PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. "Gul­bju uz­ti­cī­ba". Vai tā ir iespējama?

Vai rakst­nie­ka Rū­dol­fa Blau­ma­ņa li­te­rā­rie tē­li Kris­tī­ne un Ed­gars ir īs­tas mī­les­tī­bas eta­lons? Vai po­zi­tī­va pie­mē­ra vēr­ta ir tā mī­les­tī­ba, ku­ru iz­jūt Sol­vei­ga nor­vē­ģu dra­ma­tur­ga Hen­ri­ka Ib­se­na lu­gā «Pērs Gints»? Šie dar­bi ta­pu­ši gan­drīz vien­lai­kus – viens 1898., otrs – 1867. ga­dā. Var­būt 19. gad­sim­ta bei­gās tie­ši tā­da bi­ja iz­prat­ne par vis­pa­rei­zā­ko mī­les­tī­bu – vi­su mū­žu gai­dīt vie­nu vie­nī­go, ap­pre­cē­ties ar dzē­rā­ju, to­ties – tik cēls upu­ris mī­les­tī­bas vār­dā.

Skaid­ro­ja Ine­ta Vent­nie­ce

Arī mūs­die­nās ir «sol­vei­gas», ku­ras uz­ska­ta, ka īs­ta mī­les­tī­ba gai­da. Tik­mēr vi­ņu pē­ri bau­da dzī­vi. Ir kris­tī­nes, ku­ras ne­no­gu­ru­šas starp pu­de­lēm vāc sa­vus ed­ga­rus. Gan­drīz kā le­ģen­dā par gul­bju uz­ti­cī­bu - ja šis putns iz­vē­las sa­vu par­tne­ri, tad uz mū­žu. Bi­olo­gi ta­gad gan ie­bilst, ka gul­bji viens ot­ram uz­ti­cī­gi ir 90 pro­cen­tos ga­dī­ju­mu, bet gri­bas ta­ču uz­tu­rēt pie dzī­vī­bas ro­man­tis­ko priekš­sta­tu par uz­ti­cī­bu.

Vai ir for­mu­la un, ja ir, tad kā­da, ar ku­ru va­rē­tu rak­stu­rot «gul­bju uz­ti­cī­bu» cil­vē­ku at­tie­cī­bās? Vai so­lī­ju­mu «līdz nā­ve mūs šķirs» vis­la­bāk var iz­pil­dīt tie, ku­rus vie­no ap­rē­ķins, vai tie, starp ku­riem val­da ide­āla sa­ska­ņa, vai ir vērts upu­rē­ties mī­ļo­tā dēļ? Mek­lē­jot at­bil­di uz jau­tā­ju­mu «kas vi­ņus sais­ta?», «Prak­tis­kā As­tro­lo­ģi­ja» nu­me­ro­lo­ģis­kai ana­lī­zei iz­vē­lē­jās pār­us, ku­ru lau­lī­bu var uz­ska­tīt par da­žā­dās si­tu­āci­jās pār­bau­dī­tu.

Kon­sul­tē ser­ti­fi­cē­ta nu­me­ro­lo­ģe Ine­ta Vent­nie­ce-Krīgere.

LAI­MĪGS PĀR­IS: RE­NĀRS UN AG­NE­SE KAU­PE­RI

Pēc nu­me­ro­lo­ģis­ka­jiem pa­ra­met­riem šis pār­is at­bilst gul­bju uz­ti­cī­bas for­mu­lai. Vi­ņu star­pā val­da gan­drīz simt­pro­cen­tī­ga sa­ska­ņa. Gan­drīz no­zī­mē - 80 līdz 90 pro­cen­tu. Abi ir vie­nas ener­ģi­jas - vī­riš­ķās - cil­vē­ki, tā­pēc sa­pro­tas. To­mēr Ag­ne­se un Re­nārs ir lie­li pre­tsta­ti viens ot­ram.

