Lik­te­nī­gā mī­les­tī­ba – gan skais­ta, gan sā­pī­ga. Ko vēs­ta pla­nē­tas un skait­ļi?

 
©Pixabay

Mēs zi­nām, ka «nav stās­ta skum­jā­ka ar mī­las me­tu kā stāsts par Ro­me­o un par Džul­je­tu». To­mēr tas jo­pro­jām sa­viļ­ņo, kaut arī no­brie­dis cil­vēks die­zin vai sev vai sa­viem bēr­niem no­vē­lēs tā­du mī­las stās­tu. Re­āla­jā dzī­vē vē­ro­jam, cik daudz trans­for­mā­ci­ju ir li­te­rā­ro tē­lu Sol­vei­gas un Pē­ra Gin­ta at­tie­cī­bām, bet ne­sa­pro­tam, kad pa­šas uz­kāp­jam uz Sol­vei­gas grā­bek­ļa. Par ne­lai­mī­gu mī­les­tī­bu rau­dam, bet lai­mī­gu ne­re­ti ne­spē­jam no­vēr­tēt. Un bie­ži vien ti­kai ar «at­pa­kaļ­ejo­šu da­tu­mu» at­zīs­tam – tā bi­ja lik­te­nī­gā mī­les­tī­ba.

Kas ir mī­les­tī­ba?

Pirms stās­tīt par mī­les­tī­bas un nai­da pla­nē­tām un ci­pa­riem, ser­ti­fi­cē­ta as­tro­lo­ģe un nu­me­ro­lo­ģe In­gu­na Bal­gal­ve sa­ru­nu sāk gan­drīz vai ar ābe­ces pa­tie­sī­bām un sa­ka: «Cil­vēks, do­dot sa­va vei­da un sa­vas iz­prat­nes mī­les­tī­bu ot­ram, gai­da pre­tī to pa­šu. Bet ot­ram var­būt ir ci­tā­da iz­prat­ne.»

Tā­pēc cil­vē­kam, iz­zi­not se­vi, ir vieg­lāk dzī­vot, jo ir ma­zāk ie­spē­ju ka­vē­ties ilū­zi­jās un se­vi sā­pi­nāt. Tad nav va­ja­dzī­bas kā­du cil­vē­ku ide­ali­zēt, tad ir ie­spē­jams at­šķirt drau­dzī­bu no mī­les­tī­bas, pie­klā­jī­bu no vēl­mes pēc «kaut kā vai­rāk». «Kon­sul­tā­ci­jās es­mu pie­dzī­vo­ju­si, ka lie­la da­ļa vī­rie­šu jū­tas pār­steig­ti par to, ka sie­vie­tes, sa­ņe­mot cil­vē­cis­ku uz­ma­nī­bu, to pār­prot. Lie­tus lai­kā pie­dā­vā­ju­mu aiz­vest līdz mā­jām uz­tver kā pie­dā­vā­ju­mu per­so­nis­kām at­tie­cī­bām,» stās­ta In­gu­na Bal­gal­ve. Tā no­tiek, ja vi­ņām dzī­vē kaut kā pie­trū­cis un gri­bas tuk­šu­mu pie­pil­dīt tā­dā vei­dā - lai uz­ma­nī­bas ap­lie­ci­nā­ju­mi bū­tu vi­su lai­ku un ti­kai man vie­nai. Otrs cil­vēks pat var ne­no­jaust, kā tiek iz­tul­ko­ta vi­ņa pie­klā­jī­gā rī­cī­ba.

In­gu­na Bal­gal­ve ru­nā par čet­riem vei­diem, kā mēs iz­pro­tam mī­les­tī­bu. Vie­niem va­jag, lai to iz­rā­da un ap­lie­ci­na. Kā pa­ti no­smej, tā ir tāds «Ēri­ka onkul’, uz­nes ma­ni kal­nā» va­ri­ants. Ja ne­va­ri uz­nest, tu ma­ni ne­mī­li, ja ne­va­ri aiz­vest - ne­mī­li, ja ne­va­ri no­pirkt - ne­mī­li, ja ne­va­ri at­teik­ties no kaut kā ma­nis dēļ - tu ma­ni ne­mī­li.

