PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Aku­pun­ktū­ra. Ga­ra un mie­sas līdz­sva­ra at­jau­no­tā­ja

Aku­pun­ktū­ra jeb ada­tu te­ra­pi­ja ir vie­na no se­nā­ka­jām ārst­nie­cī­bas me­to­dēm, ko ta­gad pie­tie­ka­mi pla­ši prak­ti­zē arī Lat­vi­jā. Pro­tams, tā nav brī­num­lī­dzek­lis vi­su pro­blē­mu at­ri­si­nā­ša­nā, to­mēr zi­no­ša me­di­ķa ro­kās ada­tas var kļūt par la­bu pa­lī­gu dau­dzu sli­mī­bu un at­ka­rī­bu ār­stē­ša­nā.

«Aku­pun­ktū­ra dar­bo­jas sa­ska­ņo­jo­ši - glu­ži kā mū­zi­kā, kad ska­ņas vei­do vie­nu skais­tu me­lo­di­ju,» - tā šo ār­stē­ša­nas vei­du po­ētis­ki rak­stu­ro Lat­vi­jas Ho­lis­tis­kās me­di­cī­nas un na­tu­ro­pā­ti­jas aso­ci­āci­jas pre­zi­dents, pro­fe­sors Ni­ko­lajs Ni­ko­la­jevs.

70. ga­du vi­dū, kad viņš sā­ka dar­bo­ties ša­jā jo­mā, aku­pun­ktū­ra dau­dziem sais­tī­jās ar ada­tai­niem dē­ļiem, uz ku­riem guļ fa­ķī­ri, lai pie­rā­dī­tu, ka gars spēj uz­va­rēt mie­su. Pa šiem ga­du des­mi­tiem mai­nī­jies gan sa­bied­rī­bas, gan pa­ša pro­fe­so­ra ska­tī­ju­mus uz šo kom­pli­cē­to cil­vē­ka ga­ra un mie­sas ār­stē­ša­nas vei­du.

Ne­no­piet­nā re­flek­so­te­ra­pi­ja

«Sā­kot­nē­ji šīs jo­mas ofi­ci­ālais no­sau­kums Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bā bi­ja re­flek­so­te­ra­pi­ja. Tā to­laik ti­ka uz­ska­tī­ta par ko līdz­īgu bi­ome­hā­ni­kai, kur no vie­nas pus­es ir bi­olo­ģis­kā jo­ma - me­di­cī­na, no ot­ras - mo­der­nas teh­no­lo­ģi­jas, ku­ras iz­man­to­ja, lie­to­jot aku­pun­ktū­ras sis­tē­mu. Ta­gad, pro­tams, sa­pro­ti, ka tas bi­ja pā­rāk pri­mi­tīvs uz­stā­dī­jums un at­šķi­rī­ba starp fizio­te­ra­pi­ju un aku­pun­ktū­ru ir kā die­na pret nak­ti,» at­zīst pro­fe­sors. Kā pats no­kļu­vis uz šīs ta­kas? Rī­gas Me­di­cī­nas in­sti­tūts bi­jis pir­mais, kas sep­tiņ­des­mi­to ga­du vi­dū šīs lie­tas sā­cis kus­ti­nāt. Ni­ko­lajs Ni­ko­la­jevs, kas tik­ko bi­ja ar iz­ci­lī­bu bei­dzis augst­sko­lu, to­brīd «ga­dī­jies pa ro­kai». It kā jau ne­jau­šī­ba, bet pa­tie­sī­bā li­kum­sa­ka­rī­ga ķē­de, jo «tā lie­ta bi­ja no­brie­du­si». Ofi­ci­oza at­tiek­sme sā­kot­nē­ji bi­ju­si ga­na ie­cie­tī­ga, iz­tu­ro­ties pret jaun­o me­to­di kā pret kaut ko ne­no­piet­nu: sak’, kaut kas dar­bo­jas fi­zi­kā­lās me­di­cī­nas lī­me­nī pēc prin­ci­pa - kā­dus pun­ktus or­ga­nis­mā past­imu­lē­jot, sā­pes pār­iet.

