PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Un atkal zvaigžņu lietus līst...

Ziemeļu puslodē augusta siltās naktis ir piemērotākais laiks, lai nodotos zvaigžņu lietus vērošanai, iedomājoties kādu vēlēšanos ik reizi, kad ieraudzīta krītošā zvaigzne. Patiesībā jau zvaigznes paliek tur, kur bijušas, un nekur nekrīt, bet tas, ko kopš senseniem laikiem novērojusi cilvēce, ir mūsu planētas atmosfērā uzliesmojošie meteori – pavisam sīkas matērijas daļiņas, ko savu orbītu ceļā atstājušas komētas vai asteroīdi.

12. un 13. augustā naksnīgās debess vērotājus priecēja ikgadējā Perseīdu meteoru plūsma, taču tā ne tuvu nav vienīgā. Interneta ziņu vietne «LiveScience.com» raksta, ka ASV Meteoru datu centrs identificējis aptuveni 900 meteoru plūsmas, kas atkārtojas ar dažādu regularitāti. Dažas no tām labāk redzamas ziemeļu vai dienvidu puslodē, dažas - Amerikā, dažas Eiropā, dažas Āfrikā, Āzija vai Okeānijā. Dažas ir intensīvākas, citas pamanāmas mazāk, bet ik pa laikam pienāk brīdis, kad tās sasniedz savu kulmināciju - kā, piemēram, Leonīdu plūsma, kas vērojama novembra vidū.

Apbrīnoti gadu tūkstošiem

To, ka reizēm nakts debesīs parādās tā saucamās krītošās zvaigznes, jau pirms tūkstošiem gadu bija ievērojuši seno Ķīnas un Babilonijas civilizāciju pārstāvji - šie notikumi fiksēti hronikās, un mūsdienās ar diezgan augstu precizitāti iespējams noteikt, tieši kādu meteoru plūsmu viņi vērojuši. Piemēram, Lirīdu meteoru plūsmas novērojumi pirmo reizi fiksēti pirms vairāk nekā 2600 gadiem Ķīnā. Šobrīd jau ir neiespējami rast atbildi uz jautājumu, vai jau tajos laikos bijis kāds gudrinieks, kurš sapratis, ka zvaigžņu lietus rodas brīžos, kad Zemes atmosfērā uzliesmo niecīgas, smilšu graudiņiem līdzīgas daļiņas (vairuma meteoru diametrs nepārsniedz 0,6 milimetrus), kas savulaik atdalījušās no kādas komētas, asteroīda vai cita kosmiskā ķermeņa. Pat ja šāds cilvēks ir bijis, domājams, ka savos laikos viņš nebija īpaši populārs, un nekādas liecības par viņu nav palikušas. Līdz pat XIX gadsimta otrajai pusei zinātniekiem par zvaigžņu lietus izcelsmi bija ļoti aptuvena nojausma, un pat tāds izcils dabas pētnieks kā Aleksandrs fon Humbolts uzskatīja, ka šo parādību izraisa mūsu planētas atmosfērā notiekoši lokāli procesi, iespējams, zibenim līdzīgas elektriskās izlādes, tikai ļoti lielā augstumā.

Senajās civilizācijas gan komētu parādīšanās, gan Saules vai Mēness aptumsumi, gan zvaigžņu lietus tika tulkoti kā zīmes. Labas vai sliktas, tas jau bija atkarīgs no toreizējiem galma astrologiem un zvaigžņu pētniekiem, kā arī attiecīgās politiskās konjunktūras. Piemēram, romiešu konsuls un vēsturnieks Dions Kasijs, aprakstot notikumus, kas risinājušies 30. gadā pirms mūsu ēras, pieminējis arī tā gada augustā notikušo «komētu zvaigžņu krišanu», saistot to ar leģendārās Ēģiptes valdnieces Kleopatras nāvi. Zinātniekiem mūsdienās ir maz šaubu, ka tajā gadā Perseīdu meteoru plūsma bija īpaši intensīva. Cits piemērs ir šīs meteoru plūsma saistība ar Svētā Labrenča jeb Svētā Laurencija nāvi mūsu ēras 258. gadā. Senās Romas priestera palīgs Labrencis nebija pakļāvies imperatora Veleriāna pavēlei nodot visus baznīcas dārgumus valstij, tā vietā izdalot tos nabadzīgākajiem iedzīvotājiem. Par to viņš sodīts ar nāvi 10. augustā - dienā, kad Perseīdu meteoru plūsma bija sasniegusi maksimālo intensitāti. Kopš tā laika kristieši šo zvaigžņu lietu asociējuši ar Svētā Labrenča (vai viņa apraudātāju) asarām.

