Ar modes analītiķi Konstantīnu Bogomolovu esam vienisprātis – gribētu piedzīvot to laiku, kad vīrieši būs atkarojuši no sieviešu modes to, ko dāmas viņiem ir atņēmušas. Būtu aizraujoši tāpēc, ka nav iespējams atgriezties 200–300 gadu senā pagātnē.
Kas kopīgs Končitai un Jēzus Kristus tēlam? Kāpēc mačo tipa vīrietim ir jāizskatās nedaudz infantilam, lai viņš būtu trendīgs? Kālab mazmeitai un vecmāmiņai ir kopīgs ienaidnieks, un kurš tas ir?
Konstantīns Bogomolovs virtuozi, kā locis, izvada klausītājus un nu - arī «Praktiskās Astroloģijas» lasītājas un lasītājus pa modes tendencēm, stiliem un prognozēm.
- Pieļauju, ka mani vērojumi, izmantojot lielākoties televizoru kā informācijas avotu, tomēr būs pavirši, tomēr riskēšu jautāt: Maskavas sieviešu stilu raksturo «pelmeņu» lūpas, manierīgs runas veids. Vai var teikt, ka tas kļuvis par skaistuma etalonu tikai Maskavā?
- Esmu bijis komandējumos dažādās valstīs un varu teikt, ka Odesā un Almati - tur ir glamūrs! Augsti papēži, dekoratīvā kosmētika, rotaslietas, vienā vārdā sakot, dižošanās. Maskavā - nē, tur pastāv dažādas tendences: ir cilvēki, kas staigā kā bomži, un to var metro redzēt, bet ir arī parādes tērpos, un ne vienmēr ir nosakāms, kurš no viņiem dzīvo Maskavā un kurš ir iebraucējs tikai uz vienu dienu. Maskavai nav sejas, bet tas, ko redzat televizora ekrānā, ir cilvēki, kuri daļā sabiedrības ir etalons, nosaka toni. Tas pārsvarā ir glamūrs, lūpas, augsti papēži, rotaslietas, meikaps. Tomēr tas ir tāds standarta variants. Bet Odesā - oho, tur ir lūpas, tur ir šiks! Un Almati - tur gan sievietes, gan vīrieši mīl raibumu, dažādību.
- Un kāda ir Rīgas seja?
- Rīgas seja man ļoti patīk. Ļoti. Piemēram, Rostova pie Donas - ir tāda Krievijas dienvidu pilsēta. Tur vīrieši ģērbjas labākajā gadījumā džinsos, bet vispār - sporta biksēs, «krosenēs» un atkal jau - labākajā gadījumā - ādas jakās, kā savulaik deviņdesmitajos. Bet sievietes uzpošas, staigā kurpēs uz papēžiem. Man patīk, ka Rīgā stila līmenī nav tik krasa starpība starp vīriešiem un sievietēm. Pie mums ir stilīgi vīrieši un sievietes. Man patīk rītos skatīties pa logu, kā cilvēki steidzas uz darbu. Rīgā valda dažādība, te nav viena tēla, ko visi atdarinātu, un nav standarta - lūpas, romantika, augsti papēži. Rīgā sievietes meklē individualitāti.
- Kopš padomju laika tiek uzsvērts, ka rīdzinieces vienmēr bijušas atšķirīgas. Brošiņu piespraudušas, lakatiņu apsējušas, kleitu pie šuvējas uzšuvušas.
- Kad biju skolnieks, atbraucu uz Rīgu ekskursijā. Piedzīvoju milzīgu kontrastu. Esmu dzimis Ukrainā, un mums, padomju cilvēkiem, tolaik Rīga likās kā no citas pasaules. Varbūt zināt Žannas Dubskas grāmatu «Rīdzinieces noslēpumi»? Tajā viņa tik labi analizē, no kurienes radies rīdzinieces stils, tik smalki to saskatījusi. Rīdzinieces tēls izsenis bijis īpašs. Sievietes šuva tērpus pie šuvējas, sekoja modei. Latviešu sievietes, kaut viņām septiņdesmit gadu, staigājot pa pilsētu, piesprauda brošu, saskaņoja somiņu, cepuri, lakatiņu. Tāds ciku-caku stils. Šodien mode ir internacionāla, pateicoties internetam. Ja agrāk cilvēkiem provincē nebija pieejama informācija par modi, tad tagad ir. Atcerēsimies, ka tikai astoņdesmitajos gados iznāca žurnāls «Burda», bet pamēģini to dabūt. Rīgā bija žurnāls «Rīgas Modes», bet arī to bija grūti dabūt.
