Jānis Martinsons ir gan IT speciālists, gan pirtnieks un rīkstnieks. Viens otram netraucē, drīzāk papildina. Pirmoreiz satiekot, viņš izskatās nepiedienīgi jauns pirtniekam. Kad ierunājos par Jāņa gadiem, viņš smejas. Cik tad došot? Nūū… minstinos. Trīsdesmit. Viņš atkal smejas: trīsdesmit astoņi. Jānis ir arī baltu dzīvesziņas praktizētājs, bet apguvis dažādas prasmes un prakses, kas viņu pilnveido – biodeja, neirografika ir tikai pāris no tām. Viņš man parāda enerģētiski spēcīgu vietu pašā Rīgas centrā, un es, vairāk skeptiķe nekā uz vārda ticoša, pastiepju rokas un sajūtu siltumu. Nevar būt! Pārbaudu vēlreiz – uguns ādere tiešām izstaro siltumu.
- Kas bija dzinulis interesēties par pirts lietām?
- Sapratu, ka gribu būt par pirtnieku. Apmeklēju Jura Batņas lekciju un sapratu, ka mums saskan uzskati par latvietību. Jā, arī kad pirmā laulība beidzās, sapratu, ka kaut kas jādara ar sevi. Jāiziet dzīvē kaut kam cauri, lai būtu pirtnieks. Jaunā paaudze varētu to darīt arī bez pieredzes, mans vecākais dēls palīdz pirtī, bet tā paaudze, no kuras es nācu… Jaunībā staigāju ar alus pudelēm, tādas bija manas intereses tolaik.
- Manuprāt, prakse ir būtiskākais, kā pārliecināties, ka teorētiskās zināšanas «strādā».
- Teorija noder, bet knifiņi rodas praksē. Ne kurš katrs var būt par pirtnieku. Tas ir pietiekami smagi.
- Fiziski vai emocionāli?
- Cilvēkam ir jābūt ļoti tīram. Pirtnieks ir kā kanāls, kas savieno cilvēku ar dievu, ne reliģiozā nozīmē. Viņam ir jābūt ļoti tīram instrumentam, lai ar pilnu jaudu var savu darbu darīt kvalitatīvi. Pirtniekam jābūt psiholoģiski stabilam.
- Neesmu pozitīvās domāšanas atbalstītāja. Dari, ko gribi, katram cilvēkam tik un tā ir savs melnums, mīnuss. Tāpat kā ir arī plusi. Kā jūs ar saviem mīnusiem tiekat galā?
- Jūs teicāt, ir plusi un mīnusi, to neviens nenoliedz. Jautājums, cik tie ir kontrolējami. Jābūt līdzsvarā. Ar enerģijām ir jāstrādā katram, bet pirtniekam tas ir jādara krietni vairāk, jo viņš dabū no cilvēka tās problēmas, kas pašam nav sakārtotas. Pirtniekam ir sevi jāsakārto ar Helingera metodi vai kā citādi. Es to daru profilakses dēļ. Lai darbotos ar Helingera metodi, jābūt ļoti labiem nerviem, lai, atrodoties izmainītā apziņas stāvoklī, «neaizbrauktu jumts».
Esmu novērojis, ka cilvēkiem pietrūkt apskāvienu. Man biodeja palīdzēja izjust cilvēkus citādi. Tā atbrīvo.
- Pirts lietas uztverat kā darbu? Neatkarīgi no garastāvokļa, sajūtām, no cilvēka, kurš ierodas ar savu enerģētisko bagāžu, darāt savu darāmo un negaidāt īpašu iedvesmu, atklāsmi, kā ar konkrēto cilvēku strādāt?
- Jā, vairāk uztveru kā darbu. Ja es izdaru savu darbu un cilvēkam ir labi, ja viņš ir apmierināts, tad viss ir kārtībā. Nav jābūt lidojumam vai tā saucamajam karuselim, tas nav pašmērķis. Ja pirtējamais šo sajūtu noķer, ir labi, bet tā nav norma.
- Ko darbs pirtī dod jums?
