PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Saruna ar smalko pasauli

Kopš senseniem laikiem cilvēka dzīvē vienmēr bijuši rituāli - no jēgpilniem līdz pat naiviem, piemēram, spļaušana pār kreiso plecu vai piesišana trīs reizes pie koka. Neraugoties uz zinātnes, medicīnas un tehnikas attīstību, cilvēka dzīve joprojām ir neparedzama un arī bīstama, turklāt - cilvēks joprojām ir mirstīgs, un ne tikai vecuma dēļ. Nenoteiktības gūzmā cilvēks, vismaz viņa smadzenes, grib rast stabilitātes izjūtu. Zinātnieki eksperimentāli jau sen pierādījuši, ka rituāli palīdz tikt galā ar nemieru, vairo pārliecinātību un samazina kļūdu raisītās negatīvās emocijas. Pasaules vēsturē var atrast neskaitāmus veiksmīgus ļaudis, kuru ikdienā ir bijuši nemainīgi ieradumi, paradumi, rituāli.

- Sakāt, ka šis ir rituālu atmodas laiks. Kā to skaidrot?

- Ir sākusies cita veida atmoda. Latviešiem bijušas vairākas nacionālas atmodas, bet tagad ir sākusies iekšēja atmoda, es teiktu - garīga atmoda.

- Ko cilvēki meklē?

- To, ko nevar atrast ārējā, materiālajā pasaulē, viņi meklē iekšējā pasaulē. Rituāli ir viens no mazajiem ceļiem, kas aizved uz iekšējo pasauli, uz apzināšanos par to, kas notiek iekšējā pasaulē. Cilvēki saprot, ka ārējā un iekšējā pasaule tomēr nav viens un tas pats.

- Tomēr tās ir vienotas.

- Ir vienotas, bet viss, kas mūs ir veidojis, jo īpaši mūsu audzināšana, izveidojis mūs tādus, lai mēs redzētu galvenokārt ārējo pasauli. Mēs kritizējam visu, kas ir ārējā pasaulē, vaina ir citos - bērnos, vīrā, draudzenē, valdībā, respektīvi, visi citi ir vainīgi. Šis ir laiks, kad bultiņas, kas visu laiku bijušas vērstas uz ārpusi, ir jāpagriež uz sevi. Šķiet, arī zvaigžņu stāvoklis šajā laikā liek mums vērsties uz savu iekšējo pasauli. Tāpēc vecais brūk, viss mainās, pat neraugoties uz maiju kalendāriem un pirms dažiem gadiem izsludināto pasaules galu.

- Varbūt tas arī ir pasaules gals - vienas kārtības beigas, citas sākums. Pasaules galu cilvēki tulko kā materiālās pasaules galu, bet - ja nu tas ir kādas domāšanas, uzvedības gals?

- Tieši tā - mēs augam, no vienas attīstības stadijas speram kāju citā stadijā. Tāpēc uz planētas ir milzīga pārapdzīvotība, jo šajā laikā cenšas iemiesoties maksimāli daudz dvēseļu, lai būtu te izaicinājumu pilnajā laikā - kad vecais brūk un sākas jaunais.

- Tas nozīmē - dvēsele saprot, ka šis ir īpašs laiks, kad tā var mainīties, pāriet citā attīstības stadijā?

- Tikai cilvēkam pašam jābūt aktīvam, pretējā gadījumā noņem nost tos, kas neiet līdzi šī laika enerģijām.

- Noņem no dzīves trases?

- Tieši tā arī ir - noņem no dzīves trases.

- Kas īsti ir rituāls?

- Man rituāls ir saruna ar smalko pasauli. Zinu, ka tējas un kafijas dzeršana ir rituāls, arī atkārtota lietu darīšana arī ir rituāls, bet es ar vārdu «rituāls» saprotu sarunu ar smalko pasauli, ar garīgo pasauli.

Vienlaikus rituāls ir kaut kas ļoti daudz no manis, kas ir veidojies un attīstījies neplānoti un nedomājot, ka es kaut ko tādu varētu darīt. Es biju stiliste, man ļoti patika tas darbs, es piemeklēju dāmām tērpus, liku meikapus, modelēju frizūras, es biju laimīga tajā, ko darīju. Vienā dienā man tas viss bija jāatstāj bez atpakaļ atgriešanās iespējām. Es uzskatu - viss bija izlemts smalkajā līmenī, un reālajā dzīvē tam tikai notika apstiprinājumi. Ar manu vīru notika nelaimes gadījums, slēpošanas trasē, palīdzot kādam bērnam, viņš guva traumu, salauza mugurkaulu. Alvils turpat gadu nebija darbā, bet viņam nebija jāmaina nodarbošanās, darba devēji teica - nu un, ka tu nestaigā, galva taču tev strādā, un vēl šodien viņš joprojām ir vadītājs, un viņam uztic vēl papildu pienākumus, bet man dzīve nogrieza visu.