Laiks ir gā­jis, un arī sa­bied­rī­bas un me­di­cī­nas ska­tī­jums uz šo tūk­sto­šiem ga­du ve­co ār­stē­ša­nas vei­du ir mai­nī­jies. Arī pro­fe­sors ap­lie­ci­na, ka viss ir kriet­ni kom­pli­cē­tāk: «Man jau arī sā­kot­nē­ji šķi­ta, ka viss ir vien­kār­ši - nu ti­kai jā­pa­pē­ta, kas uz ku­ru pun­ktu at­sau­cas. To vi­su arī iz­klās­tī­ju pir­ma­jā di­ser­tā­ci­jā. Ta­ču pir­mī­tē­jais vieg­lums diez­gan ātr­i pār­gā­ja, jo ta­jā pa­rā­dī­jās kriet­nas plai­sas. Tas ir līdz­īgi kā ar va­lo­dām, ku­ras pa­ma­ta lī­me­nī ātr­i vien var ap­gūt, bet, ejot dzi­ļu­mā, prog­ress top ar­vien lē­nāks, un pil­nī­bā ie­mā­cī­ties tās ir ļo­ti grū­ti. Arī ša­jā jo­mā var sa­sniegt zi­nā­mu lī­me­ni, kad jū­ties brī­vi un va­ri at­bil­dēt uz jeb­ku­ru jau­tā­ju­mu, ko pa­cients tev uz­dod, kā arī iz­skaid­rot so­li pa so­lim, kā tas pro­cess ir vei­do­jies.» Viņš pie­bilst, ka šā­du lī­me­ni var sa­sniegt - tas pra­sa vien lai­ku un pa­cie­tī­bu, lai sa­krā­tu zi­nā­ša­nas kā tā­dā kār­tai­nā tor­tē. Lai tās iz­man­to­tu bez aiz­ķer­ša­nās ik­die­nas prak­sē (ne ti­kai kā bla­kus me­to­di), ir va­ja­dzī­gi čet­ri piec­i ga­di. Tad va­rot teikt, ka kaut ko zi­ni, bet tas ne­būt nav viss.

Sva­rī­gie pun­kti

«Ņe­miet vē­rā, ka ir vai­rāk ne­kā 1000 aku­pun­ktū­ras pun­ktu, kas sais­tī­ti ar iek­šē­jiem or­gā­niem un iz­vie­to­ti uz 12 me­ri­di­āniem: se­šiem jaņ un se­šiem iņ (vī­riš­ķā un sie­viš­ķā ener­ģi­ja, pre­tsta­tu plūs­mas). Fak­tis­ki ik­die­nas prak­sē lie­to la­bi ja kā­dus simt, jo pā­rē­jie ir kā pa­pil­du ak­cen­ti, kas ti­kai past­ip­ri­na pa­ma­tie­dar­bī­bu,» skaid­ro aku­pun­ktū­rists. Daudz šo pun­ktu esot ausīs, uz plauk­stām un pē­dām. Fak­tis­ki nav tā­das da­ļas or­ga­nis­mā, kur to ne­bū­tu. Jo tā­lāk no ener­ģē­tis­kā cen­tra - krūš­kur­vja, vē­de­ra do­bu­ma -, jo spe­ci­fis­kā­ki, ju­tī­gā­ki esot šie pun­kti. Past­āvot arī vai­rā­kas pun­ktu mikro­sis­tē­mas. Uz gal­vas pun­ktu me­ri­di­āni sa­vie­no­jas un vei­do vie­nu mak­ro­sis­tē­mu. Mikro­sis­tē­mu pun­ktu sti­mu­lē­ša­na ļauj pa­nākt ātr­u, jū­ta­mu, bet ne tik pa­ma­tī­gu ie­tek­mi kā mak­ro­sis­tē­mu pun­ktu sti­mu­lē­ša­na. Ar ne­ap­bru­ņo­tu aci šos pun­ktus ne­var re­dzēt. Tos var at­rast, ti­kai rū­pī­gi iz­mā­co­ties ana­to­mi­ju un aku­pun­ktū­ras te­ori­ju, lai spē­tu no­teik­ti, cik tā­lu (at­tā­lu­mu mē­ra ar cuņ - vī­rie­ša krei­sās ro­kas vi­dē­jā pirk­sta vi­dē­jās fa­lan­gas ga­ru­mu) katrs punkts no­vie­tots.

