Vai amerikāņu izkāpšana uz Mēness ir fikcija? Sazvērestības teorijas joprojām dzīvas

 
©Reuters/Scanpix

«Tas ir mazs solis cilvēkam, bet milzīgs lēciens cilvēcei.» Šie amerikāņu astronauta Nīla Ārmstronga 1969. gada 21. jūlijā sacītie vārdi, sperot pirmo soli uz Mēness virsmas, jau kļuvuši par leģendu. Tomēr pat 50 gadus pēc tam, kad «Apollo 11» misijas dalībnieki Ārmstrongs un Bazs Oldrins kļuva par pirmajiem cilvēkiem, kuri pabijuši uz Mēness, pasaulē netrūkst skeptiķu un sazvērestības teoriju cienītāju, kuri ir pārliecināti, ka patiesība visa «Apollo» programma bijusi milzīga mistifikācija un izsēšanās uz Mēness filmēta kādā no Holivudas paviljoniem.

NASA vēsturnieks Roberts Launiuss laikrakstam «The Washington Post» norādījis - saskaņā ar socioloģisko aptauju datiem, šai sazvērestības teorijai tic aptuveni 6% amerikāņu, bet šovasar Krievijā veiktā aptaujā tam, ka ne uz kāda Mēness amerikāņi nav bijuši, piekrita 57% aptaujāto.

Kenedija lolotā misija

1961. gada 25. maijā uzrunājot amerikāņu kongresmeņus, prezidents Džons Ficdžeralds Kenedijs pasludināja nacionālo mērķi - panākt, lai līdz sešdesmito gadu beigām amerikāņu astronauti būtu sasnieguši Mēnesi un veiksmīgi atgriezušies atpakaļ uz Zemes. Tā bija Vašingtonas atbilde 12. aprīlī notikušajam pirmā padomju kosmonauta Jurija Gagarina orbitālajam lidojumam. Pašam Kenedijam nebija lemts nodzīvot tik ilgi, lai redzētu šī mērķa piepildīšanos, taču viņa noteiktajā grafikā NASA, lai gan ne bez problēmām, tomēr iekļāvās.

Līdz 1966. gadam bija izgatavota pietiekami jaudīga nesējraķete «Saturn», un sākās tās izmēģinājumi. Vienlaikus NASA konstruktori intensīvi strādāja, lai izgatavotu komandas moduli un Mēness nosēšanās aparātu. 1967. gada 21. februārī bija ieplānots pirmais nopietnais tests. «Apollo 1» bija jāveic izmēģinājuma lidojums - pagaidām vēl ne uz Mēnesi, bet tikai Zemes orbītā. Taču starta pārbaudes laikā kosmosa kuģa kabīnē izcēlās ugunsgrēks, kurā gāja bojā visi trīs apkalpes locekļi. Šīs avārijas dēļ nākamajos 20 mēnešos pilotējamie lidojumi vairs nenotika - speciālisti centās novērst defektus komandas modulī. Tomēr bezpilota izmēģinājumi tika turpināti, un inženieri darīja visu iespējamo, lai uzlabotu nesējraķetes jaudu un drošību.

1968. gada 11. oktobrī misijas «Apollo 7» ietvaros pilotējamais kosmosa kuģis beidzot veiksmīgi sasniedza Zemes orbītu, kur pavadīja vairāk nekā 10 diennaktis. Tā paša gada decembrī nākamās misijas astronauti nokļuva jau līdz Mēness orbītai, tomēr bija vajadzīgi vēl pāris izmēģinājuma lidojumi, lai 1969. gada jūlijā NASA un citas amerikāņu amatpersonas pieņemtu izšķirošo lēmumu - tam, lai cilvēki pirmo reizi nosēstos uz Mēness, viss ir gatavs.

Tiešraidē no Mēness

Pašlaik tiek lēsts, ka brīdi, kad Ārmstrongs izkāpa uz Mēness virsmas, televīzijas tiešraidē skatījušies aptuveni 700 miljoni cilvēku jeb piektā daļa toreizējo planētas iedzīvotāju, raksta AFP. No valstīm, kurās televīzija tolaik jau bija attīstīta, to nedemonstrēja vien Ķīnas, PSRS un tās sociālistiskā bloka satelītu televīzijas. Savienotajās Valstīs šim notikumam bija pievērsta milzīga uzmanība. NASA nodrošināja televīzijas tiešraides signālu lielākajām amerikāņu telekompānijām, un tās sīki un smalki atspoguļoja visu misijas gaitu, sākot ar gatavošanos startam un beidzot ar «Apollo 11» komandas veiksmīgo atgriešanos uz planētas. Bijušais «CBS News» programmu direktors Džoels Benovs atminējies, ka starp televīzijas kanāliem notikusi īsta cīņa par zinošāko ekspertu piesaistīšanu un informējošu grafiku veidošanu, tolaik izgudroti arī pāris jauni ziņu vizualizēšanas paņēmieni, kurus iespaidojušas zinātniskās fantastikas filmas. CBS šo raidījumu producēšana izmaksājusi vairāk nekā miljonu dolāru - tiem laikiem astronomisku summu.

