņiem un se­kām, to pa­šu, ko bu­disms. Ta­nī pa­šā rei­zē kvan­tu fi­zi­ķi sa­ka - bet kas tad ir pirm­cē­lo­nis? Kas ir tas, kas no­vē­ro no­vē­ro­tā­ju sa­rež­ģī­tā sis­tē­mā? Līdz ar to kvan­tu fi­zi­ka ap­jūk un sāk šau­bī­ties, vai vis­pār ir brī­vā iz­vē­le un vai ir kar­ma.

Otrs lī­me­nis. Mēs uz­ska­tām, ka pa­sau­le pa­stāv prā­tā. Tas ir men­tā­las kon­struk­ci­jas pro­dukts, hol­o­grā­fisks, ku­rā sub­jekts un ob­jekts iz­spē­lē sa­vas at­tie­cī­bas. Bet tas ir ti­kai pie­ņē­mums, kā di­gi­tā­la spē­le, kur nav no­zī­mes, kā­da ir kar­ma, vai ir kar­ma, jo viss ir ti­kai in­for­mā­ci­ja, kas iz­šķīst tuk­šu­mā.

Tre­šais ir prag­ma­tis­kā­kais lī­me­nis, ku­rā pār­sva­rā vis­i at­ro­da­mies - ka tie­šām pa­stāv cil­vē­ki, ka katrs ir sa­vas lai­mes ka­lējs un pā­rē­jās muļ­ķī­bas, ku­rās tie­kam mal­di­nā­ti un audzi­nā­ti, lai bū­tu kaut kā­da kon­ven­ci­ja, lie­tu kār­tī­ba sa­bied­rī­bā. Ša­jā lī­me­nī at­tīs­tās kar­mas vei­di, par ku­riem va­ram ru­nāt. Kar­mu ap­ska­ta ti­kai vis­zem­āka­jā at­tīs­tī­bas lī­me­nī, kā­dā at­ro­da­mies mēs, cil­vē­ce.

- Vai nav tā, ka cil­vēks kar­mu iz­prot at­ka­rī­bā no sa­va uz­ska­ta par brī­vo gri­bu? Ja brī­vā gri­ba, vi­ņa­prāt, pa­stāv, tad va­ram ie­tek­mēt lie­tu kār­tī­bu, ja brī­vās gri­bas nav, tad kar­ma tiek ie­do­ta au­to­mā­tis­ki un tai jā­pa­kļau­jas. Ap­mē­ram tā, kā teh­nis­kā pa­se - tu bū­si no­ziedz­nieks, tu - ārsts, bet tu mā­cī­tājs. Un tad cil­vēks vai nu cī­nās un da­ra, vai arī at­met ar ro­ku un plūst.

- Un kā jūs gri­bat?

- Es ne­gri­bu plūst kaut kur, ne­zin kur.

- Jūs gri­bat cī­nī­ties? Ir tāds tei­ciens - ar cū­kām ne­kad ne­cī­nies, no­smē­rē­sies. (Sme­jas.)

- Drī­zāk ir grū­ti pie­ņemt, ka tam, ko da­ru, nav jē­gas, jo viss ir ie­priekš iz­lemts. Sa­jū­ta kā ma­ri­one­tei.

- Jā, tais­nī­ba. Tā­pēc vēl­reiz ap­lū­ko­sim jē­gas bez­jē­dzī­bu. Skaidrs, ka ša­jā mil­zī­ga­jā spē­lē, kas ir ek­sis­ten­ce ar bez­ga­lī­giem lī­me­ņiem, pa­stāv da­žā­das uz­tve­res. Ta­mā­ra Glo­ba sa­vā žur­nā­lā ie­rak­stī­ja iz­ai­ci­no­šu tei­ku­mu, ka «du­ra­ka­mi zvjoz­di up­rav­ļa­jut, mud­rij sam vi­bi­ra­jet puķ». Pār muļ­ķiem val­da zvaig­znes, bet vie­dais pats iz­vē­las sev ce­ļu. Tā ir ie­spē­ja­mī­ba, par ko jūs ru­nā­jāt. Bet pa­do­mā­jiet, ja vis­iem cil­vē­kiem bū­tu brī­vā gri­ba un vi­ņi vis­i iz­da­rī­tu to, ko grib! Pa­sau­le ek­sis­tē­tu var­būt des­mit, aug­stā­kais, piec­pa­dsmit se­kun­des. Ne­var dot brī­vo gri­bu ak­liem cil­vē­kiem, kas stāv aizas ma­lā, vi­ņi vis­i no­kri­tīs le­jā.

- Uz­ska­tī­sim to par da­bis­ko iz­la­si, kas pa­stāv da­bā.