- Gandarījumu. Pirts ir vairāk darbs sirdij. Gandarījuma izjūta, ka varu palīdzēt. Patiess prieks, ka ar savām prasmēm var izdarīt labi un patīkami citiem. Redzu, ka cilvēkam aura sakārtojas, čakru līmeņi atveras.
- Kā to var pārbaudīt?
- Es pārbaudu ar svārstiņu.
- Un ko vēlas jūsu pirtējamie? Ne jau tikai nomazgāties vai tikt nopērtiem ar tādu vai šādu slotiņu. Kāpēc mūsdienās pirts rituāli joprojām ir pieprasīti?
- Cilvēkam, kurš nāk uz pirts rituālu, ir jābūt vēlmei. Arī mērķim, jo pirtī var izmainīt notikumu gaitu. Tā ir sava veida neirografika, iespēja pārprogrammēt notikumus. Savā ziņā - arī psihoterapija, tikai viss notiek ātrāk. Pietiek ar pusstundu pirtī, nevajag pusgadu staigāt pie psihoterapeita. Enerģētiski karstumā viss notiek ātrāk, jo ir izmainīts apziņas stāvoklis.
Ja abi izdara savu darbu ļoti labi (jo cilvēkam ir jāļaujas pirts rituālam), tad var dabūt to sajūtu - balto gaismu. Ja viens ļaujas, otrs labi izdara darbu, tad viss ir. Pirtnieks savieno cilvēku ar dievu bez starpniekiem. Divreiz esmu izbaudījis pats.
- Kā jūs raksturotu baltās gaismas sajūtu?
- Fantastiska. Priecājies, smaidi. Grūti izstāstīt. Tas ir stāvoklis, ko var sasniegt bez alkohola un cigaretēm. Tas ir veselīgākais izmainītās apziņas stāvoklis, kādu iespējams sasniegt.
- Ir jābūt īpaši sagatavotam, lai tādu stāvokli spētu pieņemt un nenobīties?
- Tas noteikti nav pašmērķis, bet katrs var mēģināt līdz tādam stāvoklim nonākt. Nevar aizlidot vai nonākt tā dēvētajā karuselī tie, kuri kontrolē situāciju. Viņi pārāk kontrolē, lai atslābinātos. Par to pārliecinājos, kad pie manis uz pirti atbrauca kāds amerikānis. Viņš ļāvās un piedzīvoja šo sajūtu. Pēc tam pārējai savai grupai bija stāstījis, kādus brīnumus pieredzējis. Man bija patīkami, ka viņš to izbaudīja. Tie, kuri grib izjust, jau ir tam gatavi.
Kad cilvēks nonāk izmainītā apziņas stāvoklī, pirtniekam ir jābūt blakus, lai kāds cits nepieslēdzas. Pirtniekam ir cilvēks jādabū atpakaļ, jāsazemē. Tur palīdz latvju zīmes. Ir zīmes, ko drīkst, ko nedrīkst lietot. Es izmantoju arī akmeņus. Katrs no tiem iedarbojas citādi. Žadeīts, rodonīts ir maigāki, baltais kvarcītis piegādā vairāk skābekļa. Man pirtī ir arī dziedošie trauki.
- Būdams pirtnieks, esat mainījies? Nevarat pirtī būt tīrs kā slīpēts rīsa grauds, bet ārpus tās - rupjš nelietis?
- Protams. Pirtnieks ir garīgs cilvēks. Kaut kādā ziņā tas ieliek rāmītī, jācenšas par sevi vairāk rūpēties. Viegli tas nav. Un sevi ir jāmīl. Enerģija jālieto prātīgi, jo vieglāk ir dzīvot ar pilnu bateriju. Ja esi profesionāls pirtnieks, tad enerģiju vadi caur sevi un neizpumpējies.
Uzskatu, ka Latvijā pirtnieki ir garīgāki, jo strādā caur sevi, kā jau teicu, kalpo kā instruments. Par to nekā augstāka nav.
