PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Senās zīmes sargā un māca

Cilvēks jau izsenis lietojis zīmes un simbolus – kā informācijas nesējus un enerģijas izteiksmes formu. Latviešiem cauri gadsimtiem ir izdevies saglabāt šo bagātīgo mantojumu par spīti tam, ka iekarotāji visiem spēkiem nīcināja baltu cilšu kultūras vērtības un dzīvesziņu un uzspieda savējo. Tiesa, daudz kas pa šo laiku ir zudis šo zīmju izpratnē, taču intuitīvi tās uzrunā tos, kas tuvojas ar atklātu sirdi un pietāti. Arī Ārija Vērse baltu zīmes izjūt kā savas sargātājas, palīdzes un padomdevējas. Tāpēc tās dzīvo viņas mājā un sētā.

Ārijas dzimtā puse ir Alūksnes novada Ilzene, kur viņa dzīvo arī šobrīd - savā lauku sētā, kas nes skaistu nosaukumu «Sapnīši». Jau iebraucot tajā, acs aizķeras aiz divām stārķu ligzdām un dekoriem, kas darināti pašas saimnieces rokām. Īpaša vieta sētā atvēlēta pirtij, jo Ārija ir zinoša pirtniece. Par to pārliecinājušies tuvāki un tālāki ļaudis, kas te ik pa laikam iegriežas, lai atgūtu spēkus un labsajūtu.

Pasaku un ticējumu gudrība

Par senajiem simboliem Ārija sākusi interesēties pirtnieka un dziednieka Ziedoņa Kārkliņa ietekmē. Tā ir sena patiesība - kad sāc interesēties par kaut ko, tad arī durvis, pie kā tās ved, veras citas pēc citām, un satiec cilvēkus, kuri palīdz tās atvērt. Dziednieks pratis saprotami izskaidrot, kas tās ir par zīmēm, kā tās lietot un ko tās vēsta. Tomēr pirmais āķītis aizķēries jau bērnībā. Ārija bijusi no tiem jūtīgajiem bērniem, kuri redz vairāk nekā citi. Arī rūķus, dabas gariņus. Kā jau tas parasti mēdz būt - pieaugušie neticējuši tam un atmetuši ar roku - sak’, tās tikai iedomas un fantāzijas. Bet kā gan var ko tādu izdomāt? Tas tiešām pastāv, un ne katrs ko tādu redz mūsu nepilnīgās redzes un uztveres dēļ. Viņai ļoti patikušas arī latviešu tautas pasakas un ticējumi, un tajās liela vieta atvēlēta Dieviņam, Laimai, Mārai. Šīs dievības nesaistījās ar zīmēm, bet iztēle jau sarosījās - teju vai izjutusi, kā šie spēki darbojas, atalgojot tos, kas dzīvo tikumīgi un ciena gan cilvēkus, gan citas dzīvas radības. Vēlāk Ārijas intuitīvas apjausmas apstiprinājis arī zintnieks Andrejs Bite, kurš mudināja lasīt pasakas, uzsverot, ka tajās pateikts viss. Tas pats sakāms par baltu zīmēm - tajās ir gan zināšanas, gan padoms. Tās ne tikai aizsargā, bet arī māca, uzliekot dažādus pārbaudījumus - vai tos varam izturēt vai ne?

Kā zina, kur tās izvietot? Patiesībā jau zīmes pašas izvēlas savu vietu. Kad vīrs pēc viņas lūguma izgatavojis dažādas zīmes, viņa veselu nedēļu lūkojusi, kur tās labāk jutīsies. Ja nebija īstā vieta, to varēja teju samanīt vai arī pats simbols parādījis - nokritis vai sašķiebies.

Lūk, pirts priekštelpā savu vietu atradusi Laimas slotiņa. To bieži vien izvieto virs durvīm, jo tā attīra iekšā nācēju enerģētiku. Pie sienas uzlikta, tā nedarbosies. Lai gan zīme strādā jau vairākus gadus, joprojām nav mainījusi krāsu - nav pat nomelnējusi. Vien kādreiz kāds zirneklītis uztin savu tīklu, pasmaida Ārija.

