PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Pazemes ūdeņi – ne tikai slāpju remdēšanai

 
©F64 Photo Agency

Avoti ir viena no bagātībām, ko Latvijas zeme jo dāsni dāvā visiem tās iemītniekiem. Tā ir milzīga vērtība, jo daudzviet pasaulē laba dzeramā ūdens trūkst. Turklāt avotu ūdens ne tikai dzesē slāpes, tam tiek piedēvētas arī dziednieciskas īpašības. Ne velti tā nosaukumos nereti ir vārdi – svēts, Māras, acu, veselības, un blakus šādiem avotiem ir veidotas arī dziednīcas (Ķemeros) un pat reliģiskas celtnes (Aglona).

Dažādas piedevas

Avoti pēc savas ūdens «piegādes» veida var būt gruntsūdens vai artēziskie, un tieši otrie ir vistīrākie un drošāk lietojamie uzturā. Arī to sastāvs var būt atšķirīgs, un tas pat var tikt minēts nosaukumā, piemēram, Māras dzelzsavots, Ķemeru sēravoti, tāpat ir kaļķavoti un ģipšavoti. Dzidravoti ir ar neitrālu garšu, jo izplūst no smilšakmens slāņiem.

Katra paša izvēle ir - vai dzert vai nedzert ūdeni, kas nenāk no krāna vai veikalā iegādāta trauka. Drošāk, protams, ir lietot tādu, kas ir Pārtikas un veterināra dienesta (PVD) redzeslokā. Tā uzskaitē ir pieci uzņēmumi, kas pilda avota ūdeni pudelēs un piegādā dažādiem veikalu tīkliem vai pēc patērētāju pasūtījuma. PVD šos ražotājus pārbauda vienu reizi gadā. «Par produkta nekaitīgumu atbild produkta ražotājs. Tas nozīmē, ka gan par izejvielas, gan galaprodukta drošumu pirmām kārtām pārliecinās ražotājs, bet PVD, veicot pārbaudes, pārliecinās, vai ražotājs ievēro normatīvajos aktos noteiktās prasības, arī - vai tas paškontroles ietvaros ir produktu pārbaudījis laboratoriski,» uzsver PVD pārstāve Ilze Meistere. Ja cilvēki no avotiem ņemot ūdeni dzeršanai, tā ir viņu brīva izvēle, jo citu avotu uzraudzība un kontrole nav PVD kompetencē.

Savukārt trīsdesmit Latvijas avoti pašreiz ir iekļauti valsts pazemes ūdeņu kvalitātes monitoringa tīklā. Un to uzrauga Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (VĢMC), kas pārbauda ūdens kvalitāti sezonāli - četras reizes gadā. «Balstoties uz pazemes ūdeņu monitoringa programmu, ar atšķirīgu regularitāti šajos avotos tiek analizēta virkne parametru. Mērķis - sekot līdzi vispārējai pazemes ūdens kvalitātei un laikus fiksēt negatīvas norises. Ja tiek novērotas būtiskas izmaiņas ūdens sastāvā, nākamā gada monitoringa ietvaros var tikt plānotas papildu aktivitātes, piemēram, biežāki novērojumi vai papildu analizējamie parametri,» skaidro VĢMC hidroģeoloģe Madara Mame, piebilstot, ka visbiežāk avotu ūdeņiem novērojama kvalitātes sezonālā mainība. Viņa akcentē, ka atrašanās valsts pazemes ūdeņu monitoringa tīklā nenozīmē, ka avota sastāvs pilnībā atbilst dzeramā ūdens kvalitātes prasībām, jo tāds nav šā monitoringa mērķis.

Dabīgo avotu pazemes ūdeņu kvalitātes novērtēšana sniedz diezgan pilnīgu informāciju, jo tie ir samērā jauni ūdeņi, kas cirkulē paaugstinātas iežu caurlaidības zonās. Tie ir daudz jutīgāki pret mūsdienu zemes izmantošanu un svaigu difūzo piesārņojumu, salīdzinot ar ūdens kvalitāti urbumos, teic Madara Mame. Avota ūdens kvalitāti nenosaka reģions, kur tas atrodas. Zemes virspusē izplūstošais avota ūdens var būt veidojies gan ievērojamā dziļumā no negatīvas vides ietekmes labi aizsargātos zemes slāņos, gan seklākos, kas saskārušies, piemēram, ar lauksaimniecības izcelsmes piesārņojošajām vielām. Dažu avotu kvalitāte mainās, piemēram, izplūdes vietā sausuma periodos tajā var ieplūst ūdens no dziļākiem slāņiem, bet lietus sezonā papildināties ar seklāku slāņu ūdeņiem, kas ir zemākas kvalitātes. Tas liecina, ka avots kopumā ir vāji aizsargāts pret iespējamu virszemes piesārņojumu un tajā varētu būt pārsniegta arī līdz šim neanalizētu parametru pieļaujamā vērtība.