- Vai zināt, ka viena no pirmajām zināmākajām Rīgas modeļu nama modelēm Asnate Smeltere ir uzrakstījusi grāmatu «Piecdesmit gadi Rīgas modē»?
- Ar prieku izlasīšu.
- Apģērba mode ir viens no kritērijiem, kā uztveram, vērtējam cilvēku. Pastāv arī cilvēka mode, teiksim, Tvigija. Kārna kā zīmulis. Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu simbols, vismaz tā mēs šobrīd raksturojam. Toties mūsdienās attīstās «plus size» jeb pilnīgu, apalīšu, ja gribat, resnu modeļu kustība. Ja ieskatāmies Umberto Eko grāmatā «Neglītuma vēsture», tad Rubenss ir gleznojis sievieti ar visu viņas celulītu. Rubensam nebija vajadzīgs fotošops. Un arī sievietei - ne.
- Mode uz konkrētu cilvēka tipu ir bijusi vienmēr. Vispirms bija cilvēks, pēc tam apģērbs. Ideālu ir vieglāk ieraudzīt tad, kad atskatāmies pagātnē. Ir jāpaiet laikam, lai mēs kaut ko aizmirstu. Toties mēdzam atcerēties nevis to, kas bija vispopulārākais, bet to, kas iespiežas atmiņā visvairāk. Jūs minējāt Tvigiju. Jā, sešdesmitie gadi. Mūsdienās daudzi uzskata viņu par skaistuma etalonu, bet nē, viņa tāda nebija. Viņa nebija pirmā topmodele, par kuru rakstīja, kuru intervēja. Pretēji - viņa bija ļoti dīvaina. Ārkārtīgi tieva, nepavisam ne modele. Bija tik daudz karikatūru, anekdošu, kā tikai viņu nesauca: par neglīto pīlēnu, par vardulēnu. Viņu joprojām atceras, jo viņa bija atšķirīga. Toties Džeina Šrimptone bija modele, skaistuma etalons, bet viņu atceras tikai pārsvarā speciālisti, lai gan viņa bija supermodele. Viņai piemita izaicinoša drosme, kas tolaik bija modē, bet vienlaikus viņa bija simpātiska. Viņa sešdesmitajos gados daudz strādāja, bija pieprasīta, bet pagāja vairākas desmitgades, un mēs atceramies tikai atšķirīgo. Tvigija simbolizē drīzāk jauniešu modi, mini modi, Londonas, Čelsijas stilu, bet tā nebija oficiālā mode. Toties mēs esam uzcēluši to uz pjedestāla.
- Tomēr kā veidojas viedoklis, ka, teiksim, Merilina Monro, Džina Lolobridžida - tās ir skaistas sievietes? Vajag iepatikties vairākumam?
- Modes pamatā ir psiholoģijas fenomens - atdarināšana. Mode ir savstarpēja atdarināšana. Ja tā nebūtu, nebūtu arī modes. Mēs skatāmies viens uz otru, lasām žurnālus, skatāmies televizoru un izdarām secinājumus. Tas notiek zemapziņas līmenī. Septiņpadsmitajā gadsimtā influenceris bija karalis Luijs XIV. Viņš noteica modi, un tas ietekmēja masas uz ilgu laiku. Tolaik modi noteica aristokrātija. Deviņpadsmitā gadsimta beigās modi noteica aktieri un aktrises. Atceraties filmu «Teātris»? Arī Džūlija Lamberte bija sava laika influencere. Vēlāk tie bija gleznotāji. Radoši cilvēki, un viņiem nevajadzēja būt bagātiem. Oskars Vailds. Vai balerīnas, piemēram, Anna Pavlova. Bet pienāca laiks, kad nevajadzēja iet uz teātri, lai redzētu Sāru Bernāru, jo Holivudas zvaigznes kļuva par pašām galvenajām fashion ikonām uz ilgiem laikiem - līdz pat piecdesmitajiem gadiem. Tad par ietekmīgākajiem modē kļūst mūziķi. Tagad MTV un citi mūzikas kanāli vairāk ietekmē modi nekā kino. Pateicoties internetam, parādās influenceri, kuri nav ne aktieri, ne mūziķi, bet vienkārši fashion blogeri, kuri demonstrē ietekmi.