Austras koka spēks

Savukārt Austras koks jeb Pasaules koks, ko reizēm to dēvē arī par Ozolu, simbolizē Saules ceļu un pasaules kārtību. Tas ir turams mājās - skaistā vietā kā ģimenes un dzimtas sargātājs. Kā kokam tam ir trīs daļas - saknes, stumbrs un vainags, attiecīgi - zemzeme jeb veļu valstība, šī pasaule, kurā mēs mītam, un augšējā - Dieva pasaule, uz kuru visi tiecas. Bez nevienas no šīm daļām nevar iztikt. Saknes ir kā satelīts, kā antenas, kas mūs savieno ar senču gudrībām, bet lapotne dod mums spēku un enerģiju, zināšanas un gudrību, aizsardzību un mācību. Var arī teikt: kā augšā, tā apakšā viss ir saistīts, viss ir viens. Ja ko darām nepareizi, tad mūs šis spēks cenšas apturēt, un tas var notikt arī fiziskas traumas vai slimības veidā. Tādā gadījumā vajag pārdomāt savu rīcību, izvērtējot un ieklausoties sevī. Zīme tiek nodota no vienas paaudzes nākamajai, piezīmējot vai pielīmējot klāt kādus zariņus. Jo lielāka dzimta, jo lielāks ir Austras koks. Varbūt pateicoties tieši šai zīmei, Ārijas bērni dzīvo tepat, Latvijā - dēls Ilzenē, meitas - Valmierā. Viņi atzīst, ka te jūtoties drošībā un saskaņā ar visu, kā nekur citur. Te dzimta dzīvo (arī Ārijas tētis un brālis Ivars) un sanāk kopā svētku brīžos, piepulcējot arī tos, kas izlidojuši no ligzdas.

Pie pirtiņas ir Māras zīme. Jo ir taču tautasdziesma: «Pēra, pēra, ko tur pēra mīļās Māras pirtiņā?» Bet pie ozola Māras līklocis. Tā ir viena no senākajām zīmēm, kas saglabājusies tautas keramikā, apģērbos, atgādina, ka dzīvē jāmēģina iet pa vidu - ieturot zelta vidusceļu. Nelēkt uz augšu, lai nekristu strauji uz leju.

Sava vieta ir Pērkoņkrustam, kas dod spēku un izkliedē negatīvo enerģiju. Tas liekams tā, lai nav statisks, bet it kā iegriezts - ar slīpiem zariem. Jo lielāks, jo spēcīgāks, jo aktīvāk darbojas. Mārtiņa zīme Sapnīšos ir gan uz mājas nosaukuma dēlīša, gan arī pirtiņā - tas ir gaismas un uguns simbols. Ražas un auglības, pārticības zīme, bez kuras lauku sēta nav iedomājama. Senlaikos Mārtiņam kāva gaili, tādējādi izlūdzoties labu ražu arī citugad. Arī tā - jo lielāka, jo vairāk zaru, jo spēcīgāk strādā.

Mājas svētība

Vēl sētā pie koka ir Jumja zīme, kas atgādina divus sakrustotus kāsīšus. Tas ir atvasinājums no zelta krusta - zemes un tās auglības simbols. Ar to saistīti pļaujas un ražas rituāli. Par svētību visiem labības laukiem, dārziem, pļavām. Spēcīga aizsardzības zīme, kas sargā māju, labklājību, tāpēc to vēlams likt jumta korē vai virs ieejas durvīm. Arī skapju durvīs, darbarīkos. Jo tas nes enerģiju, auglību, atbild par materiālo vērtību sargāšanu un vairošanu. Tas māca mums strādāt ar savām rokām, ar palīgrīkiem un ierīcēm. Kā tautasdziesmā teikts: «Neba nauda pati nāca bagātā sētiņā.» Senos laikos to iztēlojās kā bezbēdīgu bērnu, kurš dzīvoja labības laukā. Kad novāca ražu, viņam par godu atstāja nelielu kūlīti, novēlot viņam tur dzīvot līdz nākamajam gadam, kad viņš atkal tiks godāts. Pēdējo ābolu atstāja ābelē, pēdējo kartupeli nenoraka, pēdējo vārpu atstāja laukā kā ziedojumu Jumim, lai nākamais gads būtu auglīgs. Starp citu, jumīšus bieži var redzēt mežos un pļavās. Ja labi ieskatās, noteikti var atrast kopā saaugušus riekstus, čiekuriņus, zemenes, sēnes vai puķes. Savukārt apgriezto jeb ziemas Jumi attēlo kā trijstūri, kura zari vērsti uz leju. Šādu zīmi lika kapos, jo Jumis mirst, lai pēc tumsas un veļu pasaules atkal augšāmceltos. Ja zina ticējumus un paražas, tad zīme strādā vēl labāk, uzsver Ārija.

Ir Sapnīšos arī Saulgriežu jeb Jāņu zīme. Ar trejām saulītēm: kad aust, kad ir visaugstākajā punktā un kad noriet. Saulgriežu dienā (21. jūnijā) te pastāvot, var saņemt triju zīmju spēku. Turpat var vainadziņus pakārt un pastāvēt kādu brīdi. Tā gan vairāk esot vīriešu zīme, taču nav par vainu tās spēku izmantot arī sievietēm. Ārija norāda, ka svarīgi datumi ir 21. marts (Lieldienas), 21. jūnijs, 21. augsts un 21. decembris (reizēm gan datumi mazliet atšķiras).