Ag­ne­se ir ga­ta­va upu­rēt daudz ko, ak­cep­tē­jot tā­du vī­ru kā Re­nārs Kau­pers. Vi­ņa, bū­da­ma sti­lis­te, māk­sli­nie­ce, la­bi iz­prot vī­ra no­dar­bo­ša­nos, jo ar Re­nā­ru nav vieg­li dzī­vot ko­pā. Vi­ņam pie­mīt ļo­ti spē­cī­ga ener­ģē­ti­ka. Ja viņš ne­bū­tu so­lists gru­pā «Prā­ta vēt­ra», tad bū­tu va­dī­tājs. Vien­al­ga kur, bet - lī­de­ris. Re­nārs Kau­pers nav pil­nī­bā ģi­me­nes cil­vēks, vi­ņa pri­ori­tā­te ir darbs, viņš ir at­vēr­tāks pa­sau­lei un sa­bied­rī­bai.

Ag­ne­se ir sie­va, ku­ra ceļ, ne­vis grem­dē sa­vu vī­ru, jo ir dvē­se­lis­ki gud­rā­ka. Tas ne­no­zī­mē pres­ti­žu iz­glī­tī­bu un vai­rā­ku sko­lu dip­lo­mus ka­ba­tā. Kaut arī ir jaun­a sie­vie­te, vi­ņai pie­mīt dzī­ves gud­rī­ba. Ag­ne­se ir arī ār­kār­tī­gi pa­cie­tī­ga un spēj gai­dīt vī­ru no kon­cer­tiem un brau­cie­niem. Vi­ņa ģi­me­nē ra­da līdz­sva­ru un no­mie­ri­na, ja kāds ir emo­ci­onā­li pār­kar­sis. Vi­ņa spēj un prot at­bal­stīt. Tā­pēc Ag­ne­si Kau­pe­ri ne­var sa­lī­dzi­nāt ar nor­vē­ģu Sol­vei­gas tē­lu, jo Ag­ne­se ir sie­vie­te ar ļo­ti spē­cī­gu rak­stu­ru. Sa­vu vī­rie­ti vi­ņa iz­jūt. Tā­pat kā viņš vi­ņu.

Vi­ņi iz­ci­li viens ot­ru pa­pil­di­na, abiem pie­mīt ga­ra aristo­krā­ti­ja - vi­ņi ir ap­vel­tī­ti ar la­bu gau­mi un tak­ta iz­jū­tu, prot se­vi pa­sniegt un ne­pār­spī­lē ar iz­lē­cie­niem. Starp ci­tu, Ag­ne­se Kau­pe­re re­ti pie­krīt in­ter­vi­jām. Vi­ņa «ne­zī­mē­jas», ļau­jot pir­mo vi­jo­li spē­lēt vī­ram. Nu­me­ro­lo­ģis­ka­jā mat­ri­cā at­klā­jas, ka ģi­me­ni sar­gā di­vi sep­tīt­nie­ki - sar­geņ­ģe­ļi. Tas no­zī­mē, ka jeb­ku­rā si­tu­āci­jā šis ir un būs lai­mīgs pār­is, kur vī­rie­tis un sie­vie­te viens ot­ru res­pek­tē.

RES­PEKTS UN GUD­RĪ­BA: VI­LIS UN ZA­NE DAU­DZI­ŅI

Arī šī pār­a sa­de­rī­bu rak­stu­ro ko­pā­bū­ša­nai lab­vē­lī­gi ci­pa­ri. To­mēr abu ak­tie­ru sa­vie­nī­bu ne­ce­men­tē ro­man­ti­ka, tau­re­ņi vē­de­rā un mū­žī­ga «um­pa­pā» eifo­ri­ja.

Abi ir spē­cī­gas per­so­nī­bas, un vi­ņu ģi­me­nē pa­do­to nav. Sa­ti­ku­šies di­vi di­rek­to­ri, kam pie­mīt vī­riš­ķā ener­ģi­ja. To­ties Dau­dzi­ņiem sa­skan gan uz­ska­ti, gan mēr­ķi, un vi­ņu ģi­me­ni zem sa­va spār­na pa­slē­pis sar­geņ­ģe­lis. Tā­pēc šī ģi­me­ne ir lai­mī­ga. Sa­va da­ļa pa­tei­cī­bas jā­at­vēl arī pro­fe­si­jai. Ja abi ne­bū­tu ak­tie­ri, vai arī tad kop­dzī­ve bū­tu tik­pat sa­ska­nī­ga?