Ot­ri ir tie, ku­ri žū­žo ausī. Vi­ņi te­vi ap­bērs ar kom­pli­men­tiem un teiks, ka skais­ti ir pat ta­vi kā­ju na­gi un ausis, ne­maz ne­ru­nā­jot par apa­ļu­miem vai acīm. Un pra­tīs at­rast tā­dus ap­zī­mē­ju­mus un sa­lī­dzi­nā­ju­mus, ka si­no­nī­mu vārd­nī­cas no­bā­lēs.

Tre­šie ne­sla­vēs, bet rū­pē­sies, būs uz­ma­nī­gi, dur­vis at­vērs, ro­ku pa­dos. Pa­vai­cās, vai ne­pūš no lo­ga. Tā­da ir vi­ņu iz­prat­ne par mī­les­tī­bu - lai ot­ram ir tik kom­for­tab­li, cik vien la­bi viņš var jus­ties.

Ce­tur­ta­jiem mī­les­tī­ba ir uz­ti­cī­ba. Ja tu man esi, tad ma­ni ne­viens cits uz pa­sau­les ne­in­te­re­sē.

Un sa­tie­kas di­vi cil­vē­ki - viens, kurš mī­les­tī­bu iz­prot kā uz­ti­cī­bu, un otrs, kam tā ir kom­pli­men­tu teik­ša­na. Dzī­vo abi ko­pā un viens ot­ram sniedz to, ko uz­ska­ta par mī­les­tī­bu, līdz vairs ne­sa­pro­tas. Tas, ku­ram ne­mi­tī­gi žū­žo kom­pli­men­tus, kļūst aiz­do­mīgs, kā­pēc tā, vai viņš/vi­ņa tā da­ra ar vis­iem? Tam, kurš bār­stās ar cil­di­nā­ju­miem, šķiet, ka uz­ti­cī­gais par­tne­ris ir auksts un gar­lai­cīgs. Vi­ņi sāk mek­lēt sev lī­dzī­gos, ar tā­du pa­šu iz­prat­ni par mī­les­tī­bu, jo pār­ņem sa­jū­ta - man viss ir, nav ti­kai tā li­do­ju­ma, ko va­rē­tu dot īs­tā, lie­lā, lik­te­nī­gā mī­les­tī­ba.

Vie­ni sa­vu mū­ža mī­les­tī­bu iz­do­mās, tās būs pla­to­nis­kas jū­tas, kad var fan­ta­zēt, kā bū­tu, ja bū­tu. Ot­ri me­tī­sies jaun­ās at­tie­cī­bās un pēc lai­ka kon­sta­tēs, ka, jā, pirm­ās at­tie­cī­bas bi­ja gar­lai­cī­gas, bet nā­ka­mās to­ties ir ār­do­šas un sā­pi­no­šas. «Un sāks iz­vēr­tēt, pret ko es­mu ie­mai­nī­jis. Arī šā­dā ga­dī­ju­mā var teikt - jā, tas bi­ja lik­te­nīgs cil­vēks, kas mai­nī­ja ma­nu dzī­vi par 180 grā­diem. Ti­kai jau­tā­jums, uz ku­ru pus­i. Vai, pa­zau­dē­jot to, kas ir, ie­gu­vi to, ko ce­rē­ji? Vai ot­rā­di - tie­co­ties pēc ne­re­ālā, pa­zau­dē­ji to, kas jau bi­ja?» sa­ka In­gu­na Bal­gal­ve.

Kā sa­stā­jas zvaig­znes un pla­nē­tas...

Vai as­tro­logs un nu­me­ro­logs sa­viem klien­tiem var pa­teikt, ka, lūk, šis būs vie­nī­gais un lik­te­nī­gais? Var jau gan, at­bild In­gu­na Bal­gal­ve, ti­kai - ko mēs katrs sa­pro­tam ar sa­vu lik­te­nī­go vī­rie­ti vai lik­te­nī­go sie­vie­ti?