- Ku­ras diem­žēl ta­gad vairs nav, tā­pēc iz­gud­ro ka­rus un tam­lī­dzī­gas lie­tas. Ja cil­vē­ki tie­šām sa­sniedz ļo­ti augs­tu at­tīs­tī­bas lī­me­ni, kļūst ap­skaid­ro­ti, vi­ņiem ir ab­so­lū­tas spē­jas ie­tek­mēt lai­ku, ma­tē­ri­ju un ener­ģi­ju, tad šā­di cil­vē­ki ne­kad ne­ko nav mai­nī­ju­ši sa­vā dzī­vē. Vi­ņi pa­tei­ku­ši to, ko Jē­zus Kris­tus - Tēvs, lai no­tiek Tavs prāts. Jē­zus Kris­tus vai Bu­da Gau­ta­ma, vai Mait­rei­ja, vai Ra­ma­lin­ga - vi­ņi va­rē­ja iz­ār­stēt mil­jo­niem cil­vē­ku. Kā­pēc vi­ņi to ne­da­rī­ja? Vai grāfs Sen­žer­mēns, kurš, kā pats iz­tei­cās, di­vus mil­jo­nus pa­rei­zu lē­mu­mu pie­ņē­mis cil­vē­ces la­bā, re­for­mē­jot tā lai­ka pa­gri­mu­šo, aristo­krā­tis­ko, am­bi­ci­ozo Eiro­pas kul­tū­ru. Viņš tei­ca - es ne­ko ne­es­mu iz­mai­nī­jis. Jē­zus Kris­tus tei­ca - at­nā­cu ti­kai pie­pil­dīt. Tad par kā­du kar­mu mēs va­ram ru­nāt, ja vi­ņi nā­ku­ši ti­kai pie­pil­dīt?

Cē­lo­ņi un se­kas - tas ir du­āls li­kums, bet ek­sis­ten­ce ir ne­du­āla. Tā­tad pa­šā sak­nē iz­nāk, ka viens re­ži­sors spē­lē gan la­bo, gan slik­to ak­tie­ri un pats arī ska­tās, jo ne­vie­na ci­ta nav. Ja iz­prot tā­da lī­me­ņa sis­tē­mu, tad kar­ma ir in­for­mā­ci­jas se­cī­ba, ku­rā kos­mis­kā ap­zi­ņa var no­va­dīt sa­vu in­for­mā­ci­ju. Tā­pēc - vai var būt kāds lai­mī­gāks cil­vēks par to, ku­ram nav gri­bas? Kār­pies, cī­nies un vei­do sa­vu dzī­vi! It kā tu to da­ri, bet īs­te­nī­bā tam tā bi­ja jā­no­tiek. Tā­dēļ, lai tas, kurš ne­cī­nās, ne­pār­met tam, kurš cī­nās.

Jau­tā­jums par brī­vo gri­bu kvan­tu fi­zi­kā ir viens no gal­ve­na­jiem. Ir pie­rā­dīts, ka no­vē­ro­tājs ie­tek­mē no­vē­ro­ju­mu. Tie­ši no­vē­ro­tājs ie­tek­mē, vai kvan­ti būs da­ļi­ņas vai viļ­ņi. Jau­tā­jums ir par to, vai jau bi­ja de­ter­mi­nēts tas, ka viņš no­vē­ros. At­ka­rī­bā no tā, kā tu do­mā, rī­ko­jies, kā tu no­vē­ro, tu mai­ni po­ten­ci­ali­tā­ti par re­ali­tā­ti. Ša­jā brī­dī pa­rā­dās tas, ko mā­cī­ja Bu­da un Jē­zus Kris­tus - ko sē­si, to pļau­si. Vis­am ir cē­lo­nis. Pro­tams! Ti­kai jā­sa­prot, ka cē­lo­nis un se­kas ir vie­na ap­ļa di­vi ga­li, kas ir sa­vie­no­ti. To var sa­prast ti­kai ap­skaid­ro­tā lī­me­nī. Bet, lai šiem iz­do­mā­tiem, hol­o­grā­fis­kiem, di­gi­tā­li ne­re­āliem tē­liem, kas ir cil­vē­ki, bū­tu in­te­re­san­ti dzī­vot, lai vi­ņi lik­tos dzī­vi, vi­ņiem va­jag dot uz­de­vu­mus. Tā­pēc ša­jā ilu­zo­ra­jā, hol­o­grā­fis­ka­jā spē­lē to­mēr ir pa­re­dzēts, ka ilu­zo­rās, ne­re­ālās, dzī­vās būt­nes iz­spē­lē kos­mis­kās drā­mas jē­gu, ku­rā it kā jā­ie­vē­ro kar­ma. Bet! No ku­rie­nes nāk no­doms cil­vē­kā? Jo vis­pirms ir no­doms, pēc tam - rī­cī­ba. Tas nav skaidrs, ne zi­nāt­ne, ne ezo­te­ri­ka ne­var iz­teik­ties.