Aptuveni 3500 žurnālistu bija akreditējušies Lidojumu vadības centrā Hjūstonā, liela daļa no viņiem uz šo pilsētu devās uzreiz pēc tam, kad klātienē vēroja «Apollo 11» startu no kosmodroma Floridā. Kosmosa kuģa pacelšanās tika filmēta ar vismaz 320 stacionārajām televīzijas kamerām, kamera bija arī uz «Apollo 11» borta. Šos faktus sazvērestības teoriju pretinieki parasti izmanto, lai atspēkotu to piekritēju argumentāciju - ir iespējams apmuļķot vai apklusināt pāris cilvēkus, bet ne jau tik lielu skaitu. Turklāt «Apollo 11» nebija vienīgā misija, kuras laikā cilvēki sasniedza Mēnesi. Līdz 1972. gadam tai sekoja vēl piecas, un kopumā uz Mēness virsmas pabijuši 12 amerikāņu astronauti. Tik lielas ažiotāžas kā pirmā lidojuma laikā vēlāk, protams, nebija, taču arī šīs misijas tika plaši atspoguļotas gan televīziju kanālos, gan avīzēs.

Sazvērestības teorijas

Sazvērestības teoriju cienītājus nosacīti var iedalīt vairākās grupās. Vieni apgalvo, ka fikcija ar mērķi izkrāpt budžeta naudu (aptuveni 30 miljardus dolāru) un nodemonstrēt tehnoloģisko pārākumu pār PSRS ir bijusi visa «Apollo» programma un neviens cilvēks nekad uz Zemes dabiskā pavadoņa savu kāju nav spēris. Citi uzskata, ka safabricēts tikai «Apollo 11» lidojums un tas darīts tādēļ, lai iekļautos prezidenta Kenedija noteiktajā termiņā. Trešie ir pārliecināti, ka līdz Mēness orbītai amerikāņu astronauti tomēr aizlidojuši, taču, ieraugot tā «neredzamajā pusē» esošās citplanētiešu bāzes, sapratuši, ka šī teritorija jau ir «aizņemta» un nav vērts riskēt ar konflikta izraisīšanu.

Tālāk jau seko detaļas un nianses. Vieni uzskata, ka visi tagad jau vēsturiskie nosēšanās uz Mēness kadri filmēti vienā no Holivudas studijām un šo darbu vadījis slavenais režisors Stenlijs Kubriks, bet citi domā, ka NASA tikusi galā saviem spēkiem, kā filmēšanas laukumu izmantojot Edvardsa Gaisa kara spēku bāzes slepeno daļu («Area 51»), kur it kā glabājoties uz mūsu planētas avarējušo citplanētiešu kosmisko kuģu lūžņi un pašu citplanētiešu mirstīgās atliekas.

Interneta ziņu vietne «Space.com» norāda, ka jau septiņdesmito gadu sākumā ASV parādījušies atsevišķi jokdari, kuri apgalvojuši, ka nekādas Mēness programmas nav bijis un tā izgudrota vien tādēļ, lai novērstu sabiedrības uzmanību no kara Vjetnamā. «The New York Times», piemēram, rakstījis par «Cilvēka, kurš nekad nespēs lidot, piemiņas biedrības» izveidošanu Čikāgā. Attieksme pret šādiem vairāk vai mazāk asprātīgiem izteikumiem tolaik bija tieši tāda, kā to autori bija iecerējuši - ļaudis pasmējās un par to aizmirsa.

Taču viss mainījās 1976. gadā, kad grāmatu par to, ka amerikāņu astronauti nekad nav bijuši uz Mēness, publicēja Bils Keisings. Viņa minētos argumentus nu jau vairāk nekā 40 gadus regulāri piesauc sazvērestības teoriju fani, un tie ceļo no vienām pseidodokumentālām grāmatām un filmām uz nākamajām. Starp citu, ne jau tikai krievu «REN TV» kanāls izceļas ar absolūtu blēņu tiražēšanu. Līdzīgi rīkojas arī virkne amerikāņu televīziju un pat it kā respektablais BBC, jo nozīmīgākais rādītājs taču ir skatītāju reitings. Bet skatītājiem šādi skandalozi «atmaskojošie» stāsti patīk - tos skatās pat tie, kuri skaidri apzinās, ka viņus cenšas apmuļķot.