- Varbūt jūs pati nogriezāt iepriekšējo dzīvi?

- Varbūt. Kritiens bedrē vai bezdibenī bija milzīgs. Pirmais jautājums man bija - kāpēc ar mums tā notika? Tas man lika meklēt tālāk.

- Atbildi guvāt?

- Joprojām gūstu.

Mēs nebijām zagļi, laupītāji, krāpnieki vai citādi slikti cilvēki, mēs bijām normāla ģimene ar trim bērniem. Paēdusi un apģērbta vidusslāņa ģimene, kas darīja sev tīkamus darbus, ziemās brauca slēpot un pat bija paspējusi uzcelt sev privātmāju.

Tobrīd skaidri apzinājos, ka man jābeidz dzīvot tā, kā dzīvoju līdz tam, jo, izsakoties līdzībās, šo līmeni dzīvē esmu izgājusi.

- Bija pārāk liela orientācija uz ārējo, materiālo pasauli?

- Laikam jau var teikt arī tā.

- Kā zinājāt, kur meklēt atbildi uz «kāpēc»?

- Nezināju. Pēc negadījuma ar vīru aizgāju uz darbu, atvēru datoru, un pirmais, kas «izlēca», bija reiki. Izlasīju reiki piecus pamatlikumus un nodomāju - kāpēc viņi sapulcējušies kaut kādā kopumā, es tāpat dzīvoju, ievērojot šos principus, man tas nav nekas jauns. Tomēr nolēmu paskatīties, kas zem tā slēpjas, pieteicos kursos. Tāds bija sākums. Bultas, kas bija vērstas uz ārējo pasauli, pavērsās uz mani - kas esmu es, kāda es esmu, kas notiek manī, ko es varu?

- Ko ieraudzījāt?

- Sākumā prāts pretojās, negribēja ieraudzīt neko. Es gāju gandrīz vai visur - uz lekcijām, pulciņiem, mācībām, meklēju atbildes, nācu mājās ar sāpošu galvu un raudāju, nemākot paskaidrot, kāpēc... Un tad sāku ieraudzīt patiesību par sevi, visas sliktās īpašības - ka esmu dusmīga, naidīga, greizsirdīga, ka vēl daudzas sliktas īpašības ir manī, tieši tāpat kā citos. Jo tikai tāpēc mēs, cilvēki, esam uz šīs planētas - ka mūsos ir gan labais, gan sliktais.

- Tas ir cilvēka īstais pievilkšanās spēks šai planētai?

- Protams, arī ķermeniskais svars mūs notur uz šīs planētas, bet daudz lielākā mērā mūs notur un ļauj te iemiesoties tieši mūsu bagāža no iepriekšējām dzīvēm, kā arī šīs dzīves negatīvā puse. Kad to saproti, ka tas ir visos cilvēkos, tad iestājas miers un pieņemšana, tad nespēj apvainoties, dusmoties un ņemt ļaunā, jo zini, ka viņš ir tāds pats cilvēks kā es. Un tas ir sākums.

- Ko meklējāt Indijā?

- Acīmredzot ikvienam solim vai pakāpei pienāk savs laiks. To var saukt par vibrāciju, par pievilkšanās brīdi - ja esi gatavs, durvis atveras.

Apmēram mēnesi pēc tam, kad vīrs bija iznācis no rehabilitācijas, aiztriecāmies uz Indiju. Tobrīd jutos kā izmesta no laivas, man šķita, ka brauciens uz Indiju manī kaut ko sakārtos. Tā nenotika. Derīgākais bija tas, ka nonācām Sai Babas ašramā, kad viņš vēl bija dzīvs, jo par viņu stāstīja brīnumus, kā viņš pieceļ kājās nestaigājošus cilvēkus, un, protams, arī mēs cerējām uz brīnumu. Mēs redzējām, kā no Sai Babas rokām rodas pelni, zelta ķēdes, jo viņš patiešām ne no kā materializēja lietas, bet ar Alvilu brīnumi nenotika. Tomēr tieši tur mani pārsteidza, ka viņi visu dienu dzied vēdas un tā enerģija, ar kādu tiek piepildīta ašrama teritorija, ir tik tīra un dziedinoša, skaista un viegla. Nodomāju - kā kaut ko tamlīdzīgu varētu darīt mūsu pusē, Latvijā? Esmu skandējusi mantras, ieguvusi zināmu vieglumu un tīrību, bet mums, šeit dzīvojošajiem un mūsu valodā runājošajiem, patiesībā ir savas mantras - dainas.