Nav pie­ļau­jams, ka mēs ļo­ti in­ter­pre­tē­jam se­no svē­to pra­vie­šu rak­stus, kas arī ir de­ter­mi­nē­ti, do­mā­ti ci­tai pa­au­dzei. To­mēr sa­bied­rī­bas at­tīs­tī­bas un in­te­lek­tu­ali­zā­ci­jas dēļ ir jā­ie­vē­ro šie li­ku­mi. Tie no­der, kaut arī skan pri­mi­tī­vi. La­bāk no­maz­gāt ro­kas pēc tu­ale­tes un tad ēst. Ja ne­no­maz­gā­si, būs caur­eja. Mans ie­tei­kums ir ie­vē­rot cē­lo­ņu un se­ku li­ku­mus. Kaut arī ru­nā­jam par tik ār­kār­tī­gi aug­stām in­for­ma­tī­vām ideo­lo­ģi­jām, to­mēr va­jag ie­vē­rot bauš­ļus, to ce­ļu, ko no­rā­dī­jis Bu­da Gau­ta­ma, kā vis­la­bāk iz­kļūt no kar­mas.

Jau­tā­jums, kā­pēc ci­ti li­ku­mus ne­pie­ņem, ci­ti pie­ņem. Vai vis­iem tie ir jā­pie­ņem? Vai vi­sai In­di­jai, Ķī­nai un Āzi­jai ir jā­slau­ka pēc­pu­se ar pa­pī­ru? Ja to da­rīs, tad pa­sau­lē ne­būs ko­ku. Var­būt brī­vā gri­ba de­ter­mi­nē to, lai kāds ne­maz­gā ro­kas un ne­slau­kās, lai va­rē­tu sa­gla­bāt kā­du in­for­ma­tī­vo ko­pu­mu uz pla­nē­tas?

Tie ir ļo­ti sa­rež­ģī­ti jau­tā­ju­mi, bet, pro­tams, cil­vēks grib zi­nāt sa­vu kar­mu un lik­te­ni. Tā­pēc pē­tī­ju­mi par lai­ku, par in­for­mā­ci­ju ir ār­kār­tī­gi in­te­re­san­ti. Reg­re­sī­vās un pro­gre­sī­vās hip­no­zes eks­pe­ri­men­ti lie­ci­na par zi­nā­mu de­ter­mi­nis­mu vi­sā. Vai tu, cil­vēks, to iz­mai­nī­si? Var­būt ti­kai pie­pil­dī­si - to sa­vu krus­tu, sa­vu kar­mu. Jo, lai no­tik­tu kar­ma, te­vī bi­ja jā­būt in­for­mā­ci­jas klāt­būt­nei, kas no­teik­ti nav tavs es.

Ja sa­ru­na par kar­mu ne­no­tiek tā­dā lī­me­nī - zi­nāt­nis­ki, ga­rī­gi, psiho­lo­ģis­ki un ļo­ti at­bil­dī­gi, tad tā būs ti­kai pri­mi­tī­va pro­fa­nā­ci­ja.

- Bū­sim at­klā­ti, mēs vis­i ne­esam ap­skaid­ro­ti un ne­mā­kam se­vi pie­pil­dīt. Tā­pēc aug­stā­kās zi­nā­ša­nas vis­i ne­iz­pra­tīs. Var­būt tie­šām esam pēc vie­na šab­lo­na «iz­ga­ta­vo­ti», bet mēs ta­jā ko­lek­tī­vi ne­pro­tam se­vi ie­mē­rīt. Tā­lab sa­vu ce­ļu vai dzī­ves jē­gu, vai at­bil­des uz jau­tā­ju­miem mek­lē­jam, kā nu pro­tam un sa­pro­tam.

- Gan jums tais­nī­ba, gan, ma­nu­prāt, va­rē­tu uz to pa­ska­tī­ties ci­tā­di. Ja sa­pro­tam, ka cil­vē­cis­kais ego nav tas, kurš ra­da dzī­vī­bas ener­ģi­ju, kurš ra­da DNS, tad ir jau­tā­jums, kas to vi­su da­ra. Ap­skaid­rī­ba nav ie­spē­ja­ma tik il­gi, ka­mēr tev lie­kas, ka esi tu un ka kaut kas nav kār­tī­bā.

- Pa­skaid­ro­jiet, lū­dzu!

- Ka­mēr do­mā­si, ka tu esi Pē­te­ris vai An­na un kaut kas nav kār­tī­bā ar šo pa­sau­li, ap­skaid­rī­ba nav ie­spē­ja­ma. Ap­skaid­rī­ba ir tāds stā­vok­lis, kad ir to­tā­la vie­no­tī­ba un tiek re­ali­zēts ilu­zo­rās esa­mī­bas tuk­šums, viss ir ti­kai tī­rā ap­zi­ņa. Tad kā var būt ide­ja, ka kaut kas nav kār­tī­bā? Kad Bu­da ap­skaid­ro­jās, viņš ne­re­dzē­ja, ka kāds bū­tu ne­ap­skaid­ro­ta būt­ne. Tā­tad ide­ja pa­stāv ti­kai in­ter­pre­tā­ci­jā. Pie­mē­ram, cil­vēks tic ti­kai tam, ko redz. Un redz ti­kai to, kam tic. Ap­bur­tais loks.

- Ne­pie­krī­tu. Cil­vēks var mek­lēt iz­skaid­ro­ju­mu tam, kam pats ne­tic, lai ap­jēg­tu, kā­pēc tic pā­rē­jie.