Vi­ņu ga­dī­ju­mā va­ja­dzī­ga at­šķir­tī­ba. Viens uz vie­nas ska­tu­ves, otrs - uz ci­tas. Tas ne­kas, ja sa­zi­ņa no­tiek pa tele­fo­nu. La­bāk tā ne­kā nī­ku­ļot 24 stun­das ko­pā un či­vi­nāt vie­nam ot­ra ausī. Tur­klāt abi ir dzi­ļie ūde­ņi, kas ne­lab­prāt ru­nā par sa­vām iz­jū­tām. Ta­gad vi­ņiem nav lai­ka ie­dzi­ļi­nā­ties ik­die­nas ru­tī­nas pro­blē­mās un katrs ir lai­mīgs sa­vā pro­fe­si­jā, sa­vā dar­ba­vie­tā un līdz ar to res­pek­tē viens ot­ru.

Za­ne Dau­dzi­ņa ir sie­viš­ķī­gi gud­ra sie­vie­te un mai­na uz la­bo pus­i arī vī­ru. Gla­mūrs gan vi­ņai ne­pie­mīt, drī­zāk ra­ci­ona­li­tā­te un lo­ģi­ka. Tā­pat kā Vi­lim Dau­dzi­ņam. Vi­ņu kop­dzī­ves re­cep­te va­rē­tu būt, lūk, kā­da: mēs viens ot­ru no­vēr­tē­jam; mēs viens ot­ru ar rup­ju spē­ku ne­mai­nām; tu pie­ņem ma­ni, es pie­ņe­mu te­vi. Abi ir gud­ri un lo­ģis­ki cil­vē­ki, kā drau­gi, kas at­bal­sta viens ot­ru. Vi­ņu kop­dzī­ve bal­stī­ta uz mie­rī­gu līdz­ās­pas­tā­vē­ša­nu, uz ot­ra no­vēr­tē­ša­nu un sa­prat­ni. Abi dzi­mu­ši Skor­pi­ona zo­di­aka zī­mē, tā­tad viens ot­ru pa­pil­di­na. Nav vieg­li sa­dzī­vot di­vām tā­dām per­so­nī­bām, tas gan, bet, ja abiem ir vie­nots do­mu gā­jiens un vie­nā­da rī­cī­ba, tad sa­pras­ties var.

LAI­MES TA­LIS­MANS: VI­TĀ­LIJS UN LI­DI­JA GAV­RI­LO­VI

Nu­me­ro­lo­ģis­ki abi ir mai­nī­tās lo­mās: Vi­tā­li­jam Gav­ri­lo­vam pie­mīt sie­viš­ķā, bet vi­ņa kun­dzei Li­di­jai - vī­riš­ķā ener­ģi­ja. Vi­ņu ga­dī­ju­mā ir va­ja­dzī­gi pre­tme­ti, lai va­rē­tu sa­dzī­vot.

Vi­ņam va­jag se­vi pa­rā­dīt, uz­stā­ties pub­li­kas priekš­ā, būt sa­bied­rī­bā, bet vi­ņa tik­mēr mie­rī­gi spē­lē gol­fu. Viņš ne­slēp­ti iz­pauž emo­ci­jas un jū­tas, vi­ņa ir ār­ēji līdz­sva­ro­ta, spēj dis­tan­cē­ties un uz no­ti­ku­miem pa­ska­tī­ties no ma­las. Arī uz sa­vu vī­ru, kad viņš pub­lis­ki āzē­jas un dau­zās. Ja Vi­tā­li­jam Gav­ri­lo­vam va­ja­dzē­tu ilg­sto­ši uz­tu­rē­ties mā­jās, tad die­zin vai vi­ņi ne­sāk­tu dzī­vot kā suns ar ka­ķi. Viņš nav pie­mē­rots ru­ti­nē­tai ģi­me­nes dzī­vei. Ta­jā pa­šā lai­kā Gav­ri­lo­va kun­dze ro­ku no vī­ra pul­sa ne­at­laiž. Vis­ti­ca­māk, ģi­me­nē pa­rā­di ko­man­dē tie­ši Li­di­ja. Un Vi­tā­li­jam Gav­ri­lo­vam pa­tīk, ka bla­kus ir ļo­ti gud­ra sie­vie­te, līdz­vēr­tī­ga par­tne­re.

