PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Liecības par senu Saules vētru

Pirms aptuveni 2600 gadiem uz mūsu planētas plosījusies Saules vētra, kas bijusi aptuveni desmit reižu spēcīgāka nekā mūsdienās reģistrētās vētras, konstatējuši zviedru ģeologi, kuri pētījuši Grenlandē ņemtus ledus paraugus.

Lunda universitātes pētnieks Raimunds Mušelers atgādinājis, ka divas vētras, kas intensitātes ziņā pārsniegušas tā saukto Keringtona notikumu (1859. gadā ģeomagnētiskās vētras dēļ tika sabojātas telegrāfa līnijas), notikušas arī mūsu ēras pirmajā tūkstošgadē, tomēr pagaidām nav izdevies atrast likumsakarības, kas ļautu saprast, cik biežas un regulāras ir šīs parādības.

Žurnālā «Proceedings of the National Academy of Sciences» zviedru zinātnieki raksta, ka ledus paraugos, kas datēti ar 660. gadu pirms mūsu ēras, konstatējuši paaugstinātu berilija-10 un hlora-36 koncentrāciju. Šie radioaktīvie izotopi Zemes atmosfērā veidojas, kad Saules emitētās lādētās daļiņas pārvar mūsu planētas magnētisko lauku un saskaras ar atmosfēru. Zinātnieki tos (gluži tāpat kā oglekļa-14 izotopu, ko iespējams konstatēt koku gredzenos) uzskata par pietiekami labu intensīvas Saules vētras indikatoru. Mušelers norādījis - izotopu koncentrācija liecina, ka šī Saules vētra bijusi krietni spēcīgāka par Keringtona notikumu, tomēr mūsu priekšteči, kuri dzīvoja attiecīgajā laikmetā, nekādas problēmas tās dēļ nav izjutuši, jo tolaik cilvēce nebija atkarīga no elektriskajām ierīcēm. Vienīgais - vidējos platuma grādos dzīvojošos noteikti pārsteigušas spēcīgās polārblāzmas. Zviedru zinātnieks atgādinājis, ka 1859. gadā tās bijušas lieliski novērojamas pat Karību jūras salās.

Izmantojot līdzīgu metodi, noskaidrots, ka ļoti spēcīgas Saules vētras mūsu planētu sasniegušas arī ap 774. un 993. gadu. No beidzamajiem līdzīgajiem notikumiem uzmanības vērta ir 1989. gada ģeomagnētiskā vētra, kuras dēļ atslēdzās elektrības padeve visā Kvebekas provincē Kanādā, un 2003. gada vētra, kas līdzīgas problēmas izraisīja Zviedrijā.