Ve­ne­ra cil­vē­ka as­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē no­sa­ka to, kā viņš uz­tver mī­les­tī­bu, un to, kas sa­ska­ņā ar vi­ņa sa­jū­tām ir mī­les­tī­ba. Kar­tē var re­dzēt arī to, vai cil­vēks prot mī­lēt, vai grib ģi­me­ni un at­tie­cī­bas. Un var ie­rau­dzīt, vai di­vi cil­vē­ki sa­gā­ju­ši ko­pā ti­kai iz­de­vī­gu­ma un ēr­tu­ma dēļ. «Mēdz būt, ka ģi­me­ne iz­aug no tā­dām at­tie­cī­bām, kad cil­vē­ki mā­cās vai strā­dā ko­pā un il­gā­ku lai­ku īrē vie­nu dzī­vok­li. Un ir tik pie­ra­du­ši viens pie ot­ra, ka lie­kas, nu va­ram vei­dot ģi­me­ni. Es ne­sa­ku, ka tā­das at­tie­cī­bas nav stip­ras, bet tās ir ci­ta vei­da at­tie­cī­bas - ta­jās ir dro­ši, bet pie­trūkst sil­tu­ma,» vēr­tē as­tro­lo­ģe.

Ja vie­na par­tne­ra Sau­lei sa­de­rī­bas kar­tē ir la­bi as­pek­ti ar ot­ra Ve­ne­ru, tad abi ju­tī­sies kā Ero­ta azo­tē. Ja as­pek­ti būs sa­sprin­gti, tad pa­tik­ša­na, kais­lī­bas un jū­tas gan būs, bet pa­rā­dī­sies vē­lē­ša­nās vie­nam ot­ru ie­ka­rot, pa­kļaut, pa­da­rīt at­ka­rī­gu. Kais­lī­bas būs des­truk­tī­vas un grau­jo­šas. «Es­mu re­dzē­ju­si šā­das kom­bi­nā­ci­jas. Sie­vie­te un vī­rie­tis ener­ģē­tis­ki bi­ja sa­de­rī­gi, jo viens ot­ru iz­ju­ta pil­nī­bā, bet as­pekts starp Sau­li un Ve­ne­ru vī­rie­ti pa­da­rī­ja pri­vāt­īpa­šnie­cis­ku un viņš ma­ni­pu­lē­ja ar sie­vie­ti. Jū­tas abiem bi­ja, viņš mī­lē­ja vi­ņu, bet ne­uz­ti­cē­jās un sā­ka ma­ni­pu­lēt. Viņš va­rē­ja iz­tu­rē­ties slik­ti un pēc tam pa­teikt - bet tu ta­ču zi­ni, es te­vi mī­lu. Viņš vi­ņu va­rē­ja ap­sau­kāt un pa­teikt - at­vai­no, tas ne­bi­ja no­piet­ni, tu ta­ču zi­ni, cik pa­tie­sas man jū­tas pret te­vi, man ti­kai ne­zin kas uz­nā­ca. Vai arī pār­me­tu­mi - tu pa­ti bi­ji vai­nī­ga, es to si­tu­āci­ju ne­iz­rai­sī­ju, tu to iz­pro­vo­cē­ji. Tas nav at­tais­no­jums! Ot­ru cil­vē­ku tā­da sprie­dze var no­vest līdz emo­ci­onā­lam sa­bru­ku­mam,» skaid­ro In­gu­na Bal­gal­ve.

Starp zo­di­aka zī­mēm nav lik­te­nī­gās mī­las eta­lo­na. Ja arī kād­reiz kā­dai no tām ti­ku­si pie­dē­vē­ta īpa­ši kais­lī­ga da­ba, tad to­mēr tie bi­ju­ši vien at­se­viš­ķi pa­ma­nā­mi cil­vē­ki, uz­ska­ta In­gu­na Bal­gal­ve.