Vi­ņa sie­va ir ne ti­kai gud­ra, bet arī vie­da. Jā, vi­ņai pa­tīk se­vi pa­rā­dīt, ir sva­rī­gi, ka abus (ar uz­sva­ru uz šo vār­du) ie­vē­ro un sa­bied­rī­bā at­zīst, jo šī sa­vie­nī­ba nav bal­stī­ta uz ģi­me­nes ru­tī­nu, bet gan uz pub­lis­ku­mu, uz ār­ējo (no­sauk­sim to tā) spo­žu­mu. Ta­ču Li­di­ja Gav­ri­lo­va ir ar mie­ru pa­kāp­ties ma­li­ņā, ja tā būs la­bāk vi­ņas Vi­tā­li­jam.

Ja sie­vie­te ir gud­ra un ar se­nu dvē­se­li, tad vi­ņa sa­prot, kā­pēc va­ja­dzī­ga lau­lī­ba ar kon­krē­to vī­rie­ti. Ša­jā ga­dī­ju­mā lau­lī­ba ir iz­de­vī­ga abiem. Vi­tā­lijs Gav­ri­lovs kop­dzī­vē ie­gūst daudz ko tā­du, ko ci­ta sie­vie­te vi­ņam ne­no­dro­ši­nā­tu, jo - at­ce­ra­mies, ka Li­di­ja ir vie­da dā­ma. Sa­vu­kārt vi­ņa sa­ņem veik­smi sa­vā dzī­vē, jo Vi­tā­lijs Gav­ri­lovs ir vi­ņas ta­lis­mans. Viņš ir iz­cils veik­smi­nieks ar sa­viem di­viem sep­tīt­nie­kiem nu­me­ro­lo­ģis­ka­jā mat­ri­cā un lie­lis­ko dzī­ves lī­ni­ju. Par Vi­tā­li­ja Gav­ri­lo­va dzī­vi var teikt tā: viņš dzī­vo tā, it kā vien­mēr vin­nē­tu lo­te­ri­jā. Veik­sme vi­ņu pa­va­da itin vi­sā, un arī sie­va ir ie­gu­vē­ja. Nu­me­ro­lo­ģi­jā pie­ņem, ka tu­vās at­tie­cī­bās par­tne­ri spēj ie­tek­mēt viens ot­ru, pie­mē­ram, «aiz­do­dot» mat­ri­cā trūk­sto­šo ci­pa­ru - kas ir vie­nam, tas būs arī ot­ram. Gan la­bā, gan ne tik la­bā no­zī­mē. Gav­ri­lo­vu ģi­me­nē veik­sme pa­liek ģi­me­nē - kas ir vie­nam, to da­bū arī otrs.

Ne­var teikt, ka vi­ņiem vien­mēr sa­skan uz­ska­ti, bet, iz­ejot sa­bied­rī­bā, nez vai kāds at­ce­rē­sies si­tu­āci­ju, kad abi iz­ska­tī­ju­šies kā no gul­tas ar krei­so kā­ju iz­kā­pu­ši. Vi­ņi jo­pro­jām iz­ska­tās lai­mī­gi pre­cē­ju­šies, un, lai kas arī bū­tu ga­dī­jies, ne viens, ne otrs nav ie­in­te­re­sēts šķir­ties, jo tad zau­dē­tā­ji būs abi. Lau­lī­bā starp vi­ņiem past­āv dzi­ļa cie­ņa. Ie­spē­jams, lie­la no­zī­me ir arī uz­ska­tiem un audzi­nā­ša­nai - šīs pa­au­dzes cil­vē­ki at­bil­dī­gi iz­tu­ras pret lau­lī­bu.