- Bet pie­re­dze ir cil­vē­ka ap­ro­be­žo­tī­ba, ne­vis Die­va kļū­da. Tā­pēc Bu­da Gau­ta­ma ne­ru­nā­ja par as­tro­lo­ģi­ju, par nu­me­ro­lo­ģi­ju, par zvaig­znēm, par pla­nē­tām. Viņš tei­ca - tu ie­pa­zīs­ti sa­vu prā­tu, kurš ra­da vi­su, el­li un pa­ra­dī­zi. Jo ār­pus prā­ta nav ne­kā. Kad tik­si va­ļā no prā­ta vai ap­skaid­ro­sies, tad sa­pra­tī­si vi­su. Prāts nav spē­jīgs iz­prast ne cē­lo­ņu - se­ku li­ku­mī­bu, ne kar­mu, ne no­vest cil­vē­ku pie svēt­lai­mes. Ja do­mā­jat, ka pie­ie­siet pie datora un ap­skaid­ro­sie­ties, tā ir kļū­da. Dators rē­ķi­na. Iz­slē­dzot dato­ru un aiz­ejot pie Gau­jas, jūs va­rat ap­skaid­ro­ties, jo prāts ir pro­cess. Pro­cess ir ne­re­āls, re­āls ir ti­kai no­vē­ro­tājs. Bet no­vē­ro­tā­ju ne­var at­raut no pro­ce­sa, tā­pat kā zie­du ne­var at­raut no smar­žas, me­du no sal­du­ma. Kas bi­ja vis­pirms? Sal­dums vai me­dus? Mēs re­dzam se­kas, ne­vis ie­mes­lus, un vi­su lai­ku ēna grib sa­prast ēnas me­tē­ju.

-Tas no­zī­mē prā­ta kon­struk­ci­jas, ku­rās jū­tos la­bi.

- Jā, lie­lis­ki. Vai esat ga­ta­va mā­cī­ties tā­lāk un sa­prast, ko zau­dē­jat? Jo Jē­zus Kris­tus ir tei­cis - ja gri­bi ma­ni at­rast, pa­zau­dē se­vi. Jūs at­vē­rāt to fai­lu, ko [ana­lī­tis­kās psiho­lo­ģi­jas pa­mat­li­cējs Karls Gus­tavs] Jungs ir tei­cis, ko­men­tē­jot «Ti­be­tas mi­ru­šo grā­ma­tu» - ka Rie­tu­mu cil­vēks nav spē­jīgs at­tīs­tī­ties tā­lāk par ce­tur­tās kla­ses lī­me­ni, ku­rā viņš arī ie­sprūst, ja ko­pā jā­beidz de­vi­ņas kla­ses. Ja cil­vēks bai­dās pa­zau­dēt sa­vu pie­de­rī­bu, sa­vu sva­rī­gu­mu, sa­vu es, sa­vu kom­for­tu «es» zo­nā, tad tā ir ap­ro­be­žo­tī­ba. Lai kāds tu bū­tu No­be­la prē­mi­jas lau­re­āts, tu esi ap­ro­be­žots, ja esi vie­nu mo­le­ku­lu ie­dzi­nis stū­rī un do­mā, ka esi kaut ko sa­snie­dzis. Tā ir nie­cī­ba, ko tu sa­pro­ti.

Vis­iem ie­sa­ku iz­la­sīt grā­ma­tu «Iz­tē­les logs». Tā ap­lie­ci­na iz­ci­li in­te­li­ģen­tā kvan­tu fi­zi­ķa Ami­ta Gos­va­mi in­teg­rā­lo pie­eju starp mo­der­no kvan­tu fi­zi­ku un se­no vie­du­mu. Ār­kār­tī­gi ie­dves­mo­jo­ša in­te­lek­tu­āla grā­ma­ta, kas var pa­lī­dzēt sa­prast, ka sva­rī­ga ir ne­vis kar­ma, bet kā tu ta­jā jū­ties. Di­vi sēž cie­tu­mā, viens vi­su lai­ku pa lo­gu redz dub­ļus, otrs zvaig­znes. Un kā tu jū­ties?

Tā­pēc iek­šē­jā paš­ap­zi­nā­ša­nās ir brī­va no kar­mas, jo kar­ma ir in­for­ma­tī­va no­ti­ku­mu se­cī­ba, kas ie­ro­be­žo ķer­me­ni, prā­tu. Tā­pēc ir muļ­ķī­gi cī­nī­ties ar dzī­vi un do­māt, ka jā­cī­nās. Ir jā­ra­da ap­stāk­ļi. Lat­vie­šiem ir ne­vis jā­cī­nās ar se­kām, ar Krie­vi­jas im­pē­ri­jas vai Eiro­pas im­pē­ri­jas se­kām, bet jā­ra­da ap­stāk­ļi vai cē­lo­ņi.