...un ci­pa­ri

Nu­me­ro­lo­ģi­jā sa­de­rī­bu vēr­tē, pro­tams, pēc ci­pa­riem, bet ar tiem var iz­teikt Rie­tu­mu pa­sau­lei ne­ie­ras­tu kri­tē­ri­ju - vie­nā­do dvē­se­ļu gru­pas. Kad sa­tie­kas šā­di dvē­se­ļu ra­di­nie­ki, vi­ņus pār­ņem sa­jū­ta, ka ir pa­zīs­ta­mi jau sen, kaut arī tie­kas pir­mo vai ot­ro rei­zi. Vis­bie­žāk vi­ņi at­zīs­tas: «Man ar te­vi ir tik vieg­li! Tu sa­pro­ti ma­ni no pus­vār­da!» Tā­dās at­tie­cī­bās ne­būs kais­lī­bu un ap­mā­tī­bas, bet būs sil­tums un mī­ļums, un ie­spē­ja būt pa­šam, ne­iz­lik­ties. Šā­di cil­vē­ki viens ot­ram ne­iz­teiks ul­ti­ma­tī­vas pra­sī­bas.

Sa­de­rī­bu no­sa­ka, ap­rē­ķi­not arī tā dē­vē­tos nā­kot­nes un pa­gāt­nes ko­dus. Tie ir vie­nā­du vai at­šķi­rī­gu ci­pa­ru kom­bi­nā­ci­jas, ku­ras di­viem un vai­rā­kiem cil­vē­kiem var sa­krist pil­nī­bā vai da­ļē­ji. Un var arī ne­sa­krist ne­maz. Šie ko­di lie­ci­na gan par ne­pa­beig­tām at­tie­cī­bām, gan pa­rā­da to, kā­pēc dzī­vē ie­nāk lik­te­nī­gie cil­vē­ki, gan to, vai cil­vē­kiem jā­būt ko­pā, jo di­va­tā vi­ņi vieg­lāk iz­dzī­vos ta­gad­nē, paš­rei­zē­jos ap­stāk­ļos, un tas abus tu­vi­nās.

Ci­pa­ri at­klāj vēl kā­du sa­de­rī­bas as­pek­tu - sek­su­ali­tā­ti, va­ja­dzī­bu pēc sek­su­ālām at­tie­cī­bām, sek­su­ālo ape­tī­ti. Ci­pa­ri pa­rā­da sa­ska­ņu, teik­sim vien­kār­ši - gul­tā. Ja abi būs pār­lie­ku kaut­rī­gi vai arī viens - iz­teik­ti ak­tīvs, tad pie­lā­go­ties ne­būs vieg­li.

Lik­te­nī­gi viens ot­ram ir tie cil­vē­ki, ku­ru dzim­ša­nas da­tos ir vie­nā­di ci­pa­ri: 13 un 30, pie­ci un pie­ci, 14 un čet­ri, un tā tā­lāk. Tā­di cil­vē­ki viens pie ot­ra tie­cas un pie­vel­kas.

In­gu­na Bal­gal­ve sa­ka: «Jo vai­rāk ir vie­no­jo­šo as­pek­tu, cil­vē­ki ko­pā iz­ies caur ugu­ni un ūde­ni un būs lai­mī­gi. Ja dzī­ve vi­ņus iz­šķirs, vi­ņi ne­kad ne­aiz­mir­sīs viens ot­ru.»

(Ne)lai­mī­gi ko­pā un at­se­viš­ķi

Lik­te­nī­go mī­les­tī­bu re­dzam ik uz so­ļa. Ket­rī­na Mid­lto­ne des­mit ga­dus co­pē­ja sa­vu Vil­ja­mu. Kas vi­ņa ta­gad ir? Prin­ča Vil­ja­ma sie­va un Kem­bri­džas her­co­gie­ne. Un pa­vi­sam drīz kļūs par ka­ra­lis­kā bēb­ja mam­mu. Ne­ap­strī­dē­sim ta­ču, ka viņš ir vi­ņas lik­te­nī­gais vī­rie­tis.