Sti­mu­lē­ša­nā iz­man­to aku­pun­ktū­ras ada­tas, kas ir vi­sai daudz­vei­dī­gas: gan tie­vas un ga­ras, ko va­ja­dzī­gā efek­ta ra­dī­ša­nai ie­dur uz 20 mi­nū­tēm, augst­ākais, stun­du, gan pa­vi­sam īsi­ņas, sa­ko­po­tas uz mi­ni­atū­rām, mie­sā ie­spie­ža­mām plāk­snī­tēm, ko, pie­stip­ri­not ar plāk­ste­ri, var nē­sāt mē­ne­šiem. Mūs­die­nās šo ada­tu ga­ta­vo­ša­nai tiek iz­man­tots zelts, sud­rabs vai tē­rauds. Me­tā­lam arī esot ļo­ti lie­la no­zī­me: zelts uz­bu­di­not un at­rai­sot ener­ģi­ju, sud­rabs - no­mie­ri­not, bet tē­rauds esot nei­trāls. Ni­ko­lajs Ni­ko­la­jevs at­gā­di­na, ka, past­āvot in­fek­ci­ju, īpa­ši AIDS, pro­blē­mai, pa­cien­tam iz­sniedz ada­tas in­di­vi­du­ālai lie­to­ša­nai, tur­klāt tās pirms kat­ras pro­ce­dū­ras tiek ste­ri­li­zē­tas.