Pirtī nestrādāju viens, strādāju pārī ar savu sievieti. Viņas māsa arī ir pirtniece. Bija atbraucis kāds pāris, bet sajutu, ka man nav tik daudz spēka, un uzticēju pēršanu abām meitenēm. Godīgi pateicu, ka šoreiz tikai palīdzēšu, bet lielo darbu darīs viņas, kam tobrīd bija vairāk jaudas.
- Cik daudz pirtējamo ir jūsu norma, lai pirts rituāls nepārvērstos par konveijeru? Nenoliegsim, ka arī materiālais aspekts pastāv. Varbūt, sajūtot naudas garšu, gribas sev atļaut atkāpi no normas - paņemšu vēl vienu pa virsu, vēl vienu...
- Mans pamatdarbs ir IT joma, ikdienā pirtī nestrādāju. Ja gribu kvalitatīvi strādāt, tad - viens cilvēks nedēļā. Tas labi, jo nav konveijera princips. Bet par kvalitatīvu pakalpojumu ir jāprasa atbilstoša samaksa. Ja tevī nebūs skopuma enerģijas, ja būsi labi izdarījis savu darbu, cilvēks samaksās vairāk, nekā prasi, tā parasti ir. Arī es daru tāpat, jo arī es eju pie pirtniekiem. Arī man ir jāatpūšas.
- Ar zvaigžņu slimību nesirgstat, kad redzat, kā cilvēks atveras, bauda, piedzīvo katarsi? Tajā ir jūsu nopelni.
- Nē, nekad nav bijusi zvaigžņu slimība. Varbūt vajag, nezinu. Savas iespēju robežas paplašinu, mācos, kaut kad varēšu izdarīt vēl vairāk. Gribas izdarīt vairāk.
- Jūs izskatāties jauns…
- Cik jauns?
- Es teiktu, aptuveni trīsdesmit gadu.
- Trīsdesmit astoņi.
- Starp vienaudžiem jums domubiedri ir? Nejūtaties nesaprasts?
- Pierasta lieta. Ir diezgan grūti atrast līdzvērtīgus cilvēkus, ar ko parunāties.
- Bet ir tādi?
- Ir. Un tad var uzlādēties. Latvijā nav tādas vietas, kur vīriem pameditēt. Vajadzīga vīru grupa. Ir nobrukusi vīru pieredzes došana dzimtā. Nav vairs stiprās dzimtas. Man ar dēlu pusaudzi ir normāls kontakts.
Es reizēm uztaisu vīru pirti. Biju seminārā, kurā bija tikai vīrieši un bērni. Biju vīru aplī. Tur jutos saprasts un pieņemts.
- Esat rīkstnieks. Lasīju, ka eksperimentējāt ar kāpostu, mērījāt tā enerģiju. Tiklīdz zemnieka audzētais kāposts nonāca pie uzpircēja, tā enerģētiskais lauks samazinājās. Kāposta enerģija, ar acīm neredzamā lietderīgā vērtība samazinājās.
- Jā, nosaku āderes, pārtikas saderību. Jo vairāk starpnieku, jo pārtikai enerģētiskā vērtība samazinās. Pie katra nākamā pārpircēja nonāk mazāk enerģētisks produkts.
- Esat pārliecināts, ka ūdens uzkrāj informāciju?
- Ūdeni var programmēt. Dziednieki var programmēt un to dara. Piemēram, pie Ulbrokas ir avots, kura ūdeni nevajag dzert. Tas atņem enerģiju.
- Kā tas ir iespējams?
- Atkarīgs no vietas, enerģētiskā lauka aktivitātes. Nevajag baidīties ņemt avota ūdeni pie garāžas. Tukumā tā ir. Cilvēki brīnās, kad es tur piestāju un paņemu ūdeni. Bet cilvēks ir piebūvējis garāžu pie avota, nevis otrādi. Latvijas Televīzijā bija raidījums par avotu ūdeni, pēc tam cilvēki sāka šaubīties. Man Siguldā kāds onkulītis teica - televīzijā teica, ka avota ūdens ir slikts, es tagad pērku veikalā. Kāpēc tāds raidījums? Nezinu. Varbūt ūdens pārdevējiem bija krities apgrozījums.