- Blogeri arī no kaut kurienes parādās.
- Viņi adaptē modes tendences un parāda, kā to visu ģērbt. Viņiem ir jāsteidzas modei pa priekšu, jāpaspēj uzvilkt to, kas vēl nav nācis modē. Ir taču apzīmējums modes upuri. Fashion blogeriem un influenceriem ir jāpaspēj uzvilkt, pirms kaut kas ir nācis modē. Jo modē ir tas, ko pagaidām nevelk neviens. Viņi ir avangardisti. Avangards ir franču termins - tie, kuri ir priekšgalā.
- Un arjergards…
- …esam mēs pārējie. Modes upuri ir pelnījuši, lai viņu vārdus atcerētos.
- Pēc cik ilga laika būs skaidrs, kādu modi veido šie modes diktētāji no tautas?
- Modi veido modelētāji, dizaineri. Divdesmitā gadsimta vidū tas, ko teica Kristiāns Diors, bija modē, tas, ko izgudroja Īvs Senlorāns - bija modē. Kad nomira Karls Lāgerfelds - viss, bija aizgājis pēdējais modes maestro. Šodien tā vairs nav. Nevis tāpēc, ka nebūtu talantīgu cilvēku, bet viņi vairs nevar darīt tā kā iepriekš. Cilvēki ir kļuvuši nekontrolējami. Tagad modelētāji pūlas uzminēt tendences, ir fashion biroji, kas cenšas uzminēt tendences un seko sociālajiem procesiem. Jūs iepriekš teicāt par pilnīgām sievietēm - tā ir sociāla tendence, nevis fashion tendence. Nu tad beidzot! Tik daudz gadu pilnīgas sievietes slēpās. Tagad mode atļauj cilvēkiem būt dažādiem. Modelētājs cenšas uztaustīt tendences, taču viņam ir priekšnieks, un stratēģiskās plānošanas nodaļa saka, ko viņam darīt. Tagad modi neveido šuvēji modelētāji, bet tas ir jau mārketings. Un tikai mēs izvēles veidā nosakām, kāds apģērbs mums patīk. Un tas ir daudz interesantāk.
Agrāk provincē cilvēkiem nebija iespēju uzzināt, kas ir modē, un provincē cilvēki ļoti atpalika no modes. Ja provinciālis atbrauca uz Rīgu, tas bija pamanāms, jo viņš no modes atpalika par gadiem desmit. Šodien to neredz, jo mums ir līdzvērtīga piekļuve internetam. Jā, mode ir internacionāla, bet Rīgā, Almati, Odesā, Pēterburgā, Maskavā, Parīzē, Londonā tik un tā cilvēki izskatās atšķirīgi, jo izvēlas, ko ģērbt, kas patīk. Tādā situācijā neizbēgami rodas jautājums, ko vilkt, kas ir modē? Pateicoties tam, divdesmitā gadsimta beigās radās profesija personīgais stilists. Jo demokrātijas apstākļos ir grūti izvēlēties un ir vajadzīgs mentors, koučs.
- Teicāt, ka cilvēkam gribas atdarināt.
- Pat ne gribas, bet tas ir zemapziņā.
- Tomēr ir cilvēki, kuri iet pret straumi.
- Jā, ir cilvēki, kuri ģērbjas atšķirīgi, alternatīvi - Bjorka, Merilins Mensons. Esmu izveidojis savu klasifikāciju, kā mēs attiecamies pret modi. Proti, tas, ko no modes paņemam. Visvairāk cilvēku uz jautājumu, kas šobrīd modē, atbildēs, ka modē ir tas, ko pašlaik valkā visi. Vairākums. Mēs mēģinām iekļauties pašreizējās tendencēs, negribam izskatīties dīvaini, vecmodīgi. Mēs gribam būt kā vairākums, bet neradām tāpēc ažiotāžu. To var salīdzināt ar ceļu, pa kuru vienā virzienā iet ļoti daudz cilvēku - modē ir tas, ko valkā vairākums.