Men­tā­las un fi­zis­kas pro­blē­mas

Sā­ku­mā ada­tu te­ra­pi­jas spe­ci­ālists ie­mā­co­ties la­bi ja des­mit līdz div­des­mit pun­ktu, un no tiem ir kā­di čet­ri piec­i, ku­rus zi­not var at­vieg­lot jeb­ku­ru hro­nis­ku si­tu­āci­ju. Tie ne­vis ār­stē kon­krē­to sli­mī­bu, bet at­jau­no eks­tre­mā­lā­kos līdz­sva­ra trau­cē­ju­mus or­ga­nis­mā. «Tā­tad pa­da­ra si­tu­āci­ju pus­līdz nor­mā­lu. Ci­tiem vār­diem sa­kot - ap­ār­stē. Un me­di­ķis prie­cīgs: sak’, ar to pa­šu man pie­tiek, lai ār­stē­tu. Ta­ču - skat’, nez kā­pēc pēc kā­da lai­ka pa­cients ir at­pa­kaļ ar tām pa­šām vai­nām un sū­dzī­bām. Tā­pēc, lai no­piet­ni dak­te­rē­tu hro­nis­kas vai­nas, ir jā­zi­na vai­rāk,» uz­sver pro­fe­sors. Skaidrs, ka jeb­ku­ra fi­zis­kā pro­blē­ma ska­rot arī ener­ģē­tis­ko un men­tā­lo ķer­me­ni. Ja ārsts pār­val­da arī kā­das psiho­te­ra­pei­tis­kās teh­ni­kas, ne­maz ne­ru­nā­jot par ļo­ti smal­kām lie­tām, tad tas arī ir ļo­ti liels pluss, jo pie jeb­ku­ras hro­nis­kas pa­to­lo­ģi­jas ga­rī­gā lī­me­ņa trau­cē­ju­mi ir vien­mēr klāt­eso­ši. To kva­li­fi­cēts ārsts no­teik­ti va­rot pa­teikt - vai tā ir men­tā­la vai fi­zis­ka pro­blē­ma. Ne vien­mēr tam va­jag smal­kas teh­no­lo­ģi­jas, to var pa­lī­dzēt no­teikt Aus­tru­mu me­di­cī­nas di­ag­nos­tis­kās me­to­des. Pie­mē­ram, ap­se­ko­jot mē­li. Ja tās mus­ku­ļa ma­sa nav iz­mai­nī­ju­sies, bet iz­mai­ņas ir at­stā­ju­šas ie­spai­du ti­kai uz ap­li­ku­mu, tas no­zī­mē, ka pro­blē­ma šo­brīd ir ti­kai fun­kci­onā­la un emo­ci­onā­la lī­me­ņa. Ja ir jau mai­nī­ju­sies mē­les ma­sa, tad sa­rež­ģī­ju­mi jau ir or­gā­nu lī­me­nī. Un arī - ja iz­mai­ņas skā­ru­šas vie­nu zo­nu, tad pro­blē­ma ir lo­kā­la. Ja vai­rā­kas, tad pro­cess ir pār­ņē­mis vai­rā­kus or­gā­nus. Lai šos trau­cē­ju­mus no­vēr­stu, ar aku­pun­ktū­ru vien ga­lā ne­var tikt, tā jā­kom­bi­nē, pie­mē­ram, ar augu te­ra­pi­ju. Ide­āls