Pirms gadiem desmit man sākās dainu dziedāšana, kas soli pa solītim aizveda mani uz latvisko. Nav tā, ka man bijuši skolotāji, kas mani virzījuši, tas lielākoties ir bijis pašmeklējumu un paš-

izaugsmes ceļš, kurā es pati esmu gājusi, ik pa laikam krītot vienā vai otrā grāvī un ķepurojoties atpakaļ uz ceļa.

- Jums bērnībā nebija vecāsmātes - viedo zinšu zinātājas?

- Nebija. Mani piespieda iet mūzikas skolā, un es nomocīju septiņas klases, bet pēc tam gadus 20 pat nevarēju paskatīties uz klavierēm - ja tās bija telpā, es no tās izgāju. Šīs prasmes un zināšanas nekādā gadījumā neuztvēru kā ieguvumu, lai gan vēlāk tā izrādījās.

- Civilizācijas mantojums jau ir plašs. Kā neapjukt, kā atrast to, ko vajag?

- No viena gala ķeroties klāt un virzoties soli pa solim. Es sāku ar dainu dziedāšanu, ar Dieva dziesmām. Un es pat nezinu, kāpēc tieši tās, man bija sajūta, ka tās man var sniegt atbildes. Nezinu, kāpēc es sāku runāt uzreiz ar priekšniecību. Nebiju dievbijīga, esmu normāls cilvēks, kurš vienā brīdī sāka lasīt dainas. Pēc tam nāca Saules dainas.

- Un secinājumi?

- Vistīrākās, visgaišākās, vislabākās emocijas.

Domāju - šīs grāmatas bija manās mājās, bet kāpēc es tās līdz šim neesmu lasījusi?

Gadus divus trīs uz naktsskapīša stāvēja tikai dainas, es lasīju tikai dainas. Pirms tam izlasīju visu Rēriha grāmatnīcu, reizi nedēļā braucu uz to un pati sev biju noteikusi ierobežojumu - grāmatām netērēt vairāk par 25 latiem.

- Ko pirkāt?

- Kaut ko, kas man varētu dot atbildes uz to, kāpēc ar mums notika tā. Kāpēc vispār dzīvē notiek tā?

- Šobrīd dzīvojam ļoti materiālā pasaulē, kas nepieņem neko, ko nevar paņemt rokās, kam nevar uzrakstīt formulu, izmērīt, pierādīt ar skaitļiem un faktiem. Kā materiālā vidē dzīvojošs cilvēks, sākot meklēt kaut ko citu, nonāk enerģijās un vibrācijās?

- Negadījums ar vīru mani iemeta tādā gultnē. Sāpes nevienam nav patīkamas, tomēr tieši notikušais ar vīru mūsu ģimeni pārvērta, es zināju - materiālajā pasaulē es visu esmu izdarījusi godam.

- Kā tas mainīja ikdienu?

- Pirms tam es skrēju pa dzīvi. Braucu uz darbu un atpakaļ, biju ritenī tieši tāpat kā lielākais vairums. Un tad iestājās miers, dzīve mainījās kardināli. Neteikšu, ka dienām meditēju un ne ar vienu nerunāju, es darīju visu, kas jādara ikdienā, bet tas bija garīgo atbilžu meklēšanas laiks. Un tad sākās ekspedīciju laiks.

- Uz kurieni?

- Braukājām pa Latviju, meklējām un izjutām spēka vietas, tajās dziedājām.

Saka - vibrācijas pievelkas, un tā ir - mēs pievelkam līdzīgi domājošos. Bijām domubiedru grupiņa Jūrmalā, kādus gadus piecus katru ceturtdienu pulcējāmies, kādas stundas trīs četras runājām, mēģinājām saprast, kas notiek. Runājām arī par to, ka dzīvē viss nav tā, kā izskatās, ka ar māju, kažoku un mašīnu nepietiek. To skaidri izjutu - materiālās lietas var būt, un - kamēr nav, tikmēr gribas, bet tad, kad ir, saproti - ir kaut kas vēl lielāks par to. Un tad meklē vēl tālāk, sevī.