Labākā reklāma

Bieži vien spēcīgi avoti ir zināmi kopš sirmas senatnes, jo par to ūdens labo garšu un veselībai labvēlīgo ietekmi pārliecinājušies ļaudis no paaudzes paaudzē. Tāds ir arī Cēsu pusē - saukts par Svētavotu, bet agrāk tas nesis zīmīgo Māras dzelzsavota vārdu. Tam blakus teju 70 gadus dzīvo Vizma Rubene, kurai šai saulē apritējis 93. gads. Viņa ir labākais pierādījums un reklāma šīs vietas labvēlīgajai ietekmei: dzīvespriecīga, sirsnīga, runātīga un enerģiska. Un kas vēl jo būtiskāk - pati savām kājām noiet pa stāvo kalnu, kas ved no viņas mājām uz avotu. Lai ne tikai pavadītu pie avota viesus (te bieži iegriežas gan lieli, gan mazi ekskursanti), bet arī lai iebristu strautā, kas nes avota ūdeņus. Viņa mudinot arī apmeklētājus noiet basām kājām pa tajā izliktām plāksnītēm, kas veidotas ar zilām stikla lodītēm, akurāt trejdeviņus jeb 27 soļus. Tad nu jāpieiet pie vietas, kur iztek ūdens, trīsreiz jānomazgā seja, jāpadzeras trīs malki un jānoskaita īpaši vārdi (ciemiņiem viņa tos noskandējot pati). Un vēl - iekāpjot strautā, jāiedomājas vēlēšanās, atceroties vienu lietu: kas pārāk daudz grib, maz dabū, proti, nevajag vēlēties teju visas pasaules labumus, ir arī otrs nosacījums - nevienam neizpaust iedomāto.

Šķiet, kas tur nu liels - pabradāt pa mazo tērcīti! Bet nekā! Jo ūdens tajā ir vien septiņus grādus silts, tātad pēdiņām, no siltām kurpēm iekāpjot ūdenī, ir zināms šoks. Taču labums ir divkāršs - gan bumbiņas izmasē pēdas, kurās ir punkti, kas atbilst dažādiem orgāniem, gan saltais ūdens dod savu efektu. Tā viņa dara ik dienu, pat tad, kad te vēl ledus turas, un jūtoties spirgta kā rīta rasa. Nav ne īgnuma uz pasauli un ļaudīm, ne kādas ligas ķeras klāt. Ja atnākot ar nokārtu degumu, pēc «peldes» deguns gaisā! Jā, nu mazliet ceļgali pastīvi, tāpēc labāk iet pa taciņu, nevis kāpnēm, taču ar to var sadzīvot. Un Vizmas kundze, šķelmīgi pasmaidot, piebilst: «Laikam jau Dieviņš tik ilgi mani šajā pasaulē tur, lai varu citiem parādīt un pastāstīt par to, kāda svētība te ir.»

Pirmos sava mūža 25 gadus, lai gan dzīvojusi Cēsīs, par avotu neko nav zinājusi. Kad te ieprecējusies, tad vienādiņ brīnījusies - aiz ko tie ļaudis tur ielejiņā piestaigā ar traukiem pie rokas? Vīrs teicis - pēc laba ūdens nāk. Acīmredzot tāpēc te savulaik bijis pansionāts, pēc tam atpūtas nams «Cīrulīši», pionieru nometnes. Vēl senākos laikos te baronese braukusi atpūsties, jo uzzinājusi, ka pie avota ir ļoti labs gaiss vai, kā tagad mēdz teikt - aura. Taču, kad viņa te sākusi dzīvot, apkārtne bijusi krūmiem aizaugusi, nekopta un piemētāta. Viens no dēliem, vēl mazs būdams, ik pa laikam bildis, ka gribot kaut ko skaistu te iztaisīt. Viņa un vīrs vien ar roku atmetuši - sak’, izaugsi, tad arī varēsi to darīt. Kad pienākuši otrās brīvvalsts laiki, uzradies īpašnieks graviņai, kur tek avots, un teicies to pārdodam. Vizma tik galvu grozījusi, brīnīdamās, kurš gan tādu čūslāju gribēs pirkt. Un tad dēls paziņojis, ka viņš pirks. Neklausījis nevienu un iegādājies to vietu. Sameklējis divus vīrus - viens, kas palīdzējis te visu saplānot, otrs, kas visu to īstenojis. Sešpadsmit gari gadi pagājuši, kamēr graviņa ieguva to izskatu, kāds tas ir šobrīd. Ar šausmām atceroties, kā te tika velti akmeņi un mazpamaziņām būvēts. Taču nu ir prieks gan pašiem, gan avota apmeklētājiem. Pa visiem gadiem tikai daži vilkuši degunu krunkās, redzot, kā te izskatās. Kad ierodoties bērni, viņa rosina viņus arī savā dzīvē izveidot ko tādu, kas iepriecinātu arī citus. Vizmas kundze teic, ka ne jau visu var izmērīt naudā, un šis ir tas gadījums, kad arī dvēselei ir baudījums.