Ir avangardisti, kuri uz jautājumu atbild: modē ir tas, ko pagaidām nevalkā neviens. Viņi skrien modei pa priekšu. Varbūt tas viņiem nepiestāv, bet viņi tik un tā ģērbj, jo tas būs trendā. Gribu atgādināt fragmentu no padomju filmas «Dienesta romāns», kad Veročka mēra zābakus un Ļubova Prokofjevna saka: pārāk izaicinoši, es tādus nevilktu. Veročka atbild: labi zābaki, jāņem. Veročka ir avangardiste, viņai modē ir tas, ko nevalkā neviens. Pēc trim četriem gadiem Ludmila Prokofjevna uzmērīs šos zābakus un teiks: nav slikti. Viņa būs jau pieradusi, jo tādus valkās visas. Tie būs modē. Viņa taču jautā Veročkai: kas tagad modē? Bet Veročka tad teiks: tie zābaki ir vecmodīgi, jo tagad tādus valkā visi.
Ir cilvēki, kuri uz manis pieminētā ceļa turas visiem nopakaļus. Viņi ir retrogrādi, vecmodīgi. Viņi valkā to, kas ir izgājis no modes, to, ko nevalkā vairākums. Tie ir cilvēki, kuri nerūpējas par sevi vai ir apstājušies attīstībā. Viņi domā: kad man bija divdesmit pieci gadi, man tas piestāvēja, un turpina tāda stila apģērbu valkāt pieraduma dēļ.
Un ir ceturtā kategorija - tie ir alternatīvie cilvēki, kas iet pret straumi. Viņiem nevajag nevienu atdarināt, bet būt citādiem, ne tādiem kā visi. Viņi pat negrib, lai viņus atdarinātu. Tāds cilvēks grib būt vienīgais, izņēmums. Bet nereti tieši alternatīvos cilvēkus atdarina.
- Sanāk, ka modē tik un tā atgriežas tas, kas reiz jau bijis. Mūsdienu franti - jaunbārži - arī nav nekāds jaunais stils.
- Sešdesmitajos gados tie bija jauni cilvēki, bītņiki. Padomju Savienībā tie bija ģeologi, fiziķi, tas bija trenda tēls. Puisis ar ģitāru, smēķē pīpi. Tas, kas bija moderns vecvecākiem, kļūst moderns mazbērniem. Mēs nemīlam savu mammu modi. Ap septiņpadsmit gadu vecumu mums patīk tas, ko valkāja vecmāmiņa, nevis mamma.
Ir labs joks. Kāpēc mazmeitiņa un vecmāmiņa labi saprotas? Jo viņām ir kopīgs ienaidnieks.
- Mamma?
- Mamma. Mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs. Mēs esam tam nolemti, jo tāds ir nodevības likums. Mēs nododam savus vecākus, mums ir jānodod viņi, citādi mode apstātos. Mēs noliedzam to, kas bija mūsu vecākiem, un nejauši nonākam pie tā, kas bija vecvecākiem. Tā nav precīza atdarināšana, es runāju par vērtībām.
To, kas bija moderns piecdesmitajos gados, daudzi izmantoja ap divtūkstošo gadu un divtūkstoš desmitajos gados. Pako Rabanes tērpi sešdesmitajos gados - virtualitāte, iracionalitāte. Un divtūkstošo gadu modes tēli - infantilisms, nevēlēšanās pieaugt. Piecdesmito gadu stils ir tuvs septiņdesmitajiem un arī mūsdienām - skatieties, cik daudz sieviešu svārkos, kleitās, gariem matiem. Tas ir septiņdesmito gadu retro. Un arī jums šodien ir septiņdesmito gadu stila kleita.
Tātad modi var prognozēt. Tūdaļ sāksies šā gadsimta divdesmitie gadi - uz skatuves jau iznāk vārītie džinsi, banānbikses. Tie jau kļūst par masu produkciju. Mazbērni teiks: vecmāmiņ, tu biji tik stilīga tādās biksēs! Bet romantiskā mamma nav modē. Seksīgā mamma. To vārdu neizmantosim, jo seksīgais, sexy modē ir vienmēr.
- Es gan gribu par to runāt. Visu laiku dzirdot, ka cilvēks ir seksīgs, kleita seksīga, gaita - seksīga, nu jau viss ir seksīgs, tas izraisa nepatiku, pat riebumu.