sa­vie­no­jums ir aku­pun­ktū­ra un ho­me­opā­ti­ja vai fi­to­te­ra­pi­ja. Tie uz­reiz ir ci­ti ie­dar­bī­bas ce­ļi un lī­me­ņi. Fi­to­te­ra­pi­ja un ho­me­opā­ti­ja dar­bo­jas caur šķid­ru­miem jeb asi­nīm un lim­fu, caur tiem tie­ši ie­dar­bo­jo­ties uz or­gā­nu vai fun­kci­onā­lo sis­tē­mu. «Aku­pun­ktū­ra dar­bo­jas sa­ska­ņo­jo­ši - glu­ži kā mū­zi­kā, kad ska­ņas vei­do vie­nu skais­tu me­lo­di­ju. Tā ļauj ba­lan­sēt ener­ģi­jas uz­ņem­ša­nu un pa­tē­ri­ņu. Ir pie­rā­dī­ju­mi, ka aku­pun­ktū­ra iz­rai­sa or­ga­nis­ma sāp­ju rem­dē­tāj­vie­lu - en­dor­fī­nu past­ip­ri­nā­tu iz­da­lī­ša­nos. Do­mā­jams arī, ka ada­tu dū­rie­ni liek iz­da­lī­ties kor­ti­zo­nam, vie­lai, kas ma­zi­na ie­kai­su­mus un ak­ti­vi­zē imūn­sis­tē­mu,» no­rā­da pro­fe­sors.

Gal­ve­nais - no­tu­rēt līdz­sva­ru

Diem­žēl cil­vēks ne­re­ti sāk do­māt par ār­stē­ša­nos ti­kai tad, kad pro­blē­mas ir ie­lais­tas - vien­al­ga, kā­das tās bū­tu - mu­gu­ras, lo­cī­ta­vu, el­po­ša­nas ce­ļu, gre­mo­ša­nas trak­ta un dau­dzas ci­tas. Tā­pat ir ar jeb­ku­ra vei­da at­ka­rī­bām, ar ku­rām sirgst ļo­ti dau­dzi. «Ka­mēr ūdens mu­tē ne­sme­ļas, cil­vēks cer, ka gan jau pār­ies. Ja nu glu­ži sāp, ie­met mu­tē ibu­me­tī­nu. Kad pa­liek pa­vi­sam slik­ti, tad mek­lē pa­lī­dzī­bu. Nāk arī pie ma­nis kā pie pē­dē­jās ce­rī­bas,» no­pū­šas Ni­ko­lajs Ni­ko­la­jevs. Bē­dī­gi, bet si­tu­āci­ja tad jau esot tik no­piet­na, ka pra­sa ilg­sto­šu ār­stē­ša­nu. Ap­mek­lē­ju­mu skaits ir at­ka­rīgs no sli­mī­bas ie­lais­tī­bas - vieg­lā­kos ga­dī­ju­mos pie­tiek ar trim rei­zēm, bet sma­gā­kos - 15 un vai­rāk. Ar aku­pun­ktū­ru ir ie­spē­jams daudz ko ār­stēt, bet ne ķi­rur­ģis­kās pa­to­lo­ģi­jas - lie­lu, dra­ma­tis­ku iz­mai­ņu, pie­mē­ram, mu­gu­ras dis­ka trū­ču ga­dī­ju­mā ada­tas no­teik­ti ne­pa­lī­dzēs. Lat­vi­jā ar li­ku­mu no­teikts, ka tās ne­drīkst lie­tot arī grūt­nie­cī­bas pār­trauk­ša­nai.