Bri­tu ka­ra­lis­ko ģi­me­ni jau­ši vai ne­jau­ši va­jā lik­te­nī­gā mī­les­tī­ba. An­gli­jas ka­ra­lis Ed­vards at­tei­cās no tro­ņa ame­ri­kā­ņu šķir­te­nes, vi­tā­lās, skais­tās un lik­te­nī­gās Vo­li­sas Sim­pso­nes dēļ. Vel­sas prin­cis Čārlzs un Korn­vo­las her­co­gie­ne Ka­mil­la ir vēl viens pie­mērs. Gai­dot lik­te­ņa lem­to, Ka­mil­la iz­bau­dī­ja dzī­vi vi­sā tās krāš­ņu­mā: ap­pre­cē­jās, iz­šķī­rās, vi­ņai bi­ja ka­ra­lisks mī­ļā­kais, par ku­ra sie­vu vi­ņa vē­lāk kļu­va par spī­ti stin­gra­jiem ka­raļ­na­ma no­tei­ku­miem un prin­ci­piem. «Vi­ņa sa­gai­dī­ja sa­vu stun­du, kad no­nāks tur, kur grib būt - bla­kus sa­vai mī­les­tī­bai. Vi­ņi abi ir viens ot­ram lik­te­nī­gie,» no­teic In­gu­na Bal­gal­ve.

Mū­su pa­šu Una Ga­va­re - nu jau se­šu bēr­nu mam­ma, bet pirms dau­dziem ga­diem - veik­smī­ga mo­de­le, ku­ra strā­dā­ja pa­sau­les mo­des pil­sē­tās. Sa­ti­ka sa­vu Mā­ri un sa­pra­ta, ka sla­va sa­lī­dzi­nā­ju­mā ar šo cil­vē­ku nav ne­kas.

Ak­tie­ru Mu­dī­tes Šnei­de­res un Ha­ri­ja Lie­pi­ņa mī­las stāsts ir ti­cis daudz ap­spriests. Vi­ņa pa­li­ka vi­ņam bla­kus, lai ko ru­nā­tu.

Sol­vei­ga un Pērs Gints. Li­te­rārs stāsts par to, kā viens cil­vēks ir ga­tavs gai­dīt ot­ru un ti­cēt, ka vie­nā die­nā viņš pie­klau­vēs pie dur­vīm un abi va­rēs iz­bau­dīt to, ko nav pie­dzī­vo­ju­ši. Diem­žēl dzī­vē tā no­tiek pā­rāk bie­ži.

Ro­me­o un Džul­je­ta... Pā­rāk tra­ģis­ki, lai gri­bē­tos pie­dzī­vot. Ta­ču skais­ti tik un tā. Un re­ži­so­ru iz­tē­li šis stāsts ne­beidz kai­ri­nāt.

Dzej­nie­ka Dan­tes Alig­jē­ri mū­za bi­ja kai­miņ­mei­te­ne Be­at­ri­če, ku­ru viņš ie­rau­dzī­ja de­vi­ņu ga­du ve­cu­mā. Be­at­ri­čei bi­ja as­to­ņi ga­di. Vi­su mū­žu Dan­te die­vi­nā­ja sa­vu Be­at­ri­či... no at­tā­lu­ma. Kas zi­na, vai jū­tas ne­pa­zus­tu, ja abi bū­tu ko­pā.

Bet katrs no šiem stās­tiem ir at­bil­de uz jau­tā­ju­mu, kā­pēc mēs alk­stam pēc lik­te­nī­gās mī­les­tī­bas.