Vērotājiem jāpamet pilsētas

Meteoru plūsmu nosaukumi ir atkarīgi no debess apgabala jeb radianta, no kura tie šķietami tuvojas Zemei, tāpēc daudzas plūsmas ir nosauktas pazīstamāko zvaigznāju vārdos - Perseīdas, Lirīdas, Leonīdas (Lauvas zvaigznāja vārdā) un tamlīdzīgi.

NASA eksperts meteoru jautājumos Bils Kuks sarunā ar «LiveScience.com» skaidrojis - tiem, kuri grib novērot zvaigžņu lietu, lielākā uzmanība jāpievērš tieši attiecīgajiem zvaigznājiem. «Vislabāk, protams, ir izbraukt ārpus pilsētas, kuras apgaismojums traucē vērot naksnīgās debesis - ideālais variants ir doties kaut kur augstu kalnos, kur nav civilizācijas. Viens no svarīgākajiem nosacījumiem ir pacietība. Būs nepieciešamas aptuveni 20 minūtes, kamēr jūsu acis pieradīs pie tumsas, un tikai tad būs iespējams sākt baudīt zvaigžņu lietu,» viņš sacījis. Lielākie zvaigžņu lietus vērotāju ienaidnieki ir mākoņi un pilnmēness - pirmajā gadījumā vispār nebūs iespējams kaut ko redzēt, bet otrajā efekts nebūs tik liels.

Spēcīgāko meteoru plūsmu laikā iespējams novērot divas līdz trīs krītošās zvaigznes minūtē, lai gan vēsturē ir fiksēti gadījumi, kad zvaigžņu lietus bijis krietni intensīvāks. Piemēram, 1803. gadā amerikāņu izdevums «Space Weather» vēstīja par paniku, kas izcēlusies Ričmondas pilsētā, jo tās iedzīvotājiem, kuri mājokļus pametuši ugunsgrēka trauksmes dēļ, bija šķitis, ka viņu mājas apšauda ar kādiem noslēpumainiem ieročiem, kas darbojas absolūti klusi. Gan jau reportieris nedaudz pārspīlēja, taču mūsdienās veiktie pētījumi patiešām apstiprina, ka 1803. gada aprīļa nogalē Lirīdu meteoru plūsma varēja būt ļoti spēcīga. Bet 1833. gada rudenī ASV novērota tik spēcīga Leonīdu meteoru plūsma, ka daudzi cilvēki pat iedomājušies, ka pienācis pasaules gals.

Kur krustosies orbītas?

Kas tad nosaka zvaigžņu lietus intensitāti? Galvenokārt tas atkarīgs no tā, kurā brīdī un vietā krustosies Zemes un komētas vai asteroīda atstātās putekļu astes orbītas. Šo kosmisko klaidoņu dezintegrācijas process nav vienmērīgs. Astronoms Maikls Šolls izmantojis diezgan neparastu, taču gana skaidru salīdzinājumu. «Iedomājieties, ka pa šoseju brauc ar graudiem piekrauta automašīna, kuras kravas kastē ir caurums. Lielākoties graudi no tā birs diezgan vienmērīgi, taču, līdzko mašīna iebrauks kādā grambā, pēc brīža izbirs krietni vairāk graudu, bet tad kādu brīdi tie nebirs nemaz.» Līdzīgi notiekot arī ar komētām vai asteroīdiem, kuru pamesto daļiņu plūsma kādā posmā ir blīvāka, bet citā mazāk blīva. Ja Zemes un šo daļiņu plūsmas orbītas krustojas vietā, kur to blīvums ir lielāks - arī zvaigžņu lietus būs spēcīgāks.

