PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Rakstnieka gars turpina dzīvot savā mājā?

 
©Mārtiņš Zilgalvis/F64 Photo Agency

Spoku stāsti lielākoties ir saistīti ar vecām pilīm. Gandrīz katrā no tām mīt kāda Baltā dāma, Zaļā jumprava, Melnais barons vai vēl kāds cits nemierīgs gars. Taču arī ne tik senās ēkās ir savi neredzamie iemītnieki, ko dēvē dažādi – par poltergeistiem, spokiem, gariem... Daudziem tās šķiet vecu sievu pasakas un blēņas, bet tie, kas tos redzējuši vai sajutuši, tā vis nedomā. Arī Andreja Upīša memoriālā muzeja filiāles Skrīveros darbiniece Inese Ozoliņa. Viņa rosīgo mājas gariņu, kas regulāri atgādina par savu eksistenci, iedēvējusi par Andreju.

Inese muzejā sāka strādāt pirms vairāk nekā 20 gadiem. Labi, ka jau sākumā vadītāja pabrīdinājusi - lai nebrīnās, ja mājā sastopas ar loģiski neizskaidrojamām lietām. Drīz vien jau pati pārliecinājusies, ka tā tiešām ir taisnība. «Ik pa brīžam viņš tā neuzkrītoši patraucē, bet nedara pāri ne man, ne apmeklētājiem. Šķiet, ka viņš te darbojas kā uzraugs, jo pa šiem gadiem nekas ļauns muzejam nav noticis,» skaidro muzeja speciāliste, piebilstot, ka bail viņai nemaz neesot, jo nesajūt to kā ļaunumu.

Sarosās vēlu vakarā

Tā kā abām ar kolēģi ne tikai jābūt gidēm un muzeja satura veidotājām, bet arī pārējo darbu darītājam, tostarp aukstā laikā krāšņu kurinātājām, ēkā nākas uzturēties dažādos diennakts laikos. Arī vēlās vakara un pat nakts stundās, jo «šīberi» var aizšaut tikai tad, kad viss ir izkurējies. Kamēr krāsns kuras, tikmēr Inese nereti pastrādājot pie datora. Un, kā nomērīts - līdzko pulkstenis ir pusvienpadsmit, tā kabineta durvis atveras. Savukārt pirmajos darba gados, kad vakaros lielākoties strādājusi augšstāva istabiņā, kas ir vissiltākā, bieži vien dzirdējusi - apakšā noklaudz vienas durvis, tad otras, un tad atskan soļi augšup pa kāpnēm. Un vienmēr, kad paskatījusies, kas tad ir tas vēlīnais nācējs, tur neviena nav bijis. Skaidrs, Andrejs staigā. Kāpēc tieši tad? Jo Upīts parasti ap to brīdi gājis pie miera.

Lūk, vēl viens gadījums. Reiz, 1. aprīlī, kas iekrita Zaļajā ceturtdienā, pieteicās skolēnu grupa no Aizkraukles. Lai gan tad vēl nebija sākusies sezona, Inese bijusi ar mieru viņus uzņemt. Tā kā iepriekšējā diena bijusi silta, atvērusi logus, lai izrauj riktīgs caurvējš un telpas izvēdinās. Vēlāk izdomājusi, ka jāienes pūpoli un jāieliek vāzītē, jo Zaļajā ceturtdienā neko nedrīkst nest no meža telpās. Ienākot atstājusi visas durvis vaļā, jo taisījusies uzreiz iet projām. Tad pēkšņi, kad gribējusi tās vienas aiztaisīt un jau cēlusi roku pie roktura, durvis ar milzu spēku deguna priekšā pašas aizcirtušās. Iemetusi acis pulkstenī - kā tad, pusvienpadsimt!

Un agri no rīta

Patiesībā ir divi laiki, kad notiek lielākās aktivitātes. Otrs ir ap četriem no rīta, kad rakstnieks, kurš bija agrais putniņš, cēlies augšā. Tajā laikā bija pierasts pusdienlaikā nosnausties, tā ka, domājams, arī mājas saimnieks tā darījis. To, ka agrajā rīta stundā sākas rosība, atskārtusi pati. Gribot piemēru? Lai būtu! Dienu pirms muzeja akreditācijas komisijas vizītes kārtīgi visu izrevidējusi un no pieliekamā kambara nevajadzīgos papīrus, ko bija nodomāts palēnām sakurināt krāsnīs, sametusi divos maisos - vienu nolikusi aiz sava kabineta durvīm, otru - virtuvītē. Saliekamos krēslus atslējusi pie sienas. Bijis jau pulksten trīs naktī, kad pabeigusi rosīties. Nolēmusi mājiniekus nemodināt, bet turpat kabinetā uz dīvāniņa nosnausties. Guļot un dzirdot, ka vispirms visi atslietie krēsli nograb tā, it kā kāds tiem raustos pāri. Tad viens no maisiem sāk čabēt, it kā kāds tos papīrus pārcilātu, pēc tam tas pats notiek ar otru maisu. Pasmīnējusi, ka Andrejs laikam pārlūko, vai nav izsviests kaut kas vērtīgs.