Dārzā ieslēpusies Zalkša zīme - gudrības simbols. Kad ejot pa, lūk, to taciņu, tad zīme pretī smaidot. Tā viņu sargājot ķēdītē, kas ap kaklu. Arī vecākā mazmeita kā savu izvēlējusies zalktīti. Vispirms gan vaicājusi, kura varētu būt viņas zīme. Ārija ieteikusi pielikt rociņu pie katras no tām un sajust, kura atbild ar siltumu. Arī citam, kas lūdz padomu, kas derētu tieši viņam, iesaka rīkoties tāpat. Vai vismaz sajust, kas uzreiz uzrunā. Ar loģiku tur maz kas būs līdzēts. Jo kas vienam ģeld, otram ne. Jo mēs taču esam atšķirīgi. Nevajag visiem vienu un vienādās porcijās. Bet visi jau grib gatavas formulas, gatavas zāles, gatavus padomus. Taču kas gan var labāk zināt kā pats sevi. Diemžēl gadās, ka negrib zināt. Ir pat tā, ka nespēj atbildēt - ko tu gribi? Iepazīsi pats sevi! Apsēdies klusumā, nomierini satraukto prātu, atslābsti, vienkārši esi ar sevi. Atbilde nāks! Viņai esot tā laime baudīt lauku klusumu un mieru. Šīs vietas svētību. Esot vieni draugi, kas teic, ka pa gabalu jūtot šīs mājas un vietas enerģētiku.

Akas zīmes dziļums

Mīļa Ārijai ir Akas zīme, tā ir iekšā pirtiņā, bet tā ir arī sētā. Tāpat tā ir ierakstīta dzīvojamās mājas ārsienā, kas tapusi pērn. Tā nav parasta aka, bet gan latvju senās kultūras bagātību krātuve, kas glabā mūsu senču senās gudrības. Akas zīme ir kā vārti uz citu pasauli, kur katrs var izvēlēties savu turpmāko likteni, tā palīdz atšķirt labo no ļaunā, pelavas no graudiem. Nevērtēt pēc ārējā spožuma mānīguma, saskatīt īstās vērtības varbūt aiz neglītas ārienes. Nevis materiālo celt godā, bet gara mantas. Atrast līdzsvaru starp zemes lietām un debesīm. Gudrības akā ielūkojoties, var uzzināt, kas ir īsta mīlestība, kā cienīt vecākus un godāt senčus, klausīt labu padomu un ko nozīmē tikums. Viss kodolīgi ietverts pasakā, ko noteikti labi atceramies no bērnības. Īsumā tā skan šādi: bārenīte tik ilgi vērpa pakulas, kamēr pirksti un vērpjamais kļuva asiņaini. Pamāte nu sūtījusi mazgāt uz aku. Kā bārenīte pieliekusies, tā vārpstiņa iekritusi ūdenī. Meitene nobijusies, ka dabūs brāzienu, tāpēc ielēkusi pati akā. Viņa nevis noslīka, bet nonāca pazemes valstībā. Tur viņa paveica vairākus labus darbus. Par savu labo sirdi un atsaucību viņa tika apzeltīta. Savukārt mātesmeita, kura mēģināja atkārtot pameitas ceļu, nonākot pazemē, neko nedarīja, bet trijas dienas nogulēja. Alga bija atbilstoša darba augļiem - viņa tika nevis apzeltīta, bet aplieta ar piķi.

Ārija pie šīs zīmes nāk, kad tiešām trūkst padoma. Piesēžot, ieskatoties akas actiņā, un vienmēr atrodas risinājums jebkurai situācijai. Arī tad der piesēst, ja darbu ritenī sāc zaudēt pats sevi, jo - kas par daudz, tas ar skādi. Pārmēra strādāšana izsmeļ enerģijas krātuves, un agri vai vēlu miesa mūs piespiedīs apstāties, jo sāks sāpēt mugura, rokas vai kājas. Pie viņas šad un tad iegriežas lauku ļaudis, kas nespēj rimties ne dienu, ne nakti un iedzīvojušies kaulu vai citās sāpēs. Ārija tad viņiem sakot: «Apstājieties, visu pasauli tāpat nesagrābt! Vajag zināt mēru. Un tas ir visās lietās, lai cik jaukas un skaistas tās šķiet. Nevajag tām kļūt par vergu.»

Spēcīga ir arī Dzīvības zīme, kurā iekšā ir Saule, kas simbolizē veselumu, harmoniju, aizsardzību, mūžību. Kad to sagriež, veidojas tādi kā grābeklīši - tā zari aizslauka projām visu negatīvo. Ja gribas tieši uzrunāt - tad jāpienāk pie zīmes, jāpameditē, iztēlojoties, ka sliktumus uzsprauž uz zariem vai arī tie izkūp gaisā. Ja esot grūti, galva apsāpoties vai vajag padomu, atnākot, aprunājoties, pieglaužoties. Un tiešām - kļūstot vieglāk.