Tā­pēc, ru­nā­jot par kar­mu, vien­mēr stās­tu lī­dzī­bu. Iet Die­viņš pa zem­i. Ska­tās, zem­nie­ka mā­jai žogs ap­kārt, ga­lī­gi sa­pu­vis, sa­kri­tis, mā­ja pil­nī­gi no­lais­ta. Die­viņš sa­ka - klau­sies, vīrs, kā­pēc te val­da tā­da ne­kār­tī­ba? Ai, Die­viņ, es rī­tā mir­šu, kam man to va­jag! Un Die­viņš no­lē­ma, lai cil­vēks ne­zi­na sa­vu lik­te­ni, lai sa­la­bo to žo­gu. Es do­mā­ju, ka tas ir hu­mo­ra pil­nais un sa­prā­tī­gais kom­pro­miss, kā jā­dzī­vo. Jā, var­būt viss ir no­lemts, bet iz­dzī­vo šo brī­di, iz­dzī­vo ta­gad­nē, jo kvan­tu fi­zi­ka sa­ka - ta­gad­nē ta­vā dzī­vē var kaut kas mai­nī­ties! Pie­au­got dzī­vo būt­ņu ap­zi­nī­gu­mam, līdz­at­bil­dī­bai, aug­stā­ku esī­bas li­ku­mu iz­prat­nei, pa­lie­li­nās ie­spē­ja­mī­ba aiziet pa la­bi, ne­vis pa krei­si. Jo lie­la­jam sa­prā­tam nav pro­blē­mu pro­ji­cēt in­for­mā­ci­ju «on­lai­nā», bet sva­rī­gi ir tas, ko Jē­zus Kris­tus tei­ca - un tad, kad tas dēls būs iz­au­dzis, tēvs no­dos vis­as lie­tas. Sva­rī­ga ir mū­su iz­aug­sme. Tā­pēc, ja tie­šām gri­bam iz­mai­nīt sa­vu dzī­vi, tad gal­ve­nais ir sākt ar se­vis paš­iz­zi­nā­ša­nu, ar sa­vas ga­rī­gās struk­tū­ras ak­ti­vi­zē­ša­nu, sa­va ego­is­ma ma­zi­nā­ša­nu. Tad gan ir ie­spē­jams, ka tu kā at­se­višķs mikro­pro­ce­sors šo kvan­tu var­bū­tī­bu sāc mo­de­lēt pēc sa­prā­tī­gas gri­bas.

- Lat­vie­ši dzī­vo pa­gāt­nē, vai pie­krī­tat? Kaut arī šo­dien va­rē­tu vei­dot ci­tā­du dzī­vi, tā­du, kas ra­dīs se­kas rīt.

- Vēs­tu­re ir jā­cie­na un jā­at­ce­ras, bet ta­jā nav jā­dzī­vo. Jā­dzī­vo ir šo­die­nā, bet ir ļo­ti grū­ti dzī­vot šeit un ta­gad. Tā ir aug­stā­kā māk­sla. Tā­pēc sva­rī­gi lat­vie­šiem ir da­rīt to, ko da­rī­ja spec­die­nes­ti, kad eks­pe­ri­men­tē­ja ar prā­ta un gri­bas ener­ģi­ju. Kā­dā Ame­ri­kas pil­sē­tā sa­nā­ca vai­rā­ki des­mi­ti vie­du cil­vē­ku, kas ie­dzi­ļi­nā­jās sa­vā ga­rī­ga­jā kvan­tu ap­zi­ņas ener­ģi­jas lau­kā un ģe­ne­rē­ja, ap­zi­nā­ti kon­stru­ēja mie­ru, la­bes­tī­bu, gud­rī­bu, līdz­jū­tī­bu. Ne­dē­ļas lai­kā pil­sē­tā par sep­tiņ­des­mit pie­ciem pro­cen­tiem sa­ma­zi­nā­jās var­dar­bī­ba. Tas no­zī­mē, ka ap­zi­nī­gu­mam un at­bil­dī­bai ir mil­zī­ga no­zī­me. Tā ir die­viš­ķā iz­aug­sme. Vis­i tik šaus­mī­gi ap­mie­ri­na caur ezo­te­ri­ku, jo­gu, as­tro­lo­ģi­ju sa­vas ego īpa­šī­bas, no­kār­to sa­vu ma­zo, sva­rī­go dzī­vī­ti. Bet kā­pēc tu to da­ri? Pro­tams, tu to va­ri, bet tas ir viss, ko iz­da­rī­si. Ļo­ti sva­rī­ga ir kos­mis­ka, pla­ne­tā­ra, psiho­eko­lo­ģis­ka do­ma. Vie­no­tī­bas do­ma. Un es zi­nu, ka Lat­vi­jā ir tūk­sto­šiem tā­du cil­vē­ku, kas in­tui­tī­vi jūt šīs lie­tas. Arī Eiro­pā un ci­tur dzimst jaun­a pa­au­dze, kas līdz­ap­zi­nās šo lie­lo do­mu, kas ir gud­ri būt uz Ze­mes. Tur ir tā jē­ga.