Interpretācijas un fakti

Ko tad īsti ir apgalvojuši Keisings un viņa sekotāji? Pirmā Keisinga tēze vēsta, ka «Saturn V» raķete nav bijusi tik jaudīga, lai nogādātu amerikāņu kosmosa kuģus līdz Mēnesim. Savā grāmatā autors atsaucies uz pieredzi, kas gūta, strādājot raķešu dzinēju ražošanas kompānijā «Rocketdyne», taču piemirsis norādīt, ka no darba šajā uzņēmumā aizgājis jau 1963. gada pavasarī, turklāt bijis nevis inženieris, bet gan sacerējis paziņojumus presei un strādājis ar citu dokumentāciju. No 1963. līdz 1969. gadam gan kompānijas speciālistiem, gan NASA bija pietiekami daudz laika, lai raķeti modernizētu, turklāt ir dokumentēti visi tās daudzie izmēģinājumi, tādēļ nav šaubu par to, ka šī ierīce spēja pacelt gaisā un līdz Mēnesim nogādāt kosmosa kuģi ar trīs vīru apkalpi un nosēšanās moduli.

Daudz apspriests fotogrāfijās redzamais it kā vējā plīvojošais amerikāņu karogs uz Mēness virsmas, kur nekāda vēja nav un nevar būt. Šo dīvainību jau izskaidrojuši gan Ārmstrongs, gan Oldrins, gan NASA pārstāvji. Karogs bija iestiprināts saliekamā rāmī, kura viena daļa uz Mēness nav pilnībā iztaisnojusies, bet astronautiem nav bijis ne laika, ne vēlēšanās kaut ko remontēt. Kādēļ uz Mēness virsmas uzņemtajos attēlos nav redzamas zvaigznes? Pavisam vienkārši - īsā ekspozīcijas laika dēļ. Astronautu fotokameras bija noregulētas tā, lai maksimāli labi fiksētu viņus pašus un Mēness virsmu, bet ne zvaigžņotās debesis. Kādēļ attēlos redzamo objektu ēnas krīt tik dīvaini, it kā šie objekti būtu izgaismoti ar vairākiem prožektoriem vienlaikus? Tādēļ, ka «Apollo 11» un nākamās misijas apzināti bija ieplānotas laikā, kad Saule atrodas tuvu horizontam (brīdī, kad tā ir zenītā, uz Mēness virsmas valda līdz 120 grādus pēc Celsija liela svelme), un tās starus brīžam aizturēja Mēness kalni un krāteri. Kādēļ nav redzama 17 tonnas smagā nosēšanās moduļa izsistā bedre? Tādēļ, ka nolaišanās bija ļoti līgana, turklāt Mēness gravitācija ir aptuveni sešas reizes mazāka nekā Zemes. Tad kādēļ astronauti pa Mēness virsmu nepārvietojās ar lieliem palēcieniem? Pirmkārt, tāpēc, ka viņu pašu ķermeņu masu papildināja ne tas vieglākais skafandrs, , otrkārt, drošības labad - cilvēkam, kurš nav ieradis šādi pārvietoties, ir risks nokrist un sabojāt skafandrā esošās dzīvības uzturēšanai svarīgās sistēmas.

Absolūti loģiskas un visu izskaidrojošas atbildes uz sazvērestības teoriju piekritēju apsūdzībām netrūkst, bet reizēm nav izturējuši pat pašu savaldīgāko cilvēku nervi. 2002. gadā tolaik jau 72 gadus veco Oldrinu vienā no Losandželosas viesnīcām pārtvēra pseidodokumentālo filmu autors Bārts Sibrels, pieprasot, lai viņš, turot roku uz Bībeles, apzvēr, ka patiešām bijis uz Mēness. Kad Oldrins neizpratnē atteicās izpildīt šo prasību, viņš tika nolamāts par meli, gļēvuli un zagli, uz ko atbildēja ar varenu un precīzu sitienu pa oponenta žokli. Sibrels solījās tiesāties, taču tālāk par pļāpāšanu atkal netika...

Taču pašu spēcīgāko savu argumentu NASA allaž pietaupa diskusijas beigām, atgādinot, ka amerikāņu nonākšanu uz Mēness neapšaubīja pat PSRS. Sešdesmito gadu nogalē «aukstais karš» ritēja pilnā sparā, un ir grūti iedomāties, ka tolaik gan militārā, gan izlūkošanas ziņā varenā padomju valsts būtu palaidusi garām izdevību izvirzīt šādas apsūdzības, ja tām būtu bijis kaut mazākais pamats.

 

Abonē