Dziedniecisks un garīguma apdvests

Sākotnēji avots dēvēts par Māras dzelzsavotu, bet ar laiku to pārdēvējuši par Svētavotu. Jo tie avoti, kam piemīt šādas īpašības, tiek saukti par svētavotiem. Uz šāda vārda došanu pamudinājuši dziednieki, kas te ik pa laikam braukuši un atzinuši, kas ūdens ir dziedniecisks - palīdz teju pret visām vainām. Turklāt tam esot violeta aura, kas ir augstākā garīguma krāsa. Viņa gan to neredzot, bet nu tā apliecinājuši tie, kas samana ko vairāk. Protams, lietojot to ārēji vai iekšķīgi, ir jātic, ka tas palīdz, pretējā gadījumā tam visam būs maz labuma, atgādina Vizmas kundze. Jāņem vērā, ka ūdens ir dzīvs, to jau pierādījis japāņu zinātnieks Masaru Emoto, kurš savu mūžu veltījis ūdens pētniecībai - tas gan dzird, gan sajūt, gan saglabā informāciju. Ja teiksi tam labus vārdus, tā struktūra (kristāliskais režģis) veidosies skaista, ja sliktus - neglīta un haotiska. Tātad, nākot pie avota, tas jādara ar labām domām un cieņu. Tad tas palīdzēs šūnām attīrīties, dodot tām komandu atbrīvoties no sārņiem, stiprināt enerģētiku un līdzsvarot. Jo kas tad ir veselība - līdzsvars it visā. Kad mēs nepareizi rīkojamies, domājam, nelietojam veselīgu pārtiku, tad aizsērējam kā tāda sekla upe, kur ūdens cauri nespēj tikt cauri. Un vēl ir svarīgi pateikt paldies. Jo mums šķiet, ka viss ir dots par baltu velti, tātad varam tikai lietot un lietot, nejūtot ne atbildību, ne pateicību. Ja reiz, nedod die’s, pienāks brīdis, kad dzeramā ūdens pietrūks, kā jau tas ir dažās pasaules malās, tad tikai sapratīsim, kāda vērtība tā ir. Jo lai nu bez kā nevaram iztikt, taču bez ūdens nespēsim izdzīvot pat pāris dienas.

Patiesībā jau avoti, ūdens senlaikos bija rituāla vietas, ko liecina arī labi zināmās tautasdziesmas vārdi: «Uz akmeņa malku cirtu, strautā kūru uguntiņ’.» Agrāk arī Rubeņu ģimene ielejiņā svinējusi vasaras saulgriežus, jo tajā ir ugunskurs deg labāk, ir dziesmas skan skanīgāk, ir vasaras pilnestības sajūta lielāka.

Viņa labprāt te paskandē arī tautasdziesmas.

Avotiņ, avotiņ, kur tu ņēmi ūdentiņ?

Man iedeva Zemes māte no pazemes burbuļiem.

Un man arī veltīšot vienu:

Padzeraties, meitenīt, avotiņa ūdentiņ.

Lai ritēja valodiņa kā ūdeņa tecējums.