Intuīcija un atvērta sirds

Kā ar koku, tāpat ar zīmēm var runāt un lūgt palīdzību - arī kad uzkritusi slimība. Dažkārt var pat nebūt fiziskā saskarē, bet vizualizēt zīmi. Tā var darīt arī tad, ja grib kādam palīdzēt. Tad, ja ir ļoti grūti, ar roku uzzīmējot Saulīti, pieliekot klāt enerģiju, un cilvēkam kļūst vieglāk. Arī konfliktsituācijas atrisinās pašas no sevis. Šī zīme viņai esot arī uz svārku malas. Tos nopirkusi Brīvdabas muzejā, jo vienkārši iekrituši acīs ar izteiksmīgajām zīmēm.

Ārija teic, ka viņai visas zīmes ir mīļas. Var pat nezināt zīmes skaidrojumu, bet rīkoties pēc intuīcijas. Var gan būt tā, ka zīme neatbild, neatveras. Patiesībā ar jebkuru zīmi, ko iegādājamies, vajag aprunāties, samīļot, jāapmainās enerģijām, jāiedarbina.

Telpās esošās zīmes ir pirktas gadatirgos (iegādājoties no tiem, kas iekšēji uzrunā un var redzēt - ir labs roku darbs, nevis masu produkts), bet laukā, pie ēkām un kokiem novietotās, izgatavojis vīrs. Arī pati garajos ziemas vakaros kokā iededzina zīmes un klāt pieliek tautasdziesmu. To var saukt par meditāciju, kurai pielikta savu doma, savu enerģija.

Ārija atzīst, ka zīmju pasaules noslēpumus neatklāj neviena gudra grāmata. Lai gan ir daudz lasījusi, taču vienmēr paliek mīklas, kas jāmēģina atminēt pašai. Labākie palīgi ir folklora un intuīcija. Kaut vai: «Ej, Laimiņa, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās.» Tas nozīmē, ka jāiet tas garīgais ceļš, jādzīvo ar atvērtām acīm. Ja klausīsim tam, ko mums saka priekšā, tad dzīvosim saskaņā ar sevi un pasauli. Ja ne, tad taustīsimies kā pa miglu, brīnīdamies, kāpēc tā neveicas. Lūk, piemērs no pašas dzīves. Kādu svētdienu sadomājusi aizdoties uz mežu un sasiet pirts slotiņas. Mežs zināms, bet ņēmusi un apmaldījusies, kā saka - piecās priedēs. Jutusi, ka iet arvien dziļāk un dziļāk. Sākusi celties panika, un zvanījusi vīram - sak’, esot apmaldījusies. Viņš solījies uz karstām pēdām braukt pakaļ. Kamēr gaidījusi, atspiedusies pret koku, palēnām nomierinājusies un tad no sirds lūgusi: «Mīļā Māra, piedod manu apgrēcību un palīdzi izkļūt no meža.» Un tad pēkšņi viens it kā saka: «Ej pa zaru ceļu, ko mežinieki izveidojuši, lai varētu izbraukt no tā.» Pirms tam neko tādu neredzējusi, bet nu kā migla no acīm nokritusi. Uzkāpusi uz tā un tik uz priekšu vien, kamēr laukā gan. Tad pateikusies Meža mātei par palīdzību. Tagad teju nekad vairs svētdienās uz mežu nedodas. Un tad, kad iet, ļoti respektē dotās zīmes. Ja tajā dienā redz čūsku, tad uz mežu neiet. Vēl viens piemērs. Viņai esot mīļa brūkleņu vietiņa. Kad to nolasa, pateicas Meža mātei un lūdz, lai arī nākamajā gadā viņai to pietaupa. Nu jau trīs gadus uz turieni iet, un vienmēr tur ogu ir gana, neviens cits nav nolasījis.

Zīmju redzēšana un sevī ieklausīšanās vienmēr ir labs palīgs. Vai tad nemēdz tā būt, ka taisies uz kaut kurieni braukt, bet mašīna, kas ir labā kārtībā, pēkšņi saniķojas? Varbūt tas ir mājiens, ka nevajag braukt, brīdinājums par gaidāmajām briesmām. Jo - ja tev vajadzēs kur nokļūt, tad ceļš pats no sevis izklāsies tavā priekšā. «Nevajag dzīvot kurlam un aklam, tad viens otrs puns paies secen. Ja darbi galīgi nesokas, viss krīt no rokām, labāk nolikt maliņā, jo jēgas no paveiktā būs maz. Tā saucamais čika laiks taču tāds ir. Tas paies, un tad var izdarīt divtik,» teic Ārija.