- Esam iesprūduši. Tas pāries. Tas ir rokoko stils. Tolaik nebija tāda vārda seksīgs, toties bija citi: erotiski, frivoli. Cilvēki astoņpadsmitajā gadsimtā arī bija uz to ieciklējušies. Sievietes septiņdesmit gadu vecumā vilka tērpus ar dziļu dekoltē, bija seksuāli norūpējušās. Sākās deviņpadsmitais gadsimts ar morālismu, pat liekulību, bija romantika, aristokrātisms. Tas, kas notika iepriekšējā gadsimtā, šķita nepieņemami. Divdesmitā gadsimta sākumā parādījās sexy. Tas radies no vārda seksapīls. Astoņdesmitajos gados šo vārdu - sexy - sāk aktīvāk izmantot Holivudas ietekmē, kur radās seksīgi tēli kino.
Tas tracina. Mēs esam ieciklējušies uz to, visu vērtējam caur seksīgumu, un tam ir drīz jāapnīk. Jauniešu subkultūrā to jau noliedz. Nav svarīgi akcentēt figūru, kājas, bet būt kreatīvam, izskatīties smieklīgam. Ūsas, uzjautrinošas zeķītes, frizūra kā resna baranka. Tas ir antiglamūrs, kas kā sociālais trends ienāk modē.
Kad divpadsmitgadīga meitene saka - seksīgs pulkstenis, seksīga somiņa, tas nav nopietni. Tas ir sinonīms vārdiem skaisti, moderni, stilīgi. Taču esam to vārdu tiktāl nobružājuši, ka mani un jūs tas tracina.
- Es saskatu pavisam citu jēgu, nevis to, ka seksīgs nozīmē moderns vai stilīgs.
- Seksapīls ir pievilcība, prasme piesaistīt pretējo dzimumu. Bet ir arī vārds seksuāls, kas apzīmē seksuālās enerģijas demonstrāciju. Ir alfa un beta mātītes. Beta mātīte ir seksapīls, alfa mātīte ir seksuālās enerģijas demonstrācija ne tikai vīriešiem, bet arī citām sievietēm. Tas ir mūsos, neko darīt.
Tik un tā esam atkarīgi no sociālajām tendencēm, un tās seksīgumu jau noceļ no pjedestāla. Ap divtūkstošajiem gadiem tieši sievietēm seksīguma demonstrācija kļuva pat groteska un radās termins, kas man tā patīk - pornošiks. Tā notika gan Latvijas šovbiznesā, gan Amerikā - sievietes vēlējās izcelt savu seksualitāti, tērpi bija caurspīdīgi, viss redzams.
- Cilvēkam visos laikos gribējies atbilst kādiem skaistuma kanoniem. Kad modē bija gaiša sejas āda, to balināja, kad ķīnietēm šķiet, ka viņām ir pārāk īsas kājas, tās pagarina sāpīgās operācijās.
- Tagad ir tetovējumi, tuneļi ausīs, bet tas ir jautājums nevis modes analītiķim, bet Freidam. Visā cilvēces pastāvēšanas laikā cilvēkiem ir bijusi vēlme pārveidot ķermeni.
- Vai tās ir alkas pēc skaistiem cilvēkiem? Visi neatbilst zelta griezumam, kaut gan nereti saka - skaistam cilvēkam vieglāk dzīvot, jo apkārtējie pret viņu pat neapzināti izturas labvēlīgāk nekā neglīteni.
- Zelta griezums izies no modes. Tas, kādi cilvēki ir modē, nav atkarīgs no medicīnas un antropoloģijas standartiem. Mēs gribam atšķirties, jo standartā nesaskatām skaistumu. Tāpēc ideālu ir grūti sasniegt, bet ķermeņa modificēšana ir cilvēka iekšēja vēlme sevi pārveidot. Tas netiek darīts, lai būtu skaisti. Uz ķīniešu kāju operācijām var attiecināt teicienu: gribi būt skaista, ciet. Freidam ir hipotēze par erosu un tanatosu. Tieksme pēc skaistā un nāves. Kad skatāmies filmas, marginālie tēli ir interesantāki, neglītajiem piemīt magnētisms. Melnais gulbis Odīlija ir pievilcīgāka nekā garlaicīgā Odeta, un princis iemīlas Odīlijā. Odīlijā ir noslēpums. Ideāls ir garlaicīgs. Lai ideāls kļūtu pievilcīgs, vajadzīga odziņa. Viss pareizais ir garlaicīgs.