Vai ir arī kādas leģendas? Kurš gan avots ir bez nostāsta - arī šim ir tāda. Sensenos laikos šeit dzīvojis kāds krietns un darbīgs vīrs, kas ar prātu un apdomu labi iekopis zemi tā, ka izdevies iekrāt. Taču tāpat kā šodien, arī tad skauģu un nelabvēļu nav trūcis. Tā nu reiz pie viņa ieradies pūlis ļaužu, kas paziņojis, ka gana te viņš dzīvojies - ņemšot to nost. Kad viņš iebildis, ka te ieguldījis lielu darbu un gribētu arī turpmāk te dzīvot, tad ļaudis attraukuši - viņš esot viens, bet viņu, lūk, daudz. Diez vai tādam pārspēkam varēšot pretī turēties. Ja nu grib tomēr paturēt, lai nākot karot. Ja paliks dzīvs un uzvarēs, tad varēs te atgriezties un saimniekot. Pirms doties karā, nolēmis savu iekrājumu norakt. Aizgājis tur, kur tagad avots iztek, bet tolaik bijis vien baltas smilts klājiens, un izracis dziļu bedri, kur bagātību noglabājis un pa virsu vēl smagu akmeni uzvēlis. Karojis ilgus gadus, un Laimes māte bijusi tik labvēlīga, ka ļāvusi palikt dzīvam. Nu priecīgs bez gala, steidzies mājās. Pirmais gājiens pie apraktās mantas. Pa to laiku, izrādās, vieta izmainījusies - te izveidojusies grava, bet smilšu klājiens tas pats. Ies un raks. Racis, racis, bet mantas kā nebijis, tā nebijis. Pazudusi bez pēdām. Bēdīgs bez mēra vīrs apsēdies, un, raug, tur bedrē paspīdējis dzidrs ūdens, kas ar varenu spēku izlauzies virszemē. Un vīrs izdzirdējis balsi, kas teica: «Ko tu bēdājies - ne jau vienmēr manta ir galvenā! Ja dzersi manu ūdentiņu - būsi vesels un spēcīgs, dzīvosi ilgu un garu mūžu!» Un vai tas nav svarīgāk par dālderu kaudzi? Turklāt avoti, kas izplūst no dziļas pazemes kā šis - ir vērtīgi, ar lielu bioenerģiju, uzsver Vizmas kundze.

*

Avotu veidi Latvijā

Dzidravoti: šādu avotu ūdenim nav jūtama smarža, garša, tiem nav krāsas, ap avota izteku nav vērojamas izgulsnes. Tie Latvijā parasti izplūst no smilšakmens slāņiem, un gandrīz vienmēr tas ir kvalitatīvs dzeramais ūdens.

Kaļķavoti: šādu avotu ūdenim nav izteiktas garšas, taču ap to izplūdes vietu veidojas kaļķu izgulsnējumi. Ja šāds avots plūst lejup pa klints atsegumu vai stāvu krauju un kaļķu izgulsnējumu apjoms ir liels, šādu avotu izplūdes vietu Latvijā dēvē par «staburagu». Dažādās pasaules vietās ar kaļķi bagāti avoti veido krāšņu ģeoloģisko pieminekli - kaļķakmens terases. Kaļķavoti izplūst no dolomītu slāņiem un no iežiem, kas satur daudz kaļķakmens vai/un dolomītu. Kaļķavotu ūdens Latvijā parasti ir dzerams.

Dzelzsavoti: šādu avotu ūdenim ir specifiska dzelzs piegarša, un ap avotu iztekas vietu veidojas oranži brūni izgulsnējumi, kurus veido dzelzs baktērijas. Latvijā šādi avoti ir samērā bieži, tie izplūst no tāda smilšakmens slāņiem, kas satur daudz dzelzs. Pārsvarā šādu avotu ūdens ir dzerams, jo dzelzs piejaukums nelielā daudzumā nav veselībai kaitīgs.

Ģipšavoti: šādu avotu ūdenim ir rūgtena piegarša, viegla sērūdeņraža smaka, avota izplūdes vietā veidojas brūnas sēra baktēriju kolonijas. Šādi avoti izplūst no ģipsi saturošiem iežu slāņiem - Latvijā šādu avotu nav īpaši daudz. Ģipšavotu ūdens ir negaršīgs.

Sēravoti: šāda avota ūdenim ir stipra piegarša un puvušu olu smaka, tā izplūdes vietā vērojamas neparastu krāsu (balta, koši zaļa, sārta, dzeltena) baktēriju kolonijas. Vairums pasaules sēravotu veidojas vulkāniski aktīvās vietās, Latvijas sēravoti veidojas zonās, kur saskaras kūdra un ieži, kas satur ģipsi. Sēravotu ūdens ir negaršīgs, taču tam piemīt vērtīgas dziednieciskas īpašības. Latvijā sēravoti atrodami Ķemeru nacionālajā parkā, Baldonē, tās apkaimē un vēl dažās vietās.

Avots: Vikipēdija

UZZIŅAI

Par ūdens kvalitāti pazemes novērojumu tīklā var uzzināt LVĢMC mājaslapā:

https://www.meteo.lv

Turpat arī informācija par avotiem, kas iekļauti pazemes ūdeņu monitoringa tīklā.

Avota ūdens ražotāji - PVD mājaslapas sadaļā «Reģistri»:

https://registri.pvd.gov.lv/

Iepretim katram uzņēmumam ir redzams arī tā vērtējums pēc pēdējās pārbaudes.