- Daudzi teiktu - sievām nav ko darīt. Kas tās vēl par spēka vietām?

- Var stāvēt Rīgas parkā un trīs reizes dziļi ieelpot, un to pašu var darīt enerģētiski tīrā vietā - mežā vai pļavā, vai pie jūras, un sajust atšķirību.

- Kā sākāt veikt rituālus?

- Reiz, kad tuvojās Lielā diena, prātojām, ka varētu saulīti īpaši sagaidīt. Atceros, Lielupes krastā sēdējām sniegā uz soliņiem, dainas dziedot sagaidījām saulīti. Tas bija pirmais rituāls. Tas bija tik spēcīgi, dziļi un skaisti. Esam tuvu zonai, kas nav vārdos izsakāma. To nevar izstāstīt, tas ir jāpieredz. Starp citu, ļoti populārs vārds pēdējā laikā - pieredzēt. Tikai caur pieredzi mēs gūstam sajūtas, kas nav vārdos pasakāmas.

- Lai skaitītu mantru, tā ir jāzina, tas nozīmē - ir jābūt ieguves avotam. Lai veiktu rituālu, ir jābūt avotam, kur gūt informāciju par tā veikšanas principiem, sastāvdaļām... To taču nevar nosapņot.

- Teikšu tā - kad cilvēks nostājas uz pareizā ceļa, viss notiek it kā pats no sevis. Lielā mērā viss notiek nejauši - nejauši atrasta informācija, nejauši sastapti cilvēki, kas pastāsta par rituāliem. Pirms pieciem gadiem mans ceļš aizveda uz pašizaugsmes akadēmiju, un tur es redzēju, kā veic ugunsrituālus. Esmu gājusi cauri arī šamanismam, un tajā arī ir ugunsrituāli. Starp citu, latviešu rituāliem ir līdzības ar Dienvidamerikas indiāņu rituāliem - vispirms sagatavojamies, pieaicinām garus, paužam nodomu, lai visi, kas piedalās, nodomu uzzina un saprot, un, ja nepiekrīt, var aiziet. Un tad sākas rituāls. Sarunā ar smalko pasauli svarīga ir uguns, tai ir arī jāziedo, jo tā ir enerģijas apmaiņa - kaut ko ziedo, kaut ko atdod, cerībā kaut ko saņemt, tā tas ir iekārtots. Tomēr svarīgi atcerēties - lai kaut ko arī saņemtu, ir jābūt vietai, kur saņemto likt, tāpēc vispirms jātiek vaļā no nolietotā, izlietotā, vecā un nederīgā, ir jāatbrīvo vieta, lai ieaicinātu jauno savā dzīvē.

Negribētu teikt, ka manis veiktie rituāli ir kā copy - paste no seniem laikiem, par to vispār nav runa, manā saprašanā rituāliem ir jābūt derīgiem šodienā un vietā, kur tie noris, un sasaistē ar dabu, pat nošpikojot no dabas, tāpēc es rituālus veicu saskaņā ar gadskārtām, jo katrā gadskārtā ir savas enerģijas. Piemēram, mācīties garīgās lietas vislabāk ir ziemā, no Mārtiņiem līdz Meteņiem, jo ziema ir atpūtai, saprašanai, jaunu plānu kalšanai. Vasarā ir jābūt dabā, jāstaigā basām kājām, jāpeldas, puķītes un zālītes jālasa, ir jāuzkrāj spēki ziemas periodam. Rudenī ir ražas novākšanas un senču pieminēšanas laiks. Pavasarī - viss sākas no jauna, mosties, skrien, dari - ap Ūsiņiem viss sāk plaukt un sāk ziedēt, un cilvēkos ir milzīgs spēks, ir jāiet strādāt!

- Daba mostas, zied, ražo un nomierinās, paguļ.

- Tas pats notiek ar cilvēka mūžu, tas pats ir arī dienas ritējumā - saulīte mostas, ir zenītā, noriet, aiziet gulēt. Tieši tas pats notiek arī cilvēka materiālajā pasaulē, teiksim, rodas ideja nopirkt auto, to vispirms izplānojam, tad izvēlamies, krājam naudu, pērkam, lietojam un atdodam tālāk. Katrai lietai, katram produktam, katram projektam jāiziet cauri šiem soļiem.