Šā gada jūnijā interneta ziņu vietnēs, kas nodarbojas ar sensāciju ražošanu, parādījās informācija par iespējamo pasaules galu, kas varētu pienākt Beta Taurīdu meteoru plūsmas dēļ. Beta Taurīdu plūsmu parasti ir grūti novērot pat pieredzējušiem zvaigžņu lietus medniekiem, taču jau kopš 1993. gada pastāv hipotēze, ka tieši tā vainojama pie 1908. gada katastrofas Sibīrijas Tunguskas reģionā, kur notika milzīga eksplozija un tika izgāzts mežs tūkstošiem kvadrātkilometru platībā. Šīs versijas piekritēji uzskata, ka savulaik no Enkes komētas nezināmas kataklizmas dēļ atdalījušās ne tikai sīkas daļiņas, bet arī pamatīgi (desmitiem, iespējams, pat simtiem metru diametrā) ledus un iežu bluķi. 1908. gadā mūsu planētas un šīs komētas atstātās drazu sliedes orbītas krustojušās tieši vietā, kur tās blīvums bijis maksimāls, un viens no lielajiem bluķiem sasniedzis Zemi. Agri vai vēlu kas līdzīgs varētu notikt atkal, un tieši šogad tika prognozēta maksimāla Zemes un Beta Taurīdu plūsmas blīvākās daļas lielākā satuvināšanās kopš 1975. gada. Taču, ja reiz es rakstu šīs rindas un jūs tas lasāt, nekas katastrofāls acīmredzot nav noticis...

Laika faktors

NASA speciālists Kuks norādījis arī uz kādu citu būtisku aspektu. Jo mazāk laika pagājis līdz brīdim, kad Zemes orbīta krustojas ar komētas vai asteroīda atstāto daļiņu plūsmu, jo intensīvāks ir zvaigžņu lietus. Piemēram, Leonīdu meteoru plūsma savu maksimālo intensitāti sasniedz ik pēc 33 gadiem (nākamreiz šāds fenomens tiek prognozēts 2031. gadā), jo aptuveni ar tādu intervālu Saules sistēmas centrālajai daļai pietuvojas to izraisošā Tempela-Tatla komēta.

Pagājušā gadsimta nogalē zvaigžņu lietus cienītāji visvairāk jūsmoja par Eta Akvarīdu (maija sākumā) un Orionīdu (oktobrī) meteoru plūsmām, taču tagad to intensitāte ir būtiski mazinājusies. Iemesls ir pavisam vienkāršs - Haleja komēta, kuras atlūzas izraisa šīs plūsmas, Zemei maksimāli pietuvojās 1986. gadā un nu atgriezīsies vien 2061. gadā. Tās atstātajām daļiņām regulāri saduroties vienai ar otru, šīs komētas atstātā sliede pamazām izblāv. Tomēr speciālisti uzsver - nav nekādu garantiju, ka arī aiz Haleja komētas nav palikusi tāda astes daļa, kurā matērijas blīvums ir krietni lielāks.

Instrumentu, ar kuru palīdzību to varētu izpētīt un izmērīt, nav pat mūsdienu zinātniekiem - gluži tāpat nav iespējams reģistrēt Zemes atmosfēru sasniegušo meteoru skaitu vai masu. Maksimums, ko līdz šim izdevies noskaidrot, ir tas, kuras komētas ir «atbildīgas» par to vai citu meteoru plūsmu. Piemēram, Kvadrantīdu plūsmu, kas novērojama pašā gada sākumā, radījusi jau pilnībā sabrukusi komēta, un tas nozīmē, ka pēc dažiem desmitiem vai simtiem gadu tūkstošu (Visuma mērogos tas ir niecīgs laiks) uz Zemes dzīvojošie to var vispār nepamanīt. Perseīdu plūsma ir Svifta-Tatla komētas atstāto daļiņu sekas, decembrī ziemeļu puslodē ne īpaši komfortablos apstākļos vērojamo Geminīdu plūsmu sarūpējis asteroīds «3200 Phaethon», bet par Lirīdu plūsmu atbildība gulstas uz Tečera komētu.