Tā nu ir, ka mū­su me­di­cī­na la­bi tiek ga­lā ar akū­tiem stā­vok­ļiem, bet pret hro­nis­kiem tā ir bez­spē­cī­ga. «Akūts stā­vok­lis tiek no­vērsts, bet tas ne­ri­si­na si­tu­āci­ju ra­di­kā­li. Līdz ar to pa­cients nāks vēl un vēl. Jo cil­vē­ka or­ga­nisms ir viens ve­se­lums, kas sa­stāv no se­šiem fun­kci­onā­liem blo­kiem. Un ļo­ti re­ti ga­dās, ka pro­cess ir iz­teik­ti lo­kāls un to var ātr­i vien no­vērst. Pa­ras­ti tā nav - ir pa­asi­nā­ju­mi un re­ce­si­ja. Pro­tams, ir jau­tā­jums, cik tas hro­nis­kais pro­cess ir gā­jis pla­šu­mā un vai ir skar­tas da­žas vai vi­sas fun­kci­onā­lās sis­tē­mas,» par hro­nis­ko sli­mī­bu no­piet­nī­bu teic ārsts, uz­sve­rot - ja pa­pē­tī­tu jeb­ku­ru cil­vē­ku, at­klā­tos, ka vi­ņā ir ve­se­la kai­šu bu­ķe­te. Līdz­sva­ra stā­vok­lis ir ti­kai re­la­tīvs, var­būt «va­jag ti­kai ar pirk­stu pie­skar­ties», lai sa­slim­tu. Ab­so­lū­ti ve­se­lu cil­vē­ku nav un ne­var būt, ir pār­lie­ci­nāts Ni­ko­lajs Ni­ko­la­jevs. Ve­sels ap­zī­mē ti­kai to, ka cil­vēks jū­tas kom­for­tab­li un ir darb­spē­jīgs. Past­āvī­gu līdz­sva­ru, dzī­vo­jot šā­dā sa­bied­rī­bā, pil­nī­gi no­teik­ti ne­esot ie­spē­jams no­tu­rēt. «Tā ir dzī­ve ar ļo­ti ātr­u iz­sīk­ša­nu, jo stress ir vi­sap­kārt. Ne­ga­tī­va in­for­mā­ci­ja nāk no vi­su­rie­nes, ko jūs ska­tā­ties vai la­sāt. Tā ten­den­ce ir tā­da: šo­dien ir slik­ti, bet rīt­dien būs vēl slik­tāk. Ko mai­nīt? Vis­pirms pa­šu pie­eju. Mē­ģi­nāt ne­gla­bāt ne­gā­ci­jas se­vī un ne­ņemt ļo­ti pie sirds - lai vai kas tas bū­tu. Op­ti­mis­tam vien­mēr ir lie­lā­ka to­le­ran­ce pret ār­ējo kai­ri­nā­ju­mu. Viņš var jus­ties darb­spē­jīgs un nor­māls sa­bied­rī­bas lo­cek­lis būt līdz lai­kam, kad ne­ga­tī­vā zom­bē­ša­na arī vi­ņu pie­beidz un to­le­ran­ces re­zer­ves iz­sīkst,» at­klāj aku­pun­ktū­rists. Lai par pie­mē­ru pa­ņe­mot to pa­šu on­ko­lo­ģi­ju, ku­ra arī var pēk­šņi pa­celt gal­vu, lai gan iek­šā pe­ri­nā­ju­sies jau ga­diem. Tās ār­stē­ša­nai esot di­vi ce­ļi: no­mākt vai lik­vi­dēt ļaun­da­bī­go audzē­ju, otrs - stip­ri­nāt slim­nie­ka imūn­sis­tē­mu. Re­zul­tāts esot viens un tas pats. «Ar to ļau­no jūs va­rat dzī­vot ga­diem un ga­du des­mi­tiem, ka­mēr imū­nās po­ten­ces ne­būs zem­ākas par audzē­ja ag­re­si­vi­tā­ti. Līdz tam viss būs daudz­maz nor­mā­li - var­būt jūs ne­va­rē­siet skriet un lēkt, un nak­tīm ne­gu­lēt, bet ik­die­nas slo­dzi nor­mā­li iz­tu­rē­siet,» bilst pro­fe­sors.