- Vai katram cilvēkam atnāk tas, ko viņš ir pelnījis, vai tas, kam ir gatavs un ko spēj izmantot? Kāpēc? Lai cilvēks augtu, lai cilvēku sodītu par kaut ko?

- To gan esmu sapratusi - mūs nesoda, bet uzmanīgi parāda, kas ir jādara. Jo tālāk es eju šo ceļu, jo vairāk es saprotu, ka katrs mazākais šķērslītis ir kā atspēriens kārtīgam lēcienam uz priekšu.

Man ir tieši tāda sajūta - ka mani ved, ka man liek, un tas, kas ar mani notiek, ir mans ceļš. Neesmu uz to apzināti gājusi, neesmu apzināti to meklējusi, apzināti to veidojusi.

Un interesantākais, ka man tagad nedod pat grāvjus, kuros krist un no kuriem es, pētot, meklējot, analizējot un atbildes rodot, varētu rāpties ārā. Nezinu, varbūt ceļš kļūst platāks, tomēr zinu, ka viss sākas ar sevi - no apstāšanās un ieskatīšanās sevī. To tagad sauc skaistā vārdā - apzināšanās. Un apzināšanos var praktizēt, var trenēt. Piemēram, jau gadiem ilgi no rītiem es apzināti ēdu putru. Izgaršoju. Nevis ēdu putru un bakstos pa telefonu, bet ēdu putru un izgaršoju to. Un putra kļūst arvien garšīgāka.

- Ko tas dod?

- Spēju iepauzēt, apstāties. Jo mēs visu laiku esam skrējienā. Stresā. Nemitīgi domājam par to, kas bija, teiksim, man pateica to vai tā, mani aizvainoja, man sāpēja. Vai arī domājam par to, kam jābūt rīt, pēc nedēļas, pēc mēneša. Sapratu, ka es arī esmu bijusi šādā skrējienā, būtībā - nākotnē vai pagātnē, un rezultātā kādi 10-15 gadi no manas dzīves ir pazuduši, jo neesmu bijusi klāt pati savā dzīvē. Apzinātība dod iespēju pamanīt to, kas ir, bet kam visu laiku ir skriets garām. Un tie nav tukši vārdi, ka dzīve atgūst krāsas, jo, tikai apzināti dzīvojot, mēs dzīvi sākam izgaršot un izdzīvot un visu sākam redzēt citādi.

- Tomēr par šādām lietām interesējas sabiedrības mazākā daļa, vēl mazāk ir to, kas jūsu minēto dara ikdienā. Vairums ja ne saka, tad domā - tie ir mazie meža dīvainīši, kas iet uz dažādiem pašizaugsmes kursiem.

- Es dzīvoju vidē, kur pašizaugsmes idejas mutuļo. Šobrīd ir tas laiks, kad evolūcijas ceļš uz šīs planētas cilvēci attālinās no materiālām lietām, mums būs jāieskatās savā iekšējā pasaulē. Protams, šī ir materiāla (vieliska) pasaule, tai ir liela nozīme, tomēr nav variantu - ir jāpanāk līdzsvars starp materiālo un garīgo. Tieši tāpēc cilvēks ir uz šīs planētas - lai pārietu nākamajā līmenī, pavisam citā esībā. Tas ir augstāko spēku likts ceļš.

- Kas ir tas augstākais spēks?

- Viss, kas valda un tur šo pasauli. Viss, kas redzams dabā. To var saukt par augstāko spēku, par augstāko saprātu, par Dievu... To var saukt dažādos vārdos, bet mēs visi tajā dzīvojam, visi esam daļa no tā.

- Respektīvi - šī trase ir paredzēta cilvēkiem...

- ...kuri grib augt.

Tas nav nekas pārdabisks, tas notiks ar visiem - agrāk vai vēlāk. Kādreiz to sauca par apgaismību. Buda bija apgaismots, Jēzus Kristus bija apgaismots... Tagad tam ir jānotiek ar katru no mums. Ar katru. Un tas nav nekas īpašs, tā ir normāla izaugšana, aiziešana nākamajā pakāpē.

- Ja ir cilvēki, kas to apzinās, vai ir arī tautas, kas to apzinās?