- Tātad tā dēvētās silikona ielejas vairs nav modē.
- Latvijā modē īpaši nav bijušas ne silikona lūpas, ne krūtis. Vismaz ne masveidā, kā tas ir Ukrainā. Balstoties uz novērojumiem, es pat izdomāju aforismu: jo tālāk no galvaspilsētas, jo vairāk silikona. Provinciāli.
- Un kādi vīrieši ir modē?
- Pastāv skaistuma ideāls un modes tendences. Tās atšķiras. Tagad modē ir gudri vīrieši, intelektuāli, nedaudz smieklīgi - tie ir sešdesmito gadu nūģi, vudiji alleni, klaidoņi. Mačo vairs nav modē, pat ja vīrietis ir mačo tipa, viņam ir jābūt brillēm. Viņš ir mazliet neveikls.
Antonio Banderasa stils iziet no modes. Tas atgriezīsies, bet jau miksētā tēlā - ar dekoratīvo kosmētiku, bet tā nebūs tāda kā sievietēm, ar dīvainu matu griezumu, tā pati resnā baranka uz galvas, izskūti deniņi. Individualitātei jābūt. Tas nenozīmē, ka modē ir precīzas Vudija Allena kopijas. Nē. Bet modē nav arī precīzas mačo un Bārbijas kopijas.
- Kurš dzimums ir vairāk cietis modes dēļ?
- Vīrieši. Protams, vīrieši. Visos laikos vīriešu mode ir bijusi spilgtāka, stilīgāka, greznāka. Vīriešiem patīk pucēties. Sieviešu mode ir vienkāršāka, viņas uz modi «nekrīt» tā kā vīrieši. Vērojot dzīvnieku un putnu pasauli, redzam, ka tēviņiem ir lieli ragi, kuplas krēpes, spilgtas krāsas. Tēviņam jābūt dominantam, lai iekarotu.
Vīrieši to visu kopēja savā apģērbā un stilā, un tikai pēc tam, kad deviņpadsmitajā gadsimtā izveidojās kapitālistiskā formācija, modē nāca darījumu cilvēks. Tas attiecās uz vīriešiem. Vīrieši ģērbās vienkāršāk, bet sievietes demonstrēja seksualitāti ar dekoltē, lapsenes vidukli, rotaslietām. Tad vīrietis nevarēja izcelties, piesaistīt uzmanību.
Divdesmit pirmā gadsimta vīrietis jau saka: jā, arī man ir tiesības. Pašlaik hipsteri ir uzkrītoši, viņus pamana, bet satiksimies pēc desmit, piecpadsmit, divdesmit gadiem un apspriedīsim vīriešu apavu papēžus un svārkus, bet tie nebūs tādi kā sieviešu apaviem. Varbūt tie būs papēži ar dzelkšņiem. Vīriešiem noteikti būs meikaps, tas būs dekoratīvs, bet - vīriešu. Tagad ir tikai sākums, pēc piecdesmit gadiem iziet uz ielas ar dekoratīvo kosmētiku vīrietim būs norma. Ne tieši tāds stils kā Končitai, bet līdzīgs. Tā būs norma.
- Rīgas Augšāmcelšanās luterāņu baznīcā Lielajos kapos ir liela vitrāža logā. Jēzus Kristus tēls, bet gandrīz precīza Končitas kopija. Pat tērpi abiem ir līdzīgs.
- Malacis, ka to ievērojāt. Jau tad, kad sāka apspriest Končitu, man gribējās atgādināt: paskatieties baroka laika ikonas, tur tas viss ir. Jēzus ir tēls, nevis portrets, un šis tēls ir vīrietis ar bārdu, meikapu, plīvojošā tērpā. Tas jau ir bijis, bet vīrieši ir to aizmirsuši. Tieši vīrieši daudz grimējās, un sievietes viņus atdarināja. Sievietes visu atņēma vīriešiem. Nav neviena apģērba, kas nebūtu bijis vīrieša garderobē un ko sieviete nebūtu viņam atņēmusi. Tagad vīrietis grib atgūt atpakaļ to, kas viņam reiz bija.