Ne­gā­ci­jas un iz­sīk­ša­na

Ne­ga­tī­vā in­for­mā­ci­ja esot ti­kai viens kait­nieks, bet ir vēl ci­ti - ne­nor­mā­lā skrie­ša­na un strā­dā­ša­na uz iz­sīk­ša­nas ro­be­žas. Vi­sas tās at­bil­dī­bas - jā­no­pel­na, lai pa­ba­ro­tu se­vi un ģi­me­ni, no­mak­sā­tu rē­ķi­nu kau­dzi, vēl jā­sēž arī pie tās el­les ma­šī­nas - da­to­ra. Cik il­gi tā va­rot? Tai pa­šā lai­kā at­nāk pie Ni­ko­la­ja Ni­ko­la­je­va 90 ga­dus vecs ve­čuks. Kas kai­šot? Nu ne­kas daudz, vien mu­gu­ra ne­daudz sā­pot. Ar to viņš no­dzī­vo­šot vēl līdz simt ga­diem. Ja pa­pra­sa, kā sirm­gal­vis dzī­vo, iz­rā­dās, mie­rī­gi un rā­mi, sa­gla­bā­jot gai­šu prā­tu. Bet ja vi­ņam ta­gad bū­tu jā­pies­lē­dzas dar­ba tir­gum un vēl viņš se­ko­tu līdz­i ik­die­nas no­ti­ku­miem - ātr­i vien iz­sis­tos no slie­dēm. «At­ce­rie­ties, kā bi­ja teikts Mi­hai­la Bul­ga­ko­va ro­mā­nā «Su­ņa sirds» - pa­dom­ju avī­zes ne­va­jag la­sīt līdz pus­dien­lai­kam. Var­būt var no­mi­ni­mi­zē­ties pa­vi­sam līdz lai­ka prog­no­zei un spor­ta zi­ņām. Jo ar to arī pa­tie­sī­bā pie­tiek - zi­nāt, kāds būs laiks - silts vai auksts,» ie­sa­ka pro­fe­sors. Vai viņš arī tā da­ra? Jā, la­sot ti­kai Bī­be­li un ga­rī­gos tek­stus. Lūk, ša­jā (rā­da uz bla­kus no­lik­to grā­ma­tu, Svē­tā Gri­go­ri­ja Pa­la­mas (vi­dus­lai­ku mis­ti­ķis) «Tri­ādes svēt­klu­sē­tā­ju aiz­stā­vī­bai») daudz kas pa­teikts par to, kas mūs gai­da nā­kot­nē. Nē, lai­cī­gais un lai­cī­gā li­te­ra­tū­ra vairs ne­in­te­re­sē­jot. Vi­ņa uz­de­vums ir kal­pot cil­vē­kiem un iet ga­rī­gās iz­aug­smes ce­ļu. Ik ne­dē­ļu ejot arī uz baz­nī­cu - ta­jā ro­dot stip­ri­nā­ju­mu un do­mā­jot, ka tā var pa­lī­dzēt dau­dziem at­gūt līdz­sva­ru ša­jā trauk­smai­na­jā lai­kā. «Ma­ni, starp ci­tu, kai­ti­na, kad sa­ka - at­nā­cu lai­cī­gi. Kā­pēc va­jag krop­ļot lat­vie­šu va­lo­du? Jā­sa­ka bū­tu - lai­kus at­nā­cu. Baz­nī­ca sa­ka - lai­cī­gā dzī­ve. Te ir tas īs­tais vār­da lie­to­jums,» par va­lo­das sār­ņiem sa­trau­cas Ni­ko­lajs Ni­ko­la­jevs, kurš pats ru­nā ļo­ti la­bā un ba­gā­tī­gā lat­vie­šu va­lo­dā. Ta­ču vēl vai­rāk vi­ņu sa­trau­cot tas, kas no­tiek ar mūs­die­nu sa­bied­rī­bu. To vē­ro­jot, at­ce­ro­ties Vik­to­ra Lap­če­no­ka dzie­dā­to dzies­mu: «...ta­gad, kad dži­nos di­be­nus spī­lē, sa­vā­dāk ru­nā, sa­vā­dāk mī­lē.» Diem­žēl - viss ne­nor­mā­lais tie­kot pa­sniegts kā nor­mā­lais un tiek ie­stās­tīts, ka, pie­mē­ram, di­vi ge­ji var uz­au­dzi­nāt nor­mā­lu bēr­nu. «Bī­be­lē stāv rak­stīts, ka pirms lai­ku bei­gām jums pa­to­lo­ģi­ju uz­spie­dīs kā nor­mu. Un jūs dzie­dā­siet tā­du pa­šu dzies­mu. Šķiet, ma­ni ne­viens ne­pie­spie­dīs, bet gan re­dzē­siet - viss no­tiks tie­ši tā, un, ja ko ie­bil­dī­siet - pa­teiks, lai jūs past­āvat pie ra­tiem. Klu­sē­jiet un ie­vē­ro­jiet vi­su tie­sī­bas!» Skum­ji, bet vis­pār uz to vi­su viņš ska­to­ties mie­rī­gi. Jo stā­vot arī rak­stīts, ka drīz pie­nāks lai­ki, kad lai­mī­gi būs tie, kas jau pa­spē­ju­ši no­mirt. Viņš esot jau dzī­ves ot­ra­jā pus­ē, tā­tad at­li­cis ne tik ilgs laiks šai sau­lē. Bet ko da­rīt tiem, kas tik­ko te at­nā­ku­ši? «Ja tev jau kopš bēr­nī­bas tiek stās­tīts, ka tā ir nor­ma, kā jūs va­rat to ne­pie­ņemt kā tā­du? Te jums līdz­ība: vilks no­ķē­ra za­ķi un, ne­gri­bē­dams tā bru­tā­li no­tie­sāt, tei­ca dre­bo­ša­jai ra­dī­bai: ja pa­rei­zi pa­teik­si, kā­dā krā­sā sniegs, tad pa­lai­dī­šu dzī­vu, ja ne - ap­ēdī­šu. Za­ķis pa­do­mā­ja - sak, ir ta­ču skaidrs, ka sniegs ir balts, ta­ču - ne jau tik vien­kār­ša at­bil­de va­rē­tu būt īs­tā. La­bāk teik­šu ko tā­du, kas ir zel­ta vi­dus­ceļš: sniegs ir bal­ti pe­lē­ki melns. Vilks tā­du at­bil­di ne­bi­ja gai­dī­jis un bi­ja spiests za­ķi pa­laist brī­vī­bā. Tā arī būs jā­dzī­vo - ar šā­du pa­tie­sī­bu,» kon­sta­tē Ni­ko­lajs Ni­ko­la­jevs.