Siguldā Saltavota ūdens ir labs sirdij, Šlokenbekā - acīm, Karaļavotā ir vesela buķete - vēzim, acīm, kuņģim. Pie Cēsīm ir avotiņš, un tā enerģētiskā vērtība ir nulle. Tas neko nedod, bet neko arī neatņem. Tukumā pie Melnezera avota ūdens palīdz kuņģim. No tās vietas gan man ir bail. Iepriekšējā dzīvē esmu tur noslīcis. Man ir neomulīgi. Brīžiem ir traki, ka atnāk informācija un tu zini. Tas ir baisi.
- Izskatās, ka daļa sabiedrības ir aizrāvusies vai pievērsusies senām zināšanām. Arī jūs veicat rituālus. Tiešām oficiāli noteiktie gadskārtu svētki kalendārā ierakstīti nepareizajos datumos un īstajās dienās tiem ir cita jauda?
- Kalendārā dienas ir nobīdītas. Pirmais janvāris ir parasta diena. Lieldienas nav Lielā diena. Tas, kā dzīvo daļa sabiedrības, ir baisi, jo enerģētiski formālās svinamdienas neko neizsaka, tikai brīžiem sakrīt ar Saules kalendāru. Biju pasākumā, kurā viens saka - jāsvin šajā dienā, otrs iebilst - nē, citā. Nevienojāmies, kuros datumos ir pareizi svinēt. Tad darījām tā: izvēlējāmies kopīgu datumu, bet vēl vienu rituālu katrs veicām tajā datumā, ko katrs atzinām par pareizu.
Diemžēl man nav brīvdienas svinamdienā pēc Saules kalendāra. Ir jāstrādā. Kad viens no Saeimas deputātiem ierosināja vasaras saulgriežus noteikt kā brīvdienu, žurnālisti pagrieza tā, ka viņš prasa aizliegt Jāņus.
Rituālu veicot, vajadzīgs adresāts. Sev. Citiem. Kaut ko arī šai zemei vajag labāk. Es veicu Saules rituālu, kurinu ugunskuru pareizajās dienās. Tad ir cita jauda. Tāpēc jau baznīcai nepatika, ka latvieši dzīvoja pēc kosmosa likumiem.
- Āderu esamība vairs nav jāpierāda, bet kādas, teiksim, muļķības esat dzirdējis par āderēm?
- Daži tic, ka otrajā stāvā āderes nedarbojas. Dzīvo kaut divdesmitajā stāvā, bet tās ietekmē. Tāpēc nebūtu labi gulēt uz āderes. Joprojām ir cilvēki, kuri netic uguns un ūdens āderēm. Viņi saprot tik daudz, ka ūdens ādere - jā, tur var aku rakt, bet kas ir uguns ādere? Cilvēki materiālajā ritumā par to neinteresējas, kaut gan jūt āderes, tikai neapzinās. Bija gadījums, kad aizbraucu meklēt āderes. Saimniekiem saku - jūsu bērns jau āderes ir atradis, jo viņš pasēž vienā vietā, otrā. Pārbaudu - tur ir uguns āderes. Bērni spēlējas uz uguns āderēm. Biju vienā mājā, kur ugunskura vieta izveidota gandrīz precīzi uguns āderu krustā. Pienāks laiks, kad cilvēki sāks vairāk interesēties par āderēm.
Ja tic Ivaram Vīkam, tad mūsu jūras mala ir uzrakta. Staigājot gar jūru, ir vietas, kur jūties omulīgi, bet citās - neomulīgi. Tā civilizācija, kas to izdarīja, bija fenomenāla, ja var izrakt jūras malu un ar rituālām darbībām piesaistīt uguns āderes konkrētai vietai. Skatoties pilskalnu izvietojumu, redzams, ka Latvija ir viena no zemēm, kur ir daudz uguns āderu.
- Ko tas Latvijai nozīmē?
- Mēs vēl esam Latvijā, un Latvija ir.