MĀ­TE UN MŪ­ŽĪ­GAIS BĒRNS: HA­RIJS LIE­PIŅŠ UN MU­DĪ­TE ŠNEI­DE­RE

Ak­tie­ris Ha­rijs Lie­piņš bi­ja sie­vie­šu elks un lik­te­nī­gais vī­rie­tis, cil­vēks, kurš spē­ja su­ģes­tēt un ku­ram pie­mi­ta mil­zī­ga sek­su­āla ener­ģi­ja. Ģi­me­ne vi­ņam ne­bi­ja pir­ma­jā vie­tā. Ska­tu­ve gan.

Ha­ri­jam Lie­pi­ņam va­ja­dzē­ja at­ras­ties starp cil­vē­kiem, starp sie­vie­tēm, lai jus­tos kom­for­tab­li. Vis­la­bāk viņš ju­tās te­āt­rī, daudz la­bāk ne­kā mā­jas čī­bās. Vi­ņam bi­ja sva­rī­gas pār­mai­ņas, ko no­dro­ši­nā­ja ska­tu­ve, da­žā­das lo­mas, par­tne­res iz­rā­dēs. Va­rē­tu teikt, ka ak­tie­ris sa­vas sie­vie­tes da­bū­ja lo­mās uz ska­tu­ves. Sa­vu­kārt Mu­dī­te Šnei­de­re vi­ņu mē­ģi­nā­ja pie­sais­tīt ģi­me­nei. Vi­ņai pie­mīt vī­riš­ķā ener­ģi­ja, un, lie­kot to lie­tā, vi­ņa pra­ta ap­mie­ri­nāt dzī­ves­bied­ra sie­viš­ķo dvē­se­li - rei­zēm viņš uz­ve­dās kā mazs bērns, bet vi­ņa mā­cē­ja ie­ai­jāt, sa­mī­ļot un rū­pē­ties. Ša­jā lau­lī­bā sie­vie­te ie­ņē­ma mā­tes lo­mu, bet vī­rie­tis bi­ja kā bērns, mū­žī­gais bērns, jo uz­ska­ti par dzī­vi abiem bi­ja at­šķi­rī­gi. Vi­ņu sa­skar­smei par la­bu nā­ca tas, ka abi ik­die­nā diez­gan re­ti bi­ja ko­pā, jo bi­ja aiz­ņem­ti iz­rā­dēs. To­mēr vi­ņai ne­pār­trauk­ti va­ja­dzē­ja zi­nāt par Lie­pi­ņu vi­su. Kon­tro­lēt. Ļo­ti rū­pē­ties par vi­ņu. Upu­rē­ties vi­ņam.

Vi­ņa «par sa­vu lie­tu» ir pie­ra­du­si iet līdz ga­lam, ne­pa­do­ties, ne­ko ne­pa­mest pus­ra­tā. Vi­ņa ne­at­kāp­jas. Tā­pēc vi­ņi dzī­vo­ja ko­pā, lai arī dau­dzi par to brī­nī­jās, ie­spē­jams, šaus­mi­nā­jās un ne­sa­pra­ta. Var­būt no­so­dī­ja. Ja Mu­dī­tei Šnei­de­rei pie­mis­tu sie­viš­ķā ener­ģi­ja, tad vi­ņa ne­kā­dā ga­dī­ju­mā ne­va­rē­tu sa­val­dīt Ha­ri­ju Lie­pi­ņu.

Mu­dī­te Šnei­de­re caur Ha­ri­ju Lie­pi­ņu trans­for­mē­ja sa­vu sar­geņ­ģe­li, jo vi­ņai bi­ja sma­gi jā­strā­dā, lai gū­tu at­zi­nī­bu, to­ties Lie­pi­ņam viss ti­ka pa­sniegts kā uz pa­plā­tes. Ja vi­ņa at­ra­dās vi­ņam bla­kus, tad sta­riņš no Ha­ri­jam Lie­pi­ņam do­tās spoz­mes ap­spī­dē­ja arī Mu­dī­ti Šnei­de­ri. Kas zi­na, kā­du sla­vu vi­ņa bū­tu pie­dzī­vo­ju­si, ja jau jau­nī­bā iz­vē­lē­tos ne­vis ak­tri­ses, bet rakst­nie­ces, vēs­tur­nie­ces, ana­lī­ti­ķes, žur­nā­lis­tes, bio­grā­fi­ju pēt­nie­ces aro­du, un kurš ku­ra spo­žu­mā tad go­zē­tos.

KAR­MIS­KĀ MĪ­LES­TĪ­BA: GU­NĀRS CI­LIN­SKIS UN VEL­TA LĪ­NE

Vi­sās po­zī­ci­jās, pēc ku­rām nu­me­ro­lo­gi vēr­tē pār­a sa­de­rī­bu, abiem ak­tie­riem ir vie­ni vie­nī­gi plu­si - tā­tad ide­āla sa­ska­ņa. Vi­ņi pie­dzī­vo­ja kar­mis­ko, lik­te­nī­go lau­lī­bu, tas no­zī­mē, ka tie­ši šiem cil­vē­kiem va­ja­dzē­ja sa­tik­ties un pa­likt ko­pā, pat ja rei­zēm sa­dzī­vo­ša­na ne­bi­ja vien­kār­ša. To­ties viens ot­ru mī­lē­ja no sirds, dzi­ļi un pa­tie­si. Ja tic re­in­kar­nā­ci­jai, tad šie cil­vē­ki jau ie­priek­šē­jā dzī­vē ir bi­ju­ši ko­pā.

Kaut arī Vel­ta Lī­ne bi­ja skais­ta sie­vie­te un sla­ve­na ak­tri­se, bet Gu­nārs Ci­lin­skis - val­dzi­nošs un ie­kā­ro­jams vī­rie­tis, vi­ņi re­dzē­ja viens ot­ru. Abiem bi­ja grū­ti dien­die­nā būt ko­pā, bet viens bez ot­ra arī ne­va­rē­ja. Katrs no vi­ņiem ār­kār­tī­gi la­bi iz­ju­ta sa­vu mī­ļo­to, kad bi­ja līdz­ās, pa­lu­ti­nā­ja, sa­pra­ta no pus­vār­da. Tās bi­ja dzi­ļi iz­jus­tas rū­pes, starp abiem past­āvē­ja liels pie­vil­kša­nās spēks ne ti­kai kā sie­vai un vī­ram, bet arī kā drau­giem.

Vi­ņi bi­ja līdz­īgi - ne­vie­nam ne­kas ne­bi­ja no­kri­tis no gai­sa, va­ja­dzē­ja cī­nī­ties un se­vi pie­rā­dīt. Vi­ņi bi­ja dar­ba­ho­li­ķi, lā­dzī­gi un ļo­ti at­bil­dī­gi cil­vē­ki. At­bil­dī­bas iz­jū­ta iz­pau­dās arī lau­lī­bā. Ne vie­nam, ne ot­ram tā ne­bi­ja ne­jau­ša sa­vie­nī­ba, ku­ru var pār­traukt bez sirds­sā­pēm un sird­ēs­tiem.

Tas, ka ģi­me­nei ne­bi­ja sa­va sar­geņ­ģe­ļa skait­ļa 7 vei­do­lā, no­zī­mē, ka va­ja­dzē­ja dzī­vot bez augst­ākas aiz­sar­dzī­bas. Var­būt tā­pēc Gu­nā­ru Ci­lin­ski nā­ve aiz­rā­va mū­žī­bā pir­mo un ne­ļā­va abiem šķir­ties no dzī­ves vie­nā die­nā. Kā pa­sa­kās.