Fak­ti

*Ve­se­lī­bu no­sa­ka dzī­vī­bas ener­ģi­ja Qi (iz­ru­nā: Či). Qi plūst cau­ri ķer­me­nim pa vai­rāk ne­kā 14 gal­ve­na­jiem un da­žiem bla­kus ce­ļiem. Šie tā dē­vē­tie me­ri­di­āni sa­vā star­pā sais­ta ādu, lo­cī­ta­vas un or­gā­nus.

*Ko­pu­mā ir ap 1000 pun­ktiem, bet uz gal­ve­na­jiem me­ri­di­āniem ir 361 aku­pun­ktū­ras punkts. Ār­sti, ku­ri stu­dē­ju­ši Ķī­nas me­di­cī­nu, pār­zi­na 80 līdz 100 pun­ktus no tiem un pre­cī­zi zi­na, caur ku­ru pun­ktu ie­spē­jams ie­dar­bo­ties uz kā­du or­gā­nu.

*Aku­pun­ktū­rists strā­dā ar ada­tām. Ķī­nie­šiem tās bi­ja no sud­ra­ba un zel­ta, bet Lat­vi­jā tiek iz­man­to­tas tē­rau­da ada­tas - ga­ru­mā no pus­cen­ti­met­ra (spe­ci­āli ausīm) līdz des­mit centi­met­riem. Tās iz­man­to, lai no­vir­zī­tu ener­ģi­jas plūs­mu un līdz­sva­ro­tu iņ un jaņ (sie­viš­ķo un vī­riš­ķo)

Aku­pun­ktū­ras me­to­des

Pun­ktu iz­sil­dī­ša­na: uz ada­tām tiek uz­likts mok­sas - īpa­ši ap­strā­dā­tu vēr­me­ļu pū­ku - vīs­tok­lī­tis, ko aiz­de­dzi­na un at­stāj, ka­mēr tas sa­deg līdz di­vām treš­da­ļām. Pun­ktu pro­jek­ci­ja uz ādas svār­stās no 0,5 līdz 1 centi­met­ram, un ša­jās zo­nās arī var uz­lī­mēt mok­sas plāk­ste­rī­šus. Sa­de­got tie iz­strā­dā sil­tu­mu, īpa­šas vie­las un no­teik­tu sta­ro­ju­mu, kas arī ie­dar­bo­jas uz pun­ktiem.

Akup­re­sū­ra - uz­spie­ša­na uz pun­ktiem, kas no­tiek pēc līdz­īgiem prin­ci­piem kā aku­pun­ktū­ra, ta­ču ar to jā­būt uz­ma­nī­giem.

Lā­zer­te­ra­pi­ja: aku­pun­ktū­ras pun­kti tiek ap­sta­ro­ti ar vieg­lu vai vi­dē­ji spē­cī­gu lā­ze­ra sta­ru. Šī me­to­de se­viš­ķi pie­mē­ro­ta bēr­niem, kā arī pie­au­gu­ša­jiem, ku­riem bail no ada­tu dū­rie­niem. Vis­bie­žāk šo me­to­di iz­man­to ādas sli­mī­bās, slik­ti dzīs­to­šu brū­ču dzie­dē­ša­nā, lo­cī­ta­vu sāp­ju no­vēr­ša­nā.

Elek­tro­sti­mu­lā­ci­jas aku­pun­ktū­ra jeb elek­tro­pun­ktū­ra: caur ada­tām tiek va­dī­ta strā­va, un ada­tas ie­dur­ša­nas brī­dī pa­cients sa­jūt vieg­lu kņu­dē­ša­nu. Tā tiek ār­stē­tas ner­vu sā­pes, pie­mē­ram, pēc jos­tas­vie­tas ro­zes.

Sāp­ju pun­ktu aku­pun­ktū­ra: ada­tas tiek ie­dur­tas tie­ši sa­sprin­gtos un tā­pēc sā­po­šos mus­ku­ļu mezg­los.

Ausu aku­pun­ktū­ra. Šis ķī­nie­šu ada­tu dzied­nie­cī­bas veids pa­ma­to­jas uz to, ka auss ir vi­sa ķer­me­ņa un tā iek­šē­jo or­gā­nu ko­pi­ja. Psi­his­ko trau­cē­ju­mu un sāp­ju ga­dī­ju­mos tiek aku­pun­ktū­rē­ti at­bil­sto­šie pun­kti ausī.

Ilg­sto­ša ada­tu te­ra­pi­ja, pie­mē­ram, ausī, pa­līdz at­brī­vo­ties no smē­ķē­ša­nas. Līdz­īgu efek­tu var pa­nākt, iz­man­to­jot arī uz­lī­mē­ja­mas sti­mu­lē­jo­šas lo­dī­tes, ar ku­rām pa­cients pats var ak­ti­vi­zēt aku­pun­ktū­ras pun­ktus.

Avots: Ho­listiskās Medi­cī­nas un natu­ro­pāti­jas aso­ciā­cija