- Kā uz bur­vja mā­jie­nu se­vis iz­prat­nē diez vai vis­i so­ļo­sim pa vie­nu ce­ļu. Jums tas ir šāds, ci­ti mā­cās as­tro­lo­ģi­ju. Cil­vē­ki, ku­ri kaut ko da­ra, ma­nu­prāt, vis­pirms vē­las iz­prast se­vi. Jo ir jau tādi, kas ti­kai dzī­vo nost.

- Pro­tams, cil­vēks mā­cās nu­me­ro­lo­ģi­ju, as­tro­lo­ģi­ju, viņš grib sa­prast se­vi, sa­kār­tot, grib ma­zāk ciest, op­ti­mi­zēt se­vi, viņš grib ma­zāk kļū­dī­ties, būt veik­smī­gāks. Tas ir nor­mā­li. Vis­i jau grib lai­mī­gi dzī­vot, ti­kai kāds uz ci­ta rē­ķi­na.

- Kā tad ar jau­tā­ju­mu, kas es es­mu?

- Ti­kai jau­tā­jums «kas es es­mu?» ne­ra­da iz­prat­ni. Ir ļo­ti sva­rī­gi, lai cil­vēks, kurš to iz­sa­ka, pats strā­dā ta­jā «sis­tē­mā». Kā Ma­hat­ma Gan­dijs. Viņš pa­tei­ca, es ta­gad ba­do­šos, ka­mēr jūs sa­pra­tī­siet, ko gri­bē­ju teikt - ka ne­var ar va­ru uz­va­rē­t ļau­nu­mu. Un as­toņ­simt mil­jo­ni vi­ņam pa­kļā­vās un ba­do­jās.

Sva­rī­gi ir, lai tas, kurš ru­nā, strā­dā ar se­vi. Tau­ta sa­rež­ģī­tas, ga­rī­gas struk­tū­ras de­gra­dē, jo grib mai­zi un bau­du. Tā­pēc pro­blē­ma nav va­dī­tā­jos, bet tau­tā. Kat­ram va­dī­tā­jam jā­mek­lē ļo­ti sa­rež­ģī­tas me­to­des, kā pār­val­dīt tau­tu, jo pa­mat­ma­sa ne­grib at­tīs­tī­ties. Cil­vēks grib būt lai­mīgs, bet ne­zi­na, kas ir lai­me. Viņš grib būt lai­mīgs vis­vai­rāk pats. Tā­pēc Lat­vi­jai ir grū­ti, jo pro­blē­ma ir mū­sos. Ja cil­vēks zi­nā­tu pa­tie­sos gri­bas un kar­mas li­ku­mus, viņš va­rē­tu kļūt bei­dzot tie­šām lai­mīgs.

Sa­ti­kos ar kā­du uni­ver­si­tā­tes pro­fe­so­ru fi­zi­kā, un viņš tei­ca - Ka­li­for­ni­jā zi­nāt­nie­ki, fi­zi­ķi no­dar­bo­jas ar me­di­tā­ci­ju. Mēs at­pa­lie­kam trīs­des­mit četr­des­mit ga­dus no in­te­li­ģen­tās Rie­tu­mu pa­sau­les in­for­ma­tī­vā iz­prat­nes un paš­ap­zi­ņas lī­me­ņa. Tā­pēc, jo esi dzi­ļāk ap­zi­nā­jies paš­pie­tie­ka­mī­bu, da­ri sa­vu! Nav jā­cī­nās ar se­kām, nav jā­cī­nās ar to, kas ir bi­jis. Māk­sla ir ļaut no­tikt šim brī­dim un pie­ņemt to. Ta­jā brī­dī te­vī dzē­šas kar­mas in­for­mā­ci­ja.

Es ti­cu, ja mil­jons Lat­vi­jas ie­dzī­vo­tā­ju kat­ru die­nu vel­tī­tu pus­stun­du sin­hro­nai me­di­tā­ci­jai, lai sa­pras­tu lie­lās vēr­tī­bas, des­mit ga­du lai­kā šī bū­tu la­bā­kā valsts pa­sau­lē. Ir jā­būt iek­šē­jam ga­rī­gam dar­bam, ko ne­gri­bas re­āli da­rīt, bet vis­i grib lai­mī­gi dzī­vot. Tā­pēc, nā­kot uz in­ter­vi­ju, do­mā­ju, lai mū­su mī­ļa­jā Lat­vi­jas tel­pā vei­do­tos tāds gais­mas kris­tāls, ka mū­su Lat­vi­ja bū­tu ­pa­zīs­ta­ma tie­ši ar ne­ma­te­ri­ālo, ga­rī­gās kos­mis­kās ap­zi­ņas, Die­va cil­vē­ka vei­do­ša­nas tel­pu, kur cil­vē­ki grib mā­cī­ties vei­dot sa­vu die­viš­ķo, har­mo­nis­ko, kos­mis­ko po­ten­ci­ālu, ne­vis pir­kša­nas un pār­do­ša­nas māk­slu. Sva­rī­gi, ka Lat­vi­jā ir dau­dzi des­mi­ti cen­tru, ku­ros la­bas mei­te­nes un zē­ni pa­sniedz gud­ras lie­tas un cen­šas no sirds. Es to zi­nu. Ne­or­di­nā­ri cil­vē­ki ir Lat­vi­jas ze­mes sāls, to va­jag ap­zi­nā­ties un iz­celt. Ša­jā tau­tā un cil­vē­kos ir mil­zīgs po­ten­ci­āls, ka ne­esam pil­nī­gi ko­ka­ko­las sa­ēs­ti.