Viens so­lis līdz nai­dam

In­gu­na Bal­gal­ve vēr­tē, ka cil­vē­ka sirds un dvē­se­le al­laž tie­ku­sies pēc skais­tiem stās­tiem. Katrs cil­vēks sap­ņo, ka sa­ņems mī­les­tī­bas pie­pil­dī­ju­mu, ka viens bez ot­ra ne­va­rēs. Bet tas ir iz­ņē­mums - būt ļo­ti lai­mī­giem ik­die­nā. «Mū­su sa­bied­rī­bā ir tik­pat daudz lai­mī­gu pār­u, cik ģē­ni­ju. Lie­lā­kā pro­blē­ma, kā­pēc mēs tik maz esam lai­mī­gi, ir sa­vu jū­tu ne­iz­pra­ša­na, vēl­me pār­vei­dot ot­ru, ie­bāzt rā­mī­tī. Tā nav mī­les­tī­ba,» vēr­tē­ju­mā sa­klau­sā­ma iro­ni­ja.

Bū­tu ide­āli, ja lik­te­nī­gā mī­les­tī­ba sāk­tos un beig­tos kā pa­sa­kā - vi­ņi dzī­vo­ja il­gi un lai­mī­gi un no­mi­ra vie­nā die­nā. Ta­ču lik­te­nī­ga var būt arī tā­da mī­les­tī­ba, ku­ra no­ga­li­na un no­māc per­so­nī­bu un vi­su mū­žu tur ilū­zi­ju gūs­tā. Lik­te­nī­gas var būt arī pla­to­nis­kas jū­tas un vien­pu­sē­jas al­kas. Otrs pat ne­kad nav zi­nā­jis un ne­uz­zi­na, cik ļo­ti vi­ņu kāds mī­lē­jis, jo uz­ti­cī­gais līdz­ās gā­jējs nav li­cis ma­nīt, kā­pēc ir bla­kus.

Bie­žāk uz kon­sul­tā­ci­ju pie as­tro­lo­ga un nu­me­ro­lo­ga at­nāk vī­lies cil­vēks un tau­jā - es vi­ņu mī­lu, vai mums kaut kas sa­nāks. «Pa­ska­ties un re­dzi, ka tas otrs nav mī­lē­jis un ne­mīl, bet tas, kurš mīl, to ne­grib dzir­dēt,» at­zīst In­gu­na Bal­gal­ve. Kad mī­lo­šais pie­dzī­vo spē­cī­gu vil­ša­nos, tad tiek rak­stīts cits stāsts - par to, kā lik­te­nī­gais cil­vēks iz­pos­ta dzī­vi. No mī­les­tī­bas līdz nai­dam tie­šām ir viens so­lis. «Kad sa­pro­ti, ka ne­kad ne­sa­ņem­si no ot­ra to, ko gai­dī­ji, sā­kas šaus­mīgs naids un dus­mas,» vi­ņa brī­di­na.

PA­TIESS STĀSTS

Bērns no lik­te­nī­gā vī­rie­ša

Vi­ņa vi­ņu ie­rau­dzī­ja un ie­mī­lē­jās. Uz kā­du lai­ku vi­ņa pat ie­nā­ca vi­ņa dzī­vē, bet ātr­i sa­pra­ta, ka uz mū­žu ko­pā ne­pa­liks. Vi­ņam ir ģi­me­ne un tā­du sie­vie­šu kā vi­ņa - tum­sā uz mir­kli spī­došs jāņ­tār­piņš - daudz, pat ļo­ti daudz. Vi­ņa no­lē­ma - ja ne­var da­būt vi­ņu, tad pa­ņems kā­du da­ļu no vi­ņa. Bēr­nu. Viņš ne­zi­na, ka vi­ņam ir šis bērns. «Tā ir lik­te­nī­ga mī­les­tī­ba, jo vi­ņa ne­grib vi­ņu un vi­ņa ģi­me­ni sā­pi­nāt, stās­tot par bēr­nu. Vi­ņa tik ļo­ti šo cil­vē­ku mīl, ka ne­vē­las sā­pi­nāt ne­vie­nu no vi­ņam tu­va­jiem cil­vē­kiem, jo viņš tur ir lai­mīgs,» vēr­tē In­gu­na Bal­gal­ve.