- Kā jūs ieteiktu vecākiem audzināt bērnus, gatavojoties tam laikam, kad viņi savu bērnu ģērbšanās stilu, visticamāk, nesapratīs un varbūt pat noliegs?
- Dodiet bērniem brīvību. Nekliedziet uz bērnu - ko tu uzvilki, izskaties kā papagailis, es ar tādu pa ielu neiešu. Par ko māte domā, tā runājot? Par sevi, nevis par bērnu. Kā viņa var zināt, ka pašai ir laba gaume?
Es saku - arī mājās ģērbieties tīri, kārtīgi, sakopiet vidi ap sevi. Nestaigājiet pa māju apenēs un tā dēvētajā alkoholiķa kreklā. Tā vecāki veido bērnam izpratni par skaisto. Bet nevajag aizliegt vai neļaut.
Nedrīkst teikt: tu esi puika, tāpēc neraudi, vai tu esi meitene, un meitenes tā nedara. Nedrīkst puiku piespiest spēlēt futbolu un neļaut zīmēt puķītes, bet meitenei neļaut spēlēties ar mašīnām, toties piespiest rotaļāties ar lellēm. Nedrīkst bērnam radīt pārliecību, ka viņš ir nepareizs.
CV
Inženierzinātņu doktors, imidža dizainers un modes analītiķis, Starptautiskā mācību centra «Bogomolov’ ImageSchool» vadītājs. Viņš ir izstrādājis unikālu izglītības programmu «Imagedesign», kas ieguvusi starptautisku atzinību.
Pagājušā gadsimta 90. gadu vidū viens no pirmajiem sāka izstrādāt jaunu imidža dizainu virzienu, kas izraisīja interesi un atsaucību sabiedrībā.
Kas jāzina imidža dizaineram? Jāstudē imidža psiholoģija, tēla kompozīcija, jāapgūst iemaņas asociatīvajā dizainā un imidža dizaina profesionālās tehnoloģijas dažādās specifiskās nozarēs.
Avots: www.bogomolov.lv
*
ASTROLOĢISKĀ REPLIKA
Planētas un mode
Guna Kārkliņa
Astroloģijā par modi, gaumi, stila izjūtu atbild planēta Venera. Ja cilvēka individuālajā astroloģiskajā kartē tā ir harmoniska, tad cilvēks būs gaumīgi tērpies. Savukārt iecienītāko stilu noteiks zodiaka zīme, kurā Venera atrodas. Piemēram, Venera Aunā būs krāšņa, pamanāma, dažkārt sportiska. Venera Vēzī - neuzkrītoši romantiska, Venera Lauvā - koša, zeltītas spozmes un dimantu mīļotāja u.tml. Vīriešiem saistībā ar modi skatāmies planētu Marss. Ja Marss Svaros - kungam patiks ilgi uzturēties pie spoguļa, tērpā izvēlēties elegantas detaļas, Ja Marss Ūdensvīrā - tad stils mazliet nevērīgs, bet stilīgs utt.
Kopumā uz modi ietekmi atstāj tā dēvēto tālo planētu novietojums zodiakā.
Plūtons nosaka sabiedrības gatavību pieņemt jaunas idejas, jaunus materiālu apdares veidus. Tā kā šīs planētas zodiaka zīme ir Skorpions - arī attieksmi pret seksualitāti tērpos. Patlaban Plūtons atrodas striktajā Mežāža zodiaka zīmē, bet 2024. gadā tas pāries brīvību mīlošajā Ūdensvīrā. Tas var iezīmēt negaidīti jaunas tendences arī modes pasaulē.
Par iztēli un romantiku modes pasaulē atbild Neptūns, un šobrīd tas atrodas radošajā, mākslinieciskajā Zivju zodiaka zīmē. Savukārt Urānu dažkārt mēdz dēvēt par «planētu dizaineru», kas arīdzan nāk ar kādiem jauninājumiem. Patlaban Urāns atrodas dinamiski sportiskajā Auna zodiaka zīmē. Tas nozīmē - sportisks dzīvesveids, fitness kā būtiska ikdienas sastāvdaļa, un attiecīgi daudziem tas atspoguļojas arī ģērbšanās stilā kā ērti dabīgo materiālu tērpi.