(Šķir­sta «Prak­tis­ko As­tro­lo­ģi­ju».) Tā­dā žur­nā­lā var­būt cil­vēks sā­ku­mā mek­lē iz­eju no grū­tī­bām, pro­blē­mām. Viņš var­būt sāk ar kā­du lap­pu­sī­ti, bet kad pa­la­sa, sa­prot - jā, ir gud­rāk un in­te­re­san­tāk. Un viņš sāk mek­lēt dzi­ļā­kas pa­tie­sī­bas. Tā­pēc par to jā­ru­nā.

- Paš­laik cil­vē­kam ir ie­spē­ja iz­vē­lē­ties sa­bied­rī­bu, ku­rā viņš jū­tas la­bi. Ne­do­mā­ju ti­kai dzī­ves ma­te­ri­ālo pus­i, drī­zāk - cil­vē­cis­kās at­tie­cī­bas, iek­šē­jo brī­vī­bas un har­mo­ni­jas sa­jū­tu. Aiz­brau­cot uz ci­tu val­sti, dau­dzi mek­lē un at­rod tie­ši to.

- Jums tais­nī­ba. Arī, kā sa­ku, ma­nā mī­ļo­ta­jā Ka­nā­dā, kas var­būt ir pro­vin­ci­āla, bet ļo­ti sa­kār­to­ta, har­mo­nis­ka un ener­ģē­tis­ka tel­pa, kur ir brī­va sa­jū­ta. Bet! Ir arī ga­rīgs pri­mi­tī­visms. Tās ka­ro­tes ir ļo­ti ze­mu sa­spraus­tas. Var­būt Švei­ce, Ba­vā­ri­ja un Aus­tri­ja tie­šām ir sa­kār­to­tas un eko­no­mis­ki pār­ti­ku­šas, bet cil­vē­kos ir ci­tas vib­rā­ci­jas, ne­vis kā mums, kas dzī­vo­ju­ši zo­nā un nu al­ka­tī­gi gri­bam kaut ko sa­raust. Aus­tri­jā vis­i lai­mī­gi dzī­vo un ne­ri­si­na tā­das pro­blē­mas, bet to no­dro­ši­na nau­da. Sa­vu­kārt nau­du ra­dī­ja dau­dzu sim­tu ga­du re­li­ģi­jas, va­ras, in­te­li­ģen­ces, sis­tē­mas darbs ko­pā. To­mēr - vai jums bū­tu ko ne­dē­ļu ru­nāt ar aus­trie­ti? Kāds mans ko­lē­ģis bi­ja Švei­cē, un vi­ņam ār­sta ģi­me­nē četr­us va­ka­rus va­ja­dzē­ja ru­nāt ti­kai par kū­kām, cik tās gar­šī­gas. Vi­ņam gri­bē­jās lais­ties at­pa­kaļ uz sa­vu mī­ļo Lat­vi­ju, uz sa­vu mī­ļo Purv­cie­mu!

Lat­vi­jā iz­jūt psi­his­ko ne­pie­pil­dī­tī­bu, dus­mas, ne­no­vī­dī­bu, al­ka­tī­bu. Bet tu jau to vei­do. Tā ir ta­va psi­his­kā re­ak­ci­ja, un prā­ta ma­tē­ri­ju vis­i sa­jūt fi­zis­kā lī­me­nī. Tā­pēc, es do­mā­ju, ir cil­vē­ki, kas aiz­brauc. Tie īs­tie to­mēr ne­brauc. Pro­tams, Lat­vi­jas te­ri­to­ri­ja nav vie­nī­gā tel­pa, kur mek­lēt pa­tie­sī­bu, bet ģe­nē­tis­kais apa­rāts, no kā vei­do­ti Lat­vi­jā dzī­vo­jo­šie cil­vē­ki, ir ār­kār­tī­gi in­te­re­sants. Šī apa­rā­ta spē­ja uz­tvert kvan­tu lau­kus vai in­for­mā­ci­jas prog­ram­mas ir lie­lis­ka. Tāds po­ten­ci­āls var­būt ir pa­li­cis ti­kai Ti­be­tā, Si­bī­ri­jā un Sko­ti­jā. To va­jag no­vēr­tēt, tas ir Lat­vi­jas gais­mas kvants - tī­rā lat­vie­šu mei­te­ne un tī­rais lat­vie­šu pui­sis, kam ir kos­mis­kā ap­zi­ņa, ku­ra ir kas vai­rāk par pir­kša­nu un pār­do­ša­nu.

- Nau­da arī ir šīs dzī­ves da­ļa.