- Lai ko arī par latviešiem raksta, ka mēs sēdējām kokos ar ādām apsegušies, mūsu senčiem bija augstākas vibrācijas nekā mūsu iekarotājiem, mēs bijām augstākā garīgajā līmenī, tāpēc arī viņiem tik grūti gāja. Visi iekarotāji, kas nākuši šajā zemē, mūsu tautu vienkārši iedzina bailēs. Latvietis vienmēr zinājis, ka ir augstāka pasaule, ka ir īpašas enerģijas. Mēs arī dzīvojam īpašā zemē, ne velti šo vietu uz planētas sauc par Dievzemīti, jo šī ir priesteru un viedo zeme.

***

MĀRAS BRANTES IETEIKTIE VINGRINĀJUMI, KAS AR LAIKU KĻŪST PAR RITUĀLIEM UN PAMAZĀM MAINA DZĪVI UZ AUGŠU

Pats vienkāršākais un vienlaikus vissvarīgākais. Vairākas reizes dienā un it īpaši nepatīkamos brīžos… apstāties, pierimt, pat it kā sastingt un veikt trīs dziļas, lēnas, garas ieelpas. Es teiktu - elpot ar vēderu, tik dziļi, lai ieelpā vēders izvirzītos uz priekšu un izelpā ieplaktu. Jā, tik vienkārši! Trīs dziļas, lēnas, garas elpas. Šis vienkāršais vingrinājums trenē mūsu spēju apstāties, iepauzēt un saprast, kas notiek. Šāda elpošana nomierina un ļauj jebkuru situāciju ieraudzīt no citas puses, neļauj steigā pieņemt lēmumus, ko vēlāk bieži nākas nožēlot. Ne velti ir teiciens - izskaiti līdz desmit! Šāda dziļa elpošana arī uzlabo veselību - ne tikai plaušas saņem skābekli tajos plaušu apvidos, kurus parastā elpošana pat īsti neizkustina, bet uzlabojas un attīrās arī limfa, kas lielā mērā ir mūsu veselības nodrošinātāja. Dziļā elpa noskaidro domas un līdzsvaro iekšējās sajūtas. Kad beidzam jebkuru vingrinājumu, tad iekšēji sakām paldies.

Lai vairotu sevī iekšējā spēka, iekšējās stabilitātes sajūtu. Veicam trīs dziļas, lēnas elpas. Tad vismaz trīs ieelpas, kurās ieelpojot vizualizējam Visuma zelta mīlestības gaismu ieplūstam mūsu sirds centrā, t.i., krūšu centrā. Katrā izelpā redzam un sajūtam zelta gaismu iekšēji nostiprināmies zelta sirdī, bet zelta sirds staro mūsu ķermenī un spēcina to. Kad sajūtam iekšējo spēku, vieglumu, gaišumu, tad izelpā paveram lūpas smaidā un veram vaļā acis. Paldies.

Pateicības prakse. Lai pietuvotos patiesai un sirds izjustai pateicībai, var sākt šādi. Katru dienu uzrakstīt 30-50 lietas, par kurām var teikt paldies. Un tā katru dienu mēnesi pēc kārtas. Pamazām mēs atklājam, ka apkārt ir milzu bagātība un pārpilnība. Un tam visam varam pateikties. Paldies.

Kad iepriekšējā mēneša prakse veikta, tad ik dienu izvēlamies kādu priekšmetu un domās pateicamies visiem, kuri piedalījušies šīs lietas izveidē vai tapšanā. Ja tā ir grāmata, tad paldies varam sākt teikt jau no grāmatas skaistā vāka, krāsām, attēliem, cilvēkiem, kas pie tās strādājuši, rakstījuši, maketējuši, izdevuši, veduši uz veikalu… līdz pat papīra ražošanai, kokiem, kuri sevi atdevuši, lai mums šobrīd rokās būtu grāmata. Tā pamazām saprotam, ka katrā lietā, kas mums apkārt, ir ieguldīts daudzu cilvēku darbs, domas, vēlmes, enerģija. Un ne tikai cilvēku! Arī daba ir cieši ar mums saistīta. Tā sākam izjust pateicību jau dziļākā līmenī. Arī šo praksi noslēdzam ar dziļas pateicības sajūtām.

Lai uzlabotu attiecības ar līdzcilvēkiem, lai vairotu sevī mīlestību, lai atvērtu sirdi, ik dienas varam izvēlēties kādu cilvēku un tam domās pateikties par visu, ko tas mūsu dzīvē ir devis - gan skaistos notikumus, gan arī ne tik jaukos brīžus. Gan vieni, gan otri mums ir bijuši skolotāji un vienlaikus gan vajadzīgi, gan noderīgi. Paldies.