- Kas ir ūdens, kas uguns āderes?
- Ūdens skalo prom spēkus, uguns dod klāt. Brīvības piemineklis ir uz uguns āderu krustpunkta un trim uguns apļiem uzbūvēts. Kā tas var neturēties! Tam vīram, kurš šo vietu izvēlējās, bija galva uz pleciem. Arī baznīcas ir būvētas uz uguns āderu krustpunktiem. Tur var ieiet uzlādēties. Nacionālajā teātrī skatuve atrodas uz uguns āderes, tāpēc tur tik labi skan. Dailes teātrī skaņa vairs nav tāda.
- Kur Latvijā ir visvairāk uguns āderu?
- Jūras malā. Ikšķilē. Pēc manām domām, būtu pareizi, ja Latvijas galvaspilsēta būtu Ikšķile. Tā ir enerģētiski spēcīgāka par Rīgu. Izslavētā Stounhendža nav enerģētiski spēcīga, tā ir tikai reklāma.
- Kur jūs uzlādējaties, atjaunojat enerģiju?
- Iesaku atrast katram savu koku, ar ko parunāties. Man tāds ir. Tikai gribu piebilst, ka pie daudzām mājām ir sastādīts dzīvžogs no tūjām. Tūjas ir kapu koks, piesaista aizgājēju dvēseles. Tiem cilvēkiem, kuri stāda tūjas pie mājām, patīk kapos dzīvot. Es to neesmu izdomājis, to saka arī citi pirtnieki.
Latvijā ir daudz spēka vietu. Manējā ir Jaunpils Karātavu (Kartavu) kalns. Tā uzbērtajā daļā uguns ādere izveido dieva zīmi. Tur pagulēt uz zemes ir ļoti forši. Ilgi gan nevajag. Zilajā kalnā pie Oriona zvaigznāja akmens mani pārņēma sajūta, ka esmu atgriezies mājās. Gribu Zilokalnu izstaigāt rūpīgāk.
Rīgas centrā es aizeju uz paviljonu pie Kongresu nama. Tur ir uguns ādere, uzlādēties var ātri. Ne velti paviljons tur uzbūvēts.
- Nezinu, kā viņus pareizāk nodēvēt, bet vēlos jautāt par enerģētiskajiem vampīriem. Noskaudumiem, lāstiem, ļaunām acīm es neticu, bet gadās sastapt cilvēkus, kuri kā asenizācijas mašīna izpumpē visas pozitīvās emocijas. To saka arī speciālisti, kas ikdienā nepastarpināti strādā ar cilvēkiem - veikalos, sociālajos dienestos, klientu centros.
- Dalīties var ar cilvēku, kurš dalās arī ar tevi, nevis ar tādu, kurš tikai ņem un ņem. Pēc pirts rituāla es saku: izslēdziet telefonu uz divdesmit četrām stundām, nerunājiet ne ar vienu. Par ko tās sarunas parasti ir? Nekas svarīgs. Mamma piezvana trīs četras reizes, lai pateiktu, ka mājās nav sērkociņu. Bet pēc pirts cilvēkam visas čakras ir piepildītas, viņš lido. To sajūtu vajag paturēt, izbaudīt, nedalīt ne ar vienu. Interesanti, ka tieši pirts rituāla dienā pēkšņi piezvana draugs, kurš sen nav zvanījis, un sāk sūkt enerģiju. Esmu ieguldījis darbu, man kļūst žēl sava darba, ja klients uzreiz pēc tam sāk runāt pa telefonu un izdāļā enerģiju.
Tas attiecas arī uz ceļojumiem. Ja ceļojums ir darījis priecīgu, tu jūties pacilāts. Tiklīdz sāc par to stāstīt, kāds nosmeļ tavu emociju krējumu. Kam mēs parasti stāstām? Radiniekiem, pazīstamiem cilvēkiem, kolēģiem. Viņi no mums ņem enerģiju. Ja redz, ka dodam, tad ņem vēl un vēl.
JĀŅA MARTINSONA CV