- Ja ru­nā­jam par kar­mas prag­ma­tis­ko lī­me­ni, ir ļo­ti jā­at­šķir, ko tu gri­bi, jo vēl­mju ap­mie­ri­nā­ša­na nav ci­vi­li­zā­ci­jas un ek­sis­ten­ces jē­ga. Cik lie­lam tam ap­mie­ri­nā­ju­mam, tai lai­mei jā­būt? Skaidrs, ka maz­liet va­jag. Diem­žēl cil­vē­ki vel­ta de­viņ­des­mit de­vi­ņus pro­cen­tus dzī­ves, lai ie­gū­tu to ma­zo, pir­mo lī­me­nī­ti. Pēc tam gri­bē­sies vēl. Tā­pēc līdz­svars ir ļo­ti grū­ti at­ro­dams, tā­pēc iek­šē­jā paš­pie­tie­ka­mī­ba, die­viš­ķais uz­de­vums, in­te­lekts un zi­nā­ša­nas ir tas, kā sa­bied­rī­ba jā­iz­glī­to. Es es­mu par tā­du ci­vi­li­zā­ci­jas at­tīs­tī­bu, kā­da tā ir uz ci­tām augs­tu at­tīs­tī­tām ga­rī­gi teh­nis­ka­jām pla­nē­tām, kur mēs pēc nā­ves maz­liet pa­bau­dī­sim, kā ir jā­būt pie cil­vē­kiem, ne­vis kā šeit, pie me­žo­ņiem. Es­mu par tā­du at­tīs­tī­bu, par ko ru­nā iz­ci­lie pa­sau­les zi­nāt­nie­ki, ka cil­vē­kam jā­at­tīs­ta sa­va ga­rī­gi psi­his­kā kom­pe­ten­ce, se­vis iz­prat­ne un ne­var at­stāt no­vār­tā teh­ni­kas sa­snie­gu­mus, bet tie lai ir pa­kār­to­ti.

- Re­zu­mē­sim. Ja es­mu pa­rei­zi sa­pra­tu­si, tad ne­uz­ska­tāt, ka kar­ma ir bai­les ra­došs in­stru­ments un cil­vēks, se­ko­jot sa­vai iz­prat­nei par kar­mu, tā­dē­jā­di se­vi ta­gad­nē so­da. So­da par vi­su kaut ko. Man šāds kar­mas trak­tē­jums sais­tās ar kris­tie­tī­bu. Arī tur bie­dē ar grē­ku, ar so­du.

- Kā jau tei­cu, re­li­ģi­jas iz­man­to šos li­ku­mus, lai va­rē­tu kon­tro­lēt. Diem­žēl tau­tas jā­kon­tro­lē, jo mēs esam tā­di, kā­di esam. Pie­au­got it kā de­mo­krā­ti­jai un brī­vī­bai, cil­vē­ki at­ļau­jas sev pie­šķirt tik lie­las kvo­tas, ka kļūst ne­pār­val­dā­mi. Tā ir psiho­zom­bē­ša­na, ko mums ie­po­tē­ja - tev jā­būt vai­nī­gam! Cil­vēks ir pēc Die­va lī­dzī­bas - la­bes­tī­ga būt­ne. Pa­ra­dok­sā­li, jo in­te­li­ģen­tāks, jo bie­žāk jū­tas vai­nīgs, tā­pēc ka ir smalk­jū­tīgs, at­bil­dīgs. Es do­mā­ju, ka tam nav ne­kā­da sa­ka­ra ar iz­prat­ni par ga­rī­gu­mu.

Man pa­tīk kar­mas sa­lī­dzi­nā­jums ar lo­ka šā­vē­ju. Viņš ir iz­šā­vis bul­tu un vairs ne­var to ap­tu­rēt. Tā iz­šau­tā bul­ta ir iz­teik­tais vārds vai rī­cī­ba. Kā to ap­stā­di­nāt? Sa­vu­kārt rī­cī­ba, dar­bī­ba var būt ar no­do­mu vai bez tā. Svēts, sir­dī skaidrs cil­vēks vai bērns kaut ko iz­da­ra bez no­do­ma un mo­ti­vā­ci­jas, un tam ne­pie­mīt kvan­tu ener­ģi­jas pie­vie­no­tā ideo­lo­ģi­ja. Gā­ji, la­sī­ji grā­ma­tu, uz­grū­dies cil­vē­kam un at­vai­no­jies. Tas ne­no­ti­ka ap­zi­nā­ti, kaut arī te­orē­tis­ki bi­ja jā­pa­redz, ka tā no­tiks. Ta­ču tu ne­bi­ji tik at­tīs­tīts, ne­va­rē­ji pa­re­dzēt. Spē­ja pa­re­dzēt un plā­not, at­bil­dī­ba, iz­prat­ne - tā ir Aga­ma kar­ma. Tas kar­mas iz­prat­nē ir aug­stā­kais lī­me­nis. Tu zi­ni, ko da­ri, kā­pēc da­ri, un zi­ni, kā­das būs se­kas.