Vienugad pēc Muzeju nakts, kas ievilkusies krietni pāri pusnaktij, palikusi nakšņot tepat. Aizkrampējusi arī durvis (tāds riktīgs veco laiku krampis). Pamodusies no tā, ka ar blīkšķi atsprādzis krampis un durvis atvērušās. Samiegojusies ieskatījusies laikrādī - kā tad, četri!

Spēlējas ar apgaismojumu

Arī ar gaismām notiekot visādi brīnumi. Blakus mājas kaimiņiene jau padomju laikā bija muzeja darbiniekiem vaicājusi, kāpēc rakstnieka kabinetā naktī, kad visi no muzeja sen jau prom, atstāta degam gaisma. Nu arī pati konstatējusi, ka kaut kas tāds notiek. It īpaši tolaik, kad pašai mājās (viņa dzīvo netālu no muzeja) bijusi krāsns apkure un nācies ik pa brīdim aizskriet piemest malku. Lai atgriežoties nav pa tumsu jātaustās, atstājusi iedegtu spuldzi virtuvē un priekšistabā. Vienmēr, izejot laukā pa durvīm, palūkojusies atpakaļ, vai skursteņi kūp un apgaismojums deg. Atgriežoties redz - virtuve tumša. Sākumā domājusi, ka spuldze izdegusi, bet vēl nospiedusi slēdzi, lai to pārbaudītu. Izrādās, viss kārtībā, spuldze deg.

Vienreiz atkal draudzene, iedama no pagastmājas, redz - māja apgaismota, tad jau kāds vēl strādā - ies pāris vārdus pārmīt. Pieklauvējusi pie dienesta durvīm un pat it kā sadzirdējusi Ineses balsi, kas atsaucas: «Eju, eju!» Gaida, gaida, neviens nenāk. Iet ap māju, tausta ieejas durvis - tās ciet. Kļuvis pavisam neomulīgi, un laidusies teciņiem projām. Izrādās, tobrīd Inese mājās bijusi.

Ir bijis arī tā, ka viņa strādā pie datora un jūt, ka kāds pieliecies tuvu klāt un raugās pār plecu. Dažkārt to visu pavada izteikta vēsuma sajūta, it kā pakausī pūstu aukstu dvašu.

Vai apmeklētajus viņš nepabiedē? Nē. Taču savu attieksmi dažkārt papauž. Pirms vairākiem gadiem te sabraukuši novadu izpilddirektori un nākuši pa grupām arī uz muzeju. Vienu grupu jau izvadījusi, stāvot virtuvē un gaidot nākamo. Pēkšņi dzird, ka bēniņos izceļas tāds troksnis, it kā kāds dzītu griestos naglas. Pēc nākamās grupas atkal tas pats - tikai šoreiz it kā kāds mēbeles pārbīdītu. Īsti vien nesapratusi - vai tas bijis saimnieka iebildums vai atzinīgums.

Nokrīt portrets no sienas

Inese atzīst, ka tikai vienreiz samanījusi kaut ko ar acīm, ne tikai ar ausīm. Toreiz viņai līdzi bijusi arī mazmeitiņa, tikai pāris gadus veca un tikko sākusi runāt teikumos. Meitenīte sēdējusi kabinetā pie datora, bet viņa pati - virtuvē. Pēkšņi pacēlusi acis un licies, ka gar logu noslīd ēna, un mazmeita tobrīd iesaukusies - re, kur onkulītis aizgāja! Ņēmusi bērnu pie rokas un gājusi vērt durvis, jo domājusi, ka nāk apmeklētajs. Bet tur neviena nav. Apgājušas ap māju - nekā. Ielūkojušās dārzā - arī nevienas dzīvas dvēseles.

Ir arī gadījumi, kad lietas kustas, pārvietojas vai krīt pretēji fizikas likumiem. Uz rakstnieka galda pēkšņi sāk pats no sevis ripot spalvaskāts. Vai atkal - bufetes durtiņās vakarā ielikts salocīts papīrītis, lai tās nevērtos vaļā, taču no rīta tās tiek atrastas vaļā, bet papīrītis nolikts plauktā.

Tāds lielāks troksnis gadījies, kad nomiris Upīša mazdēls. Divas nedēļas pēc viņa nāves ar milzu blīkšķi no sienas nokritis rakstnieka portrets. Inese tad bažīgi nodomājusi, ka tik te nesāks piemājot arī mazdēls. Šķiet, ka tomēr ne.

Abas ar Insesi nogrozām galvu, uzdodot jautājumu - nez kāpēc rakstniekam nav miera? Vai tāpēc, ka pārāk pieķēries šai zemei? Vai tāpēc, ka neticēja nekam, ieskaitot gara valstību?

UZZIŅAI

Spoki citās kultūras iestādēs

Jāņa Misiņa bibliotēkas Sīmanītis

Tas virina skapjus, smagi soļo pa kāpnēm, šķirsta grāmatas. Bibliotēkas darbinieki pieļauj, ka tas ir pats vecais Misiņš, kas joprojām seko, lai viņa grāmatas tiktu glabātas godam. Vecajā bibliotēkas ēkā Skolas ielā Sīmanim paticis uzturēties reliģijas un ateisma istabā, kur darbiniecēm strādāt bijis pavisam neomulīgi. Viņš nekur nav pazudis arī pēc pārvākšanās uz jaunajām telpām Rūpniecības ielā.

Latvijas Nacionālās operas un baleta spoks Nostāsts vēsta, ka kara laikā, lai izvairītos no iesaukšanas armijā, aiz skatuves veco dekorāciju kaudzē paslēpušies divi vīri. Kad karš jau gājis uz beigām, viens no viņiem otru nodūris ar nazi. Līķi atraduši tikai 60. gadu beigās, un no tā laika tur spokojoties. Uz skatuves bieži tiek sagāztas dekorācijas. Izrāžu laikā pēkšņi trūkst dekorāciju troses un lūst stiprinājumu skrūves. Lai arī darbinieki ir pārliecināti, ka Operas ēkā mitinās kāds dīvains spēks, eksperti nelaimes gadījumus skaidro ar ēkas konstrukcijas īpatnībām, bet trokšņus - ar nama vecumu.

Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja bezgalvanais Sarkanais kardināls

Muzejā pirms lieliem notikumiem parādās Sarkanais kardināls. Tas esot redzēts pirms abiem pasaules kariem, kā arī pirms citiem svarīgiem notikumiem. Sarkanā kardināla soļi muzejā ir dzirdēti daudz biežāk, nekā redzēts viņa tēls sarkanajā apmetnī. Piemēram, reiz Kolonnu zālē strādājis fotogrāfs, gatavojot darbus izstādei, taču vakaros, ilgāk par pulksten 22, nekad nav uzdrošinājies un pat nav varējis tur strādāt, jo sākuši atskanēt soļi, dīvaina čaboņa un gaisā virmojušas it kā auksta vēja pūsmas. Tukšajā zālē kāds staigājis, un spoka apmetnis plandījies vējā, pūšot uz galda saliktos papīrus.

Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja Elziņa

Muzeja darbinieki iedēvējuši sava nama spoku par Elziņu. Tas rosoties gan pa kāpnēm un telpām, gan iemīlējis jaunās tehnoloģijas, jo mēdzot ieslēgt un izslēgt datorus. Īpaši aktīva Elziņa kļūstot rudens dienās, un tad gan dažkārt esot neomulīgi.

Brāļu Kaudzīšu muzejs

Spoku muzeja vadītājs Aivars Ošiņš gan nav redzējis, taču, kad sācis strādāt «Kalna Kaibēnos», bijusi sajūta, ka šī vieta un tās gars viņu nepieņem. Pagājis labs laiciņš, bet nekas neesot mainījies. Bijis tik svešādi, tik auksti. Bet tad sācis izzāģēt bīstamos vecos kokus, iestādījis dažus jaunus, un, re, ledus lēniņām kusis, līdz vienubrīd jutis - esmu savējais.

Arī ārzemēs spokojas

Savulaik Itālijā strādnieki pārtrauca Nacionālā arheoloģijas muzeja rekonstrukciju, paziņojot, ka ēku apsēduši spoki. Celtnieki, kuri naktī strādājuši muzejā, apgalvo, ka dzirdējuši sirdi plosošus kliedzienus, jutuši krasas temperatūras svārstības un pat redzējuši spokus. Lai rastu skaidrojumu šai mistērijai, Neapoles muzejs pieaicinājis paranormālo parādību ekspertus no visas pasaules.

*

Spokiem ir raksturīgi: - dematerializācija vai materializācija; - nenoturīga forma; - selektīva parādīšanās aculieciniekiem; - priekšmetu un pat aculiecinieku pārvietošana.

Spoku fenomens bieži saistīts ar citām līdzīgām parādībām, piemēram, poltergeistu, psihokinēzi. Daudzi pētnieki apgalvo, ka jāizšķir cilvēka astrālais ķermenis un dvēsele jeb gars. Dvēsele savienojas ar dievišķo, bet astrālais ķermenis pēc cilvēka nāves turpina kopēt fiziska ķermeņa aprises, kas arī ir spoks.

Izmantoti materiāli no:

www.aliens.lv; www.riga.